punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Karte, kur pazaudēt valodu

Ilva Skulte

17/10/2014

 

Par Rīgas dzejas kartes izstādi Tabakas fabrikā (08.09. – 15.09.2014.)

 

Valoda – domāšanas un saziņas instruments – var tikt konceptualizēta arī kā medijs, ietverot gan tās materialitāti, fizikas un bioloģijas likumības, kas nodrošina valodas funkcionēšanu, gan tās lietojuma kulturālo pusi, gan arī – un tas parasti ir diskusiju priekšplānā – valodas koda īpašības, kas raksturojams kā pamatā audiāls, sociāls un digitāls kods, dubulti artikulēts – lai lietotu no skaņām sastāvošu vārdu savienojumos, teikumos, tekstos, kuri secīgi virknēti laikā. Tieši šo savienojumu – izteikumu pragmatika padara valodu par precīzu mediju. Katrs no tiem zīmīgi intonēts un ilgst laikā līdz pauzei, veidojas frāze kā nedalāms veselums, bet vārdu un skaņu profili ļauj izteikumu ne vien lietot, bet arī saprast. Dzejā šis princips izmantots atšķirīgi. Tās materiāls ir identisks, un arī tās uztveres pamatkategorija ir laiks, tā izmanto to pašu dubulto nozīmes atslēgu. Tomēr dzejisks teksts tiek uztverts un saprasts atšķirīgi. Vispirms laika sadalījums ir citāds, jo ritms un metrs salauž ierasto intonējumu un frāžu sistēmu, pievēršot uzmanību citiem sakariem starp nozīmēm, izceļot neievērojamo, pasvītrojot marginālo, izvēršot asociāciju virkni uz tēlainās domāšanas pamata. Dzeja valodā saglabā it kā kāda senāka medija nospiedumu, kas eksistējis pirms valodas – vai tas būtu muzikāls, vizuāls, vai mītisks, bet varbūt, piemēram, Vāgnera meklētais Gesamtkunstwerk kādā pirmatnējā un neskaidrā izpausmē. Tieši šis aspekts (vai saturs) padara racionāli strukturēto valodu „caurspīdīgu”, dod jaunu dimensiju, daudznozīmību, dziļumu.

Neskatoties uz savu simbolisko raksturu, valoda tādējādi arī labi iekļaujas vidē, fiziskā telpā, kurā dzīvo cilvēks. Dzīve nav iedomājama bez (sa)runām, ļaužu čalām blakus un uzrakstiem malu malās. Tie ir mūsu sociālās dzīves orientieri un mūsu emocionālās dzīves tembri. Tā ir apkārtne, kas ietekmē un veido mūs kā personības. Tas ir mūsu laiks, kas tiek zaudēts, ar mēli izgaršojot. Dzeja iznirst no šīs vides kā (nejauša) struktūra, likumsakarība un tai – kā jau cita medija saturam – būtībā nav jāaprobežojas tikai ar valodiskajiem līdzekļiem šajā telpā ap sevi – tā var ieaust tekstā jebko, sākot no priekšmetiem, līdz gaismām un darbībām.

Tieši vides – precīzāk, pilsēttelpas ap sevi – aprakstīšanai ar dzejas palīdzību veltīts tekstu grupas Orbīta nu jau divus gadus darbinātais projekts Rīgas dzejas karte. Tas ir sava veida māksliniecisks pētījums par iespējām, kā vide var pārkāpt pašas formētā (mākslinieciskā) objekta robežu, ietiekties tajā un, no otras puses, kādā objekts var ietiekties vidē, izmantojot tajā esošo nevis tikai kā tēlus, asociācijas vai metaforas, bet kā nepastarpinātu materiālu līdzās valodas materiālam. Jaunākā izstāde notika dzejas dienu laikā, no 8. līdz 15. septembrim Miera ielas Tabakas fabrikā un tajā izstādītie darbi ietvēra Vladimira Svetlova (izstādes atklāšanā tika svinēta arī viņa jaunās grāmatas Lietots atvēršana), Arta Ostupa, Leonarda Laganovska, Katrīnas Neiburgas un Andra Indāna, Aleksandra Zapoļa un Līvas Rutmanes, Jāņa Elsberga un Lienes Mackus veikumus – video, objektus un instalācijas, kā arī Jevgēņija Pastora rezidences dalībnieku Justīnas Bakutītes no Lietuvas un Pjotra Antonova no Krievijas fotogrāfijas.

 

Telpas aprakstīšana

Mākslinieks Leonards Laganovskis izstādē piedāvāja darbu, kas savā ziņā līdzīgi video vai kino arī balansē uz robežas starp laika (valoda) un telpas (trīsdimensionalitāte) aspektiem, bet vienlīdz daudz – arī starp dažādiem valodas stiliem un pragmātikas jomām (pie tam pārsteidzoši kārtā izrādās, ka valodiskā vulgaritāte var būt darba iedarbības ķīla). Mākslinieka darbi vienmēr pārsteidz ar totālo vienkāršību, kad „vārdi” un „lietas”, kas ir saprotamas visiem, bet uz nerakstīta sociāla līguma pamata liegtas lielākajai daļai publiski runājošo, kā tiešā, tā pārnestā nozīmē tiek novietotas uz mākslas pjedestāla un… tur arī paliek. Šeit nevar neatminēties šīrudens politizētās publiskās telpas aicinājumus „runāt atklātu valodu” un „saukt lietas īstajos vārdos”.  Tā kā 20. gs. kultūras vēstures īsa analīze liek apšaubīt šo atklātību un īstumu kā kailu vārdu spēli, māksliniekiem runāt atklātu valodu izdodas labāk nekā politiķiem – itin kā naivi, uz ikdienišķu asociāciju pamata izvēlētie vārdi, bezkaislīgi fiksēti rakstībā un ielu nosaukšanas sakarā ieguvuši simbola statusu (ortogrāfijas likums nosaka, ka tieši šī iemesla dēļ ielu nosaukumus joprojām raksta ar lielo burtu), Laganovska atrastie „īstie vārdi” kartē sastājas „īstajos sakaros” un atklāj īsto, dziļo, loģisko lietu kārtību, varbūt, ka tikai iespējamo, bet ne mazāk pārliecinošo.

neiburga

Katrīnas Neiburgas un Andra Indāna kopdarbs. Foto: Vladimirs Svetlovs

Īpatnu dzejas mākslas aspektu atklāja telpas aprakstīšanas eksperiments Katrīnas Neiburgas sadarbībā ar Andri Indānu veidotajā videodarbā. Te, izmantojot laiku, kas kā uztveres kategorija saista audiovizuālās mākslas ar dzeju, māksliniece ļāvusi „salasīt kopā” Rīgas jumtus, liekot skatītājam ar video starpniecību balansēt uz priekšu mājas augstumā – un izjust to zemes pievilkšanas spēka radīto spriedzi, kas ir burvīga metafora dzejas baudai – tās forma, struktūra, dzejas saturs valodā parādās tikai pret valodas objektivitāti, valodas „pievilkšanas spēku” (un vienmēr ar krišanas risku, ja šis „pievilkšanas spēks” izrādās stiprāks).   

 

Objekti–vitalitāte

Tāds pats trauslums, darbības, kustības un uzmanības ilgšanas fenomens pret lietas absolūto un vārda relatīvo objektivitāti tematizēts Jāņa Elsberga un tēlnieces Lienes Mackus kopdarbā. Porcelāna figūras it kā sastindzina ikdienišķo, elastīgo subjektīvo skatījumu, noķer, uztver un izrāda mākslinieka rokas kustību un dzejnieka atrasto vārdu kā priekšmetu, objektu. Tomēr demonstratīvā izstādīšana nespēj piešķirt reprezentācijām materiālo lietu, bet pavisam citu skaistumu – ne-lietas, ne-vietas, ne-teikšanas, ne-jaušības estētiku, kurā nav sākuma un beigu un nav noslēgtas telpas, viss ir nepabeigts, variabls un atvērts. Skaidrs, ka šādi varētu raksturot arī Vladimira Svetlova vizuālo valodu, taču pārsteidzošā veidā teiktais attiecināms uz visām dažādajām attēla veidošanas pieejām Tabakas fabrikas izstādē. Ja Justīnes Bakutītes fotogrāfijas fiksē nejaušas sakritības starp ne-vietā izstādītiem vārdiem un veido savdabīgu poētisku tekstu, kas caurauž gadījumus, tad Pjotra Antonova attēla studijas „izliekas” par objektu dzelžaini loģiskas klasifikācijas mēģinājumiem, kaut arī patiesībā relativizē šo objektu pragmatisko objektivitāti par labu atsevišķu īpašību (krāsu, formu utt.) atkārtotam uzsvērumam. Šajā mirkļa konfigurācijā, atvērtībā traktējumiem objekti par jaunu iegūst dzīvīgumu, spēku un perspektīvu, kaut arī izstādītie darbi vienlaicīgi tiecas tos novietot ārpus ilgstamības un dzīves, pret ko pavērsts kameras objektīvs.

 

Objektīvs

Dzejas karti varētu uzlūkot arī kā telpas mediēšanas pasākumu. Mūsdienu pasaulē tas ir dabisks, nepārtraukts un ikdienišķs process, kurā medija klātbūtne tiek nivelēta – neievērota. Tomēr medijs ir arī vēstījums, ietekmē uztverto saturu, maina nozīmi, pat ja paliek neredzams un priekšplānā izvirzās tā pildītās funkcijas. Tieši mediēšanai un dzejai kā medijam, kas savieno objektu ar subjektu, strukturē objektu un ļauj to saskatīt (iespējams, izmainot), bija veltīti divi Arta Ostupa darbi. Piemēram, vienam no tiem – Tumsa bija cilindrs – izstādē izstādītais objekts bija tālskatis kā zīmīga metafora dzejoļa tekstā apspēlētajai formai un metonīmija redzamības/ neredzamības, tuvuma/ tāluma opozīcijām, kas veido dzejoļa semantisko atslēgu. Priekšmets šeit ietver valodisko reprezentāciju (lasītājs raugās uz dzejoļa pierakstu tālskatī), un uztvērējs, sekojot darba iecerei, paliek skatoties pilsētas tālumā (patiesībā spiests nenolaist skatu no tālēm), kamēr dzīvais, būtiskais, jēgietilpīgais īsti nepamanīts un nenovērtēts risinās tepat tuvumā. Skatītājs it kā pārlec šim būtiskajam un aiziet tālāk, kamēr autora balss joprojām mums par to atgādina.

zapols

Aleksandra Zapoļa un Līvas Rutmanes kopdarbs. Foto: Vladimirs Svetlovs

Līdzīga scēna, bet pavisam citādā risinājumā izspēlēta Aleksandra Zapoļa un Līvas Rutmanes sadarbībā tapušajā darbā Mikrorajonu kastīšu dzeja. Tas nav vienīgais abu autoru kopdarbs šī rudens māksldzejas/ dzejmākslas piedāvājumu klāstā. Tomēr tieši Dzejas kartes izstādē, manuprāt, saspēle sasniedz īpaši pārliecinošu rezultātu. Darbā izmantota vizuāla – grafiska un arhitektoniska –, kā arī audiāla „valoda”. Kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis dominē atkārtojums. Runātājs it kā minstinās pārvarēt robežu, aiz kuras vēstījuma mediācija ir jau notikusi, lai nepārkāptu un neaizietu garām īstajam notikumam dzīvē – bet velti, jo trauslo līniju starp īsto un neīsto nevar pamanīt. Teksts atkal un atkal sākas par jaunu, ar greizsirdīgu steigu vienlaicīgi tikt uz priekšu un minstināties uz vietas (laika aspektā), tas savērpjas ap savu asi un veido uzmanību novērsošus ornamentus (telpas aspektā). Tā valodas neredzamā medija mulsinošā sabiezinātā materialitāte (teksta skaniskā kvalitāte) un atbrīvojošā tehniskā efektivitāte noved pie absurda – Rīgas karte, kurā pilsēta paveras visā savā brīnišķīgajā krāšņumā un daudzveidīgumā, ir tikai vēl viens objekts, ja tev ir sava kastīte un kastītē sava – trauslā un neatliekamā – dzīve.

Dalies ar šo rakstu