punctum

Literatūra un kultūra

Pola de Mana dubultā dzīve un biogrāfija kā teorijas kritikas instruments

Anda Baklāne

22/11/2014

 

Jautājums par saistību starp tekstu un tā autora dzīves faktiem visdrīzāk pastāvējis visur, kur sastopami teksti, filosofiski uzskati un mākslasdarbi, kuru autori ir zināmi. Lasīju, ka kāds Eiripīda (480.–406. g. p.m.ē.) biogrāfs sacījis, ka slavenais dramaturgs necietis cilvēkus, tāpēc strādājis nošķirtībā, alā pie jūras.1 Šī iemesla dēļ vairums viņa māksliniecisko salīdzinājumu esot saistīti ar jūru. Abas viņa sievas esot bijušas neuzticīgas, tāpēc arī viņa lugās sievietes netiekot tēlotas glaimojošā gaismā.

Daļu Eiripīda „dzīves faktu” biogrāfi aizguvuši no Aristofana komēdijām, kuru varoņi nereti ir sava laika sabiedrībā pazīstamās personas. Kas attiecas uz mūsdienām, mūsu rīcībā ir pilns meta-literatūras spektrs – no teorētiskiem rakstnieku, domātāju un zinātnieku veikuma izvērtējumiem līdz mākslas un izklaides produktiem, kas radīti, iedvesmojoties no kādas izcilas personības dzīves notikumiem. Starp šiem poliem atrodamas gan skrupulozā arhīvu materiālu pētniecībā balstītas biogrāfijas, gan tuvlasījuma piebaroti psihoanalītiski atmaskojumi, gan sentimentālas lubenes – un visas to starpstadijas. Ir biogrāfijas, ir autobiogrāfijas, un ir arī kaut kas pa vidu starp minētajām.

Ar visu šo klāstu saistīts birums ētisku un teorētisku problēmu. Vai autoru dzīves fakti var palīdzēt labāk izprast viņu daiļradi, vai tieši pretēji – tikai traucēt un nonivelēt darbu jēgu? 20. gs. literatūras teorijas daudz reflektējušas par „autora intences kļūdu” (W.K. Wimsatt, M.C. Beardsley) un autora-Dieva figūru, kuras vietā liekams teksta audums jeb „daudzdimensiju telpa, kurā sajaucas un saduras daudzi teksti” (R. Barthes). Apzinoties, ka nav iespējams atrisināt problēmu, vienkārši pasludinot autora nāvi, autora jēdzienā mēģināts ietilpināt jaunu saturu, piemēram, traktējot autoru kā diskursu vai tekstus organizējošu funkciju (M. Foucault). Tomēr, bez šaubām, šīs pieejas reizē nav mazinājušas vispārēju interesi par autoru dzīves faktiem. Tieši pretēji, uzplaukstot slavenību kultūrai un slavenību popularizēšanai kā industrijai, arī rakstnieki, filosofi un zinātnieki tikuši padarīti par slavenībām, un viņu dzīvesstāsti tiek medīti ar jaunu sparu. Dienasgrāmatu ieraksti atklāj izcilo personību vājības un apšaubāmos uzskatus, viņu garlaicīgo parastumu vai klīnisko neprātu. Dažu rakstnieku atkarības un dīvainības kļūst par neatņemamu viņu leģendas sastāvdaļu, tikai nostiprinot autoru zīmolus sabiedrības apziņā, kamēr citi, atmaskoti kā kaprīzi egoisti vai maziski neģēļi, zaudē savu noslēpumainības un cildenuma auru.

Tā kā vairumā gadījumu rakstniekus vai filosofus atmaskojošu biogrāfisko prozu grūti pielīdzināt pētnieciskajai žurnālistikai, kas atklāj noslēpumus, kurus pilsoniskajai sabiedrībai ir likumīgas tiesības zināt, tad var jautāt, kas gan par cilvēku ir pats biogrāfs, ja tam vispār rodas vēlme publiskot nejaucības par kādu citu personu. Gan jau skauģis un nepelnītas slavas tīkotājs viņš ir vai, mazākais, tenkotājs. Vai arī – pētnieks, kurš, sekojot savam pētnieka liktenim un grantiem, daudzus gadus veltījis kādas personības izpētei. Vai gan viņam ir cita izvēle, kā vien publiskot savu pētījumu rezultātus?

Šī raksta tapšanas iemesls ir šāds pētījums un uz tā pamata tapusi grāmata, kas ir iespaidīga gan kā biogrāfiskas pētniecības paraugs, gan kā biogrāfijas kā literatūras žanra darbs – Evelīnas Berišas (Evelyn Barish) literatūras teorētiķa Pola de Mana (Paul de Man) biogrāfija The Double Life of Paul de Man.2 Šis darbs lasītājam liek pārskatīt personiskos uzskatus gan par atmaskojošu prozu, gan par to, kāda ir saistība starp autora dzīves pieredzi un viņa tekstiem. Vienlaikus, lai arī lieliski uzrakstīta, šī grāmata izraisa nepatiku – pārmaiņus pret tās galveno varoni un pašu darba autori.

Vēl šī grāmata – vēl vairāk nekā parasti – liek domāt par izteikumu pamatotību, tāpēc ir grūti arī šajā apskatā sacīt kaut ko vispārīgu un tikai intuitīvi pareizu, ko tomēr nākas darīt, jo pretējā gadījumā gandrīz neko nebūtu iespējams pateikt. Piemēram, sākumā rakstīju: „Jautājumi par saistību starp tekstu un tā autora dzīves faktiem visdrīzāk pastāvējuši visur, kur sastopami teksti, uzskati un mākslasdarbi” – taču kā gan vērti ir visi šie „visdrīzāk” un „visur”? Kā gan vispār kaut ko iespējams apgalvot, pirms tas nav apstiprināts rūpīgā izpētē?

Pols de Mans (1919–1983) – savulaik akadēmiskās aprindās slavens un atzīts dekonstrukcijas virziena pārstāvis – Latvijā ir maz pazīstams. 21. gadsimta sākumā, kad Latvijas humanitāro un sociālo zinātņu fakultātēs straujiem soļiem tika apgūts viss, kas iekavēts attiecībā uz 20. gadsimta Eiropas un ASV teorētiskās domas strāvojumiem, de Mana popularitāte Rietumos jau bija izplēnējusi. Lai arī joprojām ik pa laikam tika izdotas grāmatas, kurās viņš pētīts kā oriģināls domātājs, de Mans nav izveidojis ne terminoloģiju, ne metodi, kuru būtu iespējams jēgpilni turpināt un attīstīt mūsdienās. No šodienas redzes viedokļa raugoties, de Mana atziņas nešķiet absolūti aplamas, tomēr bieži ir pārāk dogmatiski radikālas; dzīvotspējīgāki izrādījušies dekonstrukcijas mērenāki un atvērtāki varianti, piemēram, Žaka Deridā pieeja.3 Uzticīgi de Mana vārda nesēji pēdējās desmitgadēs bijuši viņa audzēkņi, kuri ne tik daudz praktizējuši de Mana metodi, kā iedvesmojušies no viņa, saglabājuši siltā piemiņā sava skolotāja ētisko stāju, harizmu, erudīciju, spožo prātu un degsmi, uzskatot par savu pienākumu iebilst kritiķiem, kas apgalvo, ka de Mana teorija ir nesaprotama un absurda.

De Mana popularitātes kritumu ietekmēja arī fakts, ka 80. gados (jau pēc de Mana nāves) kļuva zināms, ka no 1940. līdz 1942. gadam dzimtajā Beļģijā vācu okupācijas laikā viņš rakstījis literatūras kritikas un esejas nacistiskā režīma atzītam žurnālam. Tā kā 1940. gadu raksti nebija klaja nacisma ideoloģijas propaganda, de Mana draugi un skolnieki, lai arī nepatīkami pārsteigti, piedeva de Manam šo „jaunības kļūdu”. Viena no emocionālākajām aizstāvībām ir Žaka Deridā eseja (un ar to saistītā runa) Kā jūras šalkoņa dziļi gliemežnīcā: Pola de Mana karš,4 kurā Deridā saka, ka, lai cik ļoti šie 40. gadu teksti viņu sāpinātu, tie nemazina ne draudzības jūtas, ne apbrīnu, ko viņš izjūt pret Polu de Manu. Zīmīgi, ka Deridā pats ir ebrejs, kurš bērnībā Alžīrijā cietis no antisemītisma, tikdams pazemots un izslēgts no skolas.

Arī Berišas grāmata pievēršas de Mana okupācijas laika rakstu tapšanas apstākļiem, pievienojot dažus līdz šim nezināmus faktus un minējumus. Taču kolaboracionisms izrādās esam tikai viens no de Mana dzīves kaunpilnajiem noslēpumiem. Topošais studentu dievinātais profesors nekad neesot ieguvis pirmā līmeņa augstāko izglītību nevienā specialitātē; balstoties uz meliem par Eiropā iegūtu diplomu, iestājies doktorantūrā ASV, kuru savukārt pabeidzis tikai ar lielām grūtībām, jo neesot spējis ne nokārtot eksāmenus, ne laikā uzrakstīt prasībām atbilstošu disertāciju. Dzimtenē izkrāpis naudu sava uzņēmuma investoriem un bēdzis uz Ameriku, atstājot parādu nomaksāšanu sava tēva ziņā, – šādi viņu izputinot. Pārbēdzis uz Ameriku, atstāj iepriekšējo sievu un apņem jaunu, melojot, ka izdevies šķirties. Atdod savu dēlu audzināšanā citiem cilvēkiem, neinteresējas par viņu. Dzīves laikā neskaitāmas reizes maina dzīves vietu, nekur nemaksājot īri. Un tā tālāk un tā joprojām. Vairāki Berišas grāmatas apskatnieki saskata šajā sižetā līdzību ar Patricijas Haismitas romāna Talantīgais misters Riplijs ekranizāciju.5 Tāpat kā Toms Riplijs, Pols ir krāpnieks, patoloģisks melis, narciss un šķērdētājs, kurš visus apbur un apmuļķo ar savu izskatīgumu, žilbinošo smaidu, nevainojamajām manierēm, erudīciju un runas prasmi.

demans3

Pols de Mans

Asociācija ar Misteru Ripliju tomēr saistīta ne vien ar literārā varoņa un de Mana raksturu iespējamo līdzību, bet arī ar izteikti literāro veidu, kādā Beriša stāsta savu stāstu. Grāmatas sižets un dramaturģija būvēta tik prasmīgi, ka no grāmatas ir grūti atrauties. Lasītājs ir spiests pārmaiņus no sirds just līdzi varoņa traģiskajam liktenim un šausmināties par viņa noziegumiem, ar bailēm un nepacietību gaidot, kā atrisināsies kārtējā epizode. Literatūras līdzekļu izmantojumā ir gan grāmatas pārliecināšanas spēks, gan vājums, jo ik pa laikam šķiet, ka, tēlojot savus varoņus, autore pārkāpj biogrāfiski pētnieciskā žanra robežas, pievēršoties savu varoņu kā literāru tēlu konstruēšanai. De Mana dzīves sievietes un viņš pats tiek raksturots kā neparasti skaists un magnētiski pievilcīgs, un romantiskās attiecības starp varoņiem tiek izstrādātas īpaši rūpīgi, spilgtinot iespaidu, ka atrodamies ekranizācijai praktiski gatava romāna tekstuālajā telpā. Berišas de Mana psiholoģiskais portrets un rīcības motivācijas izstrādātas skrupulozi kā reālisma prozā. Lasītājs apzinās, ka viss ir pārāk perfekts, lai atbilstu īstenībai, tajā pašā laikā atskārš, ka ir pilnīgi šī stāsta varā, un, pat negribēdams ticēt, tomēr tic, ka viss tieši šādi ir noticis.

Bez šaubām, Beriša šajā grāmatā ir morāliste, kas uzdod apsūdzošus retoriskus jautājumus un de Mana ļaundarības atklāj ar pedantisku nežēlību. Tomēr tas nebūtu tik labs romāns, ja otrā svaru kausā nebūtu likti filosofa bērnības un jaunības traģiskie notikumi – ģimenes locekļu ciešanas, slimības un nāves, vardarbība, smagi noslēpumi. Tas viss postoši ietekmēja de Mana pieaugšanu, vedot pie izvēlēm, kuras savukārt radīja jaunas grūtības, iekšējus konfliktus un arvien jaunus melus. Pēc bēgšanas uz ASV de Manam ar laiku izdodas izveidot stabilāku dzīvi, tomēr iepriekšējie konflikti nekad netiek atrisināti: viņam nekad vairs nav iespējams atgriezties dzimtenē, kur viņu gaida cietums, tēvs vairs nekad nevēlēsies ar viņu kontaktēties, un nākas dzīvot pastāvīgās bailēs, ka pagātnes notikumi var nākt gaismā jaunajā de Mana kolēģu, draugu un ģimenes lokā, kurā nevienam nav ne mazākās nojausmas par to, kas noticis pagātnē.

Beriša tikai pieskaras jautājumam par šo personiskās dzīves norišu iespaidu uz de Mana teoriju, taču šis jautājums ir nepārtraukti klātesošs. Jau pirmā kara žurnālistikas skandāla laikā tika izteiktas apsūdzības, ka de Mana filosofija, kas apgalvo, ka rakstītā teksta un realitātes saistība ir ilūzija, tikusi radīta vienīgi tāpēc, lai jauktu pēdas un attaisnotu paša jaunības kolaboracionismu. De Mans raksta, ka valoda nekādā gadījumā nav uzticams medijs, ar kura starpniecību var apgalvot kaut ko patiesu par sabiedrību, vēsturi, kultūru vai patību. Valoda ir autonoma sistēma, kuras darbības likumības strukturāli neatbilst sabiedrības vai dabas darbības likumībām – vismaz mums nav pamata domāt, ka tas tā ir. Teksti bezgalīgi atsaucas cits uz citu un mums nav ārēju atskaites punktu, kā noteikt, ka kāda zīme nozīmē tieši kaut ko vienu, nevis kaut ko citu. Bez šaubām, lasot mēs uztveram jēgas, taču tās ir vienlaikus daudzas, nereti pilnīgi pretējas nozīmes, un nav iespējams izlemt, kura ir vienīgā pareizā.

No literatūrteorētiskas metodoloģijas viedokļa šāda pieeja nozīmē, ka darba interpretācija ir nevis hermeneitiska tuvināšanās vairāk vai mazāk precīzai un ticamai nozīmei, bet klaiņošana nozīmju labirintā, teksta oderes izvēršana uz āru, parādot, kā gramatiskas un retoriskas (jeb figurālas) valodas struktūras veido nozīmes. Savukārt no pasaules uzskata viedokļa šāda pieeja nozīmē, ka valodā nav iespējams noformulēt, kas un kāds es pats esmu un tostarp – kas ar mani noticis pagātnē. Ir iespējams stāstīt stāstus, bet to patiesuma vērtība ir apšaubāma. Tādējādi de Mana apsūdzētāji var apgalvot, ka šāda pieeja kolaboracionistam ir ļoti parocīga, jo, ja valoda nespēj atspoguļot realitāti un teksts var nozīmēt gan šo, gan to, gan pavisam kaut ko citu, tad nav vērts uzņemties atbildību par paša rakstīto.

Tik vispārīgā griezumā dzīves notikumu un teorijas sasaiste, protams, šķiet demagoģiska un aplama. Tā nedod vielu auglīgai interpretācijai, līdzīgi kā vispārīgs fakts, ka Nīče dzīves laikā cietis no psihiskiem traucējumiem, nepadara viņa darbus par nevērtīgām murgu idejām. Bet tad parādās šāda Berišas grāmata, kurā soli pa solim tiek demonstrēta personiska psiholoģiska drāma; nepieciešamība slēpt kara laikā rakstīto uz šī neatrisināto konfliktu mudžekļa fona šķiet salīdzinoši nenozīmīga motivācija, jo ir daudz citu iemeslu, kāpēc varēja rasties šāda filosofija kā jaudīgs mēģinājums radīt jaunu dzīves pasauli, pilnībā noliedzot un ignorējot pagātnes konfliktus; vienlaikus – filosofija kā vārgs mēģinājums veikt pašterapiju, risinot psiholoģiskas un ētiskas problēmas ar teorētisku jēdzienu leļļu teātra palīdzību.

Pieņemot šādu psiholoģizētu skatījumu, savu pieņēmumu apliecinājumus mēs varam atrast pilnīgi visos de Mana tekstos. Patiesībā jaunais skatu punkts atkal padara šos tekstus daudz interesantākus: tur, kur mēs jau bijām noguruši lasīt, ka ārpustekstuāla jēga ir ilūzija, ka lasīšana ir neiespējama utt. – jo tas tomēr ir pārspīlējums, nevis kāda ģeniāla atklāsme, kas neatgriezeniski maina literatūras pētniecību, – tagad iespējams vērot teoriju kā psiholoģisku drāmu, kurā autors pats konstruē pretinieku armiju, uzbrūk tai frontāli un no slēpņa, veic diversijas un novirzīšanās manevrus, pūš miglu acīs, sajauc nenumurēta manuskripta lapas kā kāršu kavu un tad ierosina tās sakārtot pēc jauniem, paša ieviestiem formāliem principiem. De Mans aicina meklēt tekstā pirmajā acu uzmetienā nepamanāmu ambivalenci, nenoteikto un neskaidro – teksta slēpto pusi, sava veida „teksta bezapziņu”, kuras vēstījums nereti ir pretējs teksta burtiskā līmeņa vēstījumam. Veicot šo tekstu psihoanalīzi, viņš cita starpā skar vēstures, atmiņas, pirmsākuma, patības un atzīšanās (grēksūdzes) tēmas. Piemēram, esejā par Žoržu Pulē un Marselu Prustu6 de Mans ar Pulē starpniecību secina, ka pagātnes atcerēšanās netuvina Prusta varoni īstajai pagātnei; atmiņas nav realitātes fragmenti, ko laika upe dabiskā ceļā atnesusi līdz šodienai. Atcerēšanās mērķis ir izveidot saikni starp tagadnes un pagātnes momentiem, taču ārpus valodas šīs tiešās pēctecības nav, tāpēc atminēšanās akta veidotā saikne ir maldinoša. Respektīvi, de Mans šeit skata tematu, kas teorētiski varētu būt personiski nozīmīgs viņam pašam, taču viņa interpretācijā ir klātesošs aklais punkts, it kā viņš pa visu māju meklētu pulksteni, kurš visu laiku bijis pašam uz rokas. Ironiskā kārtā arī šis aklais punkts ir de Mana analīzes iemīļots priekšmets – „reālais sižets vienmēr ir paslēpts aiz pseido-sižeta, taču autors pats to neapzinās”.7 Neviens autors un neviens teksts nespēj ieraudzīt pats savu aklo punktu.

Ja, balstoties Berišas pētījumā, kāds vēlētos veikt de Mana tekstu psihoanalītisku interpretāciju, visdrīzāk rezultāts būtu, lai arī bezgaumīgs, tomēr diezgan produktīvs. Šis ir gadījums, kad metode sastop savu ideālo analīzes objektu. Satikšanās paradokss ir tajā, ka de Mana teksts sastāv no argumentācijas, kas noliedz šādas iejaukšanās jēgu (tas praktiski veidots no aizsardzības slāņiem un izvairīšanās manevriem), un tajā pašā laikā izrādās viegli „dekonstruējams”, tiklīdz interpretētāja rīcībā ir īstie kodi. Ar šiem kodiem savukārt nekas nebūtu iesākams, analizējot daudzos aspektos radniecīgo Deridā koncepciju. Ja Deridā dekonstrukcijas ideju avots meklējams traumatiskā pieredzē un neatrisinātos konfliktos, tad, spriežot pēc Deridā biogrāfu veikuma,8 tā ir pavisam atšķirīga pieredze un citi konflikti – tādējādi nav pamata secināt, ka dekonstrukcijas pamatpostulāti kā tādi ir noteikta veida psiholoģiska konflikta simptomi.

Atšķirībā no de Mana, Deridā pats vairākkārt pievērsies autobiogrāfijas un biogrāfijas problēmai ne tikai to problemātiskuma, gandrīz-neiespējamības kontekstā, bet runājot par biogrāfijas nozīmīgumu. Viņš norāda, ka tradicionāli biogrāfijas tikušas uztvertas kā kaut kas sekundārs, ārējs attiecībā pret filosofiju pašu.9 Atbildot uz provocējošu intervētājas jautājumu, ko Deridā gribētu uzzināt no dokumentālas filmas par Kantu, Hēgeli vai Heidegeru, viņš saka, ka gribētu dzirdēt kaut ko par viņu seksuālo dzīvi, par mīlestību – par to neviens no viņiem nekad nerunā. Arī Deridā pats par savas dzīves faktiem nerunā tieši, taču, īpaši nereklamējot, par tiem reflektē savā filosofijā.

Ja filosofijas vēsturē filosofu izpētes priekšmets bijis vispārīgais, tad 20. gadsimtā, pieaugot interesei par atsevišķo, marginālo un individuālo, radusies arī lielāka interese par to realitātes vielu, no kuras izaug uzskati un idejas. Cilvēka kā sterila un abstrakta racionāla subjekta vietā nācis cilvēks, kurš nav domājams ārpus valodas, kultūras, fiziskās esamības un personiskās dzīves pieredzes konteksta. Šis jaunais cilvēks ir visai neglīts – nesaķemmēts, šaubu un neatrisināmu iekšēju pretrunu pilns. Teorētiski, ja šo mūsdienīgo skatījumu uz cilvēku savienotu ar antīko apzinātas dzīves ideālu, tad domātāja atmaskošana biogrāfijā nebūtu iespējama, jo to jau būtu veicis viņš pats.

Tomēr mēs dzīvojam arī laikmetā, kurā gandrīz nav filosofu (ir tikai akadēmiķi) un kurā visiem ir ļoti maz laika, lai domātu. Tāpēc de Mana aprakstītā aklā punkta aktualitātes mazināšanās tuvākajā laikā mums nedraud.

  1. Lefkowitz M. R. The Lives of the Greek Poets. Baltimore: Johns Hopkins University Press, 2012, p. 95.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Barish E. The Double Life of Paul de Man. New York/London: Liveright/W. W. Norton & Company, 2014.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Sk.: Baklāne A. Dekonstrukcija, Kalniņa I. E, Vērdiņš K. (sast.) Mūsdienu literatūras teorijas. LU LMFI, 2013, 117.–150. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Derrida J. Like the Sound of the Sea Deep Within a Shell: Paul de Man’s War, Memoires for Paul de Man. New York: Columbia University Press, 1986.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Brooks P. The Strange Case of Paul de Man, The New York Review of Books. 2014. g. 3. apr. Pieejams: http://www.nybooks.com/articles/archives/2014/apr/03/strange-case-paul-de-man/  (atpakaļ uz rakstu)
  6. De Man P. The Literary Self as Origin: The Work of Georges Poulet, Blindness and Insight. Essays in the Rhetoric of Contemporary Criticism. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1971, pp. 79–101.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. De Man P. The Rhetoric of Blindness: Jacques Derrida’s Reading of Rousseau, Blindness and Insight, p. 104.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Sk., piem.: Peeters B. Derrida: A Biography. Malden: Polity Press, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Thinking Lives: The Philosophy of Biography and the Biography of Philosophers, konference Ņujorkas universitātē, 1996.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu