— Es zinu, ko jūs izdarījāt pagājušajā vasarā

 

Par Krišjāņa Zeļģa un Ivara Šteinberga atdzejoto Aleksandra Meņšikova krājumu 17 dzejoļi (Orbīta, 2014)

 

„И вот:/ стекло,/ а под ним жестянка,/ в которой/ истлевший красный тульпан/ и стеклянный шарик./ Результат:/ этот секрет/ похоронили здесь год назад./ а теперь он твой.»

„Nu lūk: /stikls,/ bet zem tā/ skārda bundža/ kurā stikla bumbiņa/ un sapuvusi sarkana tulpe./ Rezultāts:/ šo noslēpumu/ pirms gada apglabājām šeit/ un tagad tas ir tavs.” (12.–13.lpp.)

Noslēpumi, kas padara dzīvi nepanesamu, visbiežāk rodas no nejaušības. Tāpat kā dzeja – nejaušība, sakritība, teksta fāze, kurā apstākļi – vides sistēma, valodas materiāls, enerģija vai ieguldītais darbs – izkārtojas tā, ka uztvere negaidīti atklāj kaut ko citu – citu zīmi, citu lasījuma sistēmu, citu pasauli (matēriju vai zemapziņu, piemēram), citu dzīvi tajā (vai ne-dzīvi). Kognitīvā aizmugure tātad teksta mākslām ir līdzīga šausmām – tu dodies kopā ar autoru nezināmajā (pasaulē, tekstā), un tavs ienākums būs vienlīdzīgs tavai paļāvībai un iztēlei. Viens aukstā ziemas naktī uz ielas, kad no māju durvju un vārtu ailēm atdalās kāda cilvēcīga vai suniska ēna. Viens pamestā aizaugušā upes krastā, kur blakus krūmājā kāds nopūšas ar sēcošu elpu. Viena krēslainā pilsētas parkā pārdesmit metru no galvenās ielas, kad tev pretī nāk…

Klusums, iespaids, sastingums un piepeši cita perspektīva – Aleksandra Meņšikova tekstiem piemīt tāds kā eksistenciālisma šarms, ikdienišķās lietās un darbībās atklājot matēriju, miesu, dabu un nāvi. Pa spilgti uzburtām vasaras takām – āboliņa, balandu, grīšļu, smilgu, nātru, deviņvīru spēku, asinszāļu un suņuburkšķu zaļās masas pieaugušām – un tukšām ielām ar sliktu asfaltu starp padrupušiem mūriem dzejas varonis nonāk pats un ievelk lasītāju robežsituācijās. Dzīve un nāve kļūst relatīvas, nesvarīgas, atceltas, viss, kas skaitās, ir matērija un klātesamība (es-tev, tu-man, lasītājs-varonim ir klāt tāpat kā dabai): „По берегу реки/ идет ордой/ цветущая сурепка./ Антропоморфные растения/ идут,/ а мы, подобно крестоцветным,/ врастаем в глину.” – „Gar upes krastu/ pulkos iet/ ziedošā zvērene./ Antropomorfiskie augi/ iet,/ bet mēs līdzīgi krustziežiem/ ieaugam mālā.” (100.–101.lpp.) „Потом,/ когда мы вышли на берег и разлеглись на песке,/ река вдруг начала стремительно прибывать. /Нас затопило./Мы не могли больше говорить, да и нехотели.” – „Pēc tam,/kad mēs iznācām krastā un iegūlāmies smiltīs,/upe pēkšņi sāka strauji pietuvoties./ Mūs appludināja./ Mēs nevarējām vairs runāt un nemaz negribējām.” (6.–7.lpp.) „С неба луна упала./ Наставник кадил./ Ты –/ лежала в гробу:// правый глаз полуоткрыт, / нос неестественно свернут набок.” – „No debesīm nobira mēness./ Darbaudzinātājs kvēpināja vīraku. / Tu –/ gulēji zārkā:// labā acs bija pusatvērta,/ deguns nedabiski sasķiebts sāņus.” (78.–79.lpp.)

Foto: www.riga2014.org

Nāve lielākoties Meņšikova dzejā nav tik atklāti aprakstīta. Tā drīzāk ir nojaušama un samanāma aiz dzīves robežas kā lielais, briesmīgais noslēpums: nedzīva matērija – izbrīna, šoka un dzejnieka jūsmas un vienlaicīgi nelabuma objekts. Galvenokārt tādēļ, ka saistās ar cēlo, cildeno, skaisto žestu – izvēli, kura balstās uz brīvību. Bet nekad nav zināms, tieši kā, kur un kad tā parādīsies vai atklāsies un – par brīvību – kur to nāksies pielietot. Šai robežai ir vismaz trīs dažādi plāni – notikumu, uztveres un fizioloģiskais, kas sasaista cilvēku ar viņa paša dabu.

Notikums katrs pats par sevi ir izteikti ikdienišķs, nav nekas īpašs. Tomēr tieši aprakstīto notikumu ikdienišķumā, kas kontrastē ar cilvēcisko izvēļu cēlumu un būtiskumu, balstās Meņšikova dzejas „mašīna” – tas īpašais, kas padara to par nopietnu, atšķirīgu, nozīmīgu un pārliecinošu tekstu korpusu mūsdienu Latvijas dzejas kontekstā un galu galā vispār padara to par dzeju.

Uztverei ir plaša spektra reprezentācijas no kontemplācijas līdz atziņai. Tas ir uzmanīgam lasītājam ejamais ceļš, ko piedāvā mākslinieks – no dzīves (kā vienkāršu notikumu virknes) līdz nāvei (kā cēlajam), no labklājības līdz izmisumam – un nav jau tā, ka visu iespējams izskaidrot un ietērpt tēlos. Tādēļ, tuvojoties robežai, Meņšikova tēlainībai ir tendence sabirzt, eksplodēt, aizlidot sirreālā (ne)kārtībā, kurā valda jau pavisam citi likumi un mainīgi akcenti.

Interesanti, ka dzīves un nāves sadure izspēlēta arī fizioloģijas līmenī un tieši saistībā ar seksualitāti. Ir vairāki dzejoļi, kas ļoti tieši, pat varbūt vulgāri atklāj seksualitāti ķermeņa dabisko funkciju paradigmā. Izbrīns, kas paralēli tēlots, piemēram, dzejolī „Двое ворочают сено”/„Divi groza sienu” (42.–43. lpp.) atceļ vulgaritāti, balansē un padara šo tematisko līniju par nelielu, bet būtisku iezīmi skarto tēmu un pasaules atveides veselumā. Būtisku, jo arī cilvēku liek skatīt kā dabas sastāvdaļu iepretim faktam, ka viņš ir kultūras subjekts. Un šeit atkal būtu daudz ko teikt par to – kādas kultūras.

Meņšikovs nāk no Daugavpils – pilsētas, kurā sāpes un lepošanās iemesls ir dažādu kultūru savīšanās. Tās (savijušās) pietiekami skaidri, ja arī ne priekšplānā, samanāmas viņa tekstos – tajos brīžam iemirdzas folkloristiski formas elementi, ir vairāki citāti no krievu literatūras, aprakstīta dzimtās Daugavpils vēsturiski veidojusies vide un 20. gs. beigu bērnības pasaule, Eiropas pilsētu modernisms, kā arī zīmīgs ir kristīgās kultūras slānis. Un, protams – dzeja, kas marķēta ar krievu kultūrai Baltijā (ja ne tieši Latvijas kultūrai) vēsturiski tik zīmīgu personvārdu, nevar neradīt asociācijas un noslēgties atrofētam, individuālistiskam lasījumam. Taču tieši šo niansēto kultūras alūziju tīklu, atdzejotājiem ne vienmēr izdevies nolasīt, piemēram: „И дворник говорит:/ „Смотри, Фома,/ здесь все наглядно, очевидно –/ ты не исчез”.” – „Un sētnieks saka:/ „Skaties Foma,/ šeit viss pārskatāms, acīmredzot/ tu neesi izzudis”.” Ja pieņemam, ka piesauktais ir biblejiskais Neticīgais Toms, kurš tiek aicināts skatīties uz dzīvo Kristu ar viņa brūcēm, lai pārliecinātos par viņa eksistenci (un dzīvi) un atmestu savas šaubas un prāta ierobežoto zināšanu, šīs pāris rindas ir ļoti spēcīgas – simboliski, filozofiski un morāli. Taču latviskajā tekstā to īsti nevar nolasīt personvārda atveides dēļ. Bet šādam lasījumam savukārt ir ārkārtīgi svarīga loma, lai saprastu Meņšikova pasaules uzskatu vispār, kurā miesa (ar visām tajā cirstajām brūcēm, notikumos iegūtajiem nospiedumiem un tai dabiski piemītošajām dziņām) ir ļoti kolorīts un sulīgs ietērps dvēselei un garam; kā apraksts, tiesa, varbūt daudz vairāk ir dzejnieka varā.

Tieši tādēļ krāšņie dabas un precīzie realitātes apraksti modina aizdomas, emocijas un bailes. Tas, kas slēpjas aiz redzamā, proti, viss tik cilvēciskais un it kā saprotamais, jo dvēselei piederīgais, izrādās nepieejams, nevadāms, neskaidrs. Domas, kas klejo galvā un neļauj apstāties. Emocijas un jūtas, kas rodas no sīkumiem, darbojas kā sirēnas un paralizē brīvo gribu. Mīlestība, pieķeršanās, divatne, divējība, kas sola mieru un harmoniju, bet iespējama tikai ārpus laika, izslēdzot laiku, sastindzinot bildi. Bet tas nav iespējams, kaut vai tādēļ vien, ka dzeja ir laika māksla. „Пока он говорил, Анна отвернулась / и медленно пошла в сторону малотиражки „Пежо”./ Села, завела мотор, уехала.” – „Kamēr viņš runāja, Anna apgriezās/ un lēnām piegāja pie mazlitrāžas „Pežo” sāniem./ Iesēdās, iedarbināja motoru, aizbrauca,”(68.–69. lpp.) – pašironiski raksta Meņšikovs, modernizējot neatvairāmo stāstu par Aleksandru Puškinu un Annu Kernu.

Mirklis – brīnišķīgās atklāsmes brīnumainais mirklis – vienmēr ir jau atmiņā, tātad garām, aiz muguras, pagātnē un nav atsaucams realitātē atpakaļ (tad tas būtu jau cits mirklis). Tas pats arī brīnums, tas pats arī nāve, tas pats – dzīve kā notikums. Dzejnieka darbs ir šo mirkļu apstrāde, pret laika plūdumu izmantojot atkārtojumu (ritmu) un tādus pretstatus kā nepārtraukts – pārrauts (stāsts); garš – īss (rindu garumi) un tamlīdzīgi. Šeit Meņšikovs ir meistars. „No šiem/ mikronotikumiem/ viņš uzmeistaro dadžus – viegli dvašojošus durstīkļus. Un apmētā ar tiem vienkāršus garāmgājējus.” – „Из этих / микрособытий/ мастерит он цветки лопуха – еле пахнущие колючки./ И бросает ими в случайных прохожих.” (86.–87.lpp.)