— Vārdi iet pirmie

 

 

Kad kāds saka – viss ir ļoti vienkārši, sajūtu kapličas saldenliekulīgās un sērās mirtes un skujas. Un monolīts vairākuma spēks grūž mani tumšā bezdibenī. Ir jau saprotams, ka pēcpostmodernisma džungļu laikmets grib atgūt neatgūstamo – savu nevainību un primāta naivumu, vēlreiz sākt no gala, izliekoties šķīstāks par visiem svētajiem, kūlītī sasietiem, taču nepilnīgā cilvēka garais un iedomās bruģētais evolūcijas ceļš ir izbeidzies aizmūrētā labirinta sienā. Tieši tālab viena civilizācijas daļa, juzdama iznīcības slieksni, nebeidz apliecināt sevi 140 rakstu zīmēs un selfīšos teju bez atelpas – es esmu, es esmu, es vēl esmu! Diennakti pēc diennakts. Un kas gan šo ilūziju visgādīgāk nostiprina, ja ne vienkārša, saprotama, nesamežģīta fast-food māksla kā pavadonis izklaides gadsimtam. Kā ātra kopošanās sarežģītas mīlestības vietā.

Rakstnieks, ja neatrod sevī izdabāšanas tintes ezerus, skrāpē sarežģītus hieroglifus debesīs savam vienīgajam lasītājam, kurš nepaģēr svētulīgi sirsnīgo vienkāršību, bet ir sapratis tevi pirms tu vēl pacēli roku rakstīšanai. Bet tu liecini, kāds esi tapis, ko ieraudzījis, ko sapratis, ko pārdzīvojis, jo tu liecini ar formu, kādā spēj to izsacīt. Un tas ir tūkstoškārt sarežģīti. Nekādas banalitāšu drošības, tu esi pats sev tulks.

Man nav ne jausmas, kur cilvēki ņem pārliecību par to, kas ir patiesība. Fakts to neizsmeļ, fakts ir tikai karote. Reizēm – caura lāpsta. Izzināt patiesības sejas nokrāsas un vibrācijas ir iespējams individuāli, garu skolas/mūža gadu garumā, bet kā šī ierobežotā zināšana uzdrīkstas nest morāles paplāti ar duālistiskajiem pasaules svērumiem (labs–slikts, vērtīgs–nevērtīgs, cildens–nožēlojams utt.) vispārējai lietošanai? Par kaut ko, protams, ir jāvienojas. Slavinājumu un nosodījumu slūžas ir varas ikdienišķākie instrumenti, ar kuriem savaldīt, manipulēt un pārvaldīt miljongalvaino patiesības zvēru. Pārvēršot dienišķo dzīvi pseidosporta arēnā, tiek izspēlēti kariņi. No skaistākā dzejasgrāmatas vāka līdz seksīgākajām kājām, no tevis vispelnītākā atejas papīra līdz simfoniskā orķestra Gada diriģentam. Sacensībai „kurš kuru” esam labi uztrenēti un profesionāli sagatavoti. Ko ar to darīt īstajā karā? Diemžēl – to pašu, tikai bez pseidoolimpiskās sacensības. Mūs sašķiro kāds metafizisks spēks, tā labpatīk domāt. Kaut aiz šī spēka burvestību kulisēm vienmēr rīkojušies konkrēti cilvēki, entuziasti, varmākas, tirāni utt.

Cilvēks nepiedzīvo augšāmcelšanās/ pārtapšanas katarsi ārēja notikuma iespaidā, pat piespiests ne. Tā ir dvēseles pāreja, kas tik līdzīga rakstīšanas procesam. Tātad – cilvēks turpinās būt iedomātais „pats” ar visiem saviem dzīves laikā izkoptajiem tikumiem, kas nemainās, mainoties sabiedriskajai iekārtai. Tāpat būs līdēji, viendienas varoņi un malā stāvētāji. Ārējs notikums – karš – nepārvērtīs daudzinātos brāļus un māsas, tikai pēc tam (?) būs daudzi un dažādi varoņdarbu stāsti un mērīšanās kara nopelnos. Šo cilvēka cēlumam un diženumam neglaimojošo ainu dzēš vienīgi iespēja aizstāvēt brīvību. Lai ko kurš no mums ar šo jēdzienu saprastu. Manuprāt, brīvība atceļ verga vajadzību izlikties un melot, tālab cīņa par to atceļ arī visas tās brīnišķās cilvēka īpašības, kas elpo caur liekulības un melu ventiļiem – varas iecienītākajiem instrumentiem. Tās vienkārši nedarbojas. Kādu laiku vismaz. Kamēr tās atrod jaunu konjunktūru un atkal apliecina sevi rīcībā, kas izriet no sekām. Tieši tik nožēlojami, cik cilvēks ir nepilnīgs.

Vai cīņa par brīvību ir tas pats, kas savas zemes aizstāvība pret agresoru? Teorētiski – ir, kaut sendienās latviešu tautas brīvība manifestējusies vien kā īpašumtiesības, kā ķeršanās pie savas zemes, kuras nolaupīšana bijusi teju adekvāta garīgās brīvības zudībai.

Rakstnieka rūpes, manuprāt, ir atdot vārdiem to jēgu. Patiesību. Vienmēr. Bet – vēl jo vairāk tad, kad šī jēga nesakrīt ar valstisko konjunktūru. Domu un vārdu satura apspiešana ar sistēmas lekāliem notiek daudzveidīgā, sazarotā varas hierahijas musturā. Arī šķietami nevilšie pakļaušanas fokusi ir tik dažādi. Salīdzinošie spriedumi, kas šķiro un izkliedē jēgu, pieder pie kontroles mehānismiem. Bet rakstnieka tēli taču dveš tikpat daudz „patiesību”, cik ļaudis, no kuru miesas un asinīm tēli pārradīti. Tieši tālab, ka rakstnieks pats iemiesojas visos savos tēlos, iztaisīdamies allaž par kādu citu, viņš kultivē un baro savu hameleona dabu. Vismaz tas ir vienīgais, kaut gauži vārais skaidrojums tam, kālab literatūrā, un skaitliski nelielajā latviešu literatūrā jo uzskatāmāk, bijusi un kā brutālos, tā niansētos veidos izpaudusies rakstnieku kolaborācija un nodevība. Tas, protams, nav nekāds attaisnojums, tikai hipotēze par psiholoģiskajiem riskiem. Par tādas iespējamību man likuši domāt Latvijas morālā klimata vērojumi vairāku desmitu gadu garumā, kad analogas rakstura īpašības un vērtību mēri kalpojuši tagadnes pastāvošajai sistēmai, nevis okupantu režīmam.

Kamēr pierakstu šīs pārdomas, aiz loga redzu, ka pavasara zilgmi zemu pārrāpo amerikāņu bruņutehniku pavadošie kara helikopteri. Snuķi kā skorpionu astes. Spēcīgs un dārdošs realitātes belziens. Putni laižas lapās, bet lapu nav, tikai tikko atmodušies ievu pumpuri. Tomēr es sajūtu neskaidru atvieglojumu, ka pagaidām neesam nodoti kā pēc Latvijas okupācijas. Duālās pasaules triumfs. Izskatās, it kā visu nelaimju cēlonis Latvijā slēptos nesašķirotajos. Tomēr atvieglojuma sajūta ir maldīga, tā glaimo labsajūtai, ka nav jāizdara cilvēka cieņu pazudinošas izvēles – nu, piemēram, nogalināt savu māti vai savu meitu. Bez izvēles nogalināties pašai. Ka degradācija, ko neizbēgami sev līdzi nes karš, vēl nav sākusies. Karā, kaut aizstāvot savu dzimteni, nav iespējams nepieņemt uzbrucēja spēles noteikumus – nogalināt un būt mežonim. Tas biedē daudz dziļāk, nekā bailes tikt nokautam – kā dzīvniekam.

Pirms dažiem gadiem kādā Berlīnes galerijā skatīju japāņu mākslinieka Jutakas Makino veidojumu. Novilkusi virsdrēbes un atstājusi somu, nonācu pilnīgi neapgaismotā, melnā telpā, pa kuru taustoties, mans vienkāršais uzdevums bija tikt uz priekšu. Pa aklu melnumu, gāzelēdamās pret kaut ko atsperīgu, mēģinādama nedomāt par iznīcību un eksistenciālajām šausmām, pa šauru koridoru aizstreipuļoju līdz kādam pagriezienam, pēc kura tumsa bija vērtusies sodrējainā pelēkumā, nu varēja ieraudzīt, ka sienas iztapsētas ar atsperīgu, miesai draudzīgu pufējumu. Komforta sajūta karcera pelēkajā gaismā bija kā dāvana. Tad – slieksnis, laikam kādas durvis un mirdzoša, spalga, balta telpa bez neviena redzama gaismas avota. Nekas, protams, nenotika – tā bija tikai apžilbinoša telpa un es. Ļoti reiba galva. Pēc tam – svētsvinīga laimes sajūta bez piejaukumiem. Pēc kāda laika no kaut kurienes ļoti klusi bija sadzirdami, iespējams, kādi binaurālie signāli, taču tie varēja būt arī signāli manī pašā. Vienu brīdi biju pārliecināta, ka šajās pārdesmit minūtēs esmu uzzinājusi par sevi vairāk, nekā lasītajā un pētītajā par cilvēka dabu. Vēlāk izrādījās, ka todien nebija darbojusies instalācija Wave Field Synthesis, kas bija visas uzpariktes sāls un ar ko šis mākslinieks ir iezīmīgs. Sanāca, ka jēgu biju uzinstalējusi es pati (un to taču programmē savos darbos tūkstošiem šolaiku mākslinieku). Vīlusies nejutos. Saprotams, kālab šis japāņu mākslinieka darbs man ik pa laikam nāk prātā vēl gadu pēc Krimas okupācijas un vērojot lidojošos skorpionus. Nekad nebiju krietnu laiku pavadījusi eksponēta baltā, apdullinošā telpā, kas līdzinājās sakrālai izdomai par šķīstītavas gaismu. Eksponēta neredzamajam – tieši tik paradoksāli. Nekas nebija un nav vienkārši. Un neviens cilvēks nav vienkāršs. Iespējamība, ka būs jāpieņem vienkārši lēmumi un jārunā vienkārši vārdi, kuru jēgu tie zaudēs ar pirmo šāvienu uz mūsu zemes, rakstniekam liek izdzīvot šo apdurnušo, bet miera laiku kā vārdu – samaitātu un tukšu, lipīgu un trokšņainu, melīgu un nodevīgu – dzīres. Jo vārdi vēl ir dzīvi, rakstnieks trenkā to jēgu un nozīmes kā tāds ganiņš, zinot, ka tos nevar palaist savā vaļā. Tad tie kļūs neprecīzi un, kā allaž bijis vēsturē, tos sūta iet karā pirmajās rindās. Kad apsisti, pārvēršas letālajos ieročos.