— Neatkarība un rēgi

Paula Bankovska romānu 18, ko autors veltījis savas valsts vēsturei, caurauž rēgainība, redzes un iztēles māņi, neskaidri silueti un klusi atgādinājumi par kādu netveramu klātbūtni. Vēstītāji šajā darbā ir divi vīrieši, kurus nodarbina jautājums par neatkarīgas Latvijas jēgu, viņus šķir laiks – viens šo grūto jautājumu – bet kāpēc tas šķiet tik grūts? – pārdomā kā armijas dezertieris, ejot no Rīgas uz Valku un vēlāk uzturoties Krievijā, tikmēr otrs dzīvo 21. gs. sākumā un pēta vectēva fotogrāfijas. Pirmais romānā runā tas otrais, mūsdienu cilvēks, un sākumā šķiet, ka šādai rēgainībai, kas pašsaprotami saistīta ar fotogrāfijas memento mori spēku, šāda veida darbā nav vietas, proti, gribas jautāt, vai vēsturiskā romānā kādam būtu jāspokojas.

Tikai vēlāk, kad kļūst skaidrs, ka dezertējušā karavīra dienasgrāmata sastāvēs pārsvarā no filosofiskām, attēlotajam laika periodam raksturīgām pārdomām par dabu, laiku un valsti, piemeklē apjausma – šis drīzāk ir ideju romāns, kas vaicā par zināmu noskaņu un šaubu pārmantojamību, ko palīdz akcentēt fotogrāfijās pazibošie rēgi. Šķiet, ka mūsdienu varonim, kas dzīvojas pa tiem pašiem Kurzemes laukiem, kurus, no Krievijas atgriezies Latvijā, šķērsoja arī ticību Latvijas valstij atguvušais karavīrs, pagātne sākotnēji atklājas daudz ciešākā saiknē ar tagadni, kamēr anonīmais karavīrs šo saikni sajūt vēlāk – Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas ceremonijā, ko Bankovskis, pareizi darīdams, attēlo bez patosa. Turpat seko arī kāds asprātīgs citāts, kas piezogas negaidīti un lēni savij kopā romānā izkaisītos pavedienus: „Nu jau bija pavisam tumšs, juku un trūkuma dēļ ielu apgaismojums nedarbojās, un arī māju logos tikai retumis varēja samanīt kādu sveci. Gāju, vadīdamies pēc nojausmām un dzirdes – Esplanādes malā augošajos kokos smagi dvesa vējš, un to zari dažbrīd iečīkstējās līdzīgi žēlīgām bērnu un sieviešu raudām.” Šiem trokšņiem, kas simbolizē vienu kara šausmu pusi, tūliņ pievienojas arī otra: „Tad arī man sāka likties, ka melnajā tumsā saskatu kustīgus apveidus, cilvēkiem līdzīgus tēlus. [..] Es sajutu trūdu smaku, un tas, protams, nebija nekas neparasts – visa zeme bija nokritušu lapu pilna, un tomēr šī trūdu smaka uzdzina aukstas tirpas. Tajā jaudās ne tikai pūstošas kļavu un ozolu lapas, bet arī kodīgs pelējums, mitruma pievilkusies āda, ieroču eļļa, sodrēji, dūmi un kvēpi, viss zemes smagums, asiņu piesūkusies vadmala un salkana līķu dvinga. [..] Un es viņus pazinu! Tie bija visi mani dažādos laikos kritušie cīņu biedri.” Šī epizode, kurā Bankovskis apropriē Virzas rakstīto, valsts neatkarību nešķirami saista ar rēgainību, kas savukārt, skatoties plašāk, saistīta ar noteiktu – kaut arī neskaidru – ētiku. Šī ētika Bankovska romānā neparādās tieši, tā ir secinājums lasītāja prātā.

Bankovska darbs filosofiskā griezumā liek apdomāt, ko mums šodien darīt ar šiem rēgiem, kurus sastopam vai ik uz stūra un ar kuriem mēdz manipulēt politiķi un mediji. Citiem vārdiem sakot, romānā 18 grodi ieaustā ideja par nesaraujamo (un indivīdam izšķirošo) saikni starp neatkarības saglabāšanu un pagātnes rēgiem aicina rūpēties par visiem tiem spokiem, kam cauri gadiem ļaujam plīvot sev apkārt. Lai arī šie rēgi ir baismīgi (kā to parāda augstāk citētā epizode), pret tiem ir jāizturas viesmīlīgi, it kā no šīm rūpēm būtu atkarīga spēja atcerēties un brīvi dzīvot tālāk.

Tāpēc vēlu rēgainus jums šos svētkus!