— Jaunā utopija versus vecā sistēma

Par Bernāra Sordē eseju krājumu Iespējamā Eiropa (Mansards, 2014)

Eseju krājuma Iespējamā Eiropa atvēršanā tā autors kā vienu no saviem ietekmes avotiem min zinātnieku Iļju Prigožinu – 1977. gada Nobela prēmijas laureātu ķīmijā, kuram varam pateikties par nelineārās termodinamikas attīstību. Šī neklasiskā pieeja, kas nesa pārmaiņas ne vien eksaktajās zinātnēs, bet arī sociālo un humanitāro zinātņu jomā, tostarp ietekmēja haosa teorijas un komplekso sistēmu teorijas izstrādnes, iedzīvināja holistisku un vitālu pasaules tvērumu.

Prigožins kādā no saviem rakstiem atzīmē, ka stabilitāte un mainība, citiem vārdiem, kārtība un haoss, eksistē vienlaikus kā viena veseluma divi aspekti un līdz ar to sniedz mums dažāda veida pasaules redzējumu.¹ Nelīdzsvarotas pasaules raksturiezīme ir jaunu izvēļu un risinājumu iespējas. Bet risinājumu izvēles sadurē – bifurkācijas punktā – ir iespēja rasties kam unikālam.

Arī Sordē pauž uzskatu, ka esam nonākuši izvēles punktā un atrodamies krasu pārmaiņu priekšā. Vēl vairāk – mēs paši esam tie, kas izvēlas pārmaiņas, jo nevēlamies vairs dzīvot kā līdz šim.

Sava krājuma atvēršanā Sordē atsaucās ne vien uz Prigožinu, bet arī uz Anrī Bergsonu, Morisu Merlo-Pontī, Džordžo Agambenu un Mišelu Anrī. Tomēr iepazīstoties ar esejām, autora norādītie ceļveži tekstā nav tiešā veidā nojaušami. Dažbrīd gan ieskanas Agambēna un Deridā vārdi, tomēr tas neiezīmē teksta ietekmju zonu. Drīzāk gan teksts aizplīvuro visas minētās ietekmes, dodot priekšroku kritiski asam, brīžiem arī atsvaidzinoši ironiskam skatupunktam uz notiekošo. Ietvertam eseju formā, autora sacītajam piemīt nežēlīgi konstatējošs tonis, kas skeptiskākam lasītājam liks aizdomāties par to, kur šajā tekstā ir atstāta vieta kādam veselīgam jautājumam, piemēram, vai tiešām ir tā, kā autors apgalvo, vai arī kādam noderīgam argumentam.

Tieši tā iemesla dēļ, ka tekstuālā līmenī esejās dominē jau gatavi secinājumi un nav parādīta to izcelsme, respektīvi, lasītājam tiek liegta iespēja izsekot domas rašanās aspektiem, konceptuāli šim darbam būtu lietderīgs autora ievads, kas iezīmētu eseju kontekstu un ietekmju avotus.

Kā papildu vērtība ir krājumā ievietotās fotogrāfa Jura Kalniņa vizuāli minimālistiskās, konceptuāli rūpīgi izvēlētās fotogrāfijas, kas rada gluži vai meditatīvu pieredzi.

Bišu strops versus hipermārkets

Kritiskuma aspekts dominē visās esejās, jo, kā autors atzīst jau minētajā grāmatas atvēršanas pasākumā, – sistēmas anahroniskumu viņš ir sapratis 20. gadsimta astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados, darbojoties biznesa un ekonomiskajā jomā. Savukārt Eiropā notiekošo procesu ēnas puses Sordē ir pamanījis, strādājot Latvijā kā Eiropas Komisijas pārstāvis un sniedzot mūsu valsts institūcijām konsultācijas ekonomiskajos un sociālajos jautājumos. Šī pieredze ļauj apgalvot, ka Eiropas institūcijas sirgst ar Finanšu autismu un to, ka tās ir „sapinušās Ponzi shēmās”.² Skaidrības labad – ar „Ponzi shēmām” tiek apzīmētas finanšu piramīdas.

Uzsverot pastāvošās kārtības jeb esmes finansializāciju, kā arī norādot uz visaptverošu sistēmas bezpersoniskumu un anonimitāti, Sordē jēdzienus „Sistēma”, „Finanses”, „Finanšu griba”, „Kopējais labums”, „Sabiedrība-nometne” un citus raksta ar lielo sākumburtu. Tādējādi teksts raisa izjūtu par bezsejas kapitālismu, kas caurvij ikviena ikdienas dzīvi. Finanšu griba, sistēma, globālās korporācijas tiek uztverti kā neredzami un nevadāmi varas centri, kas pārvalda mūs. Paretam esejās tiek minēti augstākā līmeņa menedžeri un valdošā elite, nedaudz ieskicējot konkrētu vaibstu aprises, kas gan netiek aplūkots argumentu līmenī. Lasītājam nemitīgi jāreaģē uz šāda veida izteikām kā „globālie tīkli pieņem lēmumus”, „cilvēki un viņu dzīve ir atkarīga no investoriem”, „Finanses ir multinacionālas korporācijas”.

Līdz ar sistēmas, finanšu pasaules un finansializētās realitātes kritiku, autora balsī skan cikliskuma idejas uzsvērums – gluži kā klasiskajās ekonomikas teorijās. Pretnostatījumu un duālismu var uzskatīt par dominējošo Sordē rokrakstā, jo, līdz ar apgalvojumu, ka finanses un sistēma līdzinās ellei, nevienlīdzība tiek pretstatīta solidaritātei, augstprātība – viesmīlībai, daba – finansēm. Ekonomiskās paradigmas vienaldzība pret sociālo, es pat teiktu, cilvēcisko paradigmu, ir tas, kas rada vērtību relatīvismu, standartizāciju, normalizāciju un cilvēka reducēšanu uz patērētāju. Reālās un rituālās finanses īsteno dzīves totālu finansializāciju. Autora skatījumā, šāda pasaule ir trausla, jo tās pamatu neveido sava amata meistari un pētnieki, kas ir radītāji. Kā teikts esejā Nost ar haosa ekonomiku!: „Cilvēki ir atteikušies no savas patības un iekšējās neatkarības, no autonomijas; tie visu izvēlas no standartizēta kataloga..”³

Cité radīšana

Kādas ir alternatīvas iespējas? Un vai tās ir? Bernārs Sordē pauž nepārprotamu ticību cilvēka spējām radīt jaunu, dzīvotspējīgu utopiju. Nereti šīs ticības izpausmes ir patosa pilnas un nekavējas pie jautājuma, kā to izdarīt, citiem vārdiem, kā noraidīt vai „izkāpt ārpus” finansializētās esības, esot tās daļai. Šī lielā cerība un ticības spēks atgādina gan sociologa Imanuela Vallersteina teikto sakarā ar pretestību, cerību un vilšanos mūsdienu pasaulē – pretestība pieaug, vilšanās ir milzīga⁴ –, gan paša autora pausto intervijā Impēriju laiks ir beidzies.⁵

Sordē atbilde ir – jauns sabiedriskais līgums ar sociālu ievirzi. Turklāt, izvirzot domu, ka demokrātija nepieļauj nevienlīdzību.⁶ Austrumeiropas, un ne tikai, valstu pieredze rāda gluži ko citu – demokrātija pieļauj gan nevienlīdzību, gan arī tās pašas nicinātās oligarhu elites izveidi. Eseju autora nākotnes vīzijā lielu lomu spēlē autonomas valsts strukturēšana, tādējādi radot jaunu pasauli, kuras pamatiezīme un galvenais mērķis ir Kopējais Labums. Un te nu rodas visvairāk neatbildētu jautājumu. Pirmkārt, kas īsti ir Kopējais Labums, kas ar to tiek saprasts? Otrkārt, kā demokrātijas apstākļos, vismaz tādas demokrātijas, kādu pazīstam, īstenot šo Kopējo Labumu, neaizskarot mazākumā esošo sociālo grupu intereses?

Vienīgā atbilde, ko rod lasītājs, ir atbilde uz pirmo jautājumu: Kopējais Labums ir  simboliska vērtība. Atļaušos atgādināt, ka arī simboliskas vērtības ir iespējams piepildīt jeb apzīmēt ar konkrētu saturu.

Ja pieņemtu, ka var piekrist apgalvojumam: „Cilvēki saprot, ka uzcelts Bābeles tornis, kas drīzumā sabruks, tādējādi simbolizējot cilvēku vēlmi sākt visu no nulles”⁷, tad tomēr paliek neskaidra šī procesa īstenošana un sekas, ko „sākšana no nulles” var izraisīt. Sordē min Rolāna Barta nojēgumu „atbrīvot tvērienu” un Agambena ar precēm un pakalpojumiem saistīto sakārtu „desakralizēšanu”.

Šī desakralizēšana jeb dzīves radīšana no jauna pavērs ceļu izaugsmei, kas izskaudīs nevienlīdzību. Šādas izaugsmes pamatā jābūt sadarbības un solidaritātes idejai. Un tieši Eiropa ar tās kultūras daudzveidību ir tā, kas var piedāvāt šīs jaunās sabiedrības prototipu. Mūsdienu sabiedrības virsuzdevums ir Pilsoņu kopienas jeb Cité kā talantu un to izpausmju vairošanas punkta radīšana. Mums ir jādod brīvību kultūrai, lai tā „izdomā Valsti no jauna”. Tādējādi jaunais laicīgums top par kopienas dzīves formu un tiek piepildīts radīšanas mērķis – veidot laimīgāku Sabiedrību, kas iemiesos patiesu dzīves formu un sniegs iespēju nodot zināšanas un prasmes, bagātinoties atšķirīgām kultūrām, nevis imitējot vienai otru. Tā būtu garīgumā balstīta un atbrīvojoša utopija – kā atbilde sabiedrībai, kas organizēta kā nometne, metropole, industrializēta fabrika un loģistikas centrs.  

Vienā no miglainākajām izteikām, ko autors lieto, ir „jaunā laikmeta”, ja tā var teikt, īsā definīcija, proti, „jaunais laikmets ir solidārās autonomijas vitālās enerģijas laikmets”. Saprotama mākslinieciska nodošanās jaunu nojēgumu izveidei, kā arī vēlme radīt iegājušos jēdzienu jaunus salikumus, tomēr eseju lasītājs tikai iegūtu, ja spētu šādus nojēgumus, kas acīmredzot pašam autoram ir svarīgi, tvert nevis virstekstuālā griezumā, bet pavisam konkrētā izklāstā. Un šādu piemēru tekstā nav mazums. Tādēļ silts ieteikums lasīt Iespējamo Eiropu kontekstā ar mūsdienu sociālo procesu pētnieku darbiem un aktuālajām intervijām.

1. Prigogine I. The Philosophy of Instability. Futures, August 1989, р. 398.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sordet B. Iespējamā Eiropa. Rīga: Mansards. 2014, 201. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 155. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Didža Melbikša intervija ar Vallersteinu Globalizācija ir beigusies. Sk. 25.06.2014. [http://politika.lv/article/globalizacija-ir-beigusies]  (atpakaļ uz rakstu)
5. Inas Strazdiņas saruna ar Bernāru Sordē Impēriju laiks ir beidzies. Sk. 25.06.2014. [http://www.lsm.lv/lv/raksts/arpus-etera/arpus-etera/bernars-sorde-imperiju-laiks-ir-beidzies.a85252/]  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sordet B. Turpat, 107., 108. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turpat, 174. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)