punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par pienākumu atcerēties

Baiba Stafecka

10/07/2014

 

Nav iespējams noliegt atmiņas būtisko nozīmi mūsu eksistencē, jo tieši atmiņa ļauj mums nepazaudēt saikni ar to, kam par šo eksistenci esam parādā. Mums katram kā indivīdam ir svarīgi atcerēties sevi, savus tuviekus, savu pagātni, bet arīdzan kā daļai no kolektīva kopuma – atcerēties mūsu kopīgo pieredzi un vēsturi, lai mēs varētu aptvert savu personīgo un kolektīvo identitāti.  Nav brīnums, ka Latvijā un citur pasaulē atmiņas problēmas spēj rosināt arvien jaunas diskusijas ievērojami plašā starpdisciplināro pētījumu laukā.

Vērtīgu pienesumu atmiņas starpdisciplinārajā pētniecībā devis Pols Rikērs (Paul Ricœur, 1913–2005), viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta kontinentālās tradīcijas franču filosofiem. Savā apjomīgajā darbā Atmiņa, vēsture, aizmiršana (La mémoire, l’histoire, l’oubli, 2000) viņš visa cita starpā raksta par to, ko nozīmē nepareizi lietot atmiņu. Lai saparastu, kas ir domāts ar šo pirmajā mirklī mulsinošo izteikumu „nepareizs atmiņas lietojums”, ir nepieciešams, pirmkārt, apzināties vienu no atmiņas fenomenu pamatanošķīrumiem, proti, nošķīrumu starp atmiņu kā spēju (la mémoire) un atmiņu jeb atceri kā objektu (le souvenir). Attiecīgi mēs pielietojam atmiņu kā spēju atcerēties, lai atsauktu konkrētas atmiņas kā objektus (piemēram, atmiņas par pagājušā gada notikumiem). Pateicoties šim nošķīrumam, kļūst iespējams runāt par atmiņas kā atcerēšanās spējas lietojumu. Otrkārt, ja kaut ko ir iespējams lietot (user), tad vienmēr pastāv arī iespēja to lietot nepareizi (abuser). Tā arī ir atmiņas kā atcerēšanās spējas gadījumā, proti, tas, ka atmiņu ir iespējams lietot, nozīmē, ka arī nepieciešami pastāv iespēja to lietot nepareizi. Kā šādus atmiņas nepareizos lietojumus Rikērs aplūko, piemēram, apspiesto atmiņu, manipulēto atmiņu un arīdzan uzmācīgo atmiņu. Šo uzmācīgo atmiņu iesākumā pārsteidzošā kārtā Rikērs izvērš tieši jautājuma par atmiņas pienākumu (devoir de mémoire) kontekstā. Iespējamo skaidrojumu tam, kāpēc viņš izvēlas atmiņas pienākuma jautājumu aplūkot līdzās atmiņas nepareizajiem lietojumiem, ir iespējams rast tajā, ka, lai gan šis atmiņas pienākums pats par sevi obligāti neparedz atmiņas nepareizu lietojumu, tomēr radikalizēts uzmācīgā formā tas par tādu var kļūt. Šis jautājums par atmiņas pienākumu un tā sasaiste ar uzmācīgo atmiņu kā nepareizu atmiņas lietojumu ir tas, kam es vēlos veltīt uzmanību.

ricoeur2

Pols Rikērs

Rikērs raksturo atmiņas pienākumu kā pienākumu atcerēties. Šīs kā jābūtības subjektīvi piedzīvotās imperatīvās prasības atcerēties pamatā ir noteikta taisnīguma ideja. Rikērs raksta, ka šī taisnīguma ideja izpaužas kā „parauga vērtības ekstrahēšana no traumatiskām atmiņām, tas ir taisnīgums, kas pārvērš atmiņu projektā; un tas ir šis pats taisnīguma projekts, kas sniedz nākotnes un imperatīva formu atmiņas pienākumam”.1 Citiem vārdiem, taisnīguma ideja prasa pagātnes izvērtēšanu, lai no tās mācītos un nepieļautu pagātnes kļūdas arī nākotnē. Līdz ar to pienākums atcerēties kļūst par taisnīguma projektu, kurā pagātnes (tai skaitā pagātnes netaisnīguma) atcerēšanās un izvērtēšana kļūst par prasību, lai tiektos uz visaptverošāku taisnīgumu nākotnē. Tas ir pienākums nebūt vienaldzīgiem pret pagātni, kas prasa atceroties izvērtēt un izvērtējot atcerēties mūsu pagātni, lai tādējādi gūtu iespēju no tās mācīties.

Rikērs norāda trīs iezīmes, kas raksturo atmiņas pienākumu kā šādu taisnīguma projektu. Pirmkārt, līdzīgi tam, kā taisnīgums ir nepieciešami vērsts uz mūsu attiecībām ar citiem, tā arī atmiņas pienākums nepieciešami paredz šo attiecību ņemšanu vērā. Attiecīgi atmiņas pienākums izpaužas kā „pienākums caur atmiņām rīkoties taisnīgi pret citu, kas neesmu es pats”.2 Proti, atmiņas pienākums paredz mūsu būšanu taisnīgiem pret citiem, taisnīgi jeb patiesi atceroties un reprezentējot viņus un arīdzan viņu pieredzēto. Otrkārt, atmiņas pienākums ietver mūsu būšanu parādā citiem – „mēs esam parādā tiem, kas ir gājuši pirms mums par to, kas mēs esam”. Šī būšana parādā ir būtiski saistīta ar mantojuma ideju, proti, mēs no pagātnes citiem mantojam kultūrvēsturisko horizontu, kas ir nepieciešami līdzdalīgs mūsu pašu tapšanā. Tādējādi mums ir pienākums atcerēties ne tikai tāpēc, lai mēs būtu taisnīgi pret citiem, bet arī tāpēc, lai mēs būtu taisnīgi paši pret sevi, citu pagātnei parādoties kā mūs pašus būtiski noteicošai. Treškārt, „to citu starpā, kuriem mēs esam parādā, morālā prioritāte pieder cietušajiem”. Rikērs brīdina par tendenci pasludināt sevi pašu par cietušo, nostādot sevi priviliģētā statusā, kurā var pretendēt izvirzīt prasības citiem. Atmiņas pienākuma kā taisnīguma projekta sakarā šī cietušā lomas prioritāte ir jāatvēl tieši citam, nevis sev pašam.

Tas, kādā veidā atmiņas pienākums var izpausties kā atmiņas nepareizs lietojums, uzsver Rikērs, ir „caur veidu kādā taisnīguma ideja tiek lietota”. Attiecīgi taisnīguma ideja var tikt manipulēta un deformēta, radikalizējot atmiņas pienākumu līdz atmiņu vajātai apsēstībai ar pagātni, līdz pienākumam tagad un vienmēr nerefleksīvi atcerēties un uzmācīgi glabāt atmiņā selektīvi noteiktas pagātnes reprezentācijas. Šādi radikalizēts, atmiņas pienākums pieņem manipulācijas aprises, kas izpaužas kā „vēršanās pie sirdsapziņas, pasludinot sevi kā tādu, kas runā cietušo prasības pēc taisnīguma vārdā”.3 Tieši šī „runāšana cietušā vārdā”, kas pretendē uz taisnīguma pārzināšanu un aizstāvēšanu, var padarīt atmiņas pienākumu par nepareizu atmiņas lietojumu. Līdz ar to atmiņas pienākums var kļūt par atmiņas tirāniju, proti, pagātnes atmiņu nerefleksīvu glorifikāciju jeb atcerēšanos atcerēšanās dēļ, distancējoties no atcerēšanās kā piepūli un izvērtēšanu pieprasoša darba.

Lai atsegtu vēl vienu atmiņas pienākuma dimensiju, ir jāatgriežas pie Rikēra sacītā, ka mums ir pienākums caur atmiņām rīkoties taisnīgi pret citu, kas neesmu es pats, un jāuzdod jautājums – vai mums ir pienākums caur atmiņām rīkoties taisnīgi arī pret sevi pašu? Citiem vārdiem, vai atmiņas pienākums paredz arī mūsu būšanu taisnīgiem pašiem pret sevi, taisnīgi jeb patiesi atcerēties un reprezentēt mūs pašus un mūsu pieredzēto? Atbilde, kuru vēlos aizstāvēt, ir apstiprinoša: jā, mums ir šāds pienākums pašiem pret sevi.

Darbā Pats kā cits (Soi-même comme un autre, 1990) Rikērs secina, ka mēs paši esam cita pastarpināti un tā konstituēti. Kā šāds cits parādās gan cita persona, gan arī mūsu pašu citādības modi (piemēram, sava ķermeņa pieredze – mēs vienlaicīgi atrodam savu ķermeni gan kā savpatu miesu, piederošu mūsu patības sfērai, gan kā ārpasaulē atrodošos ķermeni starp ķermeņiem, proti, piederošu citādības sfērai). Šo mūsu pašu citādības modu starpā ir arī mūsu pašu pagātnes mods jeb pagātnes es. Pagātnes es ir vienlaicīgi cits (cits, kas nav tagad klātesošais es, kurš ir jau jaunas pieredzes ietekmēts un noteikts, tādējādi atšķirīgs no pagātnes es) un tomēr tas pats es (savu paša identitāti laikā noturējis). Tā kā mums ir pienākums taisnīgi un patiesi atcerēties un reprezentēt citus, mums ir arī šāds pienākums pret savas pagātnes es, jo tas, esot mūsu pašu citādības mods, arī ir viens no šiem mūs konstituējošajiem un pastarpinošajiem citiem.

Tādējādi, līdzīgi kā mēs esam parādā tiem, kas ir gājuši pirms mums (pagātnes citiem), tā arī mēs esam parādā saviem pagātnes es. Tāpēc ir būtiski taisnīgi un patiesi reprezentēt ne tikai citu pieredzēto, bet arī mūsu pašu pieredzēto, jo tieši šīs pagātnes pieredzes dēļ mēs esam tie, kas mēs tagad esam. Šis atcerēšanās pienākums liek mums izvērtēt savu pagātni caur atcerēšanās darbu. Attiecīgi mēs nevaram vienkārši ignorēt savu pagātni. Tā ir mūs konstituējusi un formējusi par to, kas mēs šobrīd esam, un mums ir jābūt spējīgiem uzņemties par to atbildību, spējīgiem to konfrontēt, izvērtēt, novērtēt un no tās mācīties. Tāpēc, ka mēs apzināmies, ka mūsu pagātnes es, tomēr bijām tieši mēs paši (nevis kāda cita persona), mēs nevaram atteikties no atbildības par mūsu pagātni, apgalvojot, ka „tas uz mani neattiecas, jo tad es biju cits”. Mūsu pienākums un atbildība pret mūsu pašu pagātni nav kaut kas, kas pēc laika beidzas vai var tikt atcelts. Tur nav noilguma. Mēs vienmēr esam un būsim atbildīgi par savu pašu pagātni, neatkarīgi no tā, par ko mēs laika gaitā kļūstam.

Tomēr mums jābūt arī vērīgiem, lai šo pienākumu neradikalizētu līdz uzmācīgai formai, nepadarot mūs apsēstus ar pagātnes atcerēšanos. Esot apsēstiem ar pagātni, mūs apdraud sevis pašu pazaudēšana pagātnē. Šādā apmātības stāvoklī mēs vairāk dzīvojam nevis tagadnē, bet gan pagātnē (ar atmiņu palīdzību konstanti no jauna izdzīvojot pagātnes pieredzi) un neesam spējīgi uzturēt distanci starp šiem abiem laika modiem. Jo vairāk mēs tagadnē atceramies jeb atsaucam pagātnes atmiņas reprezentāciju formā, jo piesātinātāku ar pagātni mēs padarām tagadni, jo vairāk vērstu uz pagātni, nevis tagad notiekošo, uz to, kas notiek ar mums pašiem, kas notiek pasaulē un kas mēs paši pašlaik esam. Tādējādi atceroties mēs distancējamies no tagadnes, jo esam iegrimuši atmiņās tieši par to, kas mēs bijām, kas ar mums notika, ko mēs pieredzējām un kāda agrāk bija pasaule. Šī distance no tagadnes nozīmē arī distanci no tā, kas mēs esam tagadnē. Atceroties mēs atgriežamies pie tā, kas mēs paši bijām, distancējoties no tā, kas mēs esam pašlaik. Tādā veidā atceroties, mēs kļūstam destabilizēti, jo tiekam sarauti starp sevi kā citu (pagātnes es kā citu, kas nav klātesošais es) un sevi kā sevi pašu (klātesošo es, kurš veic atcerēšanos), starp pagātni un tagadni.

Līdz ar to mēs atrodam sevi grūta uzdevuma priekšā – mums ir pienākums atcerēties, bet arīdzan pienākums iet uz priekšu, proti, dzīvot tagadnē; pienākums atcerēties mūsu pagātnes es, bet arīdzan pienākums būt tagadnē esošiem es. Šī balansēšana starp pagātni un tagadni, starp pagātnes un tagadnes es, ir ārkārtīgi grūta prasība. Tieši tāpēc es iestājos par tādu mūsu pašu izpratni, kurā mēs tiekam skatīti drīzāk kā sarauti starp šiem modiem, nevis starp tiem prasmīgi balansējoši. Attiecīgi mūs noteicošās temporalitātes (tāpēc, ka mēs atrodamies laikā un mūs raksturo gan pagātnes, gan tagadnes modi) un mūsu pašu veiktās atcerēšanās dēļ, mēs konstanti izraujam sevi no tagadnes un atmetam atpakaļ pagātnē. Šādā veidā mēs parādāmies kā nemitīgi mētāti jeb sarauti starp pagātni un tagadni, starp pagātnes atkal izdzīvošanu, to atceroties, un dzīvošanu tagadnē, nevienam no šiem laika modiem nepiederot līdz galam: nepiederot pagātnei, jo esam temporāli distancēti no tās, tagadnei – jo atceroties vēršamies prom no tās. Tādējādi atklājas atmiņas pretrunīgais raksturs: tā vienlaicīgi ir mūs konstituējoša (pateicoties atmiņai, mēs varam sevi atcerēties), bet tajā pašā laikā arī mūs destabilizējoša (tā sarauj mūs starp to, kas mēs bijām pagātnē, un to, kas mēs tagadnē esam).

 

  1. Ricoeur P.Memory, History, Forgetting. Chicago: University of Chicago Press, 2004 (2000),p.88.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Ibid., p.89. Nākamie trīs citāti – turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Ibid., p. 90.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu