kritika

— Par tiesībām uz divdomību

MARIJA ASSERECKOVA

18/12/2014

 

Par Fransuā Ozona filmu Jaunā draudzene

 

Šo filmu pavadīja neskaitāmi skatītāju smieklu izvirdumi – sākumā pieklusināti, it kā ar kauna pieskārienu, pēc tam aizvien atklātāki, skaļāki, it kā auditorija pakāpeniski dotu sev atļauju izturēties pret redzēto kā pret komēdiju, kā pret amizantu gadījumu, par kuru pasmīnēt tumšajā zālē, bet kuram ir maz kopīga ar reālo dzīvi. Pēc filmas beigām šī raksta autorei sanāca nelielu ielas gabalu iet blakus pārim, kas arī to apmeklēja. Sieviete piesardzīgi izteica pieņēmumu, ka filmā varbūt bija kāda ideja, taču vīrietis strikti atteica, ka šī ideja ir trula. Diemžēl tā arī neizdevās uzzināt, par kādu tieši ideju bija runa.

Taču meklēt Fransuā Ozona filmās vienu ideju, kurai būtu pakārtots viss filmas sižets, šķiet ne pārāk veiksmīgs analīzes ceļš. Šādi aprobežojot stāstījumu un mēģinot īsi atreferēt Ozona filmu sižetus, var tiešām krist kārdinājumā dēvēt tos ja ne par truliem, tad vismaz par ne pārāk intelektuāliem: Dans la maison ir stāsts par pusaudzi-vojēristu, Jeune&Jolie – par pusaudzi-prostitūtu, Une nouvelle amie – par atraitni-transvestītu. Un pats satraucošākais visā šajā ir tas, ka neviens no šiem personāžiem nav nedz Trešās pasaules valsts iedzīvotājs, nedz maznodrošinātais migrants, nedz cietsirdīgas vardarbības upuris. Viņi nepieder standarta traģisko personāžu klāstam, kuriem var just līdzi, vienlaikus nekompromitējot savus uzskatus par labo un ļauno un nesadragājot tik ļoti mierinošo priekšstatu, ka normālā, sakārtotā dzīvē nekas tamlīdzīgs nekad nenotiktu. Ozona filmu stāsti norisinās smuko savrupmājiņu un kārtīgo balto vidusšķiras ģimeņu dekorācijās. Tur nav suteneru, cilvēku tirdzniecības, narkotiku, politisko apvērsumu, terorisma, brīvības ierobežošanas. Šajās filmās neviens nerunā garus un izteiksmīgus monologus par vērtībām un nākotnes plāniem, neviens neaicina mainīt pasauli un, kas ir pats kaitinošākais, neviens no galvenajiem personāžiem nemirst. Varbūt, ja jaunā un skaistā prostitūta tiktu smagi piekauta kādā netīrā motelī, bet jaunā draudzene-transvestīts savu dzīvi beigtu nožēlojamā stāvoklī, attieksme pret Ozona filmām būtu maigāka – viņš sniegtu skatītājiem gaidāmo katarsi, attīrīšanos, saliktu īstos akcentus, pateiktu, kas ir labi un kas ir slikti, un mēs visi izietu no kinoteātra, skaidri apzinādamies, ko režisors ar to visu mums gribēja pavēstīt.

Lai pieņemtu personāžu, kura uzvedība ir nepieņemama ikdienas dzīves rāmjos, viņam ir jāuzspiež mocības, caur kurām viņš vai viņa attīrās no nepareizām un neērtām īpašībām. Iedomāsimies, ka prostitūtu nogalina un transvestītu piekauj. Šos aktus lielākā skatītāju daļa novērtētu kā negatīvus, jo nedrīkst taču tā izturēties, pat pret prostitūtām un transvestītiem ne. Taču šāds pagrieziens novērstu uzmanību no tā, kam Ozons velta vislielāko uzmanību, proti, no personāža sevis meklējumiem un savas identitātes pieņemšanas. Ir svarīgs pats cilvēks, nevis tas, ko par viņu domā pārējie, tostarp skatītāji.

Filmas reklāma medijos vēstīja: „Viena no skandalozākajiem režisoriem pēdējais darbs.” Šokēt mietpilsonisko morāli ir viegli – pietiek atkāpties no tradicionāliem melodrāmas sižetiem par mīlas daudzstūriem un pievērsties tam, kas ir pirms visām krāpšanām un kaisles noziegumiem. Lai gan Jaunā draudzene izspēlē arī laulību krāpšanas motīvu, tās beigas tomēr ir neskaidras, un nav nevienas norādes, kas apliecinātu filmas personāžu vienu vai otru galīgo izvēli. Bet vai šajā gadījumā tas ir svarīgākais? Zināt skaidri, kurš ar kuru paliks kopā, būtu mierinājums, bet šī filma liek justies neērti, mudina apšaubīt identitātes pašus pamatus, kā arī agrāk nekritiski pieņemtos uzskatus par citādām cilvēku grupām. Tā, piemēram, viens no satraucošākajiem motīviem ir galvenā personāža heteroseksualitāte. Visskaļāk auditorija smējās epizodē, kur Klēra skaidro Dāvidam-Virdžīnijai, ka būt gejam ir daudz vieglāk, nekā būt transvestītam. Iespējams, būt gejam-transvestītam ir grūtāk, nekā vienkārši gejam, taču būt transvestītam, kam patīk sievietes, ir kaut kas pavisam skandalozs. Heteroseksualitātei taču būtu jāpaliek tīrai no neķītrībām, kas nāk no otras nometnes, un šī apziņa ir tradicionālās ģimenes pēdējais glābiņš. Bet Dāvids-Virdžīnija iemieso vienlaikus normālo un nenormālo, un šī divējādība mulsina un tracina. Būdams vienlaikus subjekts sev pašam un objekts citiem, cilvēks, kurš nepiepilda citu gaidas, kļūst viņiem neērts. Par laimi, objektivāciju var apslēpt ar komiskiem elementiem. Zēnus atrod kāpostos, meitenes – ziedos. Filmas galvenais personāžs saka, ka viņu laikam atrada puķkāpostos. Skatītāji atviegloti smejas.

Jaunās draudzenes vārds ir Virdžīnija; tas cēlies no latīņu virgo („jaunava”), un diez vai tā ir nejaušība. Pati Virdžīnija ir kā jaunava sieviešu pasaulē, kurai nepieciešams pavadonis, pieredzējusī sieviete Klēra, kas ievada viņu smaržu, kosmētikas un augstpapēžu kurpju universā. Jāatzīmē, ka Virdžīnija veido sevi kā ideālu sievieti, kas izskatās kā modele no glancēta žurnāla vāka un kura atgādina Dāvida sievu un Klēras seno draudzeni, mirušo Loru. Par šo personāžu mēs zinām vismazāk, ja neskaita to, ka šī jaunā sieviete izstaroja sievišķību, bija ideāla. Jāpiezīmē, ka filmai pāri stāv krusts – katoļu baznīcas akmeņainā fasāde un cildenā iekšpuse, lieli krusti uz vairāku personāžu krūtīm, drūms un smags koka krusts virs pusaugu meitenes gultas, kurā guļot Klēra piedzīvo lesbisku erotisko sapni.

Simona de Bovuāra pieskaitīja reliģiju pie tiem sociālajiem institūtiem, kas palīdz izvairīties no divdomības (ambiguïté), bet kuri nespēj piedāvāt adekvātu problēmu risinājumu tādam cilvēkam, kurš ir atklājis savu mūžīgo divējādo stāvokli.1 Reliģijas ietvars nosaka striktas identitātes robežas, kuras pārkāpjot, ir grūti atrast jaunajā eksistences modā vietu vecajām normām. Zīmīgi ir tas, ka neskatoties uz pietiekami plašu reliģisko simboliku filmas personāžu dzīvēs, skatītāji ne reizi neierauga, kā šī reliģija tiek pārdzīvota ikdienas dzīvē. Tā paliek kā mierinājums sēru brīžos, bet vai ir iespējams pierādīt, ka šis risinājums ir labāks par to, kuru izvēlas Dāvids-Virdžīnija? Žēl, ka filma neparāda konfrontāciju starp galveno personāžu un viņa sievas vecākiem; skatītajiem vienkārši ir jāpieņem, ka katoļu pāris samierinās ar to, ka viņu mazmeitu audzinās transvestīts. No otrās puses, šāda epizode izkristu no kopējās filmas nenoteiktības un divdomības atmosfēras.

ozon

Divas reizes šajā filmā skan dziesma, kurā ir vārdi „Kopā ar tevi es beidzot sajūtu sevi kā sievieti”.2 Ja pirmo reizi var padomāt, ka tie attiecas uz Virdžīniju, kas, Klēras iedrošināta, beidzot uzzina, ko nozīmē būt sievietei, tad otrajā reizē tā jau ir Klēra, kas izrunā šos pašus vārdus; viņa arī beidzot sajūt sevi kā sievieti, kas atzīst sevi. Klēras personāžu ir vērts aplūkot tuvāk. Viņa ir finansiāli neatkarīga, moderna un izglītota sieviete, kurai ir uz vienlīdzību balstītas attiecības ar vīru. Viņa varētu būt otrā viļņa feministu ideāls. Un tomēr viņa ir viena no šī stāsta visneapmierinātākajiem personāžiem. Ozona filmu sievietēm var pārmest, ka viņas nav mūsdienu varones: viņas necieš no šovinisma, nav pakļautas vardarbīgajām tradīcijām, necīnās ar tām, viņas ir tās sievietes, par kurām noteiktās aprindās ir pieņemts smīnēt – nu ko tās baltās vidusšķiras sievietes var zināt par īstām problēmām, par patiesu apspiešanu? Vārdu salikums „buržuāziskais feminisms” skan pazemojoši. Vai tiešām tādām kā Klēra būtu jākaunas par to, ka viņas nespēj tikt galā ar savām seksuālajām fantāzijām laikā, kad tūkstošiem sieviešu ikdienā saskaras ar diskrimināciju, kas liedz viņām vienlīdzīgu pieeju izglītībai un darbam,3 un kad sieviešu algas vēl joprojām nesasniedz vīriešu algu līmeni?4 Bet jebkura veida objektivācija ir strupceļš. Uzskatīt, ka pastāv vienots divdesmit pirmā gadsimta progresīvās feministes modelis, nozīmē atgriezties pašā sākumā – laikmetā, kad vīrieši uzskatīja, ka sievietēm seksuālās kaisles ir svešas. Atļaut baltām vidusšķiras sievietēm apzināties un pieņemt savas vēlmes, vienlaikus nejūtot kaunu par pievēršanos tik šķietami nenopietnām problēmām, nozīmē patiesi pieņemt cita brīvību.

Mēģinot definēt eksistenciālo ētiku, de Bovuāra raksta: „Cits atklājas tikai kā kaut kas savāds, aizliegts, brīvs. Un mīlēt viņu patiesi nozīmē mīlēt viņa citādību.”5 Klēra kļūst brīva, kad pieņem Dāvidu kā Virdžīniju, jo tieši šīs attiecības Klērai atklāj viņas vēlmes un iemāca no tām nebaidīties. Taču brīvība nevar īstenoties kā spēle vienos vārtos, un gribot negribot ceļš uz brīvību ir jādod arī Virdžīnijai.

Jaunā draudzene piedāvā dažādu ģimeņu parādi: tradicionālā katoliskā ģimene; vientuļais tēvs-atraitnis; laulāts pāris bez bērniem; ģimene, kur tēvs un māte ir viens un tas pats cilvēks. Tas varbūt ir asākais filmas dzēliens – parādīt, ka arī vīrieša un sievietes pāris var būt tik tālu no tradicionālajiem uzskatiem, cik vien iespējams. Ģimenes vērtības ir kļuvušas par ļoti diskutablu jautājumu. Ģimene, kas filmas pēdējos kadros aiziet prom no skatītāja, diez vai iederas „pareizās ģimenes” rāmjos. Likvidējot šīs robežas, var izrādīties, ka ģimenes pamats tomēr ir nevis visu dalībnieku pareizais dzimums un atbilstošais izskats, bet mīlestība. Mīlestība gan pret ģimenes locekļiem, gan pret sevi pašu, un sevis pieņemšana. Ja nav iespējams uzzināt precīzu atbildi, par ko bija filma, tad varbūt ir jāpievērš uzmanība tam, kādu iespējamo efektu tā varēja atstāt uz skatītājiem. To varētu uzskatīt par aicinājumu būt iecietīgiem, taču efekts drīzāk palika tikpat divdomīgs, cik pati filma, – smieklīgs un neērts.

 

  1. Beauvoir S. de. Pour une morale de l’ambiguïté. Paris: Gallimard, 1948, pp. 11–12  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Nikolas Kruazijas (Nicole Croisille) dziesma Une femme avec toi.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Les musulmans victimes de discrimination parce qu’ils expriment leur foi, Amnesty International, 23.04.2012. Pieejams: http://www.amnesty.org/fr/news/muslims-discriminated-against-demonstrating-their-faith-2012-04-23  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Les inégalités de salaires hommes-femmes: état des lieux, Observatoire des inégalités, 29.01.2013. Pieejams: http://www.inegalites.fr/spip.php?article972  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Beauvoir S. de. Pour une morale de l’ambiguïté, p. 96.  (atpakaļ uz rakstu)