punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Maģiskajā iekšpagalmā

Katrīna Rudzīte

02/09/2014

 

Par Dainas Sirmās dzejoļu krājumu Iekšpagalms (Pētergailis, 2014)

 

Pirms diviem gadiem, debitējot ar krājumu Kailsals (2012), dzejā sevi pieteica ārkārtīgi spilgta un gana atšķirīga autore, par kuru iepriekš neviens neko daudz nebija dzirdējis, – Daina Sirmā. Nupat klajā nākusi autores otrā grāmata, kurai gluži tāpat kā pirmajam krājumam izdevies piemeklēt ļoti precīzu un grāmatas noslēgto un pašpietiekamo poētisko mikrovisumu raksturojošu nosaukumu Iekšpagalms. Kaut arī izmantoto poētisko paņēmienu un emocionālās frekvences ziņā krasi atšķirīga, savas savrupības un atsevišķuma dēļ šī grāmata liek atcerēties Marta Pujāta krājumu Nāk gaismā pati lampa (2013), proti, te ir vietā runāt nevis par poētiskajām tendencēm un motīviem, bet gan par autora pašradītu un autonomu realitātes modeli, kurā pastāv specifiski likumi un likumsakarības, darbojas noteikta tēlu un zīmju sistēma (vai, kā tas bija Pujāta gadījumā, pat eksistē specifiska mitoloģiskā sistēma). Sirmās grāmata ir savdabīga daudzdimensionāla karte, kas ved lasītāju cauri svešādai un eksotiskai realitātei.

Nokļūstot Sirmās iekārtotajā Iekšpagalmā, pirmajā brīdī šķiet, ka dzejas laiks ir pagātne, kas varētu sākties ar aptuveni simts gadus seniem notikumiem un tad pamazām ietiekties aizvien dziļākā senatnē. Tomēr, ieskatoties vērīgāk, atklājas, ka brīžiem gluži autentiskā vēsturiskā laiktelpa, kas piepildīta ar Latvijas un Krievijas kultūrvides zīmēm un vēsturisko attiecību skarbi sāpīgo klātbūtni, šeit kļūst par metaforu metafiziskajam iekšējam laikam, ko neiegrožo nedz gada skaitļi, nedz tagadnes un pagātnes nošķīrums: te visi laiki pastāv un plūst līdzās: „pēc tūkstoš gadiem tu meklēsi kartēs / atveidus draudīgās gneisu pārkarēs / raksi ceļu / hidrotērpā ar lukturīti uz pieres / ķermeņi alas rīklē / sastapsies sidraba zibšņos.” (30. lpp.) Līdzīgi kā tas bija jau pirmajā krājumā, mītiskās pagātnes nepārtrauktā klātbūtne paplašina dzejas telpu, veidojot iespaidīgu un brīžiem grotesku saspēli starp vēsturiskās atmiņas uzplaiksnījumiem un tagadnē pārdzīvoto. Tomēr, lai arī simboliska, pagātne atainota ar tik lielu (lai cik arī dīvaini nešķistu ko tādu sacīt par dzeju) reālistisku vērienu, ka brīžiem blīvo un tumīgo laiku, kurā sajaucas pāri bedres malai nākošā virca, lauku virtuves spēcīgie aromi, suņu rejas un klinšu pārkaru draudīgās aprises, var sajust plūstam draudīgi tuvu.

Valoda neapšaubāmi ir viens no krājumu raksturojošajiem atslēgas vārdiem. Ja pirmajā grāmatā tā bija drīzāk ķieģelīši, kuri pēc ēkas uzbūvēšanas paši par sevi kļūst neievērojami, skatienam fokusējoties uz uzcelto veidojumu, tad Iekšpagalmā katram ķieģelītim ir sava krāsa un raksts, un tā novietojums kopainā ir mērķtiecīgs un jēgpilns. Virtuozās kombinācijās izkārtotie senvārdi, kuru nozīmi es ne reizi vien meklēju vārdnīcā, uzbur nevis pagātnes atstāstu vai ilūziju, bet gan, pastrēbušies valodā, “apaug ar sulīgu miesu” (54. lpp.). Valoda starp kodīgi vēsajiem Iekšpagalma mūriem ir dzīvāka par dzīvu, mutuļojot un kūleņojot tā brīžiem atgādina par tādiem latviešu dzejas valodspēļu meistariem kā Uldis Bērziņš vai Juris Kunnoss: „sirds nelauzīs galvu kur mani mīļie / dzelmē grims senču smagās sudraba rotas / muskuļi cīniņos nesavilksies kad skrubinās zivis.” (38. lpp.) Meistarīgais valodas izmantojums, ar kura palīdzību autore pārliecinoši atklāj, ka viņai pieder ne tikai sava un ne ar vienu citu nesajaucama balss, bet vesela pasaule, kam šī balss iedvesusi dzīvību, paradoksālā kārtā izrādās esam reizē arī Iekšpagalma klupšanas akmens. Proti, blīvajā poētiskajā telpā izveidojas tāds kā vakuums, kurš brīžiem izstumj lasītāju ārpusē. Iekšpagalma savrupā realitāte izrādās tik pašpietiekama un dzīvotspējīga, ka brīžiem rodas iespaids, ka vērotāji vai viesi te nav gaidīti. Emocionāli intuitīvā līmenī rodas barjera, kas šīs svešādās un lielākoties drūmi draudīgās pasaules kārtības pamatprincipus nezinošo lasītāju atstāj ārpusē. Šķiet, ka, lai pa īstam iekļūtu krājuma iekšienē, ir gluži kā pasakās jāatklāj kāda slepena formula, jāatmin mīkla vai jāiztur maģisks pārbaudījums, bet trūkst norāžu par to, kur un kā to izdarīt: „priekštelpā spelgonis elso / iekšā mūs iesauc pa vienam / pati es nedrīkstu ieiet.” (22. lpp.)

Iekšpagalma ziemeļnieciski biedējošā un reizē gandrīz eksotiski spilgtā vide, kurā „ieved stāva zvēru taka” (32. lpp.) un „drausmās kā mākoņos / pūlis rod ceļu no aizas uz aizu” (51. lpp.), rada nemaz ne tik bieži literatūrā sastopamu izjūtu, ka autors skaidri zina savu ceļu un pa to droši iet uz priekšu, te nav jaušama nedz nedroša taustīšanās, nedz samākslotība, nedz pašmērķīga vajadzība pārsteigt ar oriģinalitāti vai izrādīties ar savu poētisko meistarību. Autore kādā tiešā un nepastarpinātā veidā, ko neietekmē laika un telpas rāmji, pazīst vietas, laikus un ļaudis, par ko raksta, viņa ir tiem piederīga un lieliski orientējas ziemeļnieciski skarbajās ainavās, kā arī prot šīs ainavas transformēt pārsteidzošās poētiskās konstrukcijās. Tomēr šķiet, ka Sirmā krājumā pietuvojusies un riņķo ap kādu noslēpumainu punktu, kuru šķērsojot autors atrod sevi un riskē pazaudēt lasītāju, kurš, apjucis un pazaudējis virziena izjūtu, nespēs sekot pa valodas džungļos apslēptajām nelīdzenajām taciņām. Ar šo grāmatu ir līdzīgi kā reizēm ar tādiem notikumiem vai sapņiem, par kuriem tu skaidri zini, ka tie ir kaut kas īpašs un nozīmīgs, nācis no pašām esības dzīlēm un pirmavotiem, bet lielākoties tu tos vismaz uzreiz nespēj aptvert un saprast to nesto jēgu un nozīmi, piešķirt definīciju un ievietot noteiktā kategorijā, un tāpēc reizēm tie izraisa neizpratni, mulsumu vai svinīgu bijību.

Tomēr Iekšpagalmā ir rodami poētiski mirkļi, kas, ja tā var izteikties, izveido un notur tiltu starp dzejas radīto savdabīgo mikrovisumu un lasītāju, piedāvājot precīzā un krāšņā valodā ietērptas līdzības, piemēram, „nedzīvo manī! – kliedz taiga / meža zemeņu tvanīgā versmē / tavas takas ir adatas miesā! / tavi ceļi griež kā ar nazi! / (..) mana elpa ir knišļu, mošķu pūļi tavā būdā!” (28. lpp.) vai „tikai ar ādu vairs uztveram gaismas / tikai smakas nes ziņas par kariem / pārkaļķojušās čaulās žokļi atcirsti gari / ziema būs dziļa, vasara arī” (39. lpp.). Un šādu mirdzošu tiltu krājumā ir pietiekami daudz, lai neļautu tam pavisam aizplanēt prom savrupības un citādības debesīs, piedāvājot atsevišķos mirkļos gluži satricinošu un saviļņojošu iespēju baudīt valodas radītu brīnumu.

Dalies ar šo rakstu