— Divbalsīga kontrapunkta mēģinājums

Par Jāņa Krūmiņa tulkoto Hermaņa Heses romānu Kūrviesis (Mansards, 2014)

Man gribētos atrast veidu, kā izteikt divatnību, man gribētos rakstīt teikumus un nodaļas, kur pastāvīgi būtu redzama vienlaicīgi melodija un pretmelodija, kur nebūtu raibuma bez vienotības un katru joku pavadītu nopietnība. Jo tikai tajā, tikai fluktuācijā starp diviem poliem, tikai svārstībā starp abiem pasaules pamatpīlāriem man pastāv dzīve.

(Hermanis Hese. Kūrviesis. Bādenes kūrorta piezīmes)

Lasot Heses Kūrviesa nobeigumā par „dzīves melodijas divbalsību” un nedaudz iepriekš – par „vienlaicīgo melodiju un pretmelodiju” (Jāņa Krūmiņa tulkojums), nāk prātā, ka iederīgāks termins šeit būtu “kontrapunkts”. Bet lai balsu savijumu izsmalcinātība paliek nīderlandiešu renesanses meistariem, piemēram, Stikla pērlīšu spēlē minētajam Heinriham Īzakam. Jānis Krūmiņš, kas pazīstams arī kā Nīčes un Rīdigera Safranska, kā arī Heses literāro varoņu iemīļotā Gētes tulkotājs, šeit un citviet ir gana precīzs. Hese Kūrviesī lieto veselu rindu ar mūziku saistītu apzīmējumu: „dubultmelodija” (Doppelmelodie), „divbalsība” (Zweistimmigkeit), „melodija un pretmelodija” (Gegenmelodie), arī „dubultlīnija” (Doppellinie) un „divatnība” (Zweiheit), kas tiek attiecināti gan uz literāro varoni, gan dzīvi (Lebensmelodie), taču līdz polifoniskam to apvienojumam nenonāk. Kontrapunkts, kas apzīmē gan vienlaicīgi ar galveno tēmu skanošu melodiju, gan pašu daudzbalsīgo skaņdarbu, tas ir, noteiktu polifonijas veidu, šeit neveidojas, ir tikai divu tēmu – gara un jutekliskuma – skice, kas vietām gana asprātīgi iezīmēta uz dzejniekam un rakstniekam Hesem labi zināmā Bādenes kūrorta fona.¹

Stāstot par Bādeni, pats Hese ir sadalījies autorā un viņa aprakstītajā, išiasa mocītajā kūrorta apmeklētājā. Tas, kā raksta Hugo Balls – pazīstams arīdzan kā viens no dadaisma ciltstēviem –, veido „lustīgu dubultspēli” (apzinos, ka, tulkojot Balla darbu, „lustīgs” vietā būtu jāraksta „jautrs”, jo šajā viņa tekstā nav nekādu aušīgu jociņu). Tomēr, neskatoties, piemēram, uz išiatiķa Heses kafkiānisko vairīšanos no trokšņiem, kas, kā varam iedomāties, beidzas ar neveiksmi, un citiem gana spilgtiem peldvietas dzīves aprakstiem, Kūrviesis izpelnījies salīdzinoši mazu Heses biogrāfu un darbu pētnieku uzmanību. Izņēmums ir jau minētais Hugo Balls, kura grāmata iznāk 1927. gadā, tātad tikai divus gadus pēc Bādenes kūrorta skicēm (vai trīs, ja skaitām no Psychologia balnearia jeb Bādenes kūrviesa piezīmes 1924. gada autorizdevuma). 1927. gadā Hese svin savu piecdesmit gadu jubileju. Likteņa ironija, bet Balls nomirst divus mēnešus pēc grāmatas izdošanas, kamēr viņa portretētais autors nodzīvo vēl 35 gadus. (Šī sakritība arī nosaka to, ka Balla grāmatas pēdējā nodaļa saucas Kūrviesis un Stepes Vilks, norādot uz vēl vienu Heses darbu, kas 1926. gadā sāk iznākt Neuen Rundschau, bet mums pazīstamajā grāmatas formā izdots 1927. gadā.)

Par savdabīgu joku var uzskatīt arī kūrviesa Heses (sauksim viņu tā, lai atšķirtu no rakstnieka, lai arī, protams, šeit nav tik sarežģīta spēle ar – parodija par? – savu biogrāfiju kā Nabokova pēdējā pabeigtajā romānā) līdzņemto Žana Pola sējumiņu, kas ik pa brīdim pavīd stāstā, bet uz kuru zinātājam nepārprotami norādīts jau priekšvārdā, pieminot doktora Katcenbergera ceļojumu uz peldvietām². Man gan prātā nāk cits, fundamentālāks plaušu slimniekiem domāta, pat ne kūrorta, bet sanatorijas Berghof apraksts Burvju kalnā, kas izdots gadu pirms Heses kūrorta piezīmēm. Uz Tomasu Mannu gan Hesem ir cita veida atsauce, raksturojot kādu elegantu gurda izskata kungu, „kurš šķita izkāpis no Turgeņeva vai Tomasa Manna romāniem”. Acīmredzot domāts ne jau Turgeņeva Rudins vai Tēvu un dēlu Bazarovs, drīzāk – Arkādija Kirsanova tēvabrālis Pāvels Petrovičs, изящный и породистый³, bet Tomasa Manna gadījumā, ja reiz piesaucam Hansa Kastorpa ieilgušo brālēna apciemojumu Davosā, – romāna sākumā minētais Hansa vectēvs, kurš mīlējis iegremdēt zodu sniegbaltajā kakla lakatā, kas piepildījis savdabīgo apkaklīti.

Šādu literāru un muzikālu atsauču Heses tekstos ir gana daudz, un lasot man jādomā, vai Kūrviesim nevajadzētu pievienot komentārus⁴), līdz ar paskaidrojumiem par dažām tekstā organiski iepītām citvalodu frāzēm – piemēram, psychologia balnearia vai tat tvam asi. Turklāt Jānis Krūmiņš taču ir uzrakstījis lieliskus komentārus Vilhelma Meistara mācību gadu tulkojumam un tātad varētu to veikt arī šajā gadījumā. Kopā ar darba tapšanas un izdošanas vēstures īsu aprakstu tas pārvērstu šo Heses sējumiņu par literatūras piemineklim, kas arī šis darbs ir, atbilstošu izdevumu. Pretarguments varētu būt, ka nelielā grāmatiņa rokās iegulst kā maza pērle un ka pat zināmas citvalodu frāzes tulkojums lappuses apakšā vai komentāros ir padomju izdevumiem – kad svešvalodas nezināja, jo nedrīkstēja zināt⁵ – raksturīgs elements, kas kopā ar komentāriem tikai novērš skatu no pamatteksta un dažam labam (iespējams) arī no pašas grāmatas. Turklāt, kāds varētu turpināt, manis minētās divas frāzes saprotamas arī tikai no konteksta bez jebkādām latīņu un sanskrita valodu zināšanām, bet kas grib, lai pats raksta komentārus savā galvā – ne jau katrai Alisei jāpārvēršas par Anotēto Alisi.⁶

Kūrviesi var uztvert kā nedaudz satīrisku gadsimta sākuma peldvietas aprakstu vai lasīt Stepes Vilka atslēgā (turpinot muzikālās analoģijas – nošu atslēgas nozīmē), jo Stepes Vilka raksturojums (jau pašā sākumā, Izdevēja priekšvārdā) – „bija gadu piecdesmit”, „slims un iešana viņam rada grūtības”, „Gētes un Žana Paula kopoto rakstu pilnie izdevumi” viņa istabā izskatās bieži cilāti⁷ – labi derētu gan „kūrviesim un išiatiķim” Hesem, gan dzejniekam un rakstniekam Hesem. Taču Hugo Balls piedāvā arī īsāku un vienkāršāku interpretāciju – palūkoties uz divu melodiju apvienojuma mēģinājumu no Piktora pārvērtību⁸ viedokļa. Piktors gan atšķirībā no kūrviesa sasniedz iecerēto: „.. katrā veidolā viņš bija viens vesels, viņš bija pāris, viņā bija mēness un saule, vīrs un sieva, kā dvīņu upe viņš plūda pa zemēm, kā dubultzvaigzne mirdzēja debesīs.” Bet Heses neirozes⁹ ir kas dziļāks, varbūt pat laikmeta slimības simptoms, un mākslinieka, ja vispārinām, svārstīšanās starp trausli garīgo un jutekliski banālo paliek sadalīta atsevišķos momentos jeb stāstos.

Gan Stepes Vilks, gan jo īpaši Stikla pērlīšu spēle atstāj brīvu telpu interpretācijai – kas gan ir šī Kastālija, kuras avotus apdziedājis jau Alkajs? Savukārt Stepes Vilkā iekļautajā Traktātā norādīts, ka „dalījums vilkā un cilvēkā, dziņā un garā” ir „visai rupjš vienkāršojums, varmācīgs īstenības sagrozījums” un ka cilvēka dzīve svārstās ne jau starp diviem vien, „bet gan starp neskaitāmiem tūkstošiem polāru pretmetu pāru”. Vārds „stepe” kā pretstats pilsoniskajai sabiedrībai parādās jau Kūrviesī, taču šeit nav valdzinošās nenoteiktības, „konstruktīvās nepabeigtības”, kā teiktu Adorno, kas liek mums meklēt savu interpretāciju, toties ir vairāk didaktiskā patosa, piemēram, Kūrviesa nobeigumā (Atlabšana), kad išiatiķis un autors, abiem it kā saplūstot, sāk runāt izsaukuma teikumos (rindkopā astoņi teikumi, sešiem no tiem galā likta izsaukuma zīme!). „Kā šalkoja upe ..!”, „Cik skaiti bija dzīvot!” utt. Atceros Gertrūdes Stainas noliedzošo attieksmi pret izsaukuma zīmēm (un pieturzīmēm vispār jau tā „retinātajā” angļu valodas interpunkcijas atmosfērā) un šķiet, ka neliela izteiksmes askēze nāktu par labu šim Heses darbam.

Spilgtākās Kūrviesī ir detalizēta un precīza apraksta lappuses, piemēram, par holandieti no blakus numura. Tas ir „solīds, kulturāls pusmūža vīrs, kurš dzīvo ar pulksteņa regularitāti”, kas nozīmē, ka astoņpadsmit stundas dienā viņš kopā ar sievu „tērgā, smejas, veic tualeti un pieņem apmeklētājus”, bet pēc tam „šķind stikls un porcelāns, rīvējās zobu birstes, pārstumdās krēsli, un atskan burzguļojošā rīkļu skalošanas melodija”. Neirotiskā kūrviesa fonā stāvošais autors piešķir šiem aprakstiem konstantu ironijas un pašironijas devu, bet manis jau minētais Kafka, kura kādā vēstulē varam izlasīt par līdzīgu, eksistenciālu izmisumu, kad dzirdams, kā mājā klaudz durvis, bet istabā apstādinātais pulkstenis tikai padara skaļākus aiz sienas esošā pulksteņa sitienus¹⁰, ievelk vācvalodīgās literatūras kartē Prāgas–Šveices asi. Latvija ar šo tulkojumu ne tikai spērusi vēl vienu soli tuvāk šai literatūrai, bet veido arī tās dzīvei nepieciešamo turpinājumu jeb Fortleben.

1. Stikla pēlīšu spēlē (1943) gan arī ir nodaļa Divi poli, kurā tiek runāts par „sašķeltību un polaritāti godājamā Maģistra apziņā un dzīvē” (Ģirta Bļodnieka tulkojums), taču Jozefa Knehta un stikla pērlīšu spēles interpretācija ir cits un plašāks temats.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Doktora Katcenberga ceļojums uz peldvietām (Dr. Katzenbergs Badereise) ir Žana Pola satīra, kas iznāk 1809. gadā. Precizitātes dēļ jāpiebilst, ka nekur gan nav teikts, tieši kura Žana Pola grāmata ir paņemta līdzi uz kūrortu, tie varēti būt arī vairāki sējumi, ja ņemam vērā, piemēram, Stepes Vilka ceļošanas paradumus.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Īsāk un precīzāk pateikt nevar, lai arī neatrodu labu tulkojumu vārdam породистый – burtiski „šķirnes”, kas šajā gadījumā nozīmē izskata dižciltību, aristokrātismu kopā ar ironiski negatīvu, arī skumju pieskaņu, kas izriet no Turgeņeva romāna turpmākās fabulas.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vai gan lasītājam saksofonista Pablo (Stepes Vilks) iedibinātās mūzikas izpratnes laikā Hugo Volfa un Eduarda Mērikes vārdi savienosies vācu lielākā dziesminieka (aiz Šūberta) Mērikes dziesmās? (Hese Kūrviesī gan atsaucas tikai uz vienu Volfa komponētu cita tālaika, tas ir, Mērikes laikabiedra, dzejnieka Eihendorfa pantu.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Lai arī skolā svešvalodas tika mācītas, vajadzīgo nezināšanu panāca ar novecojušas mācību metodoloģijas un valodas lietojuma prakses trūkuma palīdzību.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Lai būtu skaidra mana nostāja, piebildīšu, ka Martina Gārdnera anotētie Alises un Snarka medību izdevumi ir mana mīļākā lasāmviela. Tajos gan komentāri ir lappuses apakšā, kas rada īpašu (polifonisku) lasīšanas praksi.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Ģirta Bļodnieka un Alīdas Bļodnieces tulkojums. Johana Paula Frīdriha Rihtera franciskoto pseidonīmu pieņemts latviskot kā „Žans Pols” (pseidonīms ir arī cieņas apliecinājums Žanam Žakam Ruso), bet tā kā Rihters sava pseidonīma otrās daļas izrunu vēlāk vāciskojis, tad attaisnots ir arī Stepes Vilka tulkojumā lietotais “Žans Pauls”.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Piktora pārvērtības iznāk 1922. gadā; Silvijas Brices tulkojumā latviski – 2001. gadā (krājumā Pasakas).  (atpakaļ uz rakstu)
9. Kurš Hese? Piebildīšu, ka arī rakstnieks Hese ir konsultējies pat pie Gustava Junga. Hese un psihoanalīze, tāpat kā Hese un Austrumi, ir divi monogrāfijām par viņu atstājami temati, uz kuriem šeit tikai garāmejot norādu.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Sk. 1915. gada 11. februāra vēstuli Felīcei Bauerei.  (atpakaļ uz rakstu)