— Bez Zīda Pūkas & co

  

Par Dainas Tabūnas stāstu krājumu Pirmā reize (Mansards, 2014)

 

Dainas Tabūnas stāstu krājums Pirmā reize ir autores pirmā grāmata, lai gan atsevišķi viņas stāsti publicēti jau kopš 2000. gada (daļa no tiem iekļauti arī krājumā). Visi stāsti ir sarakstīti pirmajā personā sieviešu dzimtē, savukārt hronoloģiski galvenās varones un stāstītājas dzīvē tiek iezīmēts laika posms, kad sākumskolniece top par pieaugušu jaunu sievieti, kas šajā gadījumā atbilst periodam no 1990. gadu pirmās puses līdz 2010. gadiem. Vārdu „varone” lietoju vienskaitlī, lai gan, spriežot pēc atšķirīgajiem personvārdiem un ģimenes detaļām, katrā stāstā darbojas cita meitene – tomēr citu būtisku atšķirību nav, un varones raksturs pieaugšanas procesā gan attīstās, gan saglabā savu kodolu no pirmā stāsta līdz pat pēdējam. Tā vienmēr ir introverta, ar savdabīgu humora izjūtu apveltīta domīga meitene, kas laika gaitā sāk redzēt sevi un pasauli arvien asāk. Tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka Pirmā reize ir vienots pieaugšanas stāsts septiņos etapos, kā arī pieņemu, ka tas vismaz daļēji ir autobiogrāfisks – paturot gan prātā, ka dzīves patiesība allaž atšķiras no mākslas patiesības.

Rakstot par krājumu Pirmā reize, pārņem kārdinājums to salīdzināt ar Jāņa Joņeva pirms gada iznākušo Jelgava 94, nodēvējot Tabūnas grāmatu par gadsimtu mijas pieaugšanas stāsta femīno versiju. Patiešām, abas grāmatas pirmajā personā vēsta par pusaudžu dzīvi; lielā mērā pārklājas arī tēlotais laika posms, kamēr subjekta dzimte ir atšķirīga. Tomēr, lai gan sievišķais skatpunkts uz personības nobriešanu gadsimtu mijas Latvijā ir svarīgs un šībrīža literatūrā nepieciešams, likt abus darbus blakus kā viena organisma vīrišķo un sievišķo variantu šķiet reducējoši un necienīgi pret katra unikalitāti.

Ārpus tematiskās radniecības un dzimtes pretstata abas grāmatas vieno vēl kāda būtiska iezīme: īsi to varētu nodēvēt par pašironisku patiesīgumu. Iespējams, tendenci var saistīt ar tā dēvēto New Sincerity, parādību, par kuru anglosakšu kultūras telpā runā jau kopš 20. gs. 90. gadiem, šaurākā nozīmē apzīmējumu attiecinot uz amerikāņu dzejas strāvojumu 21. gs. pirmās dekādes vidū. New Sincerity jeb jaunā sirsnība tiek uzskatīta par reakciju uz postmoderno cinismu, taču Latvijas gadījumā tā drīzāk ir pretstats manierībai. Pēdējo divdesmit gadu laikā tapušie prozas teksti bieži ir bijuši vai nu eksaltēti, samežģīti un pārnopietni, vai, retāk, pašmērķīgiem jociņiem pārsātināti, tāpēc atkal ieraudzīts sirsnīgs un nepārspīlēts reālās dzīves apraksts šķiet kā svaiga gaisa malks. Pieeja neizslēdz ironiju, tostarp arī pašironiju – kas gan Joņeva, gan Tabūnas gadījumā svarīgi autobiogrāfiskuma dēļ. Bez glābjoša smaida taču ir neiespējami atklāti dokumentēt tik personiskus vērojumus par sevi, pat ar atpakaļejošu datumu ne. 

Ironiju kā skatījumu uz pasauli un sevi pašu pamazām atklāj arī Tabūnas varone. Ja pirmajos divos stāstos mazā skolniece izturas uzsvērti nopietni, tad vēlākajos stāstos dzīves smieklīgos aspektus saskata ne vien tagadējā (pieaugusī) stāstītāja, bet arī aprakstītā pusaudze un jauniņā studente, kura gan vienatnē pie sevis, gan kopā ar draudzenēm ieņirdz teju par visu apkārt notiekošo – skolasbiedriem, cilvēkiem uz ielas, puišiem, pasniedzējiem – un arī pati par saviem pārdzīvojumiem, pie nopietnākas refleksijas atgriežoties grāmatas beigās. Vienlaikus stāstītāja apraksta notikumus atbruņojoši patiesīgi (ar to nedomājot burtisku turēšanos pie iespējamās dzīves patiesības, bet gan veidu, kā izstāstīta mākslas patiesība) un netiesājoši, bez lielīšanās vai kaunēšanās, bez melu migliņas, kas tik bieži pavada intīmo līmeni.

Krājuma pirmie trīs stāsti vēsta par pamatskolnieci – astoņus līdz trīspadsmit gadus vecu meiteni, un liela nozīme tajos ir viņas ģimenei – vecākiem, māsai vai brālim (kas vēlāk kļūst tikai par gaistošu fonu, pēdējā stāstā ģimenes funkciju jau pildot draugam). „Divpadsmitgadīgas meitenes ir daudz interesantākas, nekā ierasts domāt,” saka grāmatas autore. Šo sarežģīto, pretrunīgo, bieži vien nedefinējamo interesantumu tad viņa arī pēta, detaļās atklājot „tās šausmas un skaistumu, ko mēdz dēvēt par bērnību, pubertāti un jaunību”, un rekonstruējot domas, ko varonei vēl grūti artikulēt. „Viņi domā, ka man ir problēmas. Kāpēc lai viņi žēlotu mani? Ne jau es esmu tā, kas vairs nespēlē savas dziesmas”, domā meitene, bet skaļi saka: „Visi taču dzer!” (67. lpp.) Un pati tūlīt saprot: „izklausos tieši tā, kā viņi mani dzird – pēc apjukuša, niķīga, melīga bērna, kurš nav vēl iemācījies pateikt, kurā vietiņā viņam sāp” (67. lpp.).

Grāmata ne tikai atklāj jauniešu grūtos sevis apzināšanās ceļus, bet arī atgādina tagadējo pusaudžu vecākiem, cik maz iespējams savam bērnam tajos palīdzēt. Stāstu varones vecāki parasti nav nerūpīgi, tie ir gana gādīgi pieaugušie, pat ja viņiem neveicas privātajā dzīvē vai pašizpausmē. Tomēr attiecībā uz bērnu sāpēm šie vecāki – kā mamma, kas pienes meitām tēju un pēc piedzeršanās iesaka psihologu, tā tētis, kas nemitīgi runā par savu jaunību, – ir tik bezpalīdzīgi un trausli, ka paši šķiet saudzējami: „Vakariņu laikā apgalvojām: „Bija laba diena. Matemātikas skolotāja mani uzslavēja.” „Jā, man ir jaunas, foršas draudzenes.” „Nē, man nepietrūkst vecās skolas un pagalma.” „Man nav problēmu, tas bija tikai viens mazs pārpratums.” Tā bija jāsaka, citādi mamma vienmēr likās tik noskumusi un vainīga.” (30.–31. lpp.)

Pieļauju, ka mākslinieciski krājuma virsotne ir trešais stāsts Slepenā kaste. Tajā stāstītāja visdziļāk atklāj ne vien savu, bet arī cita varoņa, šai gadījumā brāļa, iekšējo pasauli, vijīgi un jūtīgi attīstot sižetu līdz attiecīgā pieaugšanas posma beigām. Ja vairākos citos stāstos kompozīcija nav tik skaidra, tad šeit cita starpā lasīšanas baudu sagādā sajūta, ka sastopies ar pārdomātu un klasiskajā izpratnē pabeigtu mākslas darbu.

Taču aizraujoši ir arī sekot stāsta Meiteņu sarunas daudz sarežģītāk montētajam stāstījumam. Man šis stāsts bija jāizlasa divreiz, lai no sākotnējā teksta jūkļa, kas vēstī par ballītēm un attiecību kombinācijām, tikpat daudzveidīgām un mainīgām kā dažkārt dzīvē, nonāktu pie loģiskas notikumu izpratnes, atšķetinātu stāsta divlīmeņu lineāro vēstījumu, atdalot laikā mazliet vēlāko stāstījumu, kurš kalpo par ietvaru pagātnes notikumiem, un pārstātu jaukt varoņus (šajā stāstā puišiem ir piešķirtas iesaukas no vairākiem vārdiem). Ja Slepenā kaste šķiet pilnīgs savas uzbūves vienkāršībā, tad Meiteņu sarunas, kas sākotnēji izskatās kā aizkustinošs jauniešu dzīves dokumentējums, izrādās interesantāks par gaidīto ne vien sarežģītākās struktūras, bet arī divu pretstatīto – puišu un meiteņu – pasauļu dēļ. To mijiedarbība un varones patības meklējumi saskares punktos pelna izvērstu analīzi, un ceru, ka literatūrzinātnieces/-ki turpmākajos gados vēl pētīs šo stāstu, vēlreiz pievēršot uzmanību tam, ko autore ir nodemonstrējusi stāstījumā. Draudzeņu sabiedrība ir droša un komfortabla, pat stagnējoša, kamēr nesen iepazītie puiši, „nākotnes viedokļa līderi”, ar kuriem ir tik interesanti izklaidēties un kuriem piemīt šķietami neaizsniedzamas zināšanas, meiteni mulsina, liekot justies piederīgai pie „kādas citas, mazliet zemāk attīstītas sugas, kas vienlaikus apveltīta ar kaut kādu mistisku varu.” (104. lpp.)

Nākamajos trijos stāstos sevis meklējumus turpina jau liela meitene, strādājoša studente, kurai no darba un mācībām brīvajā laikā atkal nākas sastapties pašai ar sevi. Pēdējā stāstā viņai ir pastāvīgas attiecības ar mīļoto cilvēku, ar kuru kopā viņa apceļo Eiropu. Ceļojuma piedzīvojumi mijas ar skumjām pārdomām. Pēc brāļa tēlojuma stāstā Slepenā kaste šis ir nākamais gadījums krājumā, kad vīrieša tēls uzlūkots nevis kā neizprotams svešinieks, bet gan atklāts par šo cilvēku kaut kas būtisks, kamēr stāstos Meiteņu sarunas, Tekstu meitene un Liesa – mans mīļākais orgāns tiek tikai pieļauta, piemēram, iespēja, „ka viņš arī ir ieslodzīts kādā no savas pagātnes istabām, no kuras nespēj izlauzties” (127. lpp.).

Vai iespējama emocionāla tuvināšanās starp abām atsvešinātajām sugām? „Esmu dienām ilgi sēdējusi, ieslēgusies savā istabā, pētīdama spogulī savas poras un domādama, vai mēs joprojām esam draugi, un tikai tagad man pēkšņi ienāk prātā, ka varbūt vajadzētu uzdot citu jautājumu – vai mēs jebkad esam bijuši draugi?” (104. lpp.) Vai seksa objekts maz var būt draugs? Vai arī plaisu tomēr iespējams pārvarēt? Šķietami triviālie jautājumi tiek risināti dzīvīgās detaļās.

Savu patieso dažāda rakstura vēlmju izprašana ir gana sarežģīts uzdevums, un stāstā Meiteņu sarunas šis ceļš sasniedz kritisko punktu – ne vien pirmās seksuālo attiecību pieredzes dēļ (kas liek uzdot jautājumu, vai tā patiešām ir gribēta), bet arī tāpēc, ka tieši šajā stāstā meitene pirmo reizi pasaka, ko tad viņa pati, viņpus draugu vai draudzeņu kompānijas, vēlētos darīt. Un formulē to tieši meiteņu sarakstes laikā, kad baidās pazaudēt gudro jauno vīriešu draudzību:

„Trīna: Tev varētu būt pārsteigums, bet uz pasaules ir arī citi cilvēki bez Zīda Pūkas & co
[..]
Līna: Nē, bet nopietni. Tev būtu nenormāli daudz laika darīt ko citu
Līna: Ko tu gribētu darīt
Kate: Taisīt pašnīti
Kate: Es nezinu
Līna: Nu padomā
Kate: Varbūt es varētu rakstīt
Līna: Nu re! Ko tu gribētu rakstīt?” (104. lpp.)

Katei tobrīd vēl nav ne jausmas, ko tieši viņa gribētu rakstīt, taču „varbūt tad, ja mani neparalizētu „ko viņi par to visu teiktu”, varbūt es spētu izdomāt.”(105. lpp.) Tas atbilst 20. gs. feminisma teoriju ietvaros paustajai idejai, ka sievišķajam subjektam nepieciešams definēt sevi nevis attiecībā pret vīrišķo, bet gan kā atsevišķu lielumu. Laikam jau tieši šajā stāstā parādīts pieaugšanas jomā lielākais lūzums un nolasāma krājuma svarīgākā ziņa.

Nobeigumā gribu uzsvērt, ka uzskatu grāmatu Pirmā reize par svarīgu un vajadzīgu parādību mūsdienu Latvijas kultūrā, kā arī apgalvot, ka krājuma stāstus viņpus atsevišķiem kritērijiem vieno kāda grūti definējama kvalitāte: lasot tie izraisa īstai literatūrai raksturīgu saviļņojumu, kas rodas, rūpīgam dzīves patiesības vērojumam pārvēršoties par mākslas patiesību.