— Ārst, izārstē pats sevi

 

Par Maimas Grīnbergas tulkoto Riku Korhonena Ārstu romānu (Mansards, 2014)

Vairākas prestižas godalgas saņēmušā somu rakstnieka Riku Korhonena tikko latviski izdotā romāna nosaukums ir Ārstu romāns, taču vilsies tie, kas cerēs no piecsimt lappušu biezā teksta sagaidīt kaut ko mediķu seriālam Doktors Hauss līdzīgu. Taču nosaukums ir atbilstošs, jo visi svarīgākie romāna personāži nopūlas, kaut ko ārstējot, – cits citu vai paši sevi, vai 21. gadsimta ar visdažādākajām kaitēm sirgstošo pasauli, lielākoties bezcerīgi un gandrīz vienmēr – nesekmīgi. Depresija, mokošas pārdomas par sevi, izskalotu dzīves krastmalā, asociatīvu domu un vērojumu virpuļi, alkohols, narkotikas un daudz tikai daļēji apmierinoša seksa – tādas ir zāles, kādas sev izraksta gan trīsdesmitgadīgais, doktora disertācijas rakstīšanā bezcerīgi iestrēgušais mākslas zinātnieks Niklass, gan viņa gluži vai baismīgi trauslā, pagātnes traģēdijas smacētā iemīļotā Inna, gan pusaudziski biklais savādnieks skinheds Petri, gan vēl citi romāna tēli, kuru dzīves savijušās pašiem neredzamā murskulī. Ārstē cits citu un paši sevi gluži tāpat, kā tekstā daudz piesauktajā Tuvo Austrumu karā Amerikas Savienotās Valstis „ārstē” Irāku, proti, ar brutalitāti, skaļiem simboliem un labas gribas žestiem. Bet uz šiem centieniem pats rakstnieks noraugās ar viegli ironisku smīnu, kā cinisks galvenais ārsts uz kolēģu pūliņiem, elpinot mironi, jo kuru gan var līdz galam izārstēt šajā karu, antidepresantu un ilūziju trūkuma laikmetā, un kā? Šajā laikmetā Niklass cenšas atrast brīnumlīdzekli, lai izdziedinātu Innu no mokošas depresijas, šķietas atradis to narkotiskas vielas – ketamīna – izskatā, bet, eksperimentējot ar to, pats krīt „zāļu” gūstā. Šajā laikmetā draudzenes Suvi pamestais Petri slīkst savā izmisumā, razdams izeju bezjēdzīgā, tikai daļēji gribētā un nesodītā vardarbībā. Šajā laikmetā Suvi meklē glābiņu seksā un atrod tikai vientulību. Un tā joprojām.

Līdzīgi kā uz romāna latviskā izdevuma vāka krustvārdu mīklas imitācijā ir savijušies nosaukuma, autora un tulkotājas Maimas Grīnbergas vārda burti, romāna tēli ir sasaistīti kopējā, samudžinātā zirnekļa tīklā, kaut gan viens pavediens visbiežāk neko nenojauš par pārējo esamību. Vienā no romāna sākuma epizodēm Niklass atrod pie mājas kāpuru, kurā pirms brīža Petri bezjēdzīgā nežēlībā iespraudis naglu. Niklass ieliek radījumu cepurē, nes to uz dzīvokli, lai pēc tam atkal izmestu ārā pa logu, kur tas iet bojā zem Petri zābaka. Pēc mirkļa Petri savukārt met ar velosipēda pumpi savas mīļotās Suvi logos, bet trāpa Innas un Niklasa balkonā, pārtraucot, iespējams, svarīgu sarunu. Niklass raksta nekaunīgus e-pastus radikālai neonacistu organizācijai sava slepeni apskaustā universitātes kolēģa vārdā, kuru pēc tam apstrādā organizācijas bosa salīgtā Petri dūres, padarot to par šī neapjaustā kara nevainīgo upuri. Viņi visi ietekmē cits cita dzīves, gan to apzinādamies, gan ne, gan pavirši fiksējot šo faktu un pēc tam turpinot lēni rotēt (vai krist) pa iepriekš iezīmētu trajektoriju, kurā savijas ikdienas prozaiskie sīkumi ar atkailinātiem izmisuma uzplaiksnījumiem un visai demonstratīviem pašiznīcības meklējumiem. Romāna ainas slīd garām kā psihodēliski sapņi vai Niklasa lietotā ketamīna izraisītie pārlaicīgie murgi: jebkura stabilitāte ir iluzora, brūk ļodzīgi uzceltās pasaulītes, ieplaisā drošības sajūta, un visu izpūš samērā teatrāla nihilisma caurvējš, bet patiesībā taču viņi visi uz kaut ko cer – vai vismaz cer, ka cer.

Paralēli romāna pamattekstam epizodiski vijas citi teksti – Innas tēva meitai rakstītās vēstules vairāku gadu desmitu garumā, atklājot tēva un jaunās sievietes ciešo saikni, kuras zudums izraisījis Innas dziļo depresiju, kā arī Niklasa rakstīts garstāsts par irākiešu bāreni Alī, kurš amerikāņu uzlidojumā zaudējis rokas, un par „likteņa izredzēto” pāri – terapeiti Reičelu un ķirurgu Nikolasu, kuru tēlos, šķiet, nedaudz sentimentāli iedzīvina pats savu un Innas neizdzīvoto stāstu, kas tomēr noslēgumā zaudē realitātes apjausmu un izplūst maģiskā reālisma iekrāsotās murgu ainās. Tomēr vienlaikus Niklass kaut kādā mērā ir ne tikai valdzinošais ortopēds Nikolass: viņš pa pusei ir arī Alī – ar pilnu apziņu, bet bez spējas rīkoties (bez rokām) strupceļa situācijās, kurās pats sevi iedzinis teju visās jomās. Viņš alkst izbēgt kaut vai narkotiku pasaulē, bet paša nespējīgums mainīt kaut ko savā dzīvē vai izraut mīļoto no graujošās bezpalīdzības atkal ierauj viņu skaudri izgaismotajā realitātē, kurā cits aiz cita vijas precīzi fiksēti sadzīves kadri, bet mierinājuma kā nav, tā nav. Paradoksāla ir viena no romāna centrālajām situācijām – Niklasa ketamīna izraisītie vizionārie murgi, kuros viņš saskata dziedināšanas iespēju Innas plosošajai tukšuma sajūtai. Meklējot narkotiku „dziedniecisko efektu”, viņš kā parodija par drosmīgu Pastēru eksperimentē ar šo vielu no jauna, bet krīt tikai arvien dziļāk melnajā caurumā. Centrālais jautājums, ko uzdod arī grāmatas vāka citāts, tā arī paliek neatbildēts – cik spēcīgai jābūt mīlestībai, lai tā būtu dziedinoša? Un kas notiek, ja izvēlēta „nepareizā terapija”? Vai var izārstēt kādu, kurš pats nevēlas būt vesels?

Romāns spēlējas ar medicīnu kā simbolu – no Niklasa-ārsta kā nerātnu fantāziju iemiesotāja Innas – sapņos? fantāzijās? realitātē? – līdz ievītajai nodaļai par profesionālo slimnieku Makilroju, kurš atklājis slimnīcu glābjošās sienas un slimību kā attaisnojumu, kas atrodas ārpus visām aizdomām. Romāns izmanto arī pašatsauces – Niklass vēlas sarakstīt Ārstu romānu, taču saraksta tikai jau pieminēto stāstu, un tā tas ir ar visiem varoņiem – vēlmes un iecerētais visbiežāk neattaisnojas, taču neattaisnojas tik mokoši gari izjustos laika periodos, ka to var uztvert gandrīz kā atvieglojumu. Un beigu beigās jautājums par to, kurš ārstē kuru un kāds ir gala iznākums, paliek sāpīgi atklāts. Vai Irāka ir izārstēta ar amerikāņu armijas bumbām, vai Inna ir izārstēta ar Niklasa grimšanu bezdibenī? Vai operācija atbrīvo no vēža šūnām, vai tikai no kādas paša ķermeņa daļas?

Kaut gan piebārstīts ar sulīgu vienkāršrunas leksiku, teksts vijas pārsteidzoši poētiski, no viena spilgta uzplaiksnījuma pie otra, un varoņi it kā slīd pa dažādajiem realitātes izpratnes līmeņiem, nekur ilgi neuzkavēdamies – nedz patosā, nedz sarkasmā, nedz pašiznīcības tieksmēs. Savā vietā iegulst gan autora pasmīnēšana par somu nacionālismu, gan seksa glorificēšana, gan pagātnes atspulgi – viss aizplūst gar lasītāja acīm kā benzīna varavīksnes iekrāsotas upes ūdeņi. Un pāri paliek tikai nojausma par to, „cik trausls un gaistošs reizēm ir maigums”.