punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ungurpils Barselonā

Vilis Kasims

31/10/2014

 

Ikviena pilsēta man vispirms ir asfalts un mašīnu smirdoņa, ielu un māju juceklis, nesaprotamu likumu un paradumu mezgli, kuros pārāk viegli sapīties un nokrist. Tā bija no dzimtā ciemata pārceļoties uz Rīgu, tā bija Londonā un tagad Barselonā. Katrreiz gribu ieslēgties mājās, paslēpties atmiņu drošībā, kur nevar kļūdīties ar izskatu vai uzvedību, kur acīs negriež taisnie leņķi, kur cilvēku, viedokļu un vajadzību vietā ir zosis un kartupeļu lauki.

Tomēr es zinu, ka līdzības un atšķirības ir tikai iedomas, kuras var un vajag pavērst sev vēlamā veidā, jo salīdzinājums vienmēr ir atkarīgs no salīdzinātāja. Tāpēc, tāpat kā iepriekš, pēc dažām pirmajām nedēļām atkal sašķiebu galvu, meklējot skatupunktu, no kura pat šeit, Barselonā, varētu redzēt savu Ungurpili. Zinu, ka nevajadzētu – katra vieta ir īpaša, vērtējama pēc saviem mērķiem un iespējām u.t.t., u.t.jpr. –, bet zinu arī to, ka tā nevarēšu darīt, tāpēc labāk neslēpties aiz vārdiem, bet atvērtām acīm salīdzināt redzēto.

 

Pirmie iespaidi

Ciemats beidzas uzreiz pēc sākšanās; pietiek nožāvāties, lai abas zilās nosaukuma zīmes pazibētu garām un ceļamērķis jau būtu aiz muguras. Pilnībā Ungurpils nav redzama pat tad, ja izdodas izkāpt laikā: pie autoostas ir tikai klajums ar ezeru tālumā, izbijis kinoteātris un autodarbnīca. Viss pārējais, arī lielākā daļa cilvēku, ir dziļumā, tāpēc ciemiņiem jāiet cauri parkam, līdz sāks riet suņi, parādīsies ielas un mājas, un pārējās civilizācijas pazīmes. Apvāršņa vietā joprojām ir mežs kā akas sienas. Šeit pat 20. gadsimta beigās varēju ticēt, ka civilizācija ir tikai bezgalīgā mežā izplēstas oāzes.

Pirms Barselonas vilciens vispirms izbrauc cauri piepilsētu nekurienei, izslāpušajiem laukiem un vientulīga izskata daudzdzīvokļu mājām, kas izskatās pamestas likteņa varā līdz ar cilvēkiem. Pat pilsētnieku gaitā un uzvedībā šķiet manāms pārsteigums par savu vietu šajā pasaulē. Tad Barselona sāk krāsoties ar neatkarības un revolūcijas karogiem, uzsaukumiem un aicinājumiem, un dzīvība atplaukst. Bet ielas joprojām nemainās: varbūt tās ir mazliet stāvākas un dzīvākas nekā ziemeļos, bet mašīnas braukā tāpat, arī cilvēkos velti meklēt nopietnas atšķirības. Iekšēja miera vietā tomēr rodas vilšanās – vai tāpēc ceļoju tūkstošiem kilometru, lai atkal nokļūtu pilsētā, vienalga, kā to šoreiz sauc?

 

Dziļāk un augstāk

Ezers patiesībā ir dīķis, un arī pļavas ir mānīgas: to dziļumā var slēpties kartupeļi, kuri šeit veido dzīves ritmu un mēdz izdiedzināt asnus pat futbola laukuma vidū. Mežs ir parks un otrādi. Tukšums slēpj muižas drupas un līvu pilskalna atmiņas, par kurām vislabāk pastāstīs Joglas upīte un citas to laiku atcerošās vietas. Pat Ungurpils nosaukums ir tikai pielīmēts uz Pirkules vārda, un kas zina, kā ciemu sauca vēl senākā pagātnē. Varbūt tieši tāpēc šeit īpaši muļķīgi šķiet bēgt no apjausmas, ka mēs labākajā gadījumā būsim tikai komats nākotnes lielajā vēstures grāmatā.

Barselonā ielas patiešām ir no Eiropas, bet jumti šķiet ievesti taisnā ceļā no Ziemeļāfrikas. „Eiropa sākas no Pirenejiem,” teica Dimā, bet tā nav gluži taisnība. Eiropa ir iestiepusies arī šeit, aug no asfalta un jau tikusi līdz pēdējam stāvam. Tikai saule ir nemierā, liek cilvēkiem spiesties ēnās un aptumšotās istabās. No tām skan Austrumeiropai sveši un pat nesaprotami spriedumi par vēstures likumsakarībām, – bet tieši šādi secinājumi Barselonā ciešā satvērienā tur arī tagadni. Varbūt tāpēc šeit nešķiet tik muļķīgi skriet un runāt par savu taisnību kā mājās.

 

Cilvēki

Ungurpilī darbdienās starp deviņiem un pieciem labākajā gadījumā izdosies ieraudzīt lauka darbos vai sarunās ar pudeli iestigušus pieaugušos, kā arī puiku un meiteņu apstāšanos ceļmalā, lai pavērtu muti uzlūkotu garāmgājēju. Citos laikos būs arī klusās pastaigās izgājuši vientuļnieki un draudzenes, bet no puķu dobēm ziedu vietā celsies ravētāju dibeni. Tomēr arī šeit visbiežāk varēs redzēt televizoru vai datoru ekrānu mirdzēšanu logos. „Интеллигентная деревня,”1 tā Ungurpili reiz raksturoja mana tante, un klusā cilvēku darbošanās neļauj viņai iebilst.

Barselonā tukšākais laiks ir agras pēcpusdienas, kad no pārkarsušajām ielām pazūd pat ubagi. Tikai dažos no dāsni izkaisītajiem laukumiem dauzās bērni, kuru vecāki atnākuši pasēdēt pie alus vai piena kokteiļa orxata glāzes un risināt bezgalīgās sarunas, kuras ne sākas, ne beidzas, tikai turpinās un turpinās. Mazliet vēlāk piemāju un ielas malu solus piepilda pensionāru rindas, kuri laikam gan ir vienīgie klusētāji šajā pilsētā. Tā ir zīme, ka tālu nav arī vakars, kad puse pilsētas iziet sēdēt bāros, no kuriem viņus lielākoties nespēj aizdzīt pat futbols – ja nu vienīgi Barcelona un Real Madrid spēle.

 

Dzīvnieki

Ciemata kaķi visiem ir zināmi gan vārdos, gan paradumos, kas domās neizbēgami savienoti ar saimnieku īpatnībām. Tāpēc es vienmēr jutos neveikli, dzenot viņus projām no pagalma: katrs slikts kaķim izteikts vārds pat negribot šķiet vērsts arī pret cilvēkiem, viņu ģimenēm un visu vērtību sistēmu. Bet ko citu padarīsi, ja viņi lien siekaloties ap tavu kaķeni, skaļi gaudo vakaros un ložņā pa dārza tumšajiem kaktiem kā tarakāni? Suņi ir pie ķēdes vai ieslodzīti pagalma robežās, tāpēc par sevi stāsta tikai ar riešanu, kas garāmejot neļauj sadzirdēt pat putnus paša galvā, nemaz nerunājot par tiem, kas kokos un debesīs. Var aiziet arī līdz dīķim, kur dzīvība varbūt nav tik liela un pūkaina, toties ir daudz aktīvāka. Tā ļauj cerēt, ka viss nebūs zaudēts pat tad, ja cilvēku valdīšana turpināsies vēl ilgi.

Barselonas parkos valda suņi, un pat klusākās ielās gandrīz vienmēr ir redzams saimnieks ar plastmasas maisiņu rokā. Toties kaķi ir apstāšanās un apbrīnas vērti, spēj apturēt pat garām skrienošos bērnus. Varbūt tāpēc runči ir iemīlējuši skvotot pamestās mājās vai universitātes dārzos, kur netrūkst īslaicīgu audžuģimeņu. Turpat ir skudru miljardi, ķirzakas, baloži un strazdi, un bezdelīgas, kuras pamanījušās iedzīvoties pat daudzstāvu māju ventilācijas lūkās. Citas dzīvās radības pilsētā var nākties meklēt ilgi, un pat palmas, kaktusi un olīvkoki nespēj mazināt iespaidu, ka daba šeit ir pieradināta vai atstumta kaut kur tālumā, lai netraucētu cilvēkiem viņu darīšanās.

 

Sarunas

Ciemiņus no Rīgas Ungurpilī droši vien pārsteigs nevis sarunu tēmas, bet gan dažu pierasto apsēstību iztrūkums. Valodas Jautājums un Krievu Problēma šeit ir tālāka un svešāka par darba un naudas meklējumiem, dārza notikumiem, laikapstākļiem un Rīgas dumjībām, ar kurām viesus, protams, netraucēsim. Personīgai lietošanai tiks atstātas arī ģimenes lietas, ciema pārmaiņas un ziņas par citiem ungurpiliešiem un alojiešiem, kas parasti pienāk pa klusajiem telefoniem. Tāpat kā visur un vienmēr, satura sulīgums ir svarīgāks par stiepjamo patiesību, tāpēc iesaku ciemakukulī atnest svaigu krājumu ar baumām, kuras izrādījušās par ugunīgām pat Patiesajai dzīvei.

Barselonā no trijām neaizskaramajām tēmām – reliģijas, politikas un seksa – pirmās divas ir visur, un arī sarunas par seksu lielākoties nav aizslēgtu durvju vērtas. Katalāņu valodas apspiestība vai tās problēmu pārspīlēšana tiek pārspriesta labi atpazīstamā veidā un apjomā, un arī šeit visam pāri klājas bezdarba mākonis, ko katrs cenšas aizstumt vai caurdurt pa savam: ar pierunāšanu, aizdzeršanu, iesaistīšanos šmaukšanas kursos vai, jā, jaunām sarunām – kaut vai par futbolu un vasaras karstumu vai jebko citu, kas ļaus novērst domas un papriecāties par vienkāršo pasaules skaistumu.

 

Izklaides

No Ungurpils var, protams, aizbraukt uz Aloju vai Staiceles Vimbu svētkiem, bet lielākoties izklaides iespējas ir atkarīgas no patikas pret dārzkopību un citiem lauku darbiem. Ja ne, vienmēr var pastaigāties vai… nu, dzērienu nogurdinātos vīriešus droši vien esat redzējuši arī Rīgā vai jebkurā sev tuvākā apdzīvotā vietā. Ciematā ir tikai viena kafejnīca/veikals, bet tas nav šķērslis – par točku mājām runājām pat bērnībā, pirms doma par alkohola lietošanu bija tikusi kaut tuvumā. Tāpēc televizors un dators patiešām ir neslikta kompānija, un arī dārzkopībai taču nav ne vainas, ja nav iespējams atrast zoles partnerus vai tējošanas biedrus.

Barselona tikmēr ir pievērsusies tūrismam ar plati atvērtām rokām, smaidu un apbrīnojamu azartu. Tāpēc vārdu izbeigšanās gadījumā var pārcelties uz kādu no daudzajiem klubiem, galerijām un dažādiem pasākumiem, kuros izrādīt savu kultūras līmeni un garderobi. Tas gan vairāk tūristiem, jo šejieniešiem sēdēšanu bāros nekas nespēs izkonkurēt. Jā, zāles smarža ir jūtama visās ielās un parkos, taču arī tā visbiežāk ir jauniešu vai subkultūru dzīves sastāvdaļa. Ārkārtas gadījumos ar sarunu pārrāvumu pārējie drīzāk pievērsīsies tai pašai televīzijai, kur vienmēr būs kāds realitātes šovs vai ziepju opera.

 

Pēc aiziešanas

Visas šīs saraustītās atmiņas un mirkļu iespaidi pārvēršas katrreiz pēc atgriešanās vienā vai otrā vietā. Tās vienmēr mainās neaprakstāmā un neizskaidrojamā veidā kā jebkura sajūta, kura pazūd, tiklīdz mēģini atrast tai piemērotu vārdu. Bet tas nekas, pasaulei jāļauj griezties arī projām no sevis, tāpat kā to darām mēs paši. Gan Ungurpils, gan Barselona, gan citas vietas, kur esmu dzīvojis vai viesojies (un ne tikai) taču eksistē tikai saistībā ar tuvajiem cilvēkiem un kopīgajām atmiņām, kuras velti mēģināt ieslēgt dzintarā.

Tomēr man šķiet vērts mēģināt.

  1. „Inteliģents ciemats” krieviski.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu