— Aldaris Stabis*

  

Par Pētera Brūvera dzejoļu krājumu Mācos rakstīt (Mansards, 2014)

 

Literatūru un jo īpaši dzeju neaizvietojamas dara fakts, ka lielākoties savas dienas vadām nevis skaidrībā, noteiktībā un pārliecībā, bet drīzāk nesaprašanā vai – labākajā gadījumā – tādā kā racionalitātes pelēkajā zonā. Tieši tur ir spēkā mūžīgi jautājumi un arvien no jauna meklējamas atbildes, un tieši tur valda ar prātu nenoskaidrojamas teksta attiecības ar akmenī iekaļamu patiesību. Literatūras teoriju ir, protams, vai cik, bet tās ir un paliek „teorētiskas”, tādas kā projekcijas vien, jo liedzas tvert to, ko izjūtam kā teksta pārdzīvojumu. Piemēram, kā, iztiekot bez atsauces uz „enerģijām”, iespējams izskaidrot uztverta vārda reizumis tīri fizioloģisku iedarbību? Ko nozīmē apgalvojums, ka viens teksts „caur aknām” iet, kamēr cits tev nolīst garām kā pīlei ūdens? Kurš te pie vainas – teksta autors, pats teksts vai tu pats ar visu, ko it kā zini un spēj iztēloties?

Svarīgākais, ka darbs, kāds ik valodā tiek strādāts ar tekstu, šo telpu ļauj apjaust. Pēters Brūveris (1957–2011) dzejolī Ars poetica uzbur bezgalīgi saltu bezdibeni, „no kuŗa iespējams/ aizbēgt vienīgi vārdos”. Un var runāt par Brūveri kā fenomenu. Nācis no paaudzes, ko izauklējuši padomju laiki Hruščova un Brežņeva stadijā, viņš – tikai viens no dažiem – caur ērmīgi ideoloģizētās kultūras dzīves dzirnām izmalies kā dzejnieks un atdzejotājs, „kuŗa” teksti allaž nākuši ar spēku un par ko nevar runāt citādi, kā vien pasaules un tās literatūras vēstures atslēgā. Brūverim fonā allaž bijuši lieli jautājumi brīnum plašā un dziļā kontekstā, turklāt pie „brīnum plašā” konteksta pieder arī viņa libreti un dziesmu teksti muzikālām izrādēm, „spokošanās” absurda un tautiskā stilistikā u.tml. Komplektā – strukturēšanas vēriens teksta arhitektūras ziņā. Nav trūcis mājienu, ka Brūveris sirdzis ar lielummāniju – („Latvijā neviens nestilizē tik labi kā es, bet kas nu to novērtēs.”), bet ir grūti noliegt, ka viņam uz to bija zināmas tiesības. Atvēzēšanās uz simfodzejas tetraloģiju, kas aizsākās ar 2004. gadā pasaulē laisto Valodas ainavu, it ļoti saskanēja ar Brūvera spēju ar spēku un vērienu atvēzēties visā, kam viņš bija nodomājis pievērsties gan dzejā, gan nedzejā. „Trakais” Brūveris visur mēdza nākt un iet ar kaismi un stiprumu, līdzcilvēkus dažkārt biedēdams, bet ar tekstiem gan vienmēr iedams „caur aknām” tā, ka paliec gudrodams vēl labu laiku.

Nodeldēta klišeja ir dzejnieka „pašsadedzināšanās”. Es neteiktu, ka šis būtu Brūvera fenomenam piemērotākais apzīmējums. Ko tur svilināt, ja viss notiek pats no sevis? Dzeja prot darīt visu ko, bet tas cienījamākais un jēgpilnākais man allaž šķitis visai nepateicīgais valodas laboratorijas darbs: valoda dzejniekam ir tas pats, kas mūziķim skaņa ar visu instrumentāriju, gleznotājam – krāsa, faktūra, forma un viss, ko var iegādāties māksliniekiem iekārtotos veikalos, horeogrāfam – kustība un ķermeņa muskulatūras iespējas. Taču bez valodas īsti nevar iztikt neviens – ne tie citi mākslinieki, ne tie citi, kas vienkārši ir cilvēki, uz mākslinieka statusu i nepretendējot. Brūveris tādā laboratorijā dzīvojis, varbūt pat i soli laukā nesperot, turklāt tieši strādādams melnās miesās, nevis tupēdams iedomātā „smalkā dzejnieka” ziloņkaula tornī. „Indeve” saglabāt un lietot, viņaprāt, saudzējamo un neaizvietojamo „ŗ”, bēda par prūšu valodas likteni, kaislība uz valodu un tās pārraidīto pasauli leišu, vācu, krievu, tuviešu, azerbaidžāņu, oguzu, turku un citās mēlēs, aizraušanās ar jūdu–kristiešu pasaules vēsturiskajiem mītiem rāda to pašu vērienu formulā „tā es domāju, dzirdu un redzu, un te kaut kas ir darāms, un neviens to neizdarīs labāk par mani!”.

Brūvera tuvinieku un mīļotāju sastādītais krājums Mācos rakstīt jau izdots, apausts ar papildu ziņām – ka Brūverim bijis insults, pēc kam nācies mācīties rakstīt no jauna, un šis ir jau pēcnāves krājums. Dažu literatūras teoriju adepti vaikstītos vien un teiktu, ka ar dzejas vērtību šādai papildinformācijai nav nekāda sakara. Tāda „reklāma” patiktu arī ne visiem autoriem, bet šajā gadījumā informācijai, protams, ir zināms kultūrvēsturisks svars. Ir vērts izlasīt gan Indras Brūveres-Darulienes, gan Māra Salēja priekšvārdu, un grāmatā iegūlis arī vizuālais materiāls un ceturtais pielikums, sarūpēts ar mīlestību un pietāti, – Rokrakstā publicēto dzejoļu atšifrējumi.

Īsti nevar noticēt, ka Brūvera darbs pie tetraloģijas pēdējā krājuma palicis pusratā. Dzejas un atdzejas bloki saslejas būvē, ko varētu novērtēt ļaudis, kas piešķir balvas arhitektūrā. Ko vērts ir kaut vai refrēns „pieci” ceturtā (!) krājuma saturā. Atdzejas sadaļās dažs no izlutinātākiem lasītājiem varbūt kārotu pēc bilingvas, bet kopumā Mācos rakstīt izskatās pēc Brūvera kopotu rakstu dzirkstošas projekcijas, piedzīvojamas un pārdzīvojamas līdzīgi atrakciju parkam ar visiem tā pārsteigumiem un paredzami neparedzamo raibo daudzveidību. Šajā ziņā tiešām „ātrs palīglīdzeklis poētisko tekstu apguvē”, kā izdevējs grāmatu nodēvējis apakšvirsrakstā.

Konstrukcijas pamats ir dzejas iespēju amplitūdas katalogs gan intences, gan formas, gan žanra ziņā. Te tu vari sastapt, piemēram, gan šķietami ikdienišķu vai nosapņotu ainu tekstuālas transformācijas, Brūvera gadījumā gan valodiski garšīgas un asprātīgas, gan acumirklī vizualizējamas (Ceturtais dzejolis. Teātrī, 16. lpp.); dzejā pārspēlētas mītu variācijas (Sīsifa līgava, 192. lpp.) un gudri tautiskas rīmes (Balāde par Staburagu, 82. lpp.), dzejprozu (Ko pans Cōgito domā par elli, 70. lpp.), absurda lugas („drāmatiskā pohēma” Izgāztuvju vējš, 24. lpp.) un arī šo to no tā, kas citādā ziņā „paviegls” – ironiskus dungojumus, kāds ir itin Veidenbauma garā tapinātais Par miglu un skudrām (45. lpp.):

viegla dvesma – mūža guvums
atskaņa te iraid – puvums
vakars jau uz nakti sliecas
arvien zemāk galva liecas
tūlīt tūlīt jau būs klāt

laiks ir pirti kurināt

Pēc visiem sadzīves likumiem Mācos rakstīt būtu uzskatāms par memoriālu pieminekli, bet tas drīzāk izskatās pēc (ar atsauci uz Ulža Bērziņa krājumu) pieminekļa brīnumainai kazai, nevis pēc kā tāda, ko esam ieraduši būvēt pieminekļa vai nekrologa formātā, – te Brūveris runā uz mums kā allaž, ar visu sparu. Un par spīti visam, ko tas prasa, ir jau dzejniekam viena priekšrocība – runāt vēl ilgi pēc tam, kad tevis it kā vairs nav, turklāt šajā gadījumā – caur grūti valdāmu dzejas simfoniju, kas racionalitātes „pelēkajā zonā” uzrīko svētkus.
 

 

* Aldaris Stabis – viens no Brūvera pseidonīmiem – var nojaust, kāpēc – ja esi valodu zinātājs.