punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Futbols. Putas un svītras

Aivars Eipurs

01/07/2014

 

Kāpēc

Nereti par veselo var uzzināt, tikai pasakot kaut ko par atsevišķo. Piezīmes būs par neobligāto, daudzējādā ziņā nebūtisko, kas sniedz daudz prieka tiem, kas sev to atļauj. Proti, par futbolu. Ir žēl, ja cilvēks nespēj būt kaut kādā mērā bērnišķīgs, varbūt pat muļķīgs un iekarst par nebūtiskām lietām, kuras tajā pašā laikā sniedz prieku un īslaicīgu laimi, nodrošinot spēcīgas emocijas. Ja futbola līdzjutēja spēja reiz dota – kāda jēga no šīm sajūtām atteikties un būt speciāli prātīgam un nelaimīgam? Tāpat, kā saprotami ir tas, ka citiem futbols ir vienaldzīgs.

Hm… jā, arī futbola līdzjutējs var kļūt nelaimīgs no zaudētas spēles. Katrā ziņā, pat pilnīgs analfabēts futbolā, paskatoties stadiona tribīnēs, kuru īslaicīgos iemītniekus tuvplānā dāsni rāda televīzija, var redzēt ne tikai laimi un prieku, bet arī dziļu un taču patiesu izmisumu… Tā ir tikai spēle? Un kas ir dzīve? Tā nav spēle ar vai bez treneriem? Jebkurā gadījumā… tribīnēs ir ne tikai prieks, dziļš un patiess izmisums, agresija un erotika – nevis kailas ķermeņa daļas, kam šoreiz ar to nav nekāda sakara, bet atkailinātas emocijas; līdz tādai intimitātei, ka latviešu skatītājs sava ekrāna priekšā pat sakautrējas.

Kāda jēga no sporta un futbola, ko dēvē par sporta karali (karaliene, kā zināms, ir vieglatlētika)? Mans pieņēmums – sports ir tāpēc, lai nebūtu kara, bet, ja gadās, lai tā būtu mazāk. Jo agresija ir liela, un futbola stadioni, par laimi, to uzsūc kā sūklis. Kas pret šo agresiju ir urugvajieša Suaresa spēles priekā aizrāvušamies, mīļa suņuka cienīgs kodiens plecā itāļu aizsargam Kjellīni? Nu, ir nedaudz dzīvnieciskas, ar plānprātības lēkmēm samērojamas tieksmes cilvēkam! Jo šī jau ir trešā reize, kad viņš augsta līmeņa spēlēs iekodis pretiniekam un trešo reizi arī saņem pienācīgu diskvalifikāciju. Par viņu varētu aizmirst, ja vien viņš futbola sezonā pirms pasaules čempionāta nebūtu spīdējis kā viens no pieciem sešiem izcilākajiem kājbumbas meistariem pasaulē. Ko darīt ar šādu biopatogēnu būtni? Ne velti uzreiz parādījās fotokolāža, kurā Luiss Suaress redzams kopā ar aktieri Robertu Patinsonu, kurš atveido vampīru Edvardu filmā Krēsla, pie tam futbolistam mutē ielikts vampīra ilknītis. Šeit lieti noderētu detalizēta Suaresa biogrāfija, un varbūt atklātos šis tas interesants. Pagaidām latviešu valodā tā ir izpalikusi, lai gan futbola komentētāji nereti aizraujas ar izteiksmīgām futbolistu biogrāfiju detaļām. Tā, piemēram, krievu futbolists Ješčenko ir četrpadsmitais bērns ģimenē. Portugālis Krištianu Ronaldu bērnībā spēlējis futbolu uz slīpas ielas, no kuras bumba visu laiku neērti ripojusi nost. Bet bosniešu līdera Edina Džeko māte reiz mazo zēnu nav palaidusi spēlēt bumbu uz sporta laukumu. Māte laikam neapzināti kaut ko sajutusi, jo pēc brīža sporta laukumā sprāgusi bumba (ne jau futbolbumba), un maz kas no tiem puišeļiem palicis pāri – Balkānos toreiz plosījās karš, un mazo zēnu futbols to nespēja pārtraukt.

 

Leksika un termini

Futbolā, protams, ir ne tikai sava terminoloģija, bet arī sava leksika. Kāds futbolists turpina spēli jau ar apsaitētu galvu, pēc sadursmes ar pretinieku „otrajā stāvā”. Dzirdot komentētāja teikto, no otras istabas atskan sievietes balss: „Kā, vai tiešām sakāvās jau pirms spēles, nākot no ģērbtuvēm?”

Kas attiecas uz leksiku, Latvijas futbola (tas pats attiecas uz hokeju) sarunās daudz kas ievazāts, burtiski pārceļot no krievu valodas padomju laikā. Viens komentētājs nupat saka: „Caur šo spēlētāju izgāja divas piespēles.” Otrs paironizē: „Nabadziņš.” Ironija vietā – pēc jēgas, būtu ļoti sāpīgi, ja caur ķermeni divas reizes izietu bumba.

Arī futbola terminoloģijā, latviešu valodā vēl nav atrasti apzīmējumi visām situācijām. Latviski nav analoga terminam, kuru, piemēram, krieviski apzīmē ar vārdu nakladka. Tā ir situācija, kad spēlētājs sit ar kāju pa bumbu, taču tajā brīdī pretinieku komandas spēlētājs pieliek priekšā savu kāju, konkrētāk liek pretī bumbai savas pēdas apakšu, un bumba bieži iestrēgst starp abām kājām un nekur tā arī neaizlido. Es piedāvātu šādu pārkāpumu dēvēt ne gluži par „strēguci”, bet varbūt „strēdzenis” derētu gan. Kāpēc ne? Aicinu vismaz domāt šajā virzienā.

Vēl viens termins krievu valodā ir podnožka. Ir grūti atrast analogu latviski, jo „klupināšana” vai „paklupinājums” skan neveikli, bet „kājas aizlikšana priekšā” ir pareizi, bet pārāk gari un aprakstoši. Ar krieviskas izcelsmes žargonvārdu padene diez vai izlīdzēsimies.

Ja paskatāmies par futbola spēles noteikumiem Vikipēdijas latviskajā variantā, neko daudz tur neatrodam. Tas pats, kas tur ir, ir ar nepilnībām. Piemēram, par iemetienu (pareizāk būtu teikt „sānu iemetiens”, jo bumbu var mest arī vārtsargs) ir teikts sekojoši: „Iemetiens ir metode (hm, metode? – A.E.), kā atsākt spēli pēc tam, kad bumba ir atstājusi laukumu. Iemetiens tiek piešķirts tad, ja bumba ir pilnīgi šķērsojusi vienu no sānu līnijām. To piešķir komandai, kas nebija pēdējā, kura pieskārās bumbai. Iemetienu izdara ar abām rokām pār galvu.” Vai tiešām ir tik grūti pierakstīt klāt, ka metiens jāizdara, neatraujot nevienu kāju no zemes?

 

Iesaukas

Futbola komandas, tostarp valstu izlases gadu gaitā mēdz iegūt neformālu apzīmējumu. Tā Beļģijas izlase ir „sarkanie velni”, bet Alžīrijas – „tuksneša lapsas”. Protams, arī spēlētājiem ir iesaukas. Piemēram, „slepkava ar bērna seju” (norvēģu futbolistam, kurš guva izšķirošos vārtus par labu angļu klubam Manchester United spēlē ar Minhenes Bayern 1999. gada Čempionu līgas finālā un kurš jau beidzis karjeru) vai „zirnītis” (vienam no meksikāņu futbolistiem). Cita starpā, arī „zirnītim” ir bērnišķīga seja un viņš kā viens no komandas līderiem var kļūt par „slepkavu ar bērna seju 2”, ja Meksikai izdosies uzvarēt Nīderlandi (šis raksts top tieši pirms abu komandu savstarpējās spēles).

Daudz ko par spēli pasaka komentētāji un raksti drukātajā presē un internetā, taču ir patīkami kādu niansi atklāt pašam, autonomi. Tad, lūk. Jebkurš zina, ka Itālija kartē atgādina zābaku. Pirms pāris gadiem biju šī zābaka pašā papēdī, tur atrodas arī pilsētiņa Martena. Tur nakšņoju pasakainā viduslaiku stila viesnīcā Borgoterra. Man vajadzēja šo viduslaiku viesnīcu, lai atskārstu, ka itāļu vārds „catenaccio” nozīmē „aizbīdnis”. Tā savulaik iesauca slaveno itāļu futbola gandrīz nepārvaramās aizsardzības taktiku. Izrādās, par „aizbīdni”.

 

Par taisnību

Futbolā noteikumi gadu desmitu gaitā, par laimi, praktiski nemainās, izņemot, piemēram, kādas nianses attiecībā uz vārtsargu darbību. Taču lēni, bet parādās, manuprāt, nepieciešami jaunievedumi, kas saistīti ar spēles taisnīgu norisi. Tā 1970. gadā Meksikā, pirmajā pasaules čempionātā, kuru noskatījos no sākuma līdz beigām, ieviesa spēlētāju maiņas, kā arī dzeltenās un sarkanās kartītes spēlētāju brīdināšanai vai noraidīšanai par pārkāpumiem. Biju patīkami pārsteigts arī šoreiz – atkal ir jaunievedumi. Viens no tiem: tiesnesim pie jostas ir flakoniņš ar putām, kuras izmantojamas, lai nostādītu pretējās komandas futbolistus 9 metru attālumā, kad izpildāms soda vai brīvsitiens. Parasti futbolisti mēdz blēdīties un nereti sitiena brīdī jau atrodas bumbai daudz tuvāk nekā paredzēts, tā apgrūtinot uzbrūkošās komandas iecerēto. Tagad tiek uzpūsta svītra, kura izzūd apmēram pēc pusminūtes. Otrs, ļoti labs jaunievedums: ar kameru palīdzību tiek fiksēts, bija vai nebija bumba vārtos, t.i., bija vai nebija pilnīgi šķērsojusi vārtu līniju, un par to tiek paziņots galvenajam tiesnesim. Beidzot! Agrāk bijuši gadījumi, kas komandas atstājuši patiešām netaisnīgā situācijā.

 

Tāpēc

Ja tiesneši kaut ko sajauc un sabojā spēli, tā ir netaisnība. Pārējās runas, pat no futbola speciālistu puses, ka rezultātam pēc taisnības būtu vajadzējis būt tādam un tādam, piemēram, neizšķirtam, jo abas komandas esot vienādi stipras, ir aplamas, jo tas ir pret pašas futbola spēles būtību un raksturu. Tāpat skaidrs, ka, ja spāņi būtu iesituši holandiešiem otrus vārtus un rezultāts kļūtu 2:0, tad holandieši vairs nevarētu uzvarēt ar 5:1. (Ja tantei būtu riteņi… Ja Gavrila Princips tieši pirms 100 gadiem nebūtu izšāvis uz Ferdinandu…) Tāpēc jau futbols ir skaists, ka atšķirībā no filmu seriāliem futbola spēlē ne visi ir labie un stiprie un precīzie katrā spēlē kā katrā sērijā. Viss notiek šeit un tagad. Detaļas un nianses – viena kļūmīga vai gluži otrādi veiksmīga acumirklīga izvēle var pilnībā izmainīt spēles saturu un rezultātu.

Ja par seriāliem – tos varēs noskatīties arī pēc vairākām dienām vai vēlāk. Bet ja tu skatīsies vēlāk futbola spēli, ja tas nav gluži nākamajā dienā, un ja tu neesi izslēdzis mobilo telefonu un internetu, tu gan jau zināsi rezultātu, un tas vairs nav tas. Šajā ziņā futbola spēles, tāpat kā jebkuras sporta sacīkstes ir vienreizējas un tās nav fiksētas kā filmas.

Ja par atskatu un vēsturi, tad annālēs paliek rezultāts, pati spēle piemirstas. Pēc ilgāka laika reti kurš atceras apstākļus un blakus faktorus. Piemēram, kāpēc Francijai, lai arī komanda bija tiešām laba, salīdzinoši vieglā spēlē izdevās ar 3:0 uzvarēt nebūt ne vājāko Brazīlijas komandu 1998. gadā pasaules čempionāta finālā Parīzē. Izskaidrojums bija diezgan vienkāršs – daļa brazīliešu futbolistu bija saindējušies ar pārtiku, tostarp viņu līderis Ronaldo, kurš spēja pārvietoties pa laukumu ar lielām grūtībām. Aktuālajā čempionātā zīmīgs ir Krievijas izlases trenera Fabio Kapello ar rūgtumu teiktais: „Mūsu vārtsargam desmit minūtes pirms ielaistajiem vārtiem acīs spīdināja lāzera staru (izšķirošie vārti spēlē ar Alžīriju par izkļūšanu no apakšgrupas – A.E.). Ir fotogrāfijas, kas to apliecina, taču šajā gadījumā vaina nav tiesnešos. Kā uz to reaģēsim? Kāda tam vairs nozīme. Mēs braucam mājās. Kad esam pelnījuši zaudējumu, es to vienmēr atzīstu. Es nekad dzīvē neizdomāju attaisnojumus.”

Ko lai saka? Nekas nav pilnīgs cilvēku radītajos uzslāņojumos. Kāds piegādā bojātu pārtiku, kāds laiž lāzera staru…

Futbols ir viens no pieejamākajiem un ekonomiski visizdevīgākajiem sporta veidiem. Tas neprasa lielus izdevumus no ģimenes, kur kādam galvā sāk rosīties futbola velniņš. Atcerieties, ka Krištianu Ronaldu bērnībā dzenāja bumbu pa nepiemēroti slīpu ielu. Bet tiem jaunajiem futbolistiem, kuri lasa laikmetīgās literatūras un filosofijas  žurnālu Punctum varu ieteikt: nesadalieties uzreiz komandās un nesāciet spēlēt, bet individuāli un grupās slīpējiet tehniskos elementus. Tā, kad būs laiks iziet spēles laukumā, jums viss izdosies labāk. 

Dalies ar šo rakstu