punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Gadījums ar satiksmes negadījumu

Inga Žolude

07/04/2015

 

Par Daces Deniņas tulkoto Gunsteina Bakes romānu Moda un Oda (Mansards, 2014) 

 

Grūti iedomāties vēl garlaicīgāku salikumu nekā šīs grāmatas bezpersoniskais vāks un pieteikums, ka romāns ir par satiksmi. Katastrofālais vāka noformējumu manī vēl joprojām rada dziļu neizpratni, it kā vāka virsbūve būtu aizlidojusi pa pieskari, grāmatai izbraucot no rūpnīcas. Tikai niecīgā apmērā to spēj glābt grāmatai aplocītā strēmele ar titulu, ka šī grāmata saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā (2012). Kādu nesaprotamu intrigu rada vien grāmatas nosaukums, jo nav skaidrs par kādām odām un modēm tad te būs. Varbūt šī grāmata ir par sabiedriskā transporta pasažieru modi? Kuru gan aizrautu lasīt un vispār domāt par satiksmi?! Kas gan tajā var būt tik interesants, ka par to ir jāraksta grāmata, kas nav valsts pasūtīts datu apkopojums vai tamlīdzīga makulatūra?! Taču norvēģu rakstniekam Gunsteinam Bakem ir izdevies no satiksmes izspiest vairāk par: stūri, četriem riteņiem, degvielu, šoseju sadalošajām svītrām un pārvietošanās brīvību… Lai gan arī tas viss tur ir. Romānā jūs atradīsiet tādas ar satiksmi saistītas parādības kā autovadītāja apliecības saņemšana, sekss automašīnā, avārijas, orgānu transplantācija un tās ētika, dzīvība, nāve, nafta u.tml. Tātad tas, kas sākumā šķita romāns par satiksmi, jau ir aizvedis tālāk par pārvietošanās līdzekļa ikdienas asociatīvo virsslāni.

Starp citu, es ceru, ka šo grāmatu jau var iegādāties CSDD līdzās lodziņam, kur saņem autovadītāja apliecības, gan pirmreizējās, gan tās, kuras saņem uz diviem gadiem par auto vadīšanu reibuma stāvoklī notiesātie, kaut gan pēdējiem to vajadzētu likt lasīt pirms tiesību atgūšanas un pieprasīt iesniegt par to apjomīgu komentāru… Un galu galā, turpmāk, lai saņemtu autovadītāja apliecību, varētu ieviest visiem kādu pārbaudes darbu par šo „romānu”. Kādu lielāku šo grāmatu iepirkumu varētu veikt arī Rīgas Satiksme, jo skandālu reitings, kas apvij šo uzņēmumu varētu uzsist debesīs grāmatas pārdošanas rādītājus, ja to varētu saņemt dāvanā par astronomiskās cenas mēnešbiļetes iegādi vai, gluži pretēji, soda vietā „zaķiem” likt izlasīt šo grāmatu un uzrakstīt eseju Es apzinos sevi kā satiksmes dalībnieku vai Esmu apzinīgs un atbildīgs satiksmes dalībnieks, bet čaļiem, kas ar pneimatisko ieroci apšaudīja 29. maršruta autobusu, varētu likt iemācīties no galvas tās rindkopas, kas šajā grāmatā pievēršas nāvei transportlīdzeklī. Savukārt brīdinot autovadītājus par jaunajiem veloceliņiem ar defektīvo infrastruktūru, varētu uzstādīt ceļazīmes, kas satur citātus no šīs grāmatas. Citiem vārdiem, šī ir grāmata plašai mērķauditorijai, to pat neierobežo stūres novietojums kreisajā vai labajā pusē. Pat ja neesat autobraucējs un jums nešķiet, ka satiksmes tēma uz jums attiecas, šī ir grāmata jums, jo iespējams izmantojat sabiedrisko transportu, varbūt pārvietojaties ar divriteni vai esat gājējs, kas nenēsā atstarotāju, vai no mājas vispār neizejat un tikai no ziņām uzzināt, ka uz prāmja grupveidā izvarota sieviete, debesīs pazudusi Malaizijas lidmašīna utt., izlasiet šo grāmatu, jo satiksme ir daudz lielāka sistēma par infrastruktūru, – tā skar mūs visus, tieši un netieši, tuvu un tālu, tā sniedzas tālāk par asfaltētajiem ceļiem, par grants ceļiem, meža stigām, līdz ietiecas mūsu asinsritē. Jebkāda kustība var būt satiksme. Pārmaiņas izraisa „satiksme”. 

Mūsdienu tekstos atšķirībā no tekstiem, kas tapuši līdz 20. gs. beigām, uzkrītoši daudz parādās varoņi, kas izmanto mobilo telefonu, meklē informāciju internetā, nosaka savu atrašanās vietu ar GPS palīdzību. Tikpat uzkrītoši smieklīgi izskatās iepriekšējās paaudzes milzīgās datorikas ierīces deviņdesmito gadu filmās. Protams, šeit es nerunāju par sci fi, kas jau pirms 20. gs. pārdeva dvēseli mašīnām un robotiem. Arī šis romāns, ja to destilē līdz pamattēmai, ir par cilvēka un „mašīnas” attiecībām. Turklāt es šeit nerunāju par noteikta tipa vīriešu attiecībām ar savām automašīnām, bet gan par humānas radības un „mehāniskas ierīces” līdzāspastāvēšanu.

Lasot romānu, samilzt paranoja par to, ka mūsu dzīvi nosaka dažādas ierīces. Piemēram, Jūna tēls, vīrs, kas piekalts multifunkcionālam ratiņkrēslam, nevis izmanto šo aparātu savām vajadzībām, bet gan nespēj bez šī aparāta eksistēt. Tādā aspektā tūlītēju nāvi satiksmes negadījumā kā cilvēka cienīgu un pestījošu notikumu aizvien nespēj izkonkurēt hibrīdeksistence, pievienojot sakropļotu cilvēku aparātam. Tas, ko cilvēciskā būtne ir radījusi kā instrumentu, lai atvieglotu savu ikdienu, ir padarījusi cilvēku atkarīgu no sevis. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie dažādām ierīcēm, ka nepievēršam tām vairs uzmanību un neapzināmies, cik lielā mērā tās nosaka mūsu ikdienu, rutīnu, dzīvi. Mēs pat vairs kafiju nevaram pagatavot bez elektriskās tējkannas vai kafijas automāta. Vai radio un ledusskapja troksnis, kas fonā nomierinoši dūc kopš mūsu dzimšanas un bez kura mēs vairs nespējam aizmigt, īpaši, ja esam, piemēram, teltī brīvā dabā. Bakes konstruētais romāns filosofē par šīm parādībām un liek turpināt to darīt arī lasītājam vēl aiz romāna robežām.

Esejiskums, kas piemīt šim romānam, ir tā redzamākā īpatnība un arī vājākā. Taču to atņemot, romāns vispār zaudētu savu jēgu. Bakes satiksmes studijas esejistiskajā daļā vēl joprojām paliek studiju līmenī, tas ir kā romānam savāktais materiāls, kuru varētu pārradīt stāstā par satiksmi. Taču stāsts uz esejas fona paliek embrija stadijā, turklāt tas ir mēģenē audzēts embrijs. Romāns ir konstruēts ap satiksmes parādību, autoram tiecoties tematizēt visas iespējamās reālijas un asociācijas, ko var izspiest no šīs parādības. Savukārt „stāsts” par Modu un Odu, kā pieteikts virsrakstā, ir šis līdz galam neizaudzētais auglis, ko tā potenciālās kapacitātes dēļ man patiesi būtu gribējies lasīt vairāk. Kad Odai ir ap četrdesmit, viņa helikopterā vēro pilsētas satiksmes plūsmu un ziņo radio par sastrēgumiem. Bērnībā Oda ar dvīņumāsu Modu piedzīvojusi avāriju, kas neatgriezeniski ietekmējusi viņas un viņas tuvinieku dzīvi. Modas īsti vairs nav, varbūt tāpēc Oda to pārdzīvo vairāk kā tikai atņemtu burtu („Moda” – „M” = „Oda”), ir zudusi arī daļa no viņas pašas. Konfrontācijas ar satiksmi pieredze sniedz viņai citu skatpunktu – viņa ir augstu virs, visu pārredzot, gūstot pilnīgi skatu uz satiksmi ainavā, distancēti redzot, kā ceļu asfaltētās līnijas kartografē pasauli, kurā dzīvojam. Mēs esam tik daudz, cik satiksme mums ļauj, cik tālu ceļi mūs var aizvest. Starp melnajām šoseju čūskām ir neskartas dabas salas – lauki un pļavas. Kaut kur līdzās Odai ir Lūvalls, septiņpadsmitgadīgs puisis, kura astoņpadsmitā dzimšanas diena tuvojas, un tādejādi arī diena, kad viņš saņems autovadītāja apliecību. Šis ideālists savos teju septiņpadsmit nedrīkst braukt ar auto, savukārt šķietami netraucēti var nodoties mīlas sakaram ar Odu. Nepieredzējušais puisis pieķeras virspusē redzamajām rētām, lai izdibinātu patiesību. Taču šī nav tikai Odas individuālā patiesība, šī ir atslēga, kas saista visu sistēmu.

Kamēr tehnika ir cilvēciskās būtnes līdzeklis, tā neliek sevi manīt, tā neliek arī cilvēkam manīt viņu pašu, jo viss iet kā smērēts. Bet kas notiek līdz ar brīdi, kad mašīna ir pievīlusi cilvēku un ir noticis negadījums? Būtne un ierīce apmainās lomām. Piepeši lietotājs ir kļuvis par pakļauto. Un beidzot aizdomājas, kā tas noticis, kāpēc tā noticis un – kā tagad būt, kad viss ir mainījies. Kad es vairs neesmu es, kas kādreiz ir bijis, par ko es neko nezināju, jo tas nelika par sevi manīt un tāpēc es nebiju aizdomājies. Bake lielā mērā runā par mūsu neapzināto vieglprātību. Pasaule sen vairs nav dabiska, cilvēks nedzīvo dabisku dzīvi, to pavada dažādi mehānismi, ierīces, kuru funkcija nav mūs apdraudēt, bet reizēm tas tomēr notiek. Un šajos gadījumos cilvēciskais ar savu augsto intelektu vienmēr izrādās trauslāks par mašīnu, kurai nav ne intelekta (cilvēciskā izpratnē), ne instinkta, ir tikai inerce – tāda kā patvaļīga kustība, kurai cilvēks ir devis ierosmi, pirms zaudējis pār to kontroli. Tomēr ķermenis (cilvēks) var kontrolēt ap sevi esošo eksterjeru uzskatāmāk nekā interjeru, piemēram, paša ķermeņa procesus. (175. – 176. lpp.) Un pēc šī brīža visam mainās nozīme – dzīvība un nāve piepeši sāk nozīmēt, jo līdz tam tās ir tikai apzīmējušas attiecīgās abstraktās parādības, turklāt šim parādību pārim pievienojas arī „izdzīvošanas” jēdziens, kas tradicionāli paradigmā netiek iekļauts; laiks un vārdi iegūst citu slogu kā vārdu savienojumā „minūti pēc nāves” (164. lpp.), mainās ķermenis, apziņa, bezapziņa, mainās funkcijas, mainās vērtības. Pēc negadījuma viss mainās. Tiek iegūta mirstamības apziņa. Cilvēks ir mirstīgs. Es esmu mirstīgs. Dažkārt ierīce ir katalizators šai apjausmai vai mirstīguma realizētāja. Pat izdzīvojot, sekas ir paliekošas, nospiedums apziņā vai atmiris loceklis. Bake tikai piestartē šo domu lokomotīvi, bet lasītājs ir tas, kurš piekabina tai pārdomu vagonus. Vai nepiekabina. Šādā aspektā romāns ir „tukšs”. Tas nenoliek uz paplātes Stāstu. Sižets, ko tas iezīmē, ieņem tikai otro plānu. Pirmajā plānā ir atstāta vieta lasītāja eksistenciālajām pārdomām. Katrs lasītājs var domāt tik tālu, cik ļauj ticība un baiļu pārvarēšana – cik liela ir iespējamība, ka šīs nejaušās avārijas patiesi ir nejaušas. Varbūt šīm nejaušībām bija jānotiek…

Bakes romāns liek apzināties savu vietu satiksmē, pasaulē, liek apzināties sevi, pat visās automātiskajās darbībās, kuras tekoši pilda sevi savā ikdienas rutīnā, kamēr mūsu koncentrēšanās un domas ir atslēgušās un klejo kaut kur citur, lai kur tas arī būtu – ceļi iesniedzas visur, tie kļūst neredzami, nemateriāli un ved uz debesīm vai elli, varbūt arī tās ir tikai divas no pieturām, nemaz ne galapunkti.

 

Dalies ar šo rakstu