— Dēliņš

 

Par Ksavjē Dolana filmu Māmiņa (Kanāda, 2014)

 

Kanādiešu režisora Ksavjē Dolana jaunākā filma Māmiņa (Mommy), kas 2014. gada maijā saņēma Kannu kinofestivāla Žūrijas balvu, uz Latvijas kinoekrāniem parādījās gandrīz pēc gada – 2015. gada februārī, pirms tam pāris reizes nozibot uz ekrāna pagājušā gada nogalē Rīgas Starptautiskā kino festivāla programmā. Man nav informācijas, kādi ir Māmiņas kases un apmeklējuma rādītāji, varu tikai klusībā cerēt, ka kino izpatītāji Spektrs, kuri beidzot uzņēmušies darīt to, par ko gadiem ilgi tika vien runāts – proti, ka kāds Latvijā varētu uzņemties arī art house filmu izplatīšanu un ka, cerams, necietīs zaudējumus un neizdomās šai nodarbei slaiki atmest ar roku. Pavisam nesen šie paši izplatītāji Rīgā veselos piecos (šis ir joks, melns joks) seansos parādīja arī Ksavjē Dolana iepriekšējo filmu Toms fermā (Tom à la ferme), pirmo, kas tapusi ne pēc paša režisora oriģinālscenārija, bet cita autora lugas, un kurā izslavēto Dolana autobiogrāfiskumu nodrošina pats režisors ar blondu a la „Kurts Kobeins” frizūru titullomā. Regulārajā kinoizplatīšanā pabijusi arī Dolana popsīgākā filma Iedomātās mīlestības (Les amours imaginaires), es to skatījos vienā no mūsu toreizējiem diviem kinofestivāliem, reāli pārpildītā Splendid Palace Lielajā zālē.

Diemžēl Latvijā, cik zinu, nav izrādīta Ksavjē Dolana pirmā filma Es nogalināju savu māti (J’ai tué ma mère), ar kuru divdesmitgadīgais režisors tika pamanīts un novērtēts kino pasaulē jeb konkrētāk – Kannu kinofestivalā. Žēl gan tādēļ, ka tā vienkārši ir svaiga un drosmīga filma (gan satura, gan kino valodas ziņā), gan arī tādēļ, ka ir daudz interesantāk saprast un analizēt Māmiņu komplektā tieši ar šo filmu – ne velti dažās recenzijās Māmiņa pat nodēvēta par Es nogalināju savu māti turpinājumu no mātes viedokļa. Lai arī abās filmās galvenajās sieviešu lomās ir tās pašas aktrises – Anne Dorvela (Anne Dorval) un Sūzana Klemēna (Suzanne Clément), abu sižetos – mātes un sarežģītā dēla attiecību rēbusā – diezgan tieši izmantoti Dolana biogrāfiskie motīvi, „tiešā veidā” Māmiņa, protams, nav skatāma kā Es nogalināju savu māti 2. sērija, bet drīzāk kā vienas tēmas attīstīšana vai līdzīgas situācijas skatījums no cita – šoreiz mātes, nevis dēla, skata punkta. Līdzīgi kā kādreiz Alvis Hermanis liriski koķetēja, ka izrāde Klusma skaņas teorētiski varētu būt par Garās dzīves vecīšiem pirms 40 gadiem… vai vismaz risināties tajā pašā Rīgas dzīvoklī.

Un tomēr ne tikai uzskaitīto formālo saskares punktu dēļ arī man gribas Māmiņu skatīt „tiešsaistē” ar Dolana pirmo filmu, jo būtībā Māmiņa sākas tur, kur Es nogalināju savu māti beidzas, un ne mazsvarīgi – arī kā beidzas. Proti, par Māmiņu runājot, vienmēr tiek uzsvērts tās netradicionālais, dīvainais ekrāna formāts 1:1, kas veido kvadrātu, un lielai daļai skatītāju rada aizdomas, ka kinoteātra projekcijā noticis tehnisks misēklis, un kaut ko būtisku no bildes viņiem nedarāda. Ekrāna formāta izvēlei, kas tiek skaidrota gan ar autora atsaukšanos uz Instagram kultūru, gan vēlmi radīt klaustrofobisku, atsvešinātu iespaidu, es, godīgi sakot, īstu pamatojumu neatradu līdz brīdim… bet par šo brīdi, atvainojiet, nedaudz vēlāk.

Tātad Dolana pirmā filma Es nogalinaju savu māti ir jauna homoseksuāļa atklāts un samērā autobiogrāfisks vēstījums par dēla un mātes sarežģītajām love&hate attiecībām – ja neskaita seksuālo orientāciju (kuru apsolos vairs nepieminēt, jo tā ar un bez vajadzības tiek apžļembāta teju visos tekstos par Dolanu un viņa filmām), nekas īpaši oriģināls, visticamāk ar šo stāstu spētu identificēties savi 90% vētru un dziņu laiku pārdzīvojušu eksemplāru. Fabulu, kas gana daudz ekspluatēta kino vēsturē – sākot ar franču jaunā viļņa klasiku, Fransuā Trifo filmu 400 sitieni, līdz mūsu pašu vietējo dēliņu un viņu vientuļo māšu stāstiem – Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu un Jura Kursieša Modris – Ksavjē Dolans izstāsta ļoti privātā, intīmā intonācijā un savā kino valodā – ar asimetriskiem varoņu tuvplāniem, kad dialogu laikā runātāji it kā lūkojas laukā no kadra; nevis pēc klasikās montāžas un kadrējuma principiem viens uz otru, bet viens otram garām. Autobiogrāfisko efektu un vēstījuma intimitāti paspilgtina pats Ksavjē Dolans dēla lomā. Filmā, kā jau daudzu talantīgu, bet vēl nenobriedušu mākslinieku pirmajos darbos, valda kārtīgs estētisks mikss – jau pieminētais asimetriskais kadrējums, „saskaldītā” montāža, videoklipa estētika un slow motion, melnbalti Dolana pašreflektējoši selfiji – tieši kinokamerā lasīta dienasgrāmata un pāri visam –  nebeidzamas konfliktu tirādes ar māti, kuru atveido Anne Dorvala. Filmā ir tikai viena persona no pieaugušo pasaules, ar kuru komunicējot Dolana varonis Huberts uz brīdi spēj rast mieru un sapratni – literatūras skolotāja Džūlija (Sūzana Klemēna), kura novērtē Huberta literārās dotības un māksliniecisko personību. Filmas vidū Džūlija pēkšņi un nodevīgi pazūd, atstājot Hubertu vienu cīņā pret pieaugušo „pareizi-dzīvot-ir-tā-kā-es-saku” pasauli, lai atrastos vien pēc pieciem gadiem… filmā Māmiņa. Es nogalināju savu māti dramaturģiskā kulminācija ir brīdis, kad māte aizsūta savu dēlu uz internātskolu. (Nezinot, ka tāds fakts bijis paša Dolana biogrāfijā, to var uztvert kā diezgan tiešu atsauci uz nu jau arhetipisko Trifo filmu 400 sitieni.) Filma beidzas ar tā dēvēto atvērto finālu un vēstījumu, ka mātes un dēla tuvināšanās vēl ir iespējama – atcerieties Mammu, es tevi mīlu beigu kadru, kad Kristofera un Vitas Vārpiņas spēlētās mammas rokas meklē viena otru – nu kaut kā tā. Šai ainai seko it kā ar 8mm amatierkameru filmēts inscinēts ģimenes arhīvs – mazs zēns, jauna sieviete – Anna Dorvala gariem matiem, dārzā, pļavā – un šajā brīdī filmas formāts nomainās no mūsdienās ierastā 16:9 uz „veco” 4:3. Māmiņa sākas tieši ar to pašu – Anna Dorvala dārzā, nu jau ekstrēmajā 1:1 formātā, brīdi pirms viņas atveidotā Diāna, saukta Dī, ierodas institūcijā, lai izņemtu un vestu majās savu grūti audzināmo un psihiski nelīdzsvaroto dēliņu Stīvu (Antuāns Olivjē Pilons). Sākas abu taustīšanās un sapratnes meklējumu ceļš vienam pie otra. Par Stīva un Dī brāzmaino love&hate jūtu un nekad iepriekš neparedzamo attiecību tektonisko svārstību līdzsvara punktu kļūst kaimiņiene Kaila, ko atkal spēlē Sūzana Klemāna. Kaila ir ļoti noslēpumains, grūti interpretējams un skaidrojams, iespējams, pat mistisks tēls – filmas laikā mēs uzzinām tikai to, ka Kaila strādājusi par skolotāju un tad noticis kaut kas, kas licis viņai pamest darbu un iepriekšējo dzīvesvietu, mēs līdz galam neizprotam ne viņas attiecības ar vīru un meitiņu (mēs tikai nojaušam, ka kaut kas nav īsti labi), mēs neuzzinām viņas dīvainās slimības – Kaila cieš no atmiņas un runas traucējumiem – iemeslus un brīžam, sasodīts, mēs vispār nesaprotam, ko viņa dara stāstā par Dī un Stīvu, māmiņu un dēliņu. Noskatoties Es nogalināju savu māti, viss momentā nostājas savās vietās – jā, jā tā ir pēkšņi pazudusī skolotāja, atgriezusies izpirkt savu vainu ka mēms un neredzams, bet vienmēr klātesošs eņģelis no Vima Vendersa Debesīm pār Berlīni, bet arī viņai neizdodas nosargāt savādās trīsvienības trauslo, viegli ievainojamo kopību.

Par Māmiņas dramaturģisko un emocionālo kulmināciju izvēršas epizode, kad nesaderīgais trio, māte, dēls un kaimiņiene, dodas piknikā pie jūras, un Dī uz brīdi parādās vīzija – dēliņa normālā nākotne – ar universitātes absolventa talāru un cepurīti, mīlīgu girlfrendi, kāzām, ar līgavas pušķa mešanu un rozā putukrējuma tortes griešanu; šajā Dī vīzijā pat nomainās aktieris, neglīto pīlēnu Pilonu aizstājot vīrišķi klasikam modelim… Īsāk sakot, Ludoviko Einaudi mūzikas pavadībā Dī acu priekšā nozib visas tās skaistās un normālās lietas, kas ar viņas dēliņu nekad nenotiks. Šajā vīzijas brīdī filmas nenormālais 1:1 formāts otro reizi pārvēršas par pierasto un viegli sagremojamo platekrānu. (Pirmā ir šīs epizodes priekšvēstnese, trīsvienības laimes brīdis Dī virtuvē ar vaniļas pudiņa kulšanu, kad cerības uz normālu nākotni vienā mirklī sagrauj tiesas pavēste par lielas naudas summas piedziņu sakarā ar dēliņa izraisītu ugunsgrēku.)

Pats Dolans atzīst, ka šo epizodi ietekmējis seriāla Sešas pēdas zem zemes (Six Feet Under) fināls, pēc kura noskatīšanās viņš kaucis nedēļu. Rakstot šo tekstu un pārskatot Dī vīzijas epizodi, jāatzīst, ka arī šo ainu skatoties, gribas kaukt vēl vienu nedēļu.

Bet kādēļ, rakstot par Māmiņu, es pieminēju gan Ksavjē Dolana pirmo, līdzīgo filmu Es nogalinaju savu māti, gan Fransuā Trifo 400 sitienus un pat Norda un Kursieša filmas? Ne tikai tādēl, lai lieku reizi apstiprinātu daudz dzirdēto prātulu (atgādiniet man lūdzu, to teica Tarkovskis vai Grīnevejs, vai vēl kāds cits?), ka pasaulē ir 3 vai 4 „lielie stāsti”, kurus mēs stāstām vienmēr no jauna, un katrs savādāk (vēlams). Lūk, Dolans savos jaunajos gados vienu un to pašu stāstu jau ir izstāstījis divreiz, ar piecu gadu intervālu, pierādot, ka šajā laikā ir attīstījies ne tikai kā profesionālis, bet arī kā personība. Man liekas, tieši tādēļ šoreiz mātes un dēla stāsts nav izstāstīts 1. personā, kas nozīmētu: jā, jūtīgi, jā, personīgi, bet arī ļoti egocentriski. Šoreiz divdesmitpiecgadīgais Ksavjē Dolans gluži pārlaicīgi, ārpus tikai psiholoģiski ticama sadzīvisko situāciju un attiecību rāmja un paša izdzīvotas pieredzes, atklājis arī vientuļas, pavulgāras četrdesmitgadnieces, dēla mātes, drāmu, un tā ir jau nobrieduša mākslinieka un personības pazīme.