punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Krastmalas kuģu procesijas

Guntis Kursišs

14/08/2014

 

kursišs 

***

mehāniskais zvaigznāj sputņik
ved mani pie sofijas lorēnas vaigu kauliem
lielgabarīt eifeļtorni
dod man kadiju un ēriha konjaku
satrauktā polloka glezna
ļauj man uztriept vēl vienu melno toni
zemes halucinācija varavīksne
šķied savu krāsu gammu uz manām acīm
un pārējie
atbildiet uz manām vēstulēm

 

***

grūta sieviete sargā savu vēderu pat no neuzplaukušas pienenes pūkas
līdzīgi ir ar sirdi
sargā no neuzplaukušas mīlestības
tā iemesla pēc es prasu pliku miesu
bez garšvielām un dabīgā temperatūrā

 

***

trešajā plauktā ir pudele (nedaudz izgarojusi, nedaudz izdzerta)
otrajā plauktā ir maska
pirmajam plauktam priekšā kumode uz kuras sarecējuši sveķi
pašā plauktā bise (vēl neizšauta)
kad esmu (vai gribu būt) laimīgs tad trešais plaukts ir tukšs bet tukšumā sakopts
kad laime beidzas un sakoptais tukšums vēl joprojām putekļus sveicina
tad otrais plaukts ir ielauzts un maska jau pielāgojusies bezprieka sejai
tomēr kumode vēl bīdīta nav un bises actiņa laiski piemiedz
kumodes sveķi tā vien prasās kontrastēties ar šaujampulveri un asinīm

 

***

tīrumā
azavaks satraumētu kāju
ar asti sit nost taureņus
malā tornis ar lāpu karoga vietā
(kodes saēdušas)
lido stārķi un aizdedzina savus knābjus
tālāk uz pilīm kalpot kungiem par svecēm
man kabatā zvirbulis kurš man piekārto šalli

 

***

sieviete rokās tur sasprēgājušas lūpas
mazs puika smeļ ūdeni no mammas acīm
lej uz lūpām lai dzīst
acis izžūst mammu iznes lietū
lūpas sadzīst viņu noskūpsta
puika kails tinās lietus segās
aizmieg noveco

 

***

es gribētu būt melnādains džezmenis
ar rūtainu žaketi
ar sasvīdušu krunkainu pieri
ar džezmeņa pseidonīmu triole kursišs
ar kaulainu sievu
ar pagātnes stāstu par karu
ar šaudīgiem pirkstiem uz klavieru taustiņiem
un uz melnādainā fona nogurušām brūnām acīm puspievērtiem plakstiņiem
bet pašlaik vēl esmu gaišmatains gandrīz pieaudzis
ar ādas kurpēm
ar svešu seju kas neatstaro gaismu
ar vārdu guntis
ar pavecu suni
ar nākotnes jautājumu par pīpēt-atmešanu
ar kafijas asarām jeb smagiem acu plakstiņiem
un uz vāji izgaismotā fona ar vēlmi būt starp džezmeņiem

 

***

zūd paša klātbūtne dekorējot rīgas impresiju ainavu
ar prizmu pār gaismas pili
(sākums meklējams kādas sievietes rokas spogulītī)
krastmalas kuģu procesijas neļauj mierīgi baudīt skatu kur
otrpus krastam svešinieku cigarešu ogles kā enģeļu gaismas kronīši
uzzib, tad pazūd

 

***

esmu vēja cietumā ar koka restēm
(paldies kļavai ka tā devusi šķēli sevis lai man būtu sols uz kura sēdēt)
lapu atslēgas visapkārt bet ņemot rokās sadrumstalo
jaukais apsargs krēsla vienmēr nāk ap vakarpusi un izslēdz kabīnē gaismu
mēness prožektors apspīd manu muguru lai leitnantam krusam ir mērķis pa kuru sist ar ledu
nāks apkopēja rasa un uzmodinās no šī bezsakara
atspirdzinot manu seju ar spaini upes

 

***

meitenei (labāk teikt dāmai), kuru satiku kaņepes kultūras centrā, kuras tinamā tabaka likās pavisam maiga uz manu sarkano cigarešu fona, līdzīgi bija ar viņas acīm – dzidras, izteiksmīgas, hipnotizējošas,  manas – bezmiega sarkanas. dāmai (labāk teikt sapņu), kurai saku paldies par naktstūri rīgā, ietverot sarunas no a(rhitektūras) līdz z(iediem)

esam ielu šaurumā
pašas ielas apkrautas mājām
drūp māju apmetumi un paši mēs
mēs jau gruvešu kaudze neskrienam pakaļ arhitektūrai
savā būvgružu namiņā glabājam tabaku šaufelē
un no rensteļu saķervelētās rūsas veidojam bronzas gredzenus

no pirmām lietus lāsēm veidosies spogulis
tu varēsi sakārtot matus un pielaikot gredzenus
es iztīrīšu putekļainās ielas un
uz tukšuma platformas
mēs izveidosim jaunu arhitektūru   

Dalies ar šo rakstu