— Skudriņa Tipa

Latvijas dzīvnieku vēsture

Punctum turpina Arta Sveces rakstu sērijas Latvijas dzīvnieku vēsture publikāciju. Sērijas mērķis ir dot ekokritisku ieskatu tajā, kā modernajā Latvijas kultūrā – literatūrā, mākslā, populārajā kultūrā, medijos – tiek reprezentēti un konstruēti dzīvnieki.

Kas ir dzīvnieks? Ja padomājam par pirmo, otro vai trešo atbildi, kas ienāk prātā, konstatējam, ka tajās kaut kā pietrūkst, kaut kas paliek ārpusē, nepateikts, neietverts. Nespēja dot apmierinošu atbildi uz šo jautājumu ir viens no iemesliem, kāpēc dzīvniekus man dažkārt gribas raksturot kā „noslēpumu”. Bet, protams, pastāv iespēja, ka nekāda noslēpuma nav. Varbūt vienkārši jautājums ir neskaidrs – ja to uzdod ārpus konteksta, nevar saprast, vai jautāts tiek pēc vārda definīcijas, bioloģiskajām pazīmēm, universālās būtības vai varbūt nozīmes kādā noteiktā diskursā. Atbildi – kas ir sēne? Ātri! Ja ātras atbildes nav, vai tas nozīmē, ka pastāv „sēņu noslēpums”?

Šoreiz nemēģināšu analizēt jautājumu, nošķirt tā dažādās nozīmes un sakārtot iespējamās atbildes, lai gan tas ir ierasts filosofu paņēmiens, kā neskaidro skaidrināt. Manuprāt, problēma nav tikai jautājumā. Lai ilustrētu domu, gribu izvēlēties apkārtceļu un pakavēties pie 1976. gadā radītās latviešu multiplikācijas filmas Skudriņa Tipa, kas veidota pēc Vitauta Ļūdēna dzejoļa motīviem. Scenārija autors un režisors ir Ansis Bērziņš.

Paviršs atstāsts

Esmu dažkārt atsaucies uz šo multiplikācijas filmu lekcijās, kad runājam ar studentiem par antropomorfizāciju. Tā kā filmiņa uzņemta vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem un pieder pie cita laikmeta, parasti klātesošajiem apvaicājos, vai viņi Skudriņu Tipu zina un ko no tās atceras. Parasti daļa no viņiem to ir redzējusi un vismaz miglaini atceras. Kas ir tas, kas paliek prātā? Reiz, tātad, bija skudriņa Tipa. Viņa nezināja, kas ir Saule, un mēģināja rast atbildi, apvaicājot dažādus dzīvniekus. Šeit parasti sākas grūtības – kuriem īsti dzīvniekiem viņa vaicāja. Saku priekšā – vabolei, zaķim un lielajai skudrai. Vabole atbildēja, ka saule ir uguns mežs, kura vidū ir uguns cinis, uz kura sēž uguns vabole. Vai skudriņa Tipa skaidrojumam ticēja? Neticēja. Zaķa skaidrojums bija, ka Saule ir uguns dārzs, kura vidū ir uguns kāpostgalva, kuru grauž uguns zaķis. Vai Tipa zaķiem ticēja? Neticēja. Visbeidzot viņa vaicā „pašai lielākajai skudrai”.¹ Saule esot uguns skudru māja. Vai skudriņa Tipa skudras vārdiem ticēja? Neticēja. Ar ko gan tas viss beidzās? Vai Tipa noskaidroja, kas ir Saule, un, ja noskaidroja, kā noskaidroja? Šeit bieži vien atmiņas atkal kļūst neskaidrākas.

Kā vienmēr, nav vienkāršas un vienlaicīgi visaptverošas atbildes uz jautājumu, kas ir antropomorfisms, bet pirmajā pietuvinājumā – tas ir cilvēku īpašību piedēvēšana kaut kam, kas nav cilvēks, piemēram, dabas parādībai, priekšmetam, dzīvniekam vai dievam. Sengrieķu domātājs Ksenofans, kurš dzīvoja 6. gs. p. m. ē. un tradicionāli tiek uzskatīts par pirmo filosofu, kas pievēršas antropomorfizācijas tēmai, par cilvēku tendenci piedēvēt dieviem savas īpašības rakstīja tā: „Ja zirgiem, vēršiem vai lauvām būtu rokas; vai ja viņi prastu ar rokām zīmēt un pagatavot priekšmetus, kādus var izveidot vīri, tad zirgi zīmētu dievu tēlus līdzīgus zirgiem, bet vērši – vēršiem; un radītu tādus ķermeņus, kādi ir katram no viņiem” (15. fragments).² Būtībā Skudriņa tipa stāsta par to pašu, tāpēc tā ir laba ilustrācija antropomorfisma jēdzienam. Vienīgi Tipa sastopas ar vaboļmorfizāciju, zaķmorfizāciju un skurdrmorfizāciju.³ Ksenofana izteikuma konteksts būtībā ir zudis, tāpēc tā nozīmi grūti interpretēt, tomēr vispopulārākajā versijā tas tiek saprasts kā antropomorfisma kritika. Arī skudriņa Tipa dažādu dzīvnieku īpašību piedēvēšanu Saulei uzskata par apšaubāmu. Viņa netic. Turklāt skudriņa Tipa ir apbrīnojami patstāvīga – viņa viena noklīst no pūžņa, drosmīgi izvaicā nepazīstamus zvērus, nebaidās no tā, ka briedis to samīdīs, bezrūpīgi noraida „pašas lielākās skudras” pārmetumus, ka Tipa bija pazudusi. Viņa tikai grib atrast atbildi uz savu jautājumu.

Antropomorfisms

Multfilmā gan ir papildus „knifs”, negaidīts pavērsiens, kas uzmanīgam skatītājam atrauj vaļā papildus dimensiju, gluži kā kinofilmā realitātes efektu var nojaukt aktiera pēkšņa vēršanās pie skatītāja. Kā tad beidzas Tipas meklējumi? Skudriņa ir apjukusi, dažādi stāsti griežas viņai galvā, skaidrības nav, bet tad pēkšņi pati Saule nolaižas pie Tipas. „’Dodu visiem gaismu,’ sacīja Saule, ‘visus sasildu,’ teica Saule, ‘tāpēc ik viens mani sauc savā vārdā.’” Ļūdēna pasakā/dzejolī epifānija notiek skudriņas sapnī,⁴ bet multiplikācijas filmā tas nav skaidri nolasāms. Lai nu kā, skudriņa šoreiz notic. Vienīgi zīmētās versijas pārsteigums ir tas, ka Saule izrādās meitene dzelteniem matiem, dzeltenām acīm un dzeltenā tērpā. Un tā jau ir antropomorfizācija.⁵

Viena lieta, ka skudriņas patstāvīgais ceļojums patiesības meklējumos pamatīgi izgāžas. Izvairījusies no dažādu dzīvnieku radītām ilūzijām, viņa iekrīt uz režisora piespēlētajiem māņiem. Līdz ar to arī pedagoģiskais motīvs, kas filmiņā iezīmējas, kļūst daudz neskaidrāks. Skudriņa kā neticīgais Toms netic atstāstiem un nomierinās tikai tad, kad savām acīm ierauga Sauli, bet (mazo?) skatītāju režisors nomierina, piespēlējot jau pazīstamu un aprobētu klišeju – Sauli kā zelteni. Tipas pamācošā patstāvība un spēja šaubīties rezultējas vienīgi ar ilūziju, kas no citām atšķiras tikai ar to, ka tās avots ir nevis viņas dimensijā esošie zvēri, bet kāds augstāks spēks – režisors, kuram tā nespēj pretoties.

Izgāšanās ir vēl fundamentālāka. Šajā vienkāršajā, bērniem domātajā stāstā var pamanīt ļoti bagātīgus kultūras uzslāņojumus. Tas nav vienkārši stāsts par izzināšanu un nobriešanu (Bildungsroman), bet atgādina slavinājumu apgaismības sapņiem par iespēju cilvēkam patstāvīgi nonākt pie patiesības. Daudzi multfilmas elementi viegli iekļaujas šajā interpretācijas shēmā (lai gan tiem, kam tuvāka Platona līdzība par gūstekņiem alā no dialoga Valsts, varētu būt arī citas asociācijas). Izrāpojusi no pūžņa, skudriņa Tipa pirmo reizi ierauga kaut ko spožu, ko viņa nepazīst un kam nezina pat vārdu. Viņas pirmējais skats nav pastarpināts, tas redz sauli, kāda tā ir visā savā noslēpumainībā. Un viņa uzdod dīvaino jautājumu: „Kas tas ir?” Kāda gan varētu būt atbilde? Dīvainā kārtā pārējie dzīvnieki to neizprot kā jautājumu par vārdu – kā to spožo objektu sauc. Viņi mītiski apraksta objekta struktūru un funkcionēšanas principus – tas ir zaķis, kas grauž kāpostgalvu, un, kamēr zaķis to grauzīs, tikmēr būs gaisma. Tomēr Tipa nepazaudē savu sākotnējo, nepastarpināto skatījumu, viņa atmet citu dzīvnieku stāstus kā neīstus un atbildi uz jautājumu, kas ir saule, šķietami atrod, sastopoties ar pašu sauli – sastapšanās ar patiesību, kas ir brīva no neīstuma un kultūras uzslāņojumiem. Amizantā veidā skudriņa Tipa izspēlē apgaismības cerības un tās izgāšanās iemeslus. Viņas skatījums patiesībā nekad nav nepastarpināts un izziņas rezultāts nav nepastarpināta patiesība.

Runa nav tikai par to, ka Saule izrādās cilvēks. Pirmkārt, es neprecīzi atstāstīju viņas sākotnējo jautājumu. Viņa patiesība grib zināt, kas ir „spožā poga pie debess juma”. Šķiet, Tipa neuzskata, ka Saule ir poga, jo tad jau nebūtu jājautā, kas tā ir. Tomēr pogas metafora, lai gan netiek saprasta nopietni, visu laiku tiek izmantota, lai raksturotu sauli. Tātad jau sākotnēji Saule tiek uztverta, (es teiktu, nemanāmi) pielīdzinot to kaut kam citam. Un kas tiek noskaidrots, kad „spožā poga” izrādās „Saule”? Pirmajā mirklī Saules atbilde šķiet nesakarīga. Skudriņa Tipa gribēja zināt, kas ir tā spožā poga, un visi aptaujātie dzīvnieki viņai atbild, ka tā nav poga, bet tas un tas, kas dod gaismu un siltumu. Skudriņa netic, bet tad Saule nolaižas un pasaka, ka ir Saule un dod gaismu un siltumu. Ne Tipa, ne skatītāji galu galā neuzzina, kas ir Saule. Saule nav poga un nav zaķis, Saule ir Saule. Tad kāpēc lieganā mūzika multfilmas beigās? Vai kaut kas ir mainījies? Kaut kas uzzināts?

Vienīgais skaidrojums man ir, ka atbildei, ko dod Saule un multfilmas autori skudriņai Tipai, nav nekāda sakara ar viņas jautājumu. Galvenais Saules vēstījums ir nevis tas, kas tā ir (poga, vabole vai zaķis), bet ka tā rūpējas par visiem, tai skaitā par skudriņu Tipu. Viena lieta, ka šeit filmā ielavas psihoanalītiski motīvi (skudriņai pārējās darba skudras nepievērš uzmanību, „pati lielākā skudra” pamana, ka Tipa devusies ceļojumā, tikai tad, kad tā jau ir aizklīdusi, vienīgi Saule/meitene nomierina Tipu), bet būtiski pamanīt atkal to, ka Saules un filmas veidotāju atbilde Tipai un skatītājiem ir, ka nav ko pārāk aizrauties ar pasaules noslēpumu risināšanu, labāk samierināties ar nesakarīgu, bet nomierinošu atbildi.

Turklāt savdabīgā veidā multfilmas skatītājiem tiek piespēlēta versija par labi zināmu hierarhiju. Skudriņas ceļojums ir ievads antropocentriskajā pasaules kārtībā. Tās pamatstruktūra ir priekšmets/dzīvnieks/cilvēks. Šajā gadījumā ir niansētāks iedalījums. Lai hierarhiju pamanītu, nepieciešams ievērot vienu dīvainību. Protams, visi dzīvnieki multfilmā ir antropomorfizēti – tiem ir cilvēciskas sejas, acis. Tomēr pastāv īpatnēja atšķirība starp skudru un vaboli. Dabā abi ir kukaiņi, abiem ir sešas kājas, bet multfilmā skudrām ir četras, kamēr vabolēm – sešas. Lai gan abi dzīvnieki ir antropomorfizēti, vabole izskatās „dzīvnieciskāka”, bet skudra – cilvēciskāka. Rezultātā, daudzveidīgajos Saules aprakstos, mēs secīgi izejam cauri noteiktai hierarhijai: poga (priekšmets), vabole (primitīvs dzīvnieks), zaķis (zīdītājs, attīstīts dzīvnieks), skudra (zoomorfizēts cilvēks), Saule (cilvēks visā savā godībā).

Noslēpums

Šī interpretācija, protams, nebalstās pieņēmumā, ka dzejpasakas un multiplikācijas filmas autori apzināti ieliek tekstā minēto hierarhiju vai vēstījumu. Tieši tas, ka motīvi šeit ir sapinušies juku jukām, liek domāt, ka sižets netiek pilnībā kontrolēts. Katrā ziņā es mēģināju ar šī piemēra palīdzību ilustrēt to, kā vienā vienkāršā multfilmā var kombinēties dažādas izvērstas un neizvērstas tēmas, skaidras un neskaidras atsauces, pabeigtas un nepabeigtas domas. Nav vienkāršas atbildes uz jautājumu, par ko ir šī multfilma, tāpat kā nav vienkāršas atbildes uz jautājumu, kas ir dzīvnieks.

Simona de Bovuāra grāmatā Otrais dzimums ironizē par patriarhālai sabiedrībai raksturīgo vēlmi sievieti pasludināt par noslēpumu. Viņa to skaidro tādējādi, ka vīrieši cenšas skaidrot sievietes ar dažu vienkāršu klišeju palīdzību un tad, kad tas pilnībā neizdodas, pasludina sievieti par noslēpumu.⁶ Vai mēģinājums pasludināt dzīvnieku par noslēpumu nesakņojas līdzīgos pieņēmumos?

Varbūt, bet noteikti ne tikai. Varam uzdot jautājumu, vai no Bovuāras kritikas izriet, ka sievietes nav noslēpums. Manuprāt, nē. Šādu secinājumu varētu izdarīt tikai tad, ja būtu iespējams nošķirt „iedomātās sievietes” vai „sociāli konstruēto sievišķību” no „sievietēm, kādas tās patiesībā ir”, un, ja ne visi, tad daudzi ir apšaubījuši šāda nošķīruma iespējamību. Tas pats sakāms par dzīvnieku. Katrā ziņā jautājums „Kas ir dzīvnieks?” mūs pa tiešo aizraida nozīmju, faktu, ikdienas prakšu mudžeklī, kuru visā tā daudzveidībā var raksturot tikai ar vārdu „noslēpums”. Protams, varbūt šādus jautājumus vienkārši nevajag uzdot.

1. Skudriņa Tipa (Skatīts 22.12.2014.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Xenophanes of Colophon. Fragments. Toronto: University of Toronto Press, 1992, p. 25. Ivara Neidera tulkojums.  (atpakaļ uz rakstu)
3. To nevar pat uzskatīt par zoomorfizāciju, jo, lai gan zoomorfizācija ir dzīvnieku īpašību piedēvēšana kaut kam, kas nav dzīvnieks, tomēr zoomorfizācijas gadījumā īpašības piedēvē cilvēks, piemēram, attēlojot pārdabisku būtni ar spārniem.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Skudriņa Tipa (stāsta Vera Singajevska) (Skatīts 22.12.2014.)   (atpakaļ uz rakstu)
5. Ļūdēna dzejpasakā nekas nav teikts par Saules izskatu, bet tā „atnāk ciemos” un „apsēžas blakus uz gultas malas”.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Beauvoir S. de. Le deuxième sexe I. Paris: Gallimard, 1976, pp. 396–399.  (atpakaļ uz rakstu)