— Griežot dzelzs priekškaru

Par Evas Eglājas-Kristsones monogrāfiju Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti (LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013)

Iznākusī literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones grāmata Dzelzsgriezēji. Latvijas un Rietumu trimdas rakstnieku kontakti tapusi uz 2007. gadā aizstāvētā promocijas darba bāzes. Darba virsraksts ir alūzija par Valža Grēviņa dzejoli Dzelzsgriezējs, kurā autore saskata metaforiskas līdzības ar Aukstā kara „dzelzs priekškaru”, kuram cauri mēģinājuši „izgriezties” padomju Latvijā un trimdā rietumos dzīvojošie latviešu literāti.

Ar Evas grāmatu iepazinos vēl pērn, kad piekritu par šo darbu izteikties Literatūras, folkloras un mākslas institūta jaunāko grāmatu prezentācijā. Mana atsauce bija ļoti pozitīva, un savas domas es neesmu mainījis. Darbs ir lielisks starpdisciplinārs pētījums par Latvijas zinātnē vēl mazpētītu tēmu. Tas sniedz ne tikai faktoloģisko naratīvu, bet arī virkni nozīmīgu analīzes rezultātā gūtu vispārinājumu. Pozitīvi vērtējama grāmatas teksta valoda, kas darbu padara saprotamu un interesantu ne tikai speciālistiem, bet arī dažādas sagatavotības pakāpes interesentiem. Tomēr, rakstot kritiku, ir jānorāda uz dažām lietām, kas man šķita polemikas vērtas. Jebkuras grāmatas lielākā vērtība, domāju, ir spējā uzdot jautājumus, nevis sniegt gatavas atbildes un Dzelzsgriezēji ir tam brīnišķīgs paraugs.

Linards Tauns, Ēriks Raisters, Teodors Zeltiņš, Gunars Saliņš, Vītauts Klauve

Pētījums sastāv no vairākām gadījuma studijām, kuras mēģināts apvienot, izvirzot mērķi „pētīt, raksturot un izvērtēt latviešu literātu ieinteresētību un centienus pārvarēt dzelzs priekškara politiskos, ģeogrāfiskos un psiholoģiskos šķēršļus Aukstā kara apstākļos, kā arī analizēt latviešu padomju un trimdas literātu sakaru lomu Aukstā kara iznākumā – PSRS sabrukumā un Latvijas valsts atjaunošanā.”¹ Mērķis, manuprāt, nav veiksmīgi formulēts jo tas sevī ietver atbildes uz tiem jautājumiem, kurus vajadzētu atbildēt tikai analīzes gaitā. Vai latviešu literātu ieinteresētība un centieni pārvarēt dzelzs priekškaru ir apriori, vai tie tomēr būtu jāpierāda pētījumā? Un vai pirms analīzes vispirms nevajadzētu konstatēt literātu lomu Padomju Savienības sabrukumā un valsts atjaunošanā? Izeja no pozīcijas, ka trimdas mērķis bija valsts atjaunošana, bet literātu sakari to veicināja,² man šķiet kā pagātnes vienkāršošana, iespējams, pat neliela ideoloģizācija. Arī Aukstā kara būtības izvērtējumā, atzīmējot ideoloģiskās („brīvo, demokrātisko” pret „komunistiski totalitāro”) atšķirības, bet ignorējot citas, piemēram, ģeopolitiskās, ekonomiskās u. c. atšķirības, var rasties priekšstati, ka trimdas literatūra ir „brīvāka” vai mazāk ideoloģizēta nekā padomju Latvijā tapusī. Atcerēsimies, ka trimdas literārās aprindas neizveidojās demokrātiskā vidē, bet Latvijā autoritārisma un totalitāro okupācijas režīmu pastāvēšanas laikā. Protams, monogrāfijas uzdevums nav analizēt atšķirības literatūras procesos Latvijā un trimdā, tomēr Evas darba izlasīšana provocē pārdomas gan par trimdas konservatīvo aprindu iespaidu uz latviešu trimdas kultūras dzīvi, gan arī par padomju Latvijas literātu spējām izmantot situācijas atšķirīgi no VDK iecerētajām, dibinot personīgos kontaktus ar trimdas literātiem, iepazīstot to daiļradi un problēmas. Vai uz Latvijas rakstniecības sadarbību ar VDK jāraugās tikai no viena skatupunkta (kas, starp citu, ir Drošības komitejas skatupunkts, kas liecina par to, kā dienests veiksmīgi izmantoja latviešu kultūras darbiniekus)? Vai tomēr varam runāt par to, ka arī latviešu rakstnieki izmantoja VDK? Neaizmirsīsim arī to, ka tieši inteliģence, no kuras loka daudzi bija bijuši „kultsakarniekos”, kļuva arī par Trešās atmodas iedvesmotājiem, līderiem un ideologiem.

Lasot darbu, man radās pārliecība, ka literāti, kurus gan VDK kontrolē esošā Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, gan konservatīvās trimdas organizācijas centās izmantot saviem politiskajiem mērķiem, spēja ideoloģisko kontekstu ignorēt, veidojot cilvēciskas, draudzīgas attiecības ar saviem pretējā priekškara pusē atrodošajiem amata brāļiem. Tiešās tikšanās, vēstules un viena otra darbu lasīšana, kā vairākkārt norādīts darbā, spēja ietekmēt latviešu literatūras vidi, abpus priekškaram. Iespējams, rakstnieku spēja atmest vai padarīt par nebūtisku ideoloģisko un sameklēt kopējo literārajā darbā latviešu kultūras attīstībā ir būtiskākā ideoloģija, kuru būtu jānovērtē arī šodien.

Dzelzgriezējos izvirzītie uzdevumi ir ļoti komplicēti, jo no vienas puses autorei vajadzēja atklāt gan padomju Latvijas, gan trimdas literatūras vidi. Ieskicēt gan kultūrpolitikas vadlīnijas, gan slepeno dienestu interesi par rakstniekiem Aukstā kara apstākļos. Vai tas izdevies vienlīdz labi? Manuprāt, ne gluži. Kā nereti šķiet, darbā pamatuzmanība ir veltīta tieši Latvijā dzīvojošajiem literātiem, to kontrolei un sadarbībai ar drošības dienestiem. Tam ir objektīvi iemesli – gan avotu pieejamībā, gan arī to aprobācijā historiogrāfijā, gan arī tajā, ka skatījums uz problemātiku tiek veidots, izejot no Latvijas situācijas. Autore labi iezīmē starptautisko un reģionālo kontekstu, tomēr šķiet, ka darbā tie vēlāk tiek maz aktualizēti, koncentrējoties tikai uz padomju un trimdas latviešu rakstniecības pieredzi.

Iespējams, darbā varēja būt plašāks teorētiskais skatījums. Autore to ir piesaistījusi Aukstā kara kultūras procesiem, tomēr jāsaka, ka teorētiskais lauks šajā jomā ir ticis iezīmēts visai abstrakti, kaut pētījumu šajā tematikā netrūkst.³ Es gan teiktu, ka Aukstais karš ir tikai vēsturiskais fons grāmatā aprakstītajiem notikumiem. Galvenā problēma ir sadalītā latviešu kultūras telpa, ko noteica Otrā pasaules kara rezultāti un tiem sekojošais Aukstais karš. Autore apgalvo, ka divu paralēlu latviešu kultūru pastāvēšana esot „fenomens”.⁴ Ja atceramies latviešu kultūras attīstības līkločus, tad piemērotāk būtu runāt par normu. Latviešu kultūra, arī literatūra nekad nav attīstījusies tikai Latvijas ģeogrāfiskajā telpā. 19. gs. beigu – 20. gs. sākumā paralēlā kultūras telpa atradās ārpus Baltijas provincēm Krievijā, kur daudzi kultūras ļaudis centās atrast izglītībai atbilstošu darbu, vai arī Rietumos, kur bija jāmeklē glābiņš no politiskām vajāšanām Krievijā. 20.–30. gados paralēlā latviešu kultūras telpa pastāvēja Padomju Savienībā, līdz tai svītru pārvilka Staļina „latviešu akcijas” 1937.–1938. gadā. Arī šodien mūsu kultūras un arī literatūras telpa ir daudz plašāka par Latviju. Fenomens, manuprāt, nav 50 gadus sadalītā kultūras telpa, bet gan tas, ka nošķirtība latviešu kultūrai bijusi raksturīga kopš tās veidošanās sākumiem. Faktiski jau arī nekad pilnīga izolācija starp šīm telpām nav bijusi, tādēļ varam ilgi diskutēt, kādas ir bijuši šīs parādības pozitīvās un negatīvās iezīmes un ko tā ir devusi latviešu kultūrai. Šādas debates grāmatas kontekstā būtu ļoti apsveicamas.

Andrejs Upīts

Vēl viena problēma, ko iezīmē nevis autore, bet gan publiskā telpa, ir padomju Latvijas rakstnieku sadarbība vai kolaborācija ar VDK.⁵ Dīvaini, bet pašas autores darbā neparādās pat jēdziens „kolaborācija”. Kāpēc? Vai tā ir pētnieces pieklājība pret vēl dzīvajiem kultūras sakaru īstenotājiem? Vai arī tas ir pieņēmums par šī jēdziena neviennozīmību apskatāmajā laika periodā? Kolaboranta tituls labi piestāv Vilim Lācim, Andrejam Upītim un vēl daudziem, kas apzināti izvēlējās sadarbību ar okupācijas režīmu, bet vai to var piemērot arī pret Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti, Māri Čaklo, kuri bija uzauguši padomju laikā un kuriem, līdzīgi tāpat kā rietumu politiķiem, neatkarīga Latvija varēja šķist tikai utopija? Tēma par kolaborāciju padomju laikā, šķiet, ir tiešām smaga! Smagāku to padara vēlme atrast „vainīgos”, nevis izprast situāciju un nosodīt parādību. Pēc Dzelzsgriezējiem es ilgi domāju, vai latviešu rakstniecības atteikšanās sadarboties ar Kultūras komiteju, tādējādi padarot sakarus ar rietumu kolēģiem neiespējamus, būtu bijusi mūsu kultūras videi labāka par sadarbību un šo sakaru īstenošanu? Man nav gatavas atbildes, tomēr ir daudzi „bet”… Uz šiem „bet” tad arī jāmeklē atbildes kopīgi.

Beigās vēlreiz vēlos pateikt, ka Dzelzsgriezēji, manuprāt, ir viens no spēcīgākajiem, interesantākajiem darbiem, kas parādījušies pēdējā pusgada laikā sociālo un humanitāro zinātņu laukā. Noteikti lasāms, noteikti pārspriežams! 

1. Eglāja-Kristsone E. Dzelzsgriezēji. Latvijas un trimdas rakstnieku kontakti. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 21. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat, 273. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Sk., piem. Vowinckel A., Payk M. M., Lindenberger T. Cold War Cultures: Perspectives on Eastern and Western European Societies. New York: Berghahn Books, 2002; Whitfield S. J. The Culture of Cold War. Baltimore: Johns Hopkins University Press, 1996.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Eglāja-Kristsone E. Dzelzsgriezēji, 9. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Sk. Langa L. Kolaboracionisms Padomju Latvijā – neizrunāta tēma, Latvijas Avīze, 2014. g. 29. jūl.; Sprūde V. Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone par kultūru un kolaboracionismu, Latvijas Avīze, 2014. g. 12. aug.  (atpakaļ uz rakstu)