— Stāstu bīstamība

 

Par Anitas Muitinieces tulkoto Juli Cē romānu Ērgļi un eņģeļi (Mansards, 2014) 

 

Ērgļi un eņģeļi? Kas tiem kopīgs? Ja nu vienīgi spārni. Savukārt vācu rakstnieces Juli Cē romāns ar šādu nosaukumu, kas sevi uz vāka piesaka kā trilleri, sākumā tāds nepavisam neliekas. Trīsdesmitgadīgā, agrāk veiksmīgā starptautisko tiesību jurista Maksa daļēji narkotiku, daļēji mokošu atmiņu krampju apdullināto smadzeņu juceklīgais monologs, kuru gabalos sarausta simboliskas darbības ar dzīvokļa iekārtojumu un naksnīgi zvani uz radio ēteru, vairāk atgādina laikmetīgi depresīvas “tumšsārtās” prozas paraugdemonstrējumus. Jau no pirmās nodaļas stāstā ielaužas arī jauniņā nakts radioraidījuma vadītāja Klāra, kura Maksu „adoptē” kā tādu savdabīgu preparējamu trusīti un pūlas no tā sāpju un pagātnes tintes radīt unikālu pētniecības darbu par viņu – vīrieti, kurš, pēc diplomdarba vadītāja domām, ir šim nolūkam tikai teju, teju „pietiekami traks”.

Tāpat kā uz grāmatas vāka savijušies šķietami nejaušie švīkājuma ķeburi, rūpīgāk papētīti, atklāj romāna nosaukumu, tāpat arī visas dažbrīd halucinogēnās sižeta līnijas mezglojas un pinas, kopā tomēr veidojot vienotu, lai arī dažbrīd visai irdenu, vēstījumu. Cauri drūmām urbānām ainavām, apzināti brutālām valodām un samudžinātām emocijām pamazām izvijas stāsta atslēgas pavedieni. Maksa draudzene, padsmitgadīgā (ja arī ne viscaur romāna gaitā pēc vecuma, tad pēc domāšanas veida noteikti) Džesija dzīvo pati savā dīvainu tēlu cauraustā realitātē, bet viņas „saules dzeltenā” nevainība ir āķis profesionālu narkotiku tirgoņu ģimenes biznesā, kam par upuri krīt arī Makss. Pēc Džesijas vardarbīgās nāves Klāra un Makss joņo pa pagātnes ainavām gan pārnestā nozīmē, gan gluži burtiski (dodoties no Leipcigas uz Vīni), ēd kokaīnu kā dienišķo maizi un cenšas atšķetināt katrs savā psihē iesprūdušo Gordija mezglu. Pats paradoksālākais, ka neviens no viņiem necenšas izdibināt patiesību par Džesijas nāvi un narkobiznesa aizkulisēm, bet tikai katrs sasniegt savu iecerēto: Klāra – iegūt unikālu materiālu savam mūža darbam, Makss – nu, Makss ar mūžseno grēksūdzes paņēmienu cenšas galvenokārt aizbēgt no atmiņām. Līdz ar to veidojas savdabīgs, „ačgārns” detektīvstāsts, kurā netiek ķerts vainīgais, bet gan medīti atmiņu nospiedumi un pretsāpju līdzekļi. Un tā mapēs, tabulās un bezkaislīgos formulējumos pamazām sagulst Maksa atmiņas: par iepazīšanos ar jauniņo Džesiju, par abu kopīgo draugu Šeršu, kas tos gandrīz pret savu gribu saved kopā, par meitenes tuvinieku sarūpētu narkotiku kontrabandas afēru, kurā Makss darbojas kā naivs un nezinošs bandinieks, par atkalsatikšanos ar Džesiju pēc divpadsmit gadiem, par mīlestību, kurā ir pat vēl vairāk trakuma nekā parasti pirmajās mīlestībās, par nāvi, noziedzību un aprēķinu.

Taču stāstot un pierakstot Makss un Klāra iepiņķerējas arvien dziļāk informācijā par liela mēroga starptautiskiem noziedzīgiem darījumiem, un šādi trillera apzīmējums pamazām – sākot ar romāna otro pusi – sāk sevi attaisnot. Ne jau Klāra un Makss paši ir bīstami kriminālajām struktūrām – bīstams tām ir Maksa ar grūtībām izmocītais un Klāras piefiksētais stāsts. Vienlaikus veidojas vampīriski greizs mīlestības trijstūris starp Maksu, Klāru un jau mirušo Džesiju – trijstūris, kurā atmiņas par Džesiju pamazām izsūc dzīvību Maksam, bet Maksa stāsts pakāpeniski novārdzina Klāru. Tomēr izrādās, ka katram stāstam, arī šim, ir dubultais dibens, un visi trijstūra dalībnieki ir bijuši sīkas, tomēr visai būtiskas figūriņas daudz lielāku „čiekuru” spēlē. Ironisku noti vēstījumam piešķir apjausma: lai gan sižeta mugurkaulu tehniski veido sarežģīta kriminālintriga, faktiski Makss un Klāra nedz vēlas to risināt, nedz ko apzināti dara, lai to atrisinātu. Tā atšķetinās viņu acu priekšā it kā pati no sevis, un šādi romāns zināmā mērā parodē pats savu žanrisko uzstādījumu.

Romāna noslēgums pārgriež samezglotos pavedienus ar „atklāsmes brīdi”, kas atgādina klasiskā detektīvstāsta noslēguma epizodes, kad visi aizdomās turētie tiek sapulcināti vienā telpā un detektīvs, kura rokās ir visi pavedieni, atklāj līdz šim neredzamās notikumu savstarpējās saiknes. Taču šis atklāsmes brīdis nāk nedaudz nokavēti un ir informatīvi pārblīvēts, salīdzinot ar iepriekšējā teksta irdeno plūdumu. Līdz ar to rodas sajūta, ka paskaidrojumi nāk brīdī, kad vairs nav vajadzīgi: lasītājs jau ir pieradis pie puspateiktā. Visbeidzot seko grēku plūdu metaforā ietērpts atrisinājums: Makss atrod atslēgu uz notiekošo (tiešā un pārnestā nozīmē), bet lasītājs jūtas mazliet pārbarots, nogurdināts un vienlaikus atvieglots par to, ka stāsts no „abiem galiem” beidzot ir izstāstīts.

Lasot ir jūtams, ka vēstījuma neparastajā, raustīgajā plūdumā ir kāds knifs, kamēr apjaušam: lai gan vēstītājs visa teksta garumā ir Makss, mēs pasauli patiesībā uzlūkojam nevis no viņa narkotiku mākslīgi paspilgtinātās uztveres, bet gan no garīgu traucējumu mocītās Džesijas redzespunkta – tieši tāpēc tas ir pārbagāts detaļu, kuru svarīguma secība atšķiras no ierastās, pārbagāts uz absurda robežas svārstošos norišu un vīziju. Romāna valoda ir vienlaikus lietišķi ciniska un piesātināti simboliska: sīki aprakstīta, piemēram, epizode ar modernu „skulptūru mākslinieku”, kurš savus mākslas darbus veido, pārlejot kausētu caurspīdīgu plastmasu formā ievietotiem līķiem; par vienu no šādām skulptūrām ir kļuvis arī nogalinātais Šerša, bet dziļākajā būtībā par tādu kļūst arī Makss, izstāstījis savu stāstu un kļuvis „caurspīdīgs, bet tukšs”.

Kāpēc ērgļi un eņģeli? Ērgļi, vilki un tīģeri romānā ir dažādi apzīmējumi kriminālo struktūru pārstāvjiem, taču vienlaikus ērgļa spārni tiek pieminēti pilnīgi nesaistītās vietās, it kā norādot, ka katra simbola atšifrēšana vienmēr ir nepilnīga. Eņģeļi – tie, kuri neko nenojauš – Makss, Klāra un Džesija – lielāko daļu laika rīkojas nepavisam ne eņģeliski, bet arī viņiem ir vēlme uzlidot kur augstāk – uzlidot saraustīti, šķībi, neprasmīgi, tomēr atrauties no zemes. Un, lasot beidzamās romāna lappuses, kaut kur apziņā rodas pārliecība, ka tas varbūt – tikai varbūt – ir iespējams.