punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Poētiskā teksta intervences pilsētvidē

Jeļena Glazova

16/02/2015

 

Pērn Sanktpēterburgā noritēja mūsdienu mākslas biennāle Manifesta 10 (28. jūnijs – 31. oktobris). Viens no pēdējiem publiskās programmas pasākumiem bija apvienības Poētiskā akcionisma laboratorija akcija Poētisko darbību karte – performanču, poētiskā teksta intervenču un instalāciju virkne, kas notika vienas dienas laikā (27. septembris). Šo akciju dokumentācija ir ieguvusi pirmo vietu kā labākais poētiskais video darbs lielākajā Krievijas poētisko video festivālā Piektā kāja (22. – 23. novembris, Aleksandras teātra jaunā skatuve, Pēterburga). Viens no žūrijas locekļiem bija arī Artūrs Punte no tekstgrupas Orbīta.

Poētisko darbību kartes darbība apvienoja ap 10 akcijām, kas tika īstenotas gandrīz vienlaicīgi dažādās Pēterburgas malās. Autoru vidū bija tādi dzejnieki kā idejas autors un kurators Pāvels Arseņjevs, Romāns Osminkins, Jevgeņija Suslova, Ņikita Levickis, Kirils Medvedevs, Ņikita Safonovs, Anastasija Karkačeva, Natlja Fedorova, apvienība Čto delatj?, Eduards Lukojanovs u.c.

Pēterburgas akciju sakarā gribētos pieminēt Orbītas organizēto pasākumu sēriju Rīgas dzejas karte, kuras noslēdzošie pasākumi notika 2014. gada decembrī. Poētiskā akcionisma laboratorijas dzejas kartei ir daudz plašāks raksturs nekā Orbītas projektam. Pēterburgas dzejnieki darbojas gandrīz kā partizāni, „uzlaužot” ierastus pilsētas objektus (veikalus, stacijas, ielas utt.), nonākot konfrontācijā ar publiku (Kirila Adibekova performance Jurija Olešas runa Mākslu laukumā; apvienības Čto delatj? akcija Dialektikas slavinājums pie metro stacijām pēc Bertolda Brehta teksta motīviem). Tikmēr Rīgas dzejas kartes pasākumi vienmēr notiek specifiski marķētās vietās – kaut gan to lokā ir arī mākslas pasākumiem neierastas zonas, piemēram, dzīvoklis vai grāmatu veikala pagrabs, notikums tik un tā padara šo vietu par „leģitimēto” mākslas telpu un diez vai pieskaitāms intervencei. Poētiska akcionisma laboratorijas pasākumi publiskajā vidē ienes intervences pieredzi, necenšoties leģitimēt, bet drīzāk uzsvērt konkrēto vietu funkcionalitātes īpatnības un pretrunas, kas rodas, novietojot poētisko tekstu tam neierastā vidē.

Poētisko darbību kartes akcijas ir bijušas ļoti dažādas, to vidū skaņas instalācija parkā – Jevgeņijas Suslovas un Ņikitas Levicka kopdarbs Roberto Huarosa vertikālais lauks Taurijas dārzā. Teksts sastāvēja no argentīniešu dzejnieka Roberto Huarosa dzejoļu ierakstiem, kas tika atskaņoti no parka zemē iebūvētiem skaļruņiem – skaņai virzoties no zemes uz augšu, rodas savdabīgs vertikālas dzejas lauks, kas barojas no Huarosa Vertikālās dzejas grāmatām.

Pāvela Arseņjeva darbs pēc Daniila Harmsa teksta Ja dzejoli izmet ārā pa logu… motīviem Majakovska ielā, pie Harmsa memoriālā dzīvokļa, bija apskatāma pilsētvides instalācija, kas ilustrē dzeju, bet necitē pašu tekstu. Harmss ir rakstījis: „Ja īsto dzejoli izmet ārā pa logu, tad logam jābūt sasistam.” Pēc Arseņjeva domām, lai gan Hļebņikovam un Majakovskim ir metaforas, kas saistītas ar pilsētas topogrāfiju, tomēr tieši šo Harmsa tekstu varētu uzskatīt par pirmo mēģinājumu apzināties aktuālā poētiskā teksta klātbūtni pilsētvidē.

Dzejnieka Romāna Osminkina performance Stadionu dzeja apelē pie sešdesmito gadu padomju dzejas stadionu retorikas, kad populārs dzejnieks spēja sapulcēt simtiem ļaužu. Stadions kā tālaika dzejas locus bieži tiek pasniegts kā mūsdienu kreisās dzejas metafora. Lai gan dzeja, kas spēj piepildīt ar cilvēkiem veselu stadionu, sen ir kļuvusi par krievvalodīgās literatūras lauka vēsturi, tā tomēr turpina ietekmēt to dzejnieku iztēli, kuri pārvērtē padomju mantojumu, apofātiski apzinoties šādas poētiskās mobilizācijas neiespējamību šeit un tagad.

Nataljas Fedorovas video instalācija Pareizs laiks Vitebskas stacijā un Pavela Arseņjeva un Eduarda Lukojanova tekstuālā intervence Visi valsts televīzijas ekrāni elektroniskās tehnikas veikalā Tehnošoks novieto poētisko video neparastā vidē, tādējādi provocējot skatītāju un uzdodot tam jautājumus. Fedorova vaicā par laika un telpas nozīmi stacijās un ceļojuma laikā, tikmēr Arseņjevs un Lukojanovs – par utopiju, kurā poētiskos tekstus translē valsts televīzija.

Aizsega princips / Pauzes princips ir Ņikitas Safonova un Anastasijas Karkačevas dubultekspozīcija Akadēmiskās kapelas teritorijā – konceptuālu vizuālo darbu kopums. Safonovs savos darbos izmanto Morisa Blanšo teksta Gaidas aizmirstība (L’attente l’oubli) kopijas, Karkačeva pēta pauzes principu vizuālajā materiālā.

Apvienības Čto delatj akcija Dialektikas slavinājums pēc Bertolda Brehta teksta motīviem, Kirila Adibekova performance Runa, kas veidota pēc Jurija Olešas 1934. gada runas, un Kirila Medvedeva lasījumu performance Lasījumi pie politiskā cietuma pie Trubeckoja bastiona cietuma, uzrunājot politiski ieslodzītos (cietums eksistēja 19. gs. un 20. gs. mijā). Visus šos pasākumus vieno klasisko tekstu lasījumi publiskajā vidē un potenciāli iekļauj mijiedarbību vai konfrontāciju ar klausītājiem.

Pāvels Arseņjevs sniedz konceptuālu pamatojumu iepriekš minētajām aktivitātēm:

„Projekts Poētisko darbību karte radies no diviem ieskatiem – par pilsētu kā tekstu, kura „lasītāji” izvietojas tā iekšienē un organizē to atbilstīgi saviem pārvietojumiem, kā arī par poētisku tekstu kā telpisku fenomenu. Dzejiskais izteikums var tikt izkliedēts ne tikai laikā, bet arī telpā, turklāt ne tikai lapas telpā, bet arī vidē, kas ir ārpus tradicionālās drukātas publikācijas sfēras.”

Arseņjevs atsaucas uz franču filosofu Mišelu de Serto:

„Protams, pilsētas tekstu lielākoties veido ēku izvietojums, transporta infrastruktūras, iestāžu izkārtojums un komunikācijas līdzekļu ērtums. Tāpēc arhitekti, plānotāji, loģistikas speciālisti uzskata, ka tieši viņi darina pilsētu, tomēr viņiem nepieder īsta vara pār to. Tieši „lietotāji”, pārvietojoties tajā un īstenojot dažādus iešanas un runas aktus, organizē pilsētas tekstu sev ērtā veidā.

Pilsētā pirmajā acu uzmetienā varētu nekas nemainīties [..], tomēr īstenībā tā kļūst citāda katrā semiotiskā mikropretestības aktā. Tādējādi runa ir nevis par subjektīvo („poētisko”) pilsētas uztveri vai tās atsevišķām daļām, bet par materializēto „pārrakstīšanu”, par pilsētvides savdabīgo haktivismu, kas ir līdzīgs datora uzlaušanai.

Pamatideja – iemācīties skatīties uz pilsētu tāpat, kā hakeri skatās uz kodu. Pirmais solis –uzlaužamo sistēmu un struktūru definēšana, otrais – intervence, ierastā lietu stāvokļa maiņa. Izejot no tā, var izvērst mūsdienu poētiskā teksta konstrukciju – ar visiem tā nelinearitātes, ambivalences, heteroglosijas utt. atribūtiem – postindustriālās pilsētas mērogā (ar to uzstājot arī uz mūsdienu dzejas kā kaut kā atšķirīga no lineārā teksta ar atskaņām izpratni). Dažos gadījumos tie būs vizuālās pilsētvides modificēti elementi (videopaneļi, elektroniskie ekrāni), citos – audiālie partizānu iestarpinājumi ikdienas skaņu fonā, un, visbeidzot, treškārt – pats telpas (akcentēts vai konstruēts) iekārtojums dublēs mūsdienu dzejas retoriski pragmatiskos efektus, iztiekot bez citēšanas.

Šādā izvietoto poētisko „slazdu” vai konstruēto poētisko situāciju iepriekš sagatavotā vidē iespējams izveidot neskaitāmi daudzus dreifa maršrutus (kuros kustības trajektorijai tik lielā mērā jāatšķiras no tradicionālām transporta plūsmām, cik lielā mērā mūsdienu poētiskā sintakse tiecas aiziet no nodrāztiem domas gājieniem); šo vidi var izmantot, sākot ar jebkuru punktu („lasīt no jebkuras lappuses”). Bez ģeogrāfijas var orientēties arī uz poētisko darbību hronoloģiju, kuras norisināsies literārajiem pasākumiem līdz šim neizmantotās vietās un kurās būs iespējams nonākt, vien iesaistoties spēlē un sekojot poētiskām „norādēm”.”1

Vai šāda veida poētiskā teksta intervences ietekmē pilsētas kultūrvides attīstību, pārraksta pilsētas „kodu” un pārveido pilsētvidi? Par to ir jāspriež mums pašiem – „lietotājiem”.

 

  1. Pāvela Arseņjeva paziņojums Poētisko darbību kartes lapā.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu