— Smaga privātstunda vēsturē

Par Osvalda Zebra romānu Gaiļu kalna ēnā (Dienas Grāmata, 2014)

Atskatoties uz aizejošā gada literārās dzīves norisēm, nudien grūti neievērot, cik ļoti tās iekrāsotas mūsu valsts un tautas vēstures sarkanbaltsarkanajos – kā asinīm slacītu ciešanu, tā heroiski izcīnītu uzvaru un cerību – toņos. Latvijas vēstures annālēs iekļuvušām parādībām veltīts vēl gan gada sākumā iznākušais Ingas Ābeles romāns Klūgu mūks, pievēršoties konkrētu vēsturisku personību – priestera/valstsvīra Franča Trasuna un lidotāja Jāzepa Baško – likteņstāstiem, gan arī vērienīgi iecerētās romānu sērijas MĒS. Latvija, XX gadsimts pirmie taustāmie rezultāti – Osvalda Zebra Gaiļu kalna ēnā un Paula Bankovska 18. Šepat jāpiemin arī samērā kuriozais Aināra Zelča darbs Abrene 2002¹, kas gan tapis autoram tik iecienītajā alternatīvās vēstures žanrā, brīvi fantazējot par situāciju, ja Abrene pēc Otrā pasaules kara būtu atstāta Latvijas sastāvā. Domāju, nebūs aplami piezīmēt, ka dažādu pagātnes laika periodu norises fiksētas arī Arno Jundzes fragmentārajā romānā Putekļi smilšu pulkstenī (sākot no 16. gadsimta – SIC!). Vēl vairāk – vēsturiskas alūzijas un motīvi blīvā slānī piepilda arī, iespējams, aizgājušā gada spēcīgāko dzejas grāmatu – Dainas Sirmās Iekšpagalms. Iemesli šādas vēstures paradigmas uzplaukumam visdažādākie, taču jāpiezīmē, ka līdz ar to prozā šķietami sākusies reālisma renesanse. Tomēr atgriezīsimies pie minētās romānu sērijas, kas ar Gundegas Repšes gādību aizsākta 2013. gadā un „jau savā iecerē perēja jautājumus par to, kas ir vēsture un kas – tās mākslinieciska transformācija mūslaiku literatūrā” (5. lpp.). Tas gods pievērsties šī visai ambiciozā uzstādījuma realizēšanai kā pirmajam ticis Osvaldam Zebrim, kurš piedāvā savu redzējumu par 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijas teritorijā, kuri, kā norāda pats autors, „latviešiem (..) deva nojautu par vienotas nācijas iespējamību” (171. lpp.).

Vēsturiskā romāna žanrs kopš tā pirmsākumiem 19. gs. ir piedzīvojis būtiskas transformācijas, ko nosaka ne tikai mūsu šodienas izpratne par literatūru, bet arī radikāli atšķirīgās pieejas pašam vēstures pētniecības un historiogrāfijas priekšmetam. Samanta Janga esejā Balstīts uz patiesiem notikumiem norāda, ka 19. gs. vēsturiskajiem romāniem netika piemēroti tik strikti vērtēšanas kritēriji kā 20. gs. tapušajiem darbiem, kad uzmanības centrā nokļūst tieši autora spēja maksimāli precīzi izmantot pieejamo informāciju. Viņa aicina lasītājus un pētniekus pārvarēt pieņēmumu, ka vēsturiskajā prozā vienmēr jābūt iekļautiem skaidriem, dokumentāliem pierādījumiem, kas veido objektīvu vēsturisko „patiesību”, atgādinot, ka tas tomēr ir konkrēta autora radīts daiļliteratūras (fiction) vēstījums, kura uzdevums drīzāk ir sniegt lasītājiem piekļuvi pagātnei, kas nav pieejama, izmantojot tradicionālās vēstures pētniecības metodes, un padarīt vēsturi emocionāli pieejamu, atmiņā paliekošu un sastatāmu ar tagadni. Janga arī nosauc divus galvenos vēsturiskā naratīva izveides principus: „Reiz sensenos laikos/Once upon a time” (izdomāti notikumi uz vēsturiska darbības fona) un „Saskaņā ar/According to” (vēsturisku faktu izmantojums vēstījuma izveidē).² Zebrim izdodas sapludināt abus šos modus dīvainā sakausējumā, un Gaiļu kalna ēnā šķiet savdabīgs hibrīds, kurā darbojas ievērojams skaits reālu vēsturisku personību un kurā skrupuloza uzmanība pievērsta dažādām detaļām un faktiem (piemēram, topogrāfijai, nosaukumiem, personvārdiem, leksikai, u.t.t.), taču vienlaikus centrālā sižetiskā līnija un galveno personāžu grupa pilnībā ir autora iztēles auglis. Diemžēl tā kļūst par romāna lielāko klupšanas akmeni.

Vēsturiskā romāna autors sastopas ar daudziem izaicinājumiem vēstures materiāla atlasē un vēstures konstruēšanā, viņam jāspēj radīt vēstījums, kas palīdzētu gūt izpratni par vēsturisko realitāti, un to nespēj sniegt tikai fakti per se. Lasītājs vēlas sajust autora klātbūtni, un, kā to precīzi fiksē Dainis Leinerts, „pasaule, kurā norit romāna Gaiļu kalna ēnā darbība, pamatā ir fantastiskais zebriskais universs, ko pazīstam jau no viņa iepriekšējām grāmatām.”³ Tātad Zebrim nevar pārmest, ka viņš būtu palicis ārpus savas grāmatas lappusēm, tomēr šoreiz minētais „universs” nepavisam nenāk par labu ticamības efektam, kura radīšanā nenoliedzami ieguldīts milzu darbs dažādu avotu izpētē (daudzās zemsvītras piezīmes, citāti un skaidrojumi rada teju vai zinātniska pētījuma, nevis daiļliteratūras efektu). Šī faktoloģiskā materiāla sadiegšanai utilizēts Danielas Stīlas cienīgas melodramatiskās kapacitātes sižets ar idejiskajām ambīcijām a la Dostojevskis. Iespējams, stāsts par hrestomātiskajiem pretpoliem – bērnības draugiem un kaimiņiem (beigās arī brāļiem) Rūdolfu Reiznieku un Arvīdu Gaiļkalnu, iezīmējot atšķirīgās latviešu zemniecības atvašu vērtību un uzskatu pasaules 20. gs. sākumā (Rūdolfs, šaubu mākts, pieslienas revolucionāriem un vēlas pasauli mainīt ar fizisku spēku, bet Arvīds ir pilnībā saviem ideāliem uzticīgs skolotājs/lielsaimnieks/uzņēmējs, kurš svēti tic saprāta un gara uzvarai), – varētu itin labi funkcionēt patstāvīgi kā, teiksim, lubeniecisks kičs/stilizācija Māteru Jura vai Alfrēda Dziļuma garā. Zebra vēstures lekcijā šī anahroniskā dzimtas un indivīda ciešanu traģēdija šķiet iemaldījusies kāda pārpratuma rezultātā. Neticamos un neloģiskos sižeta līkločus (lai izpirktu vainu par nejauši pastrādātu slepkavību, Rūdolfs nolaupa trīs bērnus, kurus vairākas dienas tur viesnīcā un baro ar saldumiem) papildina autoram raksturīgās kristīgi filozofiskās atkāpes un tēlainas, bet jēgā nereti aizplīvurotas pasāžas iz Rūdolfa dvēseles dzīlēm.

Taču tas nav vienīgais akmens autora dārzā. Lai gan romāna apjoms ir pieticīgas 160 lappuses, Zebris ļoti cenšas radīt pilnvērtīgu laikmeta ainu, kurā būtu attēlota ne tikai pati revolūcijas norise (pilsētā un laukos) un sekojošās soda ekspedīcijas, bet arī obligātais ieskats slepenpolicijas darbā (to pārstāv reāla vēsturiska personība Jānis Dāvuss), kultūras un izglītības norisēs (latviešu skolotāju paaudzes veidošanās; jaunās vēsmas literatūrā) un pat ebreju kopienas situācijā (antisemītisma uzplūdi). Visu apgūto informāciju nav iespējams vienmērīgi integrēt iepriekš minētajā sižetā, tāpēc romāns ieguvis fragmentāru struktūru, pateicoties vairākām savrupām nodaļām vai epizodēm, kas uztveramas tikai kā izvērstas atkāpes informācijas nodošanai. Spilgti piemēri ir nodaļa Pilsētas dārzs vai Dāvusa dialogs ar literātu Elksnīti, kurš piepeši sāk gari un plaši izklāstīt modernistu idejas, kaut sarunas temats ir viņa nolaupītie bērni (138.–141. lpp.). Šāda centība drīzāk asociējas ar vidusskolas vēstures kontroldarbu, kur skolēniem atvēlēts rakstīt visu, kas vien zināms par konkrēto tēmu. Šīs sadrumstalotības iespaidā cieš arī daudzie otrā plāna personāži, kas romāna lappusēs pazib vien uz īsu brīdi un funkcionē tikai kā klišejas no līdzīgas ievirzes darbiem vai informācijas rupori: nobijies students-bumbu taisītājs, rūdīts, skarbs revolucionārs un viņa emocionāli trauslā sieviete, aprobežots un apvēlies antisemītisks policists, u.tml.

Noslēgumā jāmin daži vārdi par Gaiļu kalna ēnā galveno tēmu – pašu revolūciju un tās attēlojumu. Lielākā sāpe pēc romāna izlasīšanas paliek tieši par vējā aizlaisto izdevību piedāvāt neparastu skatījumu uz šo latviešu literatūrā gana cilāto laika periodu vai piešķirt tam jaunu nozīmi mūsdienu latvieša acīs. Sākumā jau citēju, ko Zebris uzskata par revolūcijas galveno nopelnu, kaut pēcvārdā minētas arī „krāsmatas, tūkstošiem izpostītu ģimeņu, sadragātas dzīves” (171. lpp.). Par nelaimi, šie vārdi visiespaidīgāk izklausās tieši pēcvārdā, bet romāna lappusēs šo traģēdiju nejūtam (ja neskaita Rūdolfa šizofrēniju un dažus nobendētos biedrus). Tāpat nejūt arī solīto apjausmu par nācijas vienotību un valsti, tā vietā jaunie revolucionāri apjukuši tekalē apkārt, lieto alkoholu, šad un tad aizdedzina kādu muižu, pakašķējas savā starpā un atkal iedzer, līdz ierodas cara sotņa un pārtrauc šīs izdarības. Netaisos apstrīdēt izmantotos avotus un konkrēto, romānā aprakstīto epizožu vēsturisko ticamību, tomēr autors nonāk konceptuālā pretrunā ar paša pieteikumu un piedāvāto interpretāciju. Šeit grūti nepieminēt pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem iznākušo Alberta Bela romānu Saucēja balss, kurā padomju cenzūras apstākļos šie notikumi iezīmēti ievērojami pārliecinošāk un spilgtāk, turklāt cauri tekstam vibrē filozofisks vispārinājums, kas aizsniedzās tālu ārpus 1905. gada. Nenoliedzami, ka Zebra ambīcijas ir vērstas šajā virzienā ar ideju par „indivīda ceļu no pretošanās idejas līdz revolūcijas upuriem”, taču šķiet, ka viss izdarīts ačgārni – tam, kas aprakstīts konkrēti, pietrūkst vispārinājuma, bet abstrakcijas daudzviet sameistarotas nevietā. Sanācis nevis kārotais ceļojums atpakaļ laikā, bet smagnēja un sausa vēstures stunda uz moralizēšanu nadzīga skolotāja vadībā.

1. Sk. Dāboliņš, V. Abrenes paralēlā vēsture. „Latvju Teksti”, Nr. 2, 2014. 49. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. http://www.otherness.dk/fileadmin/www.othernessandthearts.org/Publications/Journal_Otherness/Otherness__Essays_and_Studies_2.1/1._Samantha_Young.pdf  (atpakaļ uz rakstu)
3. Leinerts, D. Ķēdes suņi vs. cienīgi lēnīgie. „Latvju Teksti”, Nr. 6, 2014. 50. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)