— Izdomāti koki

Par Mairas Asares tulkoto Ļenas Eltangas romānu Akmens kļavas (Jānis Roze, 2014)

Lietuvā dzīvojošās krievu rakstnieces Ļenas Eltangas pirmais latviešu valodā tulkotais romāns Akmens kļavas ir daudzslāņains un apburs pat visizsmalcinātākos valodas gardēžus. Jāuzteic tulkotājas Mairas Asares pārcilvēciskais sniegums, pārceļot šo poētisko un plaša laikmetu un valodu spektra atsauču bagāto romānu, – latviešu valoda tajā skan tik organiski, it kā šis darbs jau sākotnēji būtu tajā sarakstīts.

Romāna darbība risinās lielākoties Velsā. Viens no galvenajiem jautājumiem, kas man neliek mieru vēl pēc romāna izlasīšanas, pārdomāšanas un pārlasīšanas, ir – kāpēc Lielbritānija? Pirmkārt, romāna galvenā varone ir krievu tautības Saša jeb Aleksandra, kuras māte apprecējusies ar misteru Sonliju un viņi ierīkojuši pansiju Akmens kļavas. Romāna darbība risinās Lielbritānijā mūsdienās (aptverot dažas desmitgades kopš astoņdesmitajiem gadiem). Vide ir radīta autentiska, bez tūristiski lētiem trikiem un klišeju lamatām. Starp citu, pat tad, kad Hedas vēstulēs tiek aprakstīta Indija, arī šajos aprakstos autorei ar izcilību ir izdevies izvairīties no klišejām, kas, starp citu, pat nebūtu pelnījušas dižu nopēlumu, jo vēstuļu rakstītāja, Sašas pamāte Heda, ir iebraucēja no Lielbritānijas, kura piedzīvo kultūršoku. Pati autore atzīst, ka ceļojusi uz Velsu, lai iedzīvinātu telpu romānā.¹ Tikpat labi šo romānu varēja būt uzrakstījis kāds britu autors (ja viņi to būtu lasījuši, viņiem noteikti to būtu gribējies uzrakstīt!), romānā radītā kultūrtelpa ir tik pārliecinoša, ka tajā pat izšķīst laiks un ir sajūta, ka esam kādā tālākā pagātnē, kamēr Velsu vēl nav inficējusi globalizācija. Te lieliski noder Eltangas spēja skatīties uz lietām precīzā manierē, aprakstot Sašai tik dārgās no mātes palikušās relikvijas – traukus, rotaslietas un priekšmetus, kuri, pateicoties Eltangas talantam, tekstā iegūst apjomu un materialitāti, un lasītājam šķiet tikpat taustāmi kā Sašai, kuras sirds sitas un dvēsele mājo šajos priekšmetos. Lai gan romāns rakstīts epistulārā un dienasgrāmatu žanrā, tas izcili noturas, neiekrītot atstāstīšanas lamatās, bet savā momentānumā liek lasītājam piedzīvot notiekošo kā šeit un tagad, pat senākos notikumus, kas risinājušies Sašas bērnībā astoņdesmitajos. Laiki un vēstījumi romānā nemitīgi vijas cits caur citu. Bērnības atmiņas romāna galvenajai varonei Sašai ir tikpat nozīmīgas, cik vēlāk risinātās kaislības. Akmens kļavas, starp citu, nav par kaislībām, vismaz ne jutekliski ķermeniskām (lai gan var baudīt dažu labu erotisku ainu vai fantāziju), bet gan par cilvēka dabu, kas it kā ieslēgta dziļi iekšā un ir ārpasaulei intīmi netverama. Pat ja ārēji nekas nav redzams un šķietami nenotiek, Sašas dzīve ietver ļoti plašu cilvēka dzīves pārdzīvojumu spektru. Kādam šķitīs, ka romāns satur detektīva elementus, kādam tā būs ģimenes sāga, kādam – neuzticama pirmās personas vēstītāja murgs. Un visas atbildes būs pareizas. Lasītājs šī romāna kontekstā ir nevis statists kaut kur ārpus teksta, bet no lasītāja paša ir atkarīgs, ko viņš šajos vākos izlasīs. Starp citu, grāmatas vāka noformējumā izmantotā lietuviešu mākslinieces Daivas Staškevičienes glezna sniedz priekšstatu gan par romāna struktūru, gan noskaņu, daudzslāņainību, fragmentārismu un kalambūru.

Tātad Sašas māte bijusi krieviete, taču Sašas dzīvē par viņas tautību nekas īpaši neliecina, viņa teicami iekļaujas un saplūst ar Velsas lauku dzīvi. Arī mātes atstātā tā saucamā Zālīšu grāmata, it kā slāvu ārstniecisko augu mistisks apkopojums, romāna kontekstā „atslāvojas”. Protams, visu laiku mulsina Sašas dzimtes iespējamais duālais uztvērums, jo, kā zināms, Saša var tiklab būt saīsinājums arī no vīriešu dzimtes „Aleksandra”. Un var jau būt, ka Sašā vīrišķā daba ir gana izteikta, – klasisks vientuļas sievietes gadījums, kas visu spēj pavilkt uz saviem pleciem. Luellins attiecina uz Sašu Vagina dentata² apzīmējumu. Lai gan Saša ir bijusi mīlēta – visi romāna vīriešu tēli tā vai citādi ir bijuši saistīti ar Sašu, un Saša pat bijusi saderinājusies ar Monmutu –, Saša šīs attiecības nav varējusi turpināt, jo nespēj pielaist sev pietiekami tuvu, ielaist iekšā, tādēļ izpostījusi tās kā vagina dentata, apēzdama maskulīno un cenzdamās pierādīt savu pašpietiekamību, kas ar laiku izpaužas vientulībā, ilgās un noslēgtībā.

Sašas pilnais vārds ir Aleksandra. Tas ir izrādījies ļoti ērts atvasināšanai – ietverot arī pamazināmo formu Aleksandrīna, kuru pēc tam, kad uzstājība saukties Aleksandras vārdā izrādās neapmierināma, par savu vārdu pieņem Sašas mazā pusmāsa Edna. Lielisks ir šis pārdēvēšanās fenomens, jo tas ietver Sašas un Ednas attiecību kvintesenci – Saša ciest nevar Ednu un uzskata viņu un viņas māti par svešķermeņiem savas nelaiķes mātes mājā, bet tās ir piesūkušās Sašai kā dēles, iemitinoties Sašas Akmens kļavās, mēģinot tās pārņemt, cenšoties atņemt Sašas dzīvi – gan ģimeni, gan māju, gan vārdu, gan mīļotos cilvēkus.

Saša tiek saukta arī citos vārdos: „Heda un tēvs mani centīgi uzrunāja pilnajā vārdā, skolā biju tāda nesaprātīgā Aliksa – joprojām dzirdu, kā to dziedoši izrunā Sintija Bohane. Izaugusi tā arī paliku Aliksa – vārds, kurš līdzinās pret akmens grīdu krītoša svečtura skaņai. Jaunākajai es biju eutu vai eidzirdi, bet ne uzreiz – kopš deviņdesmit devītā gada.”³ Taču, atgriežoties pēc patvēruma Akmens Kļavās, Jaunākā sauc Sašu par Sašu: „Šajā vārdā mani sauc tikai trīs cilvēki, viens no viņiem jau ir miris, par otru es neko nezinu, bet trešais man raksta vēstules – vienu vai divas gadā, bet redzēt negrib.”⁴ Jaunākā beidzot ir atsacījusies no sāncensības ar Sašu kā savas dzīves dzinējspēku – Jaunākajai ir sava dzīve: izjukušas attiecības, meita Feņa (arī slāvisks vārds, kas tādējādi norāda, cik ļoti Ednu tomēr ietekmē Akmens Kļavu mitoloģija), un viņa atgriezusies pieņem Sašas būtību. Katrs šis vārds, iesauka atklāj, kā Sašu uztver citi. Taču pati sev Saša ir „Saša”, tātad viņa izvēlas būt savas mātes meita, saglabādama uzticību savām sveštautu slāviskajām asinīm, nevis asimilēdama anglosakšu Aliksu.

Lai pārliecinātos, cik ļoti Eltangai tīk spēles ar vārdiem, pievērsiet uzmanību romāna trīs daļu nosaukumiem, kuros manifestējas rakstītā vārda maģiskās spējas mainīties un izteikt pavisam dažādas parādības, te atklājot, te slēpjot jēgu un patiesību.

Paradoksālā kārtā iegrozās, ka Sašai nākas rūpēties par savu pusmāsu. Heda raksta no Indijas vēstuli un lūdz Sašai radīt izpratni Hedas meitā par mātes aizbraukšanu – nodevību, kā Heda pati to skaidro. Cik Saša vēlas atgrūsties no Hedas un Ednas, jo starp viņām taču vairs nav nekādas saiknes, pēc tēva nāves pat likumiskas ne, tik Heda un Edna velkas tuvāk klāt. Jau doma par to, ka jaunākā varētu atkal atgriezties Akmens Kļavās, Sašai šķiet šķebinoša, viņa nekad jaunāko nav ieredzējusi un kopš viņas parādīšanās Sašas pasaule ir saārdīta haosā, lai gan tā tāda kļuva jau ar mātes aiziešanu, nevis ar Hedas un Ednas parādīšanos. Saša iedomājas, ka ar Ednas parādīšanos tiks iztraucēta neaizskaramā telpa, it kā Hedai un Ednai ar Akmens kļavām vispār būtu kāda saikne: „Un tā uz viesistabas paklāja uzradīsies kafijas pleķi, notekā – izsmēķi, izlietnē – mati, ledusskapī – apgrauzti siera gabaliņi, viesnīcas rēķinos – juceklis, dārzā – glāzes ar vīna nosēdumiem, bet manā lādītē – samudžinātas sudraba ķēdītes.”⁵

Taču Akmens kļavas kā bija Sašas ģimenes pārvaldībā, tā arī paliek Sašas gādībā, pat kad viņas pamāte apprec indieti, kas uzskata, ka arī viņam ir tiesības uz Akmens kļavām. Akmens kļavas ir Sašas liktenis, fiziskā dzīves telpa un nemateriālā telpa, kurā mājo Sašas identitāte, kā iesprostota vai nolemta, lai gan Saša šķietami to neuztver kā apgrūtinājumu, bet drīzāk kā vienīgo iespējamo pastāvēšanas mikrokosmu. Neskatoties uz to, ka Sašas māte aiziet bojā, kamēr viņi visi trīs virs vārtiem mēģina piekārt iebraucamās vietas izkārtni, un Akmens kļavas atņem mātes dzīvību, Saša neizjūt pret pansiju dusmas, tā ir nepārejoša pieķeršanās.

Pašas Akmens kļavas ir mistiska vieta. Lai gan romānā vairākkārt tiek skaidrots, kā un kāpēc pansija ieguvusi šo nosaukumu, tas nešķiet līdz galam motivēts. „Man šķiet, ka „Kļavas” tā nosauktas pretrunīgā gara dēļ – tāpēc ka to te nebija. Osis bija, alksnis bija, vēl pie pašiem vārtiem auga platāna ar pliku plankumainu stumbru, četras liepas dārza celiņa malās, lazda un sausserdis, bet kļavu nebija.”⁶ Mani nepārliecināja šie aiz matiem pievilktie skaidrojumi, kā arī „akmens” un „kļavu” opozicionālā semantika un simboliskā nozīme. Tikpat labi šī iebraucamā vieta varēja nest kāda cita vārdu savienojuma nosaukumu. Pašai Sašai rodas „(..) vēl viens iemesls saukt „Kļavas” par kļavām: šis koks vienā mirklī kļūst aukstajā vējā tukšs, lapas var nobirt vienā rudens dienā, pat vienā rudens stundā.”⁷ Iespējams, ka tas paskaidro Sašas neredzamo pusi. Ārēji Saša šķiet nesatricināma vienpate, kuru nespēj ietekmēt apkārt notiekošās peripetijas, taču tās spēj ievainot traumatisko, trauslo un nepārliecināto Sašu tik pēkšņi, ka viņa dodas arvien dziļāk savā iekšējā pasaulē gluži kā koks, kas iekonservējas līdz pavasarim. Varbūt tā ir kāda pārejoša nāve, ko Saša piedzīvo kārtējo reizi: „(..) tētis nomira tāpēc, ka Heda viņu nemīlēja. Tādēļ mirst daudzi, piemēram – es. Jaunākā, lai arī citi viņu jau sen apglabājuši, nav mirusi. (..) Nāve ir viena no tām lietām, uz kurām turas pasaule, tajā nekā necilvēcīga nav.”⁸ Bērnībā Saša, dusmojoties uz Ednu par Sašas mātes rotaslietu aizskaršanu, iestāsta, ka, pieskaroties ābelei dārzā, var nomirt, to Jaunākā aiz pārdzīvojuma arī izdara. „Pēc stundas Saša māsu atrada guļam bērnistabā ar uz krūtīm sakrustotām rokām. Viņa pastāvēja durvīs, bet iekšā negāja, lai jau pagaidām mirst, viņa nodomāja, nāve, protams, ir derīga, bet gluži kā zivju eļļa, garlaicīga padarīšana, Ednai drīz vien apniks, un viņa augšāmcelsies.”⁹ Tā arī pati Saša cikliski mirst un augšāmceļas. Mistiski uzradusies kapu kopiņa Akmens kļavās arī ir vien tāds joks par nāvi, tāpat kā suņu nāve un Feņas pazušana, lai gan reāla, arī vēsta par iespējamu nāvi. Nāve šajā romānā ir bērnu spēle, kas iestiepusies vēl pieaugušā vecumā un kļuvusi savā ziņā par iniciācijas spēli. Saša vienmēr augšāmceļas, bet jau cita, it kā viņai piemistu kādas īpašas spējas. Piemēram, romāna daļās ar nosaukumu Lufersu kluba viesistaba, kas attēlo virtuālas tīņu kopienas komunikāciju, centrāla ir ideja par Sašas raganīgās būtības apstiprināšanu un atmaskošanu, jo Sašas savrupā un līdz ar to noslēpumainā daba liek apkārtējiem viņu saistīt ar mistiskiem notikumiem, piemēram, „(..) pirms četrpadsmit gadiem, kad viņš sava tēva biljarda istabā mani nosauca par krievu izdzimumu, ar viņu sāka atgadīties dažādas nepatīkamas lietas, ar mani gan tām nav nekāda sakara.”¹⁰

Sašas māte bijusi it kā raganveida būtne, kurā gan nemanifestējās tradicionālās maģiskās darbības. Lai gan viņai piemitis šis raganīgais elements, ko it kā mantojusi Saša caur Zālīšu grāmatu, tā tikpat labi var būt viņas sveštautu izcelsme vai tikai depresija, vai dēmoniskā puse, vai jebkura indivīda unikalitāte: „Ja kādu mīli, tad zini par viņu visu savādo, sajūti mežonīgo, redzi viņā snaudošās duļķes un zaļo bezdibenīgo miglu, un viņā apslēpto negaisa aklo spēku. Bet tu nebaidies, jo visam savādajam ir izskaidrojums, bet mežonīgais šķiet pieradināts, ja kāds jautā: kā to var izturēt vai arī – kā tas ir? Momentā pat nesaproti, par ko tas.”¹¹ Pati Saša ir bijusi mīlēta, pat izprotot viņas būtību un „dēmonisko” dabu, kas ir tikai nezinātāju demonizēta, taču īstenībā tas ir biklums un upura komplekss, kas Sašai liek novērsties no laimīgas kopābūšanas. Sašas dzīvesveids, kas nesaskan ar sabiedrībā pieņemto, liek arī viņu uzskatīt par raganu. Tāpēc Saša var atļauties ekstravagantus izgājienus, piemēram, nolemt turpmāk vairs nesarunāties balsī, bet sakāmo rakstīt uz lapiņām. Taču Sašai ir pilnīgi vienaldzīgi, ko par viņu domā citi. Necenšoties sevi attaisnot, viņa pat ļaujas interpretācijai, ka ir nogalinājusi un apglabājusi savu māsu. Šis nav nekāds detektīvmotīvs, kā to varētu uztvert, tas tikai zināmā mērā apliecina Sašas personības unikalitāti un neatkarību no ārējas ietekmes un interpretācijas. Saša vispār nevēlas nevienam neko pavēstīt, skaidrot, pārliecināt, viņa saprot, ka tas nav iespējams un dzīvo sevī un tekstā.

Tekstam ir izšķiroša nozīme romānā. Jo teksts ir dzīve un otrādi, vismaz Sašai. Lai gan Sašu tracina Dressera lielo burtu nelietošana rakstot, Luellina dienasgrāmatās arī netiek lietoti lielie burti, Luellins, iespējams tāpat kā Dressers un Dressera nāve, ir Sašas iedomu draugi, rotaļu biedri, konstruētas personības un tēli, kas piepilda Sašas dzīvi. Saša rada savu dzīvi: „(..) vārdi smacē mani, nespēdami izrauties no mana ķermeņa, atbrīvoties no aizvainojumā pietūkušās smagās mēles. Nav jēgas dot brīvību vārdiem, ja pats neesi brīvs. (..) es izdomāšu sev jaunu personāžu. Vai divus. Uz ātru roku es spētu izdomāt kaut veselu pilsētu.”¹² Saša savās dienasgrāmatās izspēlē citus tēlus kā aktierus izrādē, viņa raksta to, ko viņa gribētu, lai viņi jūt un domā par viņu, un viņas dienasgrāmatas tiek nozagtas un lasītas, un, noticot tām, tādējādi tiek iedzīvināta Sašas izdoma. Deivids Monmuts raksta Sašai: „Nē, šī iedoma izgāzās tādēļ, ka tu vīrietī meklēji to, kā manī nav. Biju gatavs būt tavs brālis, tēvs, mīļākais, kļūt par jebkuru lapiņu no Freida herbārija, taču nebiju gatavs kļūt par verdzisku padevīgu lasītāju, bet tev, Saša, bija vajadzīgs lasītājs un vienīgi lasītājs.”¹³ Un arī šim romānam ir vajadzīgs lasītājs, kurš ļaujas Sašas un Eltangas tekstuālajām un erudīti mitoloģiskajām spēlēm, galu galā varbūt katrs mīts ir bijis dzīve un katra dzīve ir mīts…

1. „Septiņas Ļenas Eltangas atbildes par rakstniecību un viņas romānu Akmens kļavas”. Jāņa Rozes ziņnesis, novembris 2014, Nr. 129, 14.–15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Eltanga, Ļena. Akmens kļavas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014. 323. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 223. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Turpat, 223. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat, 105. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Turpat, 340. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Turpat, 341. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Turpat, 79. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Turpat, 93. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Turpat, 81. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Turpat, 47. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Turpat, 225. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Turpat, 272. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)