— Par kādu klejošanas pieredzi

Lasīšana var būt diezgan destruktīva nodarbe, es nodomāju pēc tam, kad visu dienu biju neplānoti aizvadījusi ar Džeimsa Boldvina romānu. Neesot ne brīvlaikā, ne atvaļinājumā, uz nedēļas nogalēm tiek atlikts diezgan daudz neizpildītu pienākumu. Tāds nedēļas uzkrājums bija izveidojies arī tajā sestdienā vai svētdienā, kuras rītā nolēmu uz stundiņu iepazīties ar Citu zemi.

Ilgi nebiju lasījusi grāmatu, kura sevī ievelk jau ar pirmajām lappusēm. Biežāk nākas sastapties ar tādām, kuru stāsts šķiet pa īstam „atveramies” nedaudz vai krietni vēlāk. Padevusies lasīšanas vājībai gluži kā Rūfuss Skots savas personības pašiznīcinošajam spēkam, es lēnām pazudu. Apzinoties, ka diena paiet bez manas līdzdalības, pārņēma viegla bezatbildības sajūta, kuru kā atbrīvojoša mūzika saasināja konkrētais romāns.

Mūzika romānā ir klātesoša nepārtraukti. Tā neielaužas tikai caur galveno varoni, Besijas Smitas citātiem, dziesmu rindām vai mūziķu plosīšanos Hārlemas klubos. Katrā teikumā nesaudzīga džeza smeldze pavada rasisma vajāto pilsētvidi un saindētās attiecības, mīlestības un draudzības meklējumus mežonīgajā metropolē.

Šķiet, ka literāra darba magnētiskais spēks rodas krustojoties sižeta, valodas intensitātei un laikietilpīgajam lasīšanas procesam. Filmas vai fotogrāfijas vēstījums ir uztverams ātrāk. Skatīšanās ir braukšana ar metro, kamēr lasīšana – iešana kājām. Tā ir kā pastaiga vai satraucošs gājiens cauri lielai, svešai pilsētai – grūti paredzēt šķērsošanai nepieciešamo laiku.