— Viegli hēdoniskas skumjas

  

Par Vladimira Svetlova dzejoļu krājumu б/у / lietots / used (Orbīta, 2014)

 

Apvienības Orbīta izdotais dzejnieka, fotogrāfa un mākslinieka Vladimira Svetlova krājums б/у / lietots / used sastāv no savdabīgas teksta/ attēla sintēzes versijas, kas slēpjas aiz šarmanta vāka ar askētisku virsrakstu. Dizaina elegance un rotaļīgums ir nenoliedzami viens no momentiem, kas ļauj materiālam turēties kopā. Grāmatas  māksliniece ir Ieva Skuja. Fotogrāfiju autori – Vladimirs Svetlovs un Anna Volkova, tekstu latviešu atdzejojumu autori – Ingmāra Balode, Pēteris Draguns, Marts Pujāts, Arvis Viguls, angļu atdzejojumu – Kevins M. F. Plats.

Stilīgā grāmata ar zīmogu „lietots” nudien liek domāt, ka kāds šo preci jau ir lietojis. Cita patērētāja esamība uzbudina lasītāja iztēli – izskatās, ka kāds ir piezīmējis kaut ko klāt. Šādu iespaidu atstāj Ievas Skujas grafiskie elementi, kas savieno attēlus un brīžiem kalpo par attēla un teksta turpinājumu. Teksti un fotogrāfijas ar grafisko elementu papildinājumiem – kā krāsojamā grāmata bērniem. Var pat iztēloties, kāds bērns ir apzīmējis šīs lappuses, un tas, ļoti iespējams, ir konceptuālās laikmetīgās mākslas tradīcijas rotaļīguma elements.

Kā ironiski atzīmē pats Vladimirs Svetlovs, viņa teksti „ir tik vienkārši, ka vienkāršāk nevar būt” (citāts no Svetlova runas grāmatas atvēršanas pasākumā). Paskatīsimies, kas slēpjas zem šīs „vienkāršības”.

Nogurdināta, nedaudz melanholiski noskaņota estēta piezīmes – glancēto žurnālu fotogrāfa atmiņas, ballītes, meitenes, viss kopā ar attēlu pavadījumu atgādina lirisko dienasgrāmatu, kaut gan subjekts vēsta par saviem piedzīvojumiem viegli atsvešinātā manierē.

Tāda kā apokaliptiska melanholija, kurā pilsētas nomales savienotas ar rīta pamestību – pieturas, brīvas no cilvēkiem, tukšs asfalts, tāda kā miglaina un mērena katastrofas aina ar akcentēto kustības vektoru „prom no šejienes”. Svetlova koordināšu sistēmā pasaules gals ir tik meditatīvi patīkams, ka pat nav vēlmes no tā slēpties: „aveņu avēnijā/ pēc pasaules gala/ virs tiem, kas nejauši izglābusies/ betona būrī/ gulēja uz grīdas (…) mūs silda/ dzirksteļu skārieni/ elektrība/ mums aizstāj dzīvi/ signāls/ uzkrātais lādiņš/ ķēde jā-jā-nē/ uzplaiksnījums/ atblāzma/ klusums” (5. lpp.).

Dienasgrāmata arī vēsta par romantisko attiecību nemieru: kā bildes no ģimenes albuma, kas jau sen noglabāts plauktā, tiek aplūkoti dzīvokļu iekārtojuma fragmenti ar cilvēku portretiem, bērnu rotaļas, fragmentēta pastaiga pa pludmali, līdz liriskais pavadonis pazūd aiz kāpas… Uzsvars uz fragmentāro pavairo daudznozīmības iespējas, ainavas, kas tika sagrieztas/ fragmentētas viena krājuma atvēruma robežās, tiek sabalansētas ar nākamajām ilustrācijām – smieklīgām mietpilsoņu interjera detaļām.

Viegli hēdonisku skumju mākts, liriskais varonis grib, lai ballīte nekad nebeigtos. Urbānās nakts vides atsvešinātība ar nebeidzamo jautājumu „ko teiksi?” atklāj, ka varonis ir palicis pats ar sevi pilsētas tukšumā un jūt piezogamies eksistenciālas bailes. Starp citu, šīs tēmas vizuālais risinājums ir viens no veiksmīgākajiem visā grāmatā (10.–11. lpp.).

Teksts ir noslēpums, mistifikācijas mēģinājums, kuru nonivelē ikdienas detaļu vizuālie tēli. Garāmgājēji skrien pa kāpnēm, atstājot varoni aiz muguras: „tevis var nebūt blakus, bet šī/ caurspīdīgā siena paliks” (14.–15. lpp.)

Izpaliekot didaktikai, vairākos tekstos figurē patērētāju kultūras kritika. Dzejolī Jaunais gads lasām: „pamēģiniet šo jauno universālās uzlabošanas līdzekli (…)” (25. lpp.), klātesošs arī masu kultūras uzspiesto uzvedības modeļu raksturojums: „trausliem kā eglīšu mantiņām/ mīlētājiem uz vākiem/ ir jābūt kopā/ ir jāmīl otra pusīte/ ir jāraisa mūsos jūtas/ mīlnaids greizsirdībasāpes skaudība/(…)” (35. lpp.). Skatīt arī Hitparādi (45. lpp.) un asprātīgo apgalvojumu tekstā Nauda: „ja meitene mana/ būtu nauda/ mīlētu vairāk” (55. lpp.).

Tekstā tukšā lidostā… autors apraksta savus piedzīvojumus pastaigā gar naksnīgo jūru, kas kļūst par eksistenciālo skumju metaforu: „cik naivs cilvēka flirts ar jūru/ visas šīs zvejnieka laivas/ peldēšanās pie krasta vasarā/ kas gan tas ir?/ šajā melnajā mūs izspiedošajā masā/ gribas atiet tālāk/ ātrāk/ iziet atkal krastā” (39. lpp.).

Dažas no grāmatas ilustrācijām liek atcerēties Romana Korovina darbus, to, kā no ikdienas priekšmetu savienojumiem viņš konstruē savus naratīvus. Kā raksta Viktors Miziano Korovina grāmatas Rock (Orbīta, 2014) pēcvārdā, „anticildenā poētika, kuru pieņem Romans Korovins, pūlas norādīt uz ikdienību kā uz sfēru, kas brīva no fundamentālistiskām dogmām un atvērta īstiem un nesafabricētiem atklājumiem”. Atsevišķi Svetlova krājuma attēlu pāri (32.–33. lpp., 38.–39. lpp., 40.–41. lpp., 42.–43. lpp., 62.–63. lpp.) liecina par liriski analītisku pieeju veidojot vizuālo tēlu dialogu, un tas ļauj vilkt paralēles ar Korovinu.

Fotogrāfiju atturīgums un formālā askēze šķiet kā nospiedumi no kādas aizmirstas pagātnes. Dažreiz tie liek atcerēties amerikāņu fotogrāfes Nenas Goldinas antropoloģizētās ainavas/ klusās dabas, tomēr nesasniedz Goldinai raksturīgo atklāsmes līmeņa dramatismu un paliek noslēgti savā klusumā.

Grāmatas preses relīze piedāvā versiju par to, ko nozīmē termins „lietots”: „Tāpat kā priekšmets, kas bijis lietošanā, iegūst pieredzes un skrambu šarmu, tā arī Svetlova dzeja ir uzsūkusi papildus nozīmes pa to laiku, kamēr bijusi „lietošanā” – daudzskaitlīgos lasījumos, uzstāšanās reizēs, ierakstos.”

Mana versija būtu – dzeja „lietota” kopā ar vizuālo pavadījumu, kas bagātina un vienlaikus sašaurina potenciālo interpretācijas lauku, piešķirot tekstam noteiktāku semantisko vektoru. Lietots šeit ir papildināts.