— Acīmredzamais – neticamais: tulkojuma fineses

Raksta fragmenti ir izskanējuši konferencē Ventspils paralēle (15. 05. 2014)

Ciktāl gribam kaut ko pateikt par tulkojumu un tā iedabu, pirmajā solī te šķiet lietderīgi šķirt teoriju no prakses. Skaidrs, ka tāds nošķīrums ir ne vairāk kā nosacīts, tomēr ko citu lai iesāk ar lauku, kurā vienkopus un visbiežāk neatšķetināmā mudžeklī savijas fenomeni, par kuru skaidrām un nepārprotamām definīcijām varam vien sapņot. Konspektīvākais kartējums būtu „valoda, saprašana/nozīmes veidošanās, saziņa, doma, runa/teksts un personas identitāte to savstarpējās attieksmēs”. Līdz ar to – atkarībā no tā, kā visu minēto „tulkojam”, secinājumi variējas raibā spektrā. Nav paredzams gals strīdiem par šādu secinājumu vērtību – ekstrēmākajos gadījumos pat par to, vai tulkojums par spīti tam, ka it kā pastāv, maz ir iespējams.

Vispirms – neliels ekskurss tulkojuma konceptualizācijā: kā mēs tulkojumu domājam? Tradicionālākais skatupunkts, bet varbūt tāpēc, ka senākais, saistās ar priekšstatu par tulkojumu kā pārcēlumu, un te kā radniecīgus varam piesaukt vēl citus nojēgumus: ‘translācija’, ‘pārlikums’, arī ‘metafora’. Visu „čumuru” vieno fona ideja, ka tiek īstenota viena un tā paša satura/nozīmes pārcelšanās no punkta a uz punktu b. Kaut kas, kas bijis kaut kur, tiek pārnests nez kurp pavisam citur. Metafora te ir būtiskākā: tā ir izsenis piekopts izziņas mehānisms – paskrāpē metaforu un dabūsi zināt, kā saredzi to, ko caur metaforu esi gribējis izprast. Etimoloģiski un klasiski skaidrota kā nozīmes pārnesums, metafora citkārt raksturota kā iespēja vienu parādību skaidrot citas parādības terminos. Piemēram, neko daudz nezinām par ‘laiku’ tā hronoloģiskajā izpratnē, tomēr to piesaucam un, ieklausoties, kā runājam, iespējams noprast, ko par to jau domājam, pirms sākam interesēties, kas tas tāds: upe (tecējums, neatgriezeniskums, neapturamība u.tml.), rijība (sengrieķu Krons/Hrons), resurss (tērējams, taupāms, šķiežams) u.tml. Tāpēc turam acis vaļā un redzam, ka ‘pārcēlums/translācija/pārlikums’nav nekas cits kā tulkojuma metaforas. Tostarp arī ‘metafora’ iznāk ne vien pati sevi skaidrojoša, bet arī ‘tulkojuma’ metafora – arī starpvalodu tulkojuma gadījumā mēs tiekam pie iespējas kaut ko vienu teiksim, ‘une baguette de pain’, domāt kā kaut ko citu, teiksim, ‘a loaf of bread’ vai ‘maizes kukuli’.

Ierasts un joprojām plaši izplatīts skatupunkts tulkotāju aprindās – „kā teikts, tā arī tulkoju”, – taču tikpat maldinošs kā pašas metaforas gadījumā: arī tā diez vai darbojas kā vienkāršs „nozīmes pārnesums”, jo nozīme no punkta a uz punktu b nebūt nav pārvietojama kā krava, tāpēc ka pēc pārneses punktā a taču kā bijusi, tā paliek. Kā allaž, iespējams uziet ilustrējošas anekdotes, kas uzrāda šādas iedomas greizumu (kaut vai: „Neizlasi visu avīzi, atstāj arī man kaut ko!”). Salīdzinoši vēlāk – 20. gs. sākumā nāk būtisks papildinājums – nozīme nav vientuļa sala, tā iesakņojusies kontekstā, līdz ar to reti iespējams vārdu izcelt un pārvadāt tik viegli kā kartupeli. Tulkojot no avotvalodas, tas labākajā gadījumā izplēšams līdz ar veselu sīkstām saknēm pilnu velēnu, ko ne vienmēr var skaisti pārstādīt mērķvalodas laukā. Labi redzams, ka tulkotājam darbs daudz vieglāk (lai gan ne vienmēr!) sokas ar tehniskiem tekstiem, kur vārdu nozīme tīši apcirpta līdz termina „skaidrībai”.

Tomēr metaforas neder novērtēt par zemu – pat ja tās neatklāj būtību, taču vingrina iztēli. Pirmajam nojēgumu čumuram varam pateikties par tik jaukajām redzes un domu gleznām, kurās tulks/tulkotājs mums atklājas kā vienotājs tilts, prāmis vai pārcēlājs, un arī par aizdomāšanos līdz tam, ka tulkotājs ir ar iztēli apveltīta instance, – proti, līdz dabā sastopama tulkotāja visai attālajam sakaram ar datorizētām tulkošanas programmām.

Ja labpatīk, mūsdienīgāks, tomēr no sākta gala arī ar aizapziņas kaktiņu nojausts skatupunkts ir gluži cits un saistās ar ‘interpretāciju’ – tulks/tulkotājs ir interprets. Te vēršamies pēc palīdzības pie paša vārda, ar ko jēdzienu apzīmējam, skatāmies, ko tas pauž pats par sevi, proti, ejam pie etimoloģijas – vārda vēstures. Nevar nepieminēt, ka latviešu valoda šajā ziņā izskatās īpaši prātīga – mums ir gan „tulkojuma” sinonīms „pārcēluma/pārlikuma” veidolā, gan vārda etimoloģijā iešifrēta krasi atšķirīga izpratne – „tulks”: aizguvums no senkrievu „skaidrojuma”, ienācis pirms 13. gs., kur saikne ar krievu „толк”– ‘jēga, labums’, „толковать”– ‘skaidrot’, kas savukārt cilmes ziņā saistāms ar latīņu „loquī” – „runāt, nosaukt”. Vēl 18. gs. latvieši esot norunu vai apspriešanos dēvējuši arī par „(sa)tulkošanos”.¹ Un, ja iekārtojamies šādā saredzējumā, tulkojums neizmērojami pieņemas svarā! No šauri valodnieciska fenomena (lai gan par šauru dēvēt to neceļas mēle) tas izaug par tādu, bez kura mums gandrīz nekas cits nav dots!

Plašākā nozīmē tulkojums ir alkas pēc saprašanas un skaidrības. Nesaprotams tulkojums vēršas nonsensā, liedzas gādāt ar prātu aptveramu skaidrojumu, līdz ar to par tulkojumu diez vai ir uzskatāms. Šajā ziņā neatliek nekas cits, kā pasludināt principiālu tulkojuma neizbēgamību kā tādu. Jo tulkojam ne vien vārdus un izteikumus to kontekstā, bet arī it visu, ko uztveram. Turklāt lielāko daļu uztvērumu – skaņas, gaismas un ēnas, smaržas, garšas, to, kas sataustīts vai liek par sevi manīt izjūtās, tulko smadzenes – pašas par sevi:

„[..] uztvere ir smadzeņu mēģinājums uzminēt, kas notiek ārpasaulē. Prāts apvieno izkliedētus, vājus un rudimentārus signālus no dažādiem sensorajiem kanāliem, līdzšinējā pieredzē uzkrātu informāciju un nervu sistēmas diktētus procesus, izveidojot sensoru pārdzīvojumu. [..] Kad mēs redzam aiz dēļu sētas lēkājam draudzīgi noskaņotu zeltainu labradoru, tas notiek ne jau tāpēc, ka mums tiktu pārraidīti šādi dati, bet gan tāpēc, ka šādu uztvērumu mūsu smadzenes, liekot lietā tās informācijas druskas, kas ir mūsu rīcībā, noaudušas kā savu pārliecinošāko hipotēzi par to, kas notiek ārpasaulē. Uztvērums ir secinājums.”²

Tulkojam, kad padzirdam troksni un saausāmies – kas tur ir? Vēl jo vairāk, kad vaicājam, pag, kas tagad notiek vai ir noticis? Ar sarūpētām, mūsuprāt, sakarīgām atbildēm piepildām savu atmiņu un no tās barojamies, lai skaidrotu atkal visu citu, kas nāk priekšā, un, pats svarīgākais, lai sev pagādātu atbildes uz jautājumiem: kas un kur es vispār esmu (personas identitāte).

Tur esi spiests likt klāt piepūli un paša sarūpētu kontekstu, lai nozīmes nevis pārceltu, bet konstruētu. Vienkāršotā shēma a → b vēršas nedaudz komplicētākā: a → b → c. Te tulks/tulkotājs strādā starptelpā kā filtrs. Tu esi vidū, atstāts viens ar visu, ko līdz šim esi zinājis un sapratis, it kā no bieza, nelīdzena stikla izpūstajā individuālās pieredzes burbulī; un tu pūlies saskatīt, kas ir tur – laukā, lai izstāstītu to citam burbulim. Ja pieredze ir daudzmaz kopīga, šo to ir iespējams saprast līdzīgi, bet diez vai – identiski, un to jau nemaz nevar pārbaudīt! Bez visa cita tas uzskatāmi parādās politikā un vēsturē – kaut vai kad Ukrainas konfliktā abas puses jau labu laiku godā viena otru par „fašistiem”, kam taču nebūtu ko dalīt, ja reiz viņi visi no vienas nometnes! Bet atšķiras notikumu tulkojums, un tas noved pie dzīvošanas pilnīgi atšķirīgās pasaulēs.

Vēl ļaunāk – valoda te nav nekāds sabiedrotais, spēlē pretim un šķiet izkopusies kā rīks, kas drīzāk gatavs vairot un viest pārpratumus, nevis ‘pratumus’. Nule minētajā piemērā apzīmējums „fašists” uzvedas kā Ludviga Vitgenšteina trusis/pīle – viltīgi vedina uz vairākām nesavietojamām izpratnēm. Uz līdzīgu vēlmi nesadarboties, iespējams, norāda arī homonīmu sērga, kas tādā vai citādā formā skārusi ik dabisku valodu: ja reiz skaņu kombinācija tikusi pie vārda statusa, tā turas kā zvērs, gatava uzņemties papildu nozīmes. Vārds „laiku”, piemēram, mums ir pēc vajadzības lietojams gan kā hronoloģiskā un meteoroloģiskā „laika”, gan „laikas” locījums; pārpratumus bieži nodrošina arī sintakses likumības – kā visai vienkāršajā izteikumā: “Zebrenē atklājuši jaunu, Eiropā pirmo bīstamo atkritumu poligonu,”³kur „bīstamie atkritumi” godam konkurē ar „bīstamo poligonu”.

Minētajam nav nekāda sakara ar to, kādā laikmetā dzīvojam. Drīzāk ar to, kā esam iekārtoti un ko mainīt nemaz nav mūsu spēkos. Tulkojums mūsdienu pasaulē no tulkojumiem visās citās pasaulēs atšķiras tikai ar to, ar ko šodienas pasaule atšķiras no pārējām. Proti, visai strauji (dažkārt pietiek pat ar valdošā režīma vai valdnieka nomaiņu) mēdz mainīties normas, ko uzskatām par atzīstamām, un, protams, reālijas – denotāti.Visai mīklains jautājums pētniekiem (tam pieskaras arī Valters Benjamins apcerē „Tulkotāja uzdevums”) bijis šāds – kāpēc tulkotie teksti pretstatā oriģināliem mēdz novecot, izklausīties arhaiski? Vienkāršākā atbilde būtu – tāpēc, ka mainās pati valoda. Tomēr valodai piemīt vērā ņemama inerce – dabiska valoda līdz nesaprotamībai var pārvērsties gadu simtos, ne jau dažu paaudžu laikā. Un, ja tulkojuma sakarā gribam piesaukt kādu laikmetīgu vaibstu, izskatās, ka tulkotāju mūžsenais strīds par to, vai tulkojumam jābūt avotkultūras vai mērķkultūras kalpam, šodien jau sadrumstalojies t.s. tribālismā – ir daudz grupu (sievietes, etnosi, veģetārieši u.c.), kas varētu vēlēties gluži citu viena un tā paša teksta tulkojumu. Piemēram, inuītu mītā iepītā frāze „ādas, kas nodīrātas nepilnu gadu veciem ronēniem” šodien gandrīz droši pārtaps labi ja neitrālās „roņādās”⁴. Visai spēcīgs cenzors ir politkorektums, bet ne tikai:

„Kad mums ir darīšana ar ‘ideoloģiju’, nevis tikai ‘kultūru’? Kur ir atšķirība? – abas it kā kalpo kā noteiksmes. Vai der piesaukt ideoloģiju, kad skaidrojam, kas ir ne vairāk kā mūsu dzīvespasaule vai konkrēta cilvēka situācija /../? Kad Annes Frankas dienasgrāmatas tulkojumu izdevēji notušē atsauces uz viņas seksualitāti – vai tas ir, Lefevra vārdiem runājot, „ideoloģiski sankcionēts četrpadsmitgadnieces tēls” vai vienkārši kautrība?”⁵

Vai citos neskaitāmos leksikas un satura revidēšanas gadījumos – kas tas ir: nevēlēšanās aizvainot auditorijas jūtas, gaumes apsvērumi – vai tomēr ideoloģisks gājiens? Ja speram vēl soli tālāk, nonāksim pie atziņas, ka tikpat labi savu „īsto” tulkojumu varētu sagribēt katrs no mums – ne vien atkarībā no tā, ar kādu sociālo grupu identificējamies, bet arī personiskās pārliecības dēļ. Vismaz literārās tulkošanas praksē tieši tā arī notiek – divi identiski, patstāvīgi veikti tulkojumi te iespējami ne vairāk kā divi visādā ziņā identiski tulkotāji; vienā laidā izrādās, ka kolēģis kaut ko nav pārtulkojis „pareizi”, tāpēc vieglāk noslāņoties avotvalodu pulciņos vai – vēl labāk – strādāt ar avotvalodu, ar kuru neviens cits nestrādā. Bet arī katrs indivīds neatkarīgi no profesionālās piederības – un te nu mēs attopamies apmetuši apli – ir tulks/tulkotājs gandrīz pret savu gribu un tieši tāpat mēdz karsti strīdēties ar līdzcilvēkiem, kas jau atkal kaut ko nav „sapratuši pareizi”. Ja gribat iedomāties, kādi mēs būtu bez tulkošanas – „netulks” klausās, bet nedzird, skatās, taču nesaredz, lasa un runā, bet pats nesaprot – ko. Un, lai cik viegli vai smagi tas mums nākas, nav ko cerēt, ka valoda vai pasaule paspers kādu soli pretim: noslēgumā viens no miljardiem iespējamu piemēru:

„Visgrūtāk tulkojamā un skaidrojamā „kodolīgākā” vārda gods Ginesa rekordu grāmatā ticis burtu savienojumam „mamihlapinatapai” (no jaganu – yaghan – valodas, kas ir spāņu valodas dialekts, kādā runā ciltis Ugunszemes arhipelāga dienvidos): „skatiens starp 2 cilvēkiem, kurā izpaužas abu vēlme, ka otrs ierosinās to, ko grib abi, bet neviens negrib būt pirmais”.”⁶

1. Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga, Avots, 2001.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Gavande, Atuls. Nieze, Rīgas Laiks 10/2008, 49. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. 05.02.2009., mediju ziņa.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Sk. Fawcett, Peter. Ideology and Translation, Routledge Encyclopedia of Translation Studies. Ed by Mona Baker. Routledge, 2006, p.110. Tulk. mans – I.K.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat, 106. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. https://answers.yahoo.com/question/index?qid=20110413063748AAGRsAw  (atpakaļ uz rakstu)