— Zīlītes pirmā dziesma

Latvijas dzīvnieku vēsture

Punctum turpina Arta Sveces rakstu sērijas Latvijas dzīvnieku vēsture publikāciju. Sērijas mērķis ir dot ekokritisku ieskatu tajā, kā modernajā Latvijas kultūrā – literatūrā, mākslā, populārajā kultūrā, medijos – tiek reprezentēti un konstruēti dzīvnieki.

Latviešu valodā nav laba apzīmējuma literāriem tekstiem par dabu. Pastāv „populārzinātniskā literatūra” un „dabas tēlojumi”, bet pirmais termins ir pārāk plašs, otrs pārāk šaurs. Varbūt šo žanru var apzīmēt kā „stāstus par dabu”. Tādā gadījumā Kārlis Grigulis (1884–1972) ir viens no pazīstamākajiem latviešu stāstniekiem par dabu. Latvijas Ornitoloģijas biedrības priekšsēdētājs Viesturs Ķerus, pieminot Griguļa 130. jubileju, rakstīja: „Ja nepatīk, nesauciet viņu par ornitologu, sauciet par putnu pētnieku, rakstnieku vai dabas draugu, bet no šā vīra varam mācīties ļoti daudz. Ja, samudžinājušies gudros vārdos, nespēsim nodot citiem savu mīlestību pret putniem, dabas aizsardzībai nebūs nākotnes. [..] Arī mūsdienās nav zaudējis jēgu reiz Griguļa rakstītais: ‘Putni ir brīnišķīgas būtnes, un mīlestība uz tiem brīnumainā kārtā vieno cilvēkus. [..]’”¹

Mīlestības vārdā

Ko nozīmē „mīlēt putnus”? Draudzība un mīlestība nav viens un tas pats. Apzīmējums „dabas draugs” ir saprotams, ja vien nemēģinām to interpretēt pēc analoģijas ar cilvēcisku draudzību. No „dabas drauga” mēs sagaidām vienīgi rūpes par dabu. „Dabas draugs” šķiro atkritumus, bet komunicēt ar kokiem viņam nav obligāti. Tāpat „esmu putnu draugs” skan ierasti un nomierinoši, bet to pašu nevar teikt par frāzi „es draudzējos ar putniem”. „Mīlēt putnus”, šķiet, ir kaut kas vairāk, nekā būt „putnu draugam”. Mīlestība paredz jūtas, patiku, fascināciju, neizskaidrojamu aizraušanos, prieku par sastapšanos un ilgas. Putnu mīlētājs var stundām vērot šos dzīvniekus, nezinot kāpēc un kāpēc tieši putnus.

Mīlestība uz putniem parasti nav savstarpēja, uz to netiek atbildēts, katrā ziņā ne ar līdzvērtīgām jūtām. Varbūt tāpēc putnu mīlētāji ar laiku sāk meklēt savām nodarbēm papildu jēgu un savai fascinācijai praktisku izpausmi. Tā ornitologs Arnis Zacmanis Rīgas Laikā rakstīja par putnu vērošanu: „Kad veiksmīgs vērojums pārvērties par novērojumu, vairākumu cilvēku sāk urdīt jautājums – ko gan ar to iesākt? Kur likt tā zinātnisko, faktoloģisko vai emocionālo vērtību?”² Literatūra nepārprotami var kalpot par šādas ilgtermiņa aizraušanās attaisnojumu.

Mīlēt un stāstīt par mīlestību nav viens un tas pats. Protams, mīlošs stāstītājs atbruņo, vismaz šķiet nepieklājīgi viņu pārtraukt, piesieties vārdiem, prasīt paskaidrojumus. Varētu domāt, ka mīlētājs spēj paust kādu naivu patiesību, kas citādi slēpjas aiz „gudriem vārdiem”, kuros „samudžinās” intelektuālie un eksakti saltie dabas pētnieki. Tomēr uzticībai nav pamata. Lielākoties stāsti par dabu nevis pauž kādu apslēptu patiesību, bet ir tekstuāli konstrukti ar savu vēsturi un ideoloģiju. Mirklī, kad stāstītājs meklē vārdus, lai formulētu savas jūtas, viņš vēršas pie gatavām literārām formām, naratīviem modeļiem, diskursiem un klišejām. Tas nenozīmē, ka stāsti par dabu ir nepārtraukti jāatmasko, lai ko tas nozīmētu, bet pilnīgu atteikšanos no kritiska lasījuma mīlestības vārdā var uzskatīt par neapdomīgu bezrūpību, kas var atspēlēties pašas mīlestības objektam – dabai.

Mīlestības anatomija

Nav šaubu, ka Kārlis Grigulis mīlēja putnus, un viņš patiešām ir spējis nodot savu mīlestību citiem. Lai gan Grigulis ir publicējis daudzus pētnieciskus rakstus,³ vislabāk viņš ir pazīstams ar bērniem domātiem stāstiem par dabu. Daudzi no tiem apkopoti izlasē Zīlītes dziesma.⁴ Šoreiz vēlos pievērsties tikai vienam šīs izlases stāstam, kas saucas Zīlītes pirmā dziesma.

Griguļa teksti nav stilistiski vienveidīgi, to žanriskā izcelsme prasītu izvērstu pētījumu. Varu tikai piebilst, ka nav pamata Griguli uzskatīt par naivu rakstītāju, kas neapzināti izmanto literāro pastarpinājumu, lai vēstītu par saviem novērojumiem par putnu dzīvi. Viņš nepārprotami ir pazīstams ar citiem sava žanra darbiem, un viņa teksti uzglabā liecības par žanra attīstību no tā sākumiem.

Pirmās bērniem un jauniešiem domātās grāmatas par dabu ir pieaugušajiem domātu enciklopēdiju adaptācijas. Tādas parādās 18. gadsimta vidū, un veidotas kā „dzīvnieku vēstures” apskats, kurā katra nodaļa apkopo faktus un nostāstus par vienu dzīvnieku sugu.⁵ 19. gadsimtā stāsti par dabu lēnām atbrīvojas no enciklopēdiskās struktūras, un nostāsti par dzīvnieku uzvedību pamazām kļūst par patstāvīgu žanru. Šo nostāstu mērķis ir audzināt, gan atklājot Dieva iekārtotās pasaules saprātīgo kārtību, gan līdzīgi fabulām piedāvājot lasītājam dažādus uzvedības modeļus ētiskām pārdomām. Vienlaicīgi dabas pētniekus arvien vairāk sāka interesēt dzīvnieku un to vides mijiedarbība jeb ekoloģija, kā mēs to šobrīd saucam. 19. gadsimta beigās, it sevišķi Vācijā, nostiprinājās doma, ka skolēnam ir nevis jāzina dzīvnieku klasifikācija, bet jāsaprot dabas procesi viņa dzīvesvietā („ciema dīķī”, ja izmantojam vācu pedagoga Frīdriha Junges doto piemēru)⁶ un galu galā – dzimtenē kopumā. Griguļa stāstos par putniem var saskatīt visu šo pieeju ietekmi. Turklāt viņš brīvi izmanto daiļliteratūrai raksturīgos antropomorfismus, un viņa stāstus apdzīvo bezdelīga Vidžiņa, ūdens vistiņa Ķirija, kovārnis Baltkaklītis u. c., kas paši vēsta savas sugas „dabas vēsturi”.

Kārlis Grigulis. Foto: Rojas vidusskolas arhīvs

Zīlītes pirmā dziesma nav gluži tipisks Griguļa stāsts. Ne velti tas izlasē iekļauts kā pirmais. Varētu teikt, ka tas ir teksts par pionieriem, nevis putniem: „Bebru septiņgadīgās skolas pionieri un jaunie naturālisti saņēma no Dabas muzeja apkārtrakstu par fenoloģisku novērojumu reģistrēšanu skolas apkārtnē. ‘Kas tie tādi par fenoloģiskiem novērojumiem?” jautāja mazā Irēnīte. ‘Nu, novērojumi par dabas parādībām, kas saistās ar gadalaiku maiņām,” paskaidroja Ojārs, kas bija naturālistu pulciņa priekšsēdētājs un kaislīgs putnu novērotājs un draugs.”⁷

Tekstu varētu interpretēt kā daļēju nodevu režīmam. Skolēnu darbība tajā atspoguļo padomju ideoloģijas izpratni par sociālo kārtību. Bebru skolā naturālisti nav vienkārši naturālisti, bet ir pionieri, tātad režīmam lojāli jaunieši. Viņiem piemīt padomju sabiedrībai raksturīgā disciplīna un hierarhija – viņi nerīkojas spontāni, viņu aktivitāti ierosina „apkārtraksts” no centra („dabas muzeja”). Bērniem ir līderis, turklāt nevis neformāls, bet formāls („priekšsēdētājs”), kurš ir autoritatīvs (tieši viņš atbild uz Irēnītes jautājumu), zinošs (pārzina tikai iekšējam lokam zināmu terminoloģiju) un tomēr nav tikai birokrāts un priekšnieks (ir „kaislīgs”). Padomju Savienībā dzīvojošam cilvēkam noteikti pazīstams šķitīs arī turpinājums stāstam. Izstāstījis, kas ir fenoloģiski novērojumi, Ojārs ierosina sacensības par to, kurš pirmais „reģistrēs” zīlītes pirmo dziesmu pavasarī, un kā balva tiek piesolīta nevis materiāla balva, bet oficiāla atzinība: „tā vārdu ierakstīsim fenoloģiskajā tabulā, kas ir uzkārta naturālistu istabā.”

Tomēr disciplīna un hierarhija nav raksturīga vienīgi padomju režīmam, tās ir raksturīgas arī zinātnei. Precīzāk – noteiktai izpratnei par zinātni, kura parasti tiek saistīta ar apgaismības vārdu, lai gan tās saknes ir dziļākas un institucionāli tā noformējusies tikai 19. gadsimtā. Apgaismības zinātne attīstās amatieru vidū, bet tās ideāls paredz racionalitāti, precizitāti un askētismu, kas pa spēkam vienīgi profesionālim. Stingrai disciplīnai tiek pakļauta gan dabas pētīšana (precīzi novērojumi, eksperimenti), gan dabas aprakstīšana (atbrīvošanās no visa „liekā”, „nezinātniskā”, „interesantā”). Pat, ja dabas izpētē tiek iesaistīti amatieri, tiem ir jāatrodas rūpīgā profesionāļu uzraudzībā, jo citādi viņu iegūtās zināšanas būs „nevērtīgas”. Un rezultāts ir zināšanas, kas ļauj pār dabu valdīt, jo dabas procesu norises pārzināšana vismaz atsevišķos gadījumos ļauj ar tiem manipulēt, bet arī nepraktiskas zināšanas vairo cilvēka varu, jo atsvabina no bailēm un veicina pārākuma apziņu. Zināšanas par dabu kļūst par tehniskām zināšanām par objektiem. Makss Horkheimers un Teodors Adorno apgaismības ideoloģiju ir plaši analizējuši darbā Apgaismības dialektika,⁸ un kopā ar daudziem citiem brīdinājuši par tās konsekvencēm. Pastāv saistība starp priekšstatu par dabu kā izpētāmu un kā izmantojamu objektu. Aicinājumi saudzēt dabu nevar būt efektīvi, kamēr daba tiek uztverta kā izzināms, manipulējams un galu galā izlietojams objekts.

Bet Griguļa jaunie naturālisti ar baudu objektivizē dabu. Viņi netaisās doties mežā, lai klausītos zīlīšu dziesmas, viņu mērķis ir pieradināt zīlītes nākt uz barotavu, lai tās savu pirmo dziesmu dziedātu tur. Zīlīšu eksperts Guntis dod īsu instrukciju, kā ar zīlītēm manipulēt. Savdabīgā veidā viņš no zīlītēm sagaida noteiktu produktivitāti. Zīlītes jābaro ne biežāk kā divas reizes dienā, jo „citādi viņas cauru dienu lidinās ap barotavu un nekā nedara” (mans kursīvs – A. S.), sēklas nedrīkst vienkārši bērt uz dēlīša, jo tad barība tiek izšķērdēta – ar spārniem notriekta no dēlīša. Barošanas veidiem mainoties, zīlītēm nākas apgūt „jauno kārtību”, bet jebkurā gadījumā Guntis panāk savu un tagad viņš ir pieradinājis zīlītes tā, ka „viņas man seko”.⁹

Plašās Gunta/Griguļa zināšanas par zīlīšu uzvedību tiek lietderīgi izmantotas, lai tās kontrolētu: „Visi naturālisti ar lielu interesi noklausījās Gunta stāstā. Ojārs iesaucās: ‘Tāda putnu pieradināšana dabā ir daudz interesantāka nekā dresūra gūstā.’ Visi tam piekrita un, iedami mājās, domāja, kā varētu iedraudzēties ar zīlītēm.”¹⁰ Kas par draudzību!

Mīlestības dialektika

Tomēr būtu negodīgi aizmirst par Griguļa mīlestību uz putniem. Viņa tekstus nevar reducēt uz apgaismības ideoloģiju. Drīzāk to savdabība izpaužas savdabīgā cīņā starp zinātnisku izziņu un mīlestību. Šķiet, tā ir cīņa, ko izdzīvo arī citi putnu mīlētāji, kuri nespēj izšķirties starp ornitoloģiju un „putnu vērošanu”. Ķerus apzinās Griguļa neatbilstību institucionalizētas zinātnes ideāliem: „Ja nepatīk, nesauciet viņu par ornitologu,” bet nav gatavs no viņa atteikties. Ornitologs Zacmanis savas pārdomas par putnu vērošanu noslēdz teju vai ar pašpārmetumiem. Viņš stāsta par ekskursantiem, kuri nepievērš uzmanību laikam jau reti ieraugāmajam zivjērglim, bet jūsmo par bezdelīgu: „Aplūkojot binoklī parasto bezdelīgu tuvplānā, atskārtu to, ko biju jau paspējis aizmirst: arī parasti putni mēdz būt ļoti skaisti. Tad sapratu, ka sen neesmu vērojis putnus.”¹¹

Patiesībā šī ambivalence piemīt putnu vērošanai kā tādai. Dīvainā kārtā, ornitoloģija, kas 19. gadsimta dabas pētnieku vidū tika atzīta par īpaši nelietderīgu un amatierisku nodarbi, tā paša gadsimta beigās kļuva par koordinētas „sadarbības mašīnu” un paraugu citiem sistemātiskiem dabas pētījumiem.¹² Šajā laikā vairākās valstīs – Beļģijā, Vācijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Krievijā – tiek realizēti projekti ar, var teikt, milzīgu skaitu putnu vērotāju/amatieru piedalīšanos, viņu vienlaicīgie novērojumi ļāva labāk saprast putnu sezonālo migrāciju Eiropā. Tomēr šie un citi zinātniskie projekti nav kliedējuši aizdomas par putnu vērošanu kā nelietderīgu nodarbi.

Es neesmu pārliecināts, vai mīlestība noteikti nāk par labu mīlas objektam, bet tā vismaz ir alternatīva tehnisko zināšanu triumfam. Un jāatzīst, ka šī alternatīva Latvijā ir saglabājusies. Arī pateicoties Grigulim. Starp citu, jauno naturālistu sacensībās uzvar Irēnīte, un fenoloģiskajā tabulā tiek ierakstīts viņas vārds. Neteiksim, ka tas ir pārsteidzoši, jo kamdēļ gan Grigulis viņu bija ieviesis savā stāstā, turklāt viņa tomēr baroja zīlītes trīs reizes dienā (biežāk nekā bija ieteikts Gunta instrukcijā, bet nepārbarojot, kā to bija izdarījis Visvaldis). Tomēr atkal jādomā, ka varbūt Irēnītes tēls norāda ne tikai uz jauno naturālistu organizācijas demokrātiskumu, bet arī mīlestības triumfu pār aprēķinu.

1. Ķerus V. Ar mīlestību pret putniem, Putni dabā, 2014/2 (66), 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Zacmanis A. Vienkārša putnu vērošana, Rīgas Laiks, Nr. 5, 2014, 23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Matrozis R. Kārļa Griguļa ieguldījums Latvijas putnu faunas izpētē, Putni dabā, 2014/2 (66), 43.–48. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Grigulis K. Zīlītes dziesma. Rīga: Liesma, 1974.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Ritvo H. Learning from Animals: Natural History for Children in the Eighteenth and Nineteenth Centuries, Noble Cows and Hybrid Zebras. Charlottesville: University of Virginia Press, 2010, pp. 29–35.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Nyhart L. K. Modern Nature: The Rise of the Biological Perspective in Germany. Chicago: University of Chicago Press, 2009, pp. 173–181.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Grigulis K. Zīlītes dziesma, 11. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Horkheimers M., Adorno T. V. Apgaismības dialektika. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2009.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Grigulis K. Zīlītes dziesma, 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, 13. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Zacmanis A. Vienkārša putnu vērošana, 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Allen D. E. The Naturalist in Britain: A Social History. London: Penguin, 1978.  (atpakaļ uz rakstu)