— Vienīgais

 

Fragments no Ilzes Jansones romāna Vienīgais (Dienasgrāmata, 2015). Romāns tapis un izdots ar Valsts Kultūrkapitālfonda atbalstu.  

 

Vilciens ir pēc pusotras stundas, pēdējais, un Arnis žigli samet nepieciešamās mantas mugursomā, aizslēdz dzīvokļa durvis un dodas piektdienas vakara noskaņas pilnajās ielās. Tramvajā sēž pāris varoņu, kas rotājas ar divlitrīgu alus pudeli, apmainīdamies prātulām, kuru jēgā bez attiecīgā šķidruma ribās neizdodas ierubīties. Ar ierastu kustību Arnis izvelk austiņas un izolējas pret sabiedrības skaņām. Telefonā uzzib Dinas rakstiskais priekšlikums doties uz kādu bāru un tur nosist garo nedēļas nogali, taču viņš jau ir izlēmis par labu laukiem. Redzēs. Lāgiem nenāk par sliktu novilkt kādas personiskās robežas.

Vilciens ir diezgan tukšs, un tikai pusceļā Arnim pretī apsēžas itin pluskaina sieviete netīri rozā kurtkā. Izvilkusi telefonu, viņa spaida tastatūru un tad piekliedz visu vagonu, pat caur austiņām.  

„Nu, čau, es tagad pie meitas braucu, rītā būšu atpakaļ. Man koferi vajag, Anda teica, ka viņai ir divi, es to lielo paņemšu. Kas ta man tur līdzi, drēbes lielākoties, smuku veļu es jau sapirku, pati tak zini, ārzemnieki nav tā kā mūsu plenči, kam vienalga, vai tev saplēstas siltās bumbierenes vai zīda stringi, tur jau inteliģenti ļaudis!… Jā, jā, man viss sakārtots, atpakaļ nu gan nebraukšu, šitas ir nopietns ņēmējs, nevis tāds apjājējs… Dzīvoklī? Dzīvoklī Paulis paliks, kur ta viņš citur liksies, kamēr darbs turpat pie durvīm! Un pats lai maksā, pats lai maksā ‒ es nevienu kapeiku viņam nesūtīšu, nodzers ar tām savām brūtēm ka nemetas! Rītā es atpakaļ, bet trešdien lidmašīna, tad jau mēs vairs netiksimies, bet nav otrs pasaules gals, es tur iekārtošos, tad sazvanīsimies vai inboksā tev uzrakstīšu! Brauksim ciemos viena pie otras un tā… Nu kā tad, kā tad, protams! Nu, sveicini savējos, tad jau vēl sazvanāmies, sazvanāmies, atā, atā!”

Arnis atviegloti nopūšas un atsāk lasīt grāmatu, uz kuru šīs sarunas laikā blenzis stīvu skatienu, knapi valdot viszinīgus snobiska gnīdas smieklus, kad vizualizējis sarkanus stringus uz iespaidīgu apmēru, droši vien jau krunkainā un celulīta skartā dibena.

Taču rozā kurtka nerimstas. Vēl viņa piezvana meitai un informē, kur ir, cikos ir izbraukusi un cikos iebrauks, noinstruē, lai, nākot uz staciju, neņem līdzi savu veci, jo esot jāpārrunā dažas sieviešu lietas. Tad viņa ņemas zvanīt dēlam ar norādījumiem, kas jaunam cilvēkam jādara nedēļas nogalē un kas nav, ar kuriem cilvēkiem viņš drīkst satikties un ar kuriem ne, un, lai arī sarunas gaitā cenšas ieturēt pēc iespējas bargāku toni, tomēr beigās piebilst, kur Paulis atradīs kotletes, kur zupu un kā virtuvē var atgriezt gāzi. Visbeidzot viņa ielūkojas telefonā, acīm redzami lasa īsziņu un, ķiķinādama kā vidusskolniece, aizbaksta atbildi. Tad, milzīgā, rūtainā plastmasas somā sameklējusi krāsainu žurnālu, pievēršas tā studijām, un Arņa cilvēkmīlestības eksperiments ir beidzies, jo pēc pusstundas rozā kurtka aizšķir lasāmo, cienīgi savāc paunas un dodas uz tamburu, pa ceļam kārstīdamās gar logiem – acīmredzot, lai laikus ievērotu, ka sagaidīšanas instrukcijas ir ņemtas vērā.

Kļūst tumšāks, un vagonā tiek ieslēgtas asās dienasgaismas. Arnis ir noguris sēdēt, izstaipās un salūko somu, jo drīz ārā jākāpj arī pašam. Rēķinādamies ar to, ka uz staciju pretī neviena nebūs un ceļš būs jāmēro kājām, viņš uzvilcis gumijniekus un paķēris biezo jaku – laukos vienmēr ir aukstāks nekā pilsētā.

Kopš tiem laikiem, kad vecmāmiņa pavadīja viņu uz lielo dzīvi, mājupceļš nav daudz mainījies – tik vien, ka perons šķiet zāļaināks un arī grantētais ceļš, nogriežoties no šosejas, ar katru gadu vairāk ieaug krūmos. Ceļš nevienam nepieder, tāpat kā apkārtējās nepļautās pļavas. Kā jau pavasarī, viņu acumirklī ieskauj mitras zemes smarža un tālumā gruzdošu zaļu alkšņu smarža, un tad Arnis aptver, cik ļoti visu ziemu ir ilgojies pēc šīs vietas.

Logi vēl gaiši. Vecmāmiņa sēž virtuvē un klausās radio. Kā allaž, apraudas par vienmēr gaidīto vismīļāko viesi, bet neķeras uzreiz pie kafijas vārīšanas, pārdzīvodama, ka neesot, ar ko Arni pabarot – vakarā paši vien ēduši, tāpēc tikai pliki kartupeļi ar sviestu. Kā pildīdams senu rituālu, Arnis pārliecina viņu, ka neba nu ēst atbraucis un ka tieši kartupeļus sen neesot baudījis – zini, kā Rīgā ar tiem darba cilvēkiem, vecmāmiņ, vieni vienīgi makaroni un pelmeņi, jo nemitīgi kaut kur jāskrien. Ar kartupeļiem tomēr ņemšanās, jāmizo, jāvāra, jāgriež, prasa laiku, bet laika nekad nav…

Tad paņem tur, aukstajā skapītī, bleķa bļodiņā uz plaukta, viņa, atspiedusies uz spieķa, norīko un klibo pie plīts. Un iesmel kannā ūdeni, vēls, bet tu jau kafiju visu diennakti vari dzert, jauns vēl! Ar ierastu kustību vecmāmiņa pieslej spieķīti kaktā, aizkur gāzes degli, liek pannu uz uguns, palūdz, lai Arnis salūko arī sviestu, iemet kārtīgu piku, tad apsēžas uz ķebļa un griež kartupeļus pannā. Viņa gan paēdusi, bet kompānijas pēc, pavisam drusku, uzcepšot arī sev – pērngad izauguši tā nekas, vēl turas pagrabā, lai arī saasnojuši. Bet viņš pašā laikā ieradies – rīt jāstāda, lai ap Jāņiem jau var provēt jaunos.

Arnis aplej kafiju, noliek uz galda divus šķīvjus un pasmaida, vienlaikus sajuzdams, kā ledaina roka sažņaudz pakrūti. Paziņu, kolēģu un draugu virtuvēs jau sen vairs nav krēslu vai ķeblīšu. Ēdamgaldus aizstājušas skaidu plašu letes, kur iebūvētas elektriskās plītis un izlietnes. Viņa paaudzei maltītes ir zaudējušas vakarēšanas nozīmi, tās tiek baudītas pie tādas vai citādas kvalitātes kinofilmām, stilīga seriāla vai ikvakara ziņām. Ja televīzijas vai interneta nav pie rokas, tad ēdienreizei allaž somā tur kādu intelektuālu žurnālu. Vissliktākajā gadījumā noder interneta portālu ziņas mobilajā telefonā. Pusdienas visi paēd laikā, kad pārvietojas no punkta A uz punktu B, dažkārt tās aizmirstas pavisam, citreiz var apmierināties ar negaršīgo, taču it kā veselīgo ēdienu, ko piedāvā birojēkas lejasstāva ēdināšanas firma, un arī tad jāņem līdzi ekseļa tabulas, reklāmas plāni vai projekta uzmetumi un jādiskutē par to visu ar kolēģiem. Brokastis dzīvoklī viņš neēd, jo miegs nāk tikai no rītiem un celšanos gribas novilcināt līdz pēdējam brīdim.

Vecmāmiņas mājās vēl ir iepriekšējais gadsimts, kad maltītes ir noteiktos laikos, tās ietur visi mājinieki kopā, un ēdot ir jāsarunājas, jāizstāsta pārējiem par savu dienu, nedēļu vai iepriekšējiem mēnešiem ‒ atkarībā no tā, cik sen pie galda, kas pārklāts ar tīru, lai arī vietumis sagraizītu dzeltenu vaskadrānu, sēdējis vissenāk te nebijušais ciemiņš.

Uz vecajiem vīneriem iekārtojas vien abi ar vecmāmiņu, Arnis padod spēcīgu roku, un viņa var iztikt bez spieķīša. Labprātāk nekā jebkad agrāk atbraucējs iesaistās šai rituālā, kaut kādā mērā viņš aizvien palicis gana vecmodīgs, lai pēc tā ilgotos. Viņš stāsta. Šo un to, sīkumus par darbu un kaitinošajiem kolēģiem, kuriozus no sabiedriskā transporta, lasītāju untumus, šādas tādas nerātnības, ko pamanījušies izstrādāt viņa paziņas, pastāsta arī par sievieti vilcienā un viņas bezgalīgajām telefona sarunām. Galvā itin kā ieslēdzies filtrs, atdzīvināts Arnis, kuru vienmēr ir pazinusi vecmāmiņa, un kālab gan viņai būtu jāstāda priekšā cits, ja tas, kuru večiņa lolojusi viņa prombūtnē, ir mīlams, saprotams un gana laimīgs, lai spētu tikt galā ar dzīvi. Vecmāmiņa arī neuzdod liekus jautājumus, tas nav viņas dabā. Kā radusi, viņa informē mazdēlu par to, kas jauns noticis tuvākajā apkaimē, kuram mežs pārdots, kuru sieva pametusi, kuram bērns piedzimis, kurš veikals likvidēts, kurā mājā jauni cilvēki ievākušies.

Pavakariņojuši abi vēl iziet uz sliekšņa, lai pa gabalu pārlaistu skatienu visam, kas šajos mēnešos mainījies pašu saimniecībā ‒ daudz tālāk vecā sieviņa vairs nespēj aiziet, ja nu vienīgi dienā līdz savai lapenei –, un tad Arnis atzīstas: jo ilgāk viņš dzīvo galvaspilsētā, jo vairāk mājas viņu vilina atpakaļ. Nav gluži tā, ka viņš lolotu kādas neprātīgas romantiskas ilūzijas par dzīvi laukos, kur viss mūžīgi zied un zaļo pats no sevis. Arnis labi apzinās, ka lielākoties un pamatā šāda dzīve ir smags darbs jebkādos laikapstākļos bez darba grafika un brīvdienām, taču, kārtējo reizi apsēžoties pie datora pēc darbdienas, kas pavadīta, astoņarpus stundas skatoties uz burtiņiem un cipariņiem, kas lēkā pa ekrānu, saelpojoties grāmatu putekļus un lasītāju smārdu, visu dienu klausoties lifta graboņā un ielas trokšņos aiz loga, viņam sagribas kaut ko vienkāršu, naivu, kaut ko līdz vēmienam saldu. Dārza smaržu. Netīrus nagus, tulznas plaukstās. Skabargu pirkstā. No mēslu mēšanas sāpošu muguru. Malku ledaina ūdens, kas nupat ar spaini izvilkts no akas dziļākajiem grodiem. Vēlās vakarstundas, kad starp pagalma kokiem šurpu turpu plivinās sikspārņi.

Vecmāmiņa nopūšas, ka palīgu laukos nekad nevar būt par daudz, atgādina, ka istaba viņu vienmēr gaidīs ‒ tikai vajag piezvanīt iepriekš, lai var iekurināt! –, un pastāsta, kas būtu jāsadara rīt, kamēr Arnis vēl te, jo parīt jau mazdēlam jābrauc prom, pirmdien taču darbs, un svētdienās tāpat nekāda strādāšana nav, svētdienas jāsvētī. Līdz vilcienam varēs pasēdēt jaunajā lapenē, kuru brālis pagājušopavasar uzsita tā neglītā soliņa vietā, paklausīties, kā puķes dīgst, un vistas pabarot. Tikai jāpalīdz aiztikt, otrs mazdēls jau piešāvies, bet Arnis te sen nav rādījies, tāpēc varbūt nezinās.

Viņš pavada vecmāmiņu līdz gultai, noskūpsta uz pieres un dodas uz savu istabu.

Naktī Arnis nespēj iemigt, ir pārāk kluss. Viņš ceļas, iet pagalmā ievilkt kādu dūmu un mirkli kā apburts skatās uz debesīm, kurās mainās zilie, pelēkie un melnie toņi. Uzplaiksnī arī pa kādai zvaigznei, pavasara naktīs gan vienmēr šķitis, ka to ir pavisam maz. Stāvēdams zem saviem kokiem, ar muguru atspiedies pret ozolu, kuru pazīst no puišeļa gadiem, tieši te, šajā vietā, ar skatu uz tumšzilajām debesīm un kurmju izārdītajām pļavām, viņš aptver, ka varbūt vēl nav par vēlu uzrunāt Visaugstāko, lai varētu atgriezties pie vienīgā, uz kuru iespējams paļauties, pie vienīgā, kurš nekad neuzgriezīs muguru, pie vienīgā, kurš vienmēr atzvanīs laikā, pie vienīgā, kuru nekad neskars nāve, jo to viņš jau sen kā ir uzvarējis.

Ja varētu atkal piederēt.