— Vieta: dārzs

 

Sergeja Timofejeva teksts Vieta: dārzs tapis projekta Rīgas dzejas karte ietvaros. Autora lasījumā tas izskanēja arī festivālā Dzejnieka asinis. To, kā šis darbs mijiedarbojas ar Andreja OID mūziku, var dzirdēt un redzēt šeit.

 

Vieta: dārzs

Es ne pārāk labi atceros šo vietu un vienlaikus tā man šķiet svarīga.
Es tur bieži biju bērnībā kopā ar vecākiem un vēlāk vienatnē – jau kā vecāko klašu skolnieks.
Es labprāt tur atgrieztos, taču šīs vietas vairs nav.
Pareizāk sakot, vieta ir, taču tajā nevar nokļūt.
Un arī tur iekšā viss ir pavisam citādi, nekā bijis.

Iztēlojieties ideālo dārzu.
Trokšņainas pilsētas vidū, līdzās tiltam, kas ved pār platu upi,
pa kuru pārvietojas visintensīvākā automašīnu straume. 

Un pēkšņi, pavisam blakus, pārdesmit metru tālāk –
klusums, nesteidzīgu soļu skaņa uz celiņiem,
nelielas strūklakas čalas.

Acīmredzami es gribu teikt runu –
runu par godu kādai vietai, kas bija ideāli piemērota apcerei un sevis vērošanai,
vietai, kuru sauca Skulptūru dārzs.

Vēsturiski tas patiešām bija bijis dārzs – Rīgas Ordeņa pils dārzs,
kurā sešdesmito beigās izvietoja dažādu Latvijas autoru skulptūras.
To bija kādas 36.
Sākumā ekspozīcija mainījās katru gadu.
Pēc tam ik pēc trim gadiem.

Godīgi sakot, es no turienes neatceros nevienu skulptūru.
Nevienu tiešu,konkrētu plastisku tēlu.
Liekas, tur bija sieviešu un vīriešu figūras, kaut kādi
abstrakti akmens bluķi – un tas arī viss, ko es varu pateikt.

Taču es absolūti precīzi atceros harmonijas sajūtu,
nelielu un it kā ļoti skaidrām kontūrām.
No vienas puses dārza robežu veidoja pils bastiona mūri.
Tur stāvēja divi Putilova rūpnīcā ražoti lielgabali.
Izlaisti, šķiet, 1878. gadā, tie balstījās uz oriģinālām lafetēm
un vērās upes virzienā. Bērni varēja uz tiem rāpties,
rotaļāties, tikai bez lielas trokšņošanas. Senais metāls izskatījās
pēc mūžīga daudzpunkta. Bet varbūt arī pēc vienkārša punkta.

Arī no otras puses dārzu ieskāva mūris, aiz tā atradās
laukums pils priekšā. Tajā bija vārti vai varbūt mazi vārtiņi.
Tie atvērās 10 no rīta un aizvērās, kad bija pienācis vakars.

Liekas, dārzā bija kaut kādi krūmi, koki.
Ziemā tur bija sniegs. Rudenī – dzeltenas un sarkanas lapas.
Pavasarī kaut kas ziedēja.

Kāpēc man šī vieta ir tik svarīga?
Tāpēc, ka man liekas, ka es, tāds, kāds es esmu,
kopā ar visiem,bet vienmēr nedaudz nomaļus,
tāds, kas pakļaujas kopīgiem likumiem,
bet arī mēģina uztaustīt tādu
tik tikko nojaušamu lietu maģiju –
es esmu no Skulptūru dārza. 

Un kas par to, ka skulptūras es tikpat kā neatceros.
Tās tur bija. Un tās iedarbojās.

Daudzas bija no granīta, dažas grubuļainas,
dažas gludas. Pēc lietus uz tām palikapilieni,
mazi pašpietiekami visumi, kas rudens saulē
pamazām izžuva.

Vēl es atceros, ka pie strūklakas bija soliņš.
Liekas, ažūrs, no metāla.
Un, lūk, es sēdēju uz šī soliņa un kaut ko rakstīju blociņā. 

Ko – neatceros.

Un vēl mūros pils dārza pusē
bija novietoti kaut kādi bareljefi
no senām sagrautām mājām.
Musketieri kamzoļos vai kas tamlīdzīgs.

Es piezvanīju draugam: „Vai tu bērnībā gāji uz Skulptūru dārzu?”
„Ko?” viņš pārjautāja, bez viņa balss telefonā bija dzirdamas arī
dzīvassarunas, smiekli un, šķiet, pat „pok”, kad no pudeles izvilka korķi.
„Vai tu atceries Skulptūru dārzu?” „Klausies,” viņš atbildēja,
„es tagad nevaru, es te esmu dārzā pie Gundegas un mums te…”
„Ā, nu skaidrs,” es teicu. „Piezvanīšu vēlāk.” „Bet varbūt atbrauc?”
„Laikam nē, citreiz.” „Nu labi, pagaidām.” „Pagaidām.”

Liekas, es atceros, ka reiz atnācu uz Dārzu ziemā, kad tikko bija
sasnidzis sniegs un sētnieki vēl nebija paspējuši notīrīt celiņus, un es
tajā baltumā ieminu pats savas taciņas.

Tas viss ir šausmīgi sentimentāli.
Taču, man šķiet, katrā sākumā ir jābūt kādam sentimentālam punktam.
Kādam klusējošam lielgabalam. Kādam apsnigušam krūmam.
Lietus lāšu norasinātam granīta figūras sānam. 

Pēc tam tu vari līkumot un mest cilpas, smēķēt papirosus
„Belamor”un apzīmēt skolas uzvalku ar krāsainajiem krītiņiem.
Bet ir jābūt kaut kādam patvērumam, ieplakai, pārrāvumam gaistošo
kairinājumu ķēdē tieši pilsētas kodolā.

Pēdējā laikā daudzi ar nostalģiju atceras padomju laikus.
Man itin nemaz negribas tajos atgriezties, taču dažu lietu tomēr patiešām ir žēl.
Pirmkārt, Planetārija, kurš lieliski iederējās pareizticīgo katedrālē.
Jo tā bija vieta, kur bērniem rādīja zvaigznes un mācīja mīlēt kosmosu.
Un man šķiet, ka tas ir ne mazāk svarīgi, kā mīlēt Dievu kā vienu diženu stāstu.
Jo var taču mīlēt Dievu kā vienu brīnišķīgu Visumu.

Vēl man ir žēl bērnu kinoteātra „Pionieris”, veikala „Akadēmiskā grāmata”,
kvasa cisternu (lai gan, kā stāsta, šajās cisternās iekšā labāk bija neskatīties,
varbūt tāpēc kvass bija tik garšīgs), gāzētā ūdens automātu,
kafejnīcas „Pils”, kur patika satikties hipijiem,un Skulptūru dārza.
Patiesībā jau saraksts nav nemaz tik garš.

Interesanti, ka abus tā pēdējos objektus
daļēji slēdza tāpēc, ka jaunajā neatkarīgajā Latvijā
Ordeņa pils kļuva par prezidenta rezidenci.

Kā man atgādināja mans „Orbītas” kolēģis Saša Zapoļs,
kad prezidente bija Vaira Vīķe-Freiberga,
viņa mūs uzaicināja uz pieņemšanu saistībā ar to, ka viņai bija iznākusi grāmata,
kas veltīta dainām. Un tas viss notika tieši
bijušajā Skulptūru dārzā.

Toreiz ārā bija ļoti, ļoti karsts. Un cilvēkiem uzvalkos neklājās viegli.

Protams, droši vien ir pareizi, ka prezidents mitinās tādā prestižā vietā
kā Rīgas pils. Nedzīvos taču bijušajā rūpnīcā VEF.
Tas ir, vispār šis viss nav par kaut kādām pretenzijām.

Un tomēr gribētos kaut kā iezīmēt

tādu kā būtību, kas kaut ko darīja ar cilvēkiem
vairāku gadu desmitu garumā.

Es izsakos diezgan miglaini. Ceru, ka arī mans šī projekta partneris
Rīgas-Maskavas-Tbilisi mūziķis Andrejs OID būs sagatavojis
kādu ļoti miglainu kompozīciju,
kas skanēs vēl minūti pusotru pēc tam, kad būšu beidzis lasīt
šo tekstu.

Tāpēc, ka šis viss ir par pēcskaņu un par pateicību
tiem, kuri izdomāja to dārzu, izvietoja tajā sieviešu un vīriešu
figūras un dažādus akmens bluķus, kuri rūpējās par tā celiņiem,
kuri rītos atvēra un vakaros aizvēra tā vārtiņus,
kuri nezin kāpēc bija nolikuši tur senus lielgabalus,
kuri stāvēja tur un skatījās uz upi un pretējo krastu,
kuri veda uz turieni bērnus un vecāka gadagājuma ļaudis,
viņiem visiem gribas pateikt lielu, cilvēcisku paldies

par šo Dārzu, kuru es atminos visai neskaidri,
taču negribu aizmirst pavisam, man nav tādu tiesību
ņemt un aizmirst, vēl jo vairāk tādēļ, ka es to tāpat īsti
neatceros un, iespējams, šo visu esmu izdomājis
vai nosapņojis vai, gluži pretēji,
neesmu varējis aizmigt kādā viesnīcā
4000 kilometru tālu no mājām un rakstījis šo,
saprazdams, ka arī sanāk sava veida skulptūra,
neliela piemiņas zīme pilsētā,
kura ir slavena ar savu laimīgo
rāmo aizmāršību,
kas ļauj ik pēc pusgadsimta
visu sākt no sākuma,
maza piemiņas nots,
mazs piemiņas punkts,
maza goda vieta,
tāds tā kā mūžīgs salūts miniatūrā,
neliels modelis mērogā 1 pret 100,
izgatavots no plastilīna, fotopapīra
un kaut kā, kas atveido sniegu,
un vienlaikus – nenoteiktību, noklusēto,
līdz galam nepateikto,

līdz galam nepasakāmo.

 

No krievu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone