— Dabas vēsture

Latvijas dzīvnieku vēsture

Punctum uzsāk Arta Sveces rakstu sērijas Latvijas dzīvnieku vēsture publikāciju. Sērijas mērķis ir dot ekokritisku ieskatu tajā, kā modernajā Latvijas kultūrā – literatūrā, mākslā, populārajā kultūrā, medijos – tiek reprezentēti un konstruēti dzīvnieki.

Dabai ir vēsture. Apgalvojums ir daudznozīmīgs, turklāt tam pašam ir sava vēsture, tāpēc vēlos pie šī apgalvojuma pakavēties un nošķirt trīs versijas par tā nozīmi.

Historia naturalis

Latviešu valodā nav ieviesies apzīmējums „dabas vēsture”. Iespējams, iemesls ir tas, ka latviski rakstīti zinātniski teksti par dabu parādījās 19. gadsimta otrajā pusē, kad „dabas vēsture” kā zinātnes nozare pamazām zaudēja savu nozīmi. Varbūt pie vainas ir arī valodas specifika, jo latviešu vārdam „vēsture” nav tās pašas daudznozīmības kā, piemēram, franču „histoire” vai angļu “history”. Tie apzīmē ne tikai pagātnes aprakstu vai pētniecību, bet stāstu vispār. Katrā ziņā vēl šobaltdien Vīnē varam apmeklēt Naturhistorisches Museum, Parīzē Muséum national d’Histoire naturelle, Londonā un Ņujorkā Museum of Natural History, bet burtiski tulkoti šo iestāžu nosaukumi latviešu lasītājam var izraisīt tikai mulsumu. Kādā nozīmē dabai var būt vēsture?

Pats apzīmējums ir mantots no antīkās pasaules. Uz vēlāko laiku autoriem īpašu ietekmi atstājis mūsu ēras 1. gadsimta romiešu intelektuāļa Plīnija Vecākā teksts Historia naturalis, kas būtībā bija audzinoša enciklopēdija, kurā apvienotas ziņas un nostāsti par tēmu loku, kas īsti nesakrīt ar nevienu no mūsdienu zinātņu klasifikācijas kategorijām. Plīnijs „vēstures” jēdzienu patapināja no grieķiem, kuru vārdam „historia” nav sinonīma latviešu valodā. Saskaņā ar vienu no interpretācijām antīkie autori ar „historia” apzīmēja vēstījumu par to, kas ir ievērības cienīgs.(French R. Ancient Natural History: Histories of nature. London: Routledge, 1994, p. 2.)) Senajā Grieķijā „vēsture” attīstījās par sava veida literāru žanru, kuram bija raksturīgs šķietami distancēts, neitrāls vēstījums par pagātnes notikumiem, eksotiskām zemēm, dabas parādībām – visu, par ko ir vērts stāstīt.¹

Modernā dabas vēsture

Plīnijam dabas vēstures distancētība būtiski atšķīrās no tās, kas raksturīga mūsdienu dabaszinātnēm, viņa vēstījums par dabu nebija nošķirts no cilvēku vēstures, literatūras un filosofijas, tāpat viduslaiku bestiāriji bija reliģisku alegoriju skaidrojums, nevis neveikli mēģinājumi dabas izpētē, bet 16. gadsimta enciklopēdista Konrāda Gesnera slavenais darbs Dzīvnieku vēsture ietvēra daudzus filoloģiskus komentārus un literāras atsauces. Savukārt 17.–18. gadsimtā, kad veidojās modernās dabaszinātnes, izpratne par dabas vēsturi būtiski mainījās. Mišels Fuko Vārdos un lietās šo pavērsienu raksturoja šādi: „Vārdi, kas bija savijušies ar dzīvnieku, tika atšķetināti un atmesti, bet dzīvā būtne ar tās anatomiju, formu, paradumiem, piedzimšanu un nāvi parādījās visā savā kailumā.”² Apgaismības laikmeta zinātniekus fascinēja daba, un viņi drudžaini centās apzināt dabu visās tās izpausmēs, bet šī procesa pirmais solis bija norobežošanās no tās, radikāls cilvēku kultūras un dabas nošķīrums. Par dabas vēstures mērķi kļuva dabas parādību aprakstīšana un klasifikācija. Tas bija kolektīvs darbs, kura rezultātam vajadzēja būt visaptverošam dzīvās dabas katalogam, „secīgai, sakārtotai un universālai visu iespējamo atšķirību tabulai”.³ Apraksti bija specifiski – to kodols bija dzīvniekiem, augiem un minerāliem piemītošo savdabīgo pazīmju sistemātisks raksturojums, ideālā variantā šīm pazīmēm vajadzēja būt novērojamām (lai gan arī modernā dabas vēsture stāstus un nostāstus pilnībā tomēr neatmeta), un tās kalpoja par atslēgu uz racionālo kārtību, kāda pēc tā laika pētnieku domām dabā pastāvēja.  Lai gan mērķi pilnībā neizdevās sasniegt, šī apgaismības projekta slavenākie produkti bija Karla Linneja Dabas sistēma, kuras pirmais izdevums iznāca 1735. gadā un kas ielika pamatus augu un dzīvnieku klasifikācijai, kura pastāv vēl mūsdienās, kā arī grāfa Bifona Dabas vēsture (1749–1788), kuras 36 sējumi bija mēģinājums aprakstīt visus tajā laikā zināmos zīdītājus (pareizāk sakot, četrkājus), putnus un minerālus.

Evolucionārā vēsture

Tomēr par dabas vēsturi ir iespējams runāt vēl citā, mums pierastākā nozīmē. Šajā nozīmē var teikt, ka 18. gadsimta dabas vēsture kā zinātnes nozare bija lielā mērā nevēsturiska. Tā balstījās Bībeles interpretācijā, saskaņā ar kuru vienīgi cilvēkiem ir vēsture, bet dabai nav. Debesu ķermeņi, augi, dzīvnieki ir radīti vienreizējā radīšanas aktā, pēc kura tie kalpo kā nemainīgs fons cilvēka vēsturei no Ādama līdz Kristus otrajai atnākšanai. Dabā pastāv noteikta kārtība, kas izpaužas, piemēram, dzīvnieku sugu daudzveidībā – atšķirības starp tām ir racionāli izskaidrojamas (apmēram kā Mendeļejeva tabulā) un to skaits nemainīgs. Lai gan dzīvnieku pasaulē, protams, nepārtraukti kaut kas atgadās, tajā īsti nav ne notikumu, ne izmaiņu, ir tikai atkārtošanās.

Daba iemantoja vēsturi diskusijās par evolūciju. Atziņa, ka sugas nevar būt pilnīgi nemainīgas parādījās jau 18. gadsimta dabas vēsturnieku darbos, Linneju un Bifonu ieskaitot, tomēr 19. gadsimta evolūcijas teorijas piedāvā radikāli atšķirīgu skatījumu uz dabu kā dinamisku procesu, atvērtu sistēmu, kuras elementi nepārtraukti transformējas, dalās un savstarpēji iedarbojas. Evolūcijas vēsturiskais aspekts parasti tiek raksturots ar panorāmiskiem pārskatiem par dzīvības attīstību no tās pirmsākumiem līdz cilvēka ģenēzei. Tomēr, pateicoties evolucionāram skatījumam uz dabu, vēsturi iemantoja ne tikai sugas, bet arī ģeoloģiskas parādības, ģeogrāfiskas vietas, ekosistēmas, biotopi, biokopienas. Dabas vēsture kā zinātne, kas nodarbojas ar dabas parādību aprakstīšanu un klasifikāciju, nekur nepazuda, tomēr līdz ar evolūcijas teoriju nostiprināšanos, pētniekiem daudz svarīgāki šķita jautājumi par evolūcijas bioloģiskajiem mehānismiem un organismu mijiedarbību ar citiem organismiem un vidi. Līdz ar to nevēsturiskā dabas vēsture vairs nebija dabas pētnieku uzmanības centrā. Birokrātiskos sugu katalogus (vienalga, vai tie bija iemiesojušies tekstos, herbārijos, muzejos vai zooloģiskajos dārzos) nomainīja vēstījumi par harmoniju, cīņu, izdzīvošanu un iznīcību.

Ekokriticisms

Tomēr kaut kādā ziņā arī evolucionārā vēsture nebija vēsturiska. Un šeit jāpiemin trešā dabas vēstures izpratne. Evolucionārās teorijas savdabīgā veidā atjaunoja saistību starp kultūru un dabu, mēģinot bioloģiski skaidrot cilvēku sociālās attiecības, sabiedrības attīstību un kultūras priekšnoteikumus. Tas izpaudās daudzveidīgās sociālā darvinisma teorijās 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē, kā arī sociobiologu pētījumos un teorētiskajās spekulācijās 20. gadsimta beigās. Tomēr vienlaicīgi šīs teorijas saglabāja dabas un kultūras nošķīrumu. Proti, daba šeit, tāpat kā modernās dabas vēstures tradīcijā, tika saprasta kā kaut kas ārpus cilvēku vēstures, sociālām praksēm un kultūras pastāvošs. Dabas likumsakarības tika pielīdzinātas nemainīgām patiesībām, kuras cilvēks var tikai atklāt un, lai cik šokējošas tās būtu, ir spiests ar tām samierināties. Kādam var nepatikt cīņa par izdzīvošanu kapitālismā vai laulības pārkāpēji, bet, ja cilvēku uzvedību nosaka dabas likumi, tad šāda uzvedība ir neizbēgama – „dabiska”.

20. gadsimta otrajā pusē dabas un kultūras nošķīrums ir daudzveidīgi apšaubīts. Zinātnes filosofija un socioloģija, strukturālistu un poststrukturālistu teorijas, kritiskā teorija, dekonstrukcijas pieeja, feministiskās teorijas, jaunā kultūras vēsture – tie ir dažādi ceļi, kā daudzi domātāji nonākuši pie atziņas, ka „daba” nav nepastarpinātā veidā sasniedzama patiesība vai parādība. Ar dabu vienmēr sastopamies zīmju, tekstu, teoriju, sociālo prakšu pastarpinājumā (kas arī nav īstais vārds, jo paredz nepastarpinātās sastapšanās iespējamību). Atbilstoši dabai ir vēsture, jo vēsture ir tam, kā daba tiek aprakstīta, attēlota, izzināta, izmantota un apdzīvota. Patiesība par dabu nav pārlaiciska, bet ir piesaistīta sava laika un vietas kontekstam.

Viena no šīs vēsturiskās pieejas izpausmēm ir ekokriticisms. Kā virziens literatūras studijās tas nošķiras 1990. gados, tomēr tā specifiku definēt ir grūti. Iemesls grūtībām ir zināma neskaidrība par tā robežām – gan pētījumu priekšmeta, gan metodoloģijas ziņā. Tā vai citādi ekokriticisms ir par dabu, bet tajā nepastāv kāda vispārpieņemta dabas vai dabiskās vides definīcija. Ir tēmas, par kurām daudzi teiks, ka vismaz kaut kādā ziņā tās ir „par dabu” (teiksim, dzīvnieku dzīve mežā), bet ekokriticismā šīs tēmas nereti kalpo tikai par sākumu pārdomu ķēdītei, kas var aizvest samērā negaidītā virzienā (teiksim, pie cilvēka dzīves pilsētā). Ekokriticisms sākotnēji attīstās kā daiļliteratūras tekstu kritika, bet šobrīd arī filosofisku, zinātnisku tekstu, attēlu, dažādu mediju analīze tiek atzīta par ekokriticisma interešu lauku. Turklāt ekokriticisms vairs nav tikai kritika, bet ietver plašāku teorētisku nostādņu spektru.

Arī teorētiskie un metodoloģiskie rāmji ekokriticisma gadījumā nav skaidri. Lielā mērā tas balstās kritiskās teorijas un kultūras studiju tradīcijā, kura vismaz sākotnēji bija politiski angažēta un nodarbojās ar kapitālisma kultūras ideoloģisko nozīmju un zemtekstu atklāšanu. Arī ekokritiska analīze mēdz būt angažēta un pakārtota ekoloģiskās vai dzīvnieku aizstāvības kustības mērķiem. Tomēr to nevar teikt par ekokriticisma teoriju un praksi kopumā. Lai vismaz kaut kā iezīmētu tā robežas, var nosaukt trīs teorētiskas nostādnes, kas raksturīgas lielai daļai ekokritiķu. Pirmkārt, daba, kā tā atklājas literatūrā, mākslā, zinātnē, filosofijā, sociālājās praksēs nav daba pati par sevi, bet kultūras konstrukcija. Otrkārt, daba mums atklājas kā nozīmju tīklojuma daļa, kuru ir iespējams analizēt, izmantojot veselu klāstu metodoloģisku līdzekļu, kas jau tiek izmantoti literatūrkritikā, kultūras studijās, filosofijā, sieviešu studijās u.c. Treškārt, šīs nozīmes bieži vien ir daļēji slēptas tādā nozīmē, ka „naivais lasītājs” tās var nepamanīt, un tāpēc ir nepieciešama īpaša ekokritiska analīze, kas šīs nozīmes artikulē.

Dzīvnieku vēsture

Dzīvnieku vēsture ir dabas vēstures sastāvdaļa un ekokritiskās analīzes priekšmets. Arī sastapšanās ar dzīvniekiem ir vienmēr kultūras pastarpināta, un tie ir iekļauti nozīmju tīklojumā, kurš dod plašas izpētes un interpretāciju iespējas. Šis nozīmju tīklojums gan nav visaptverošs, statisks un skaidri strukturēts. Tāpēc pētīt dzīvnieku vēsturi patiešām nozīmē nodarboties ar interpretāciju. Turklāt par pārdomu sākumu var kalpot jebkurš tīklojuma posms. Tas var būt kāds vēsturisks, teiksim, Bifona teksts, jo ar tā palīdzību iespējams ne tikai reflektēt par dzīvnieku reprezentāciju pagātnē, bet arī distancēties no laikmetīgāku tekstu ierastības – novietoti līdzās, tie pievērš uzmanību tam, kas tajos atšķirīgs un eksotisks. Bet varam sākt arī ar nejauši izlasītu salīdzinājumu, ievērotu attēlu, prātā palikušu filmu vai panaivu stāstiņu bērniem.

1. Protams, antīko autoru izpratne par „dabas vēsturi” nav saprotama, ja neskaidrojam „dabas” jēdzienu, bet tas nav īsi raksturojams un prasītu ļoti garu atkāpi. Interesentiem varu ieteikt kaut vai augstāk minēto Rodžera Frenča grāmatu.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Fuko M. Klasificēt: V nodaļa no grāmatas Vārdi un lietas, Kentaurs XXI, Nr. 25, 2001. gada augusts, 34. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)