punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīlēt / nemīlēt: Harmss

Ilva Skulte

10/04/2015

 

Par Haralda Matuļa tulkoto Daniila Harmsa Prozas izlasi (Mansards, 2014)

 

Viņa vārds lasītājam nebūs svešs, kaut arī krievu rakstnieks Daniils Harmss mira, nesasniedzis četrdesmit gadu vecumu, un atstātais literārais mantojums ir salīdzinoši neliels, pie tam būtiskākā daiļrades daļa pie lasītājiem nonākusi salīdzinoši vēlu un ilgākā laika posmā – pēc dzejnieka nāves „atkušņa laika” krājumā Spēle (1962) apkopota bērnu dzeja , bet pieaugušajiem domātie darbi publikāciju pakāpeniski piedzīvojuši tikai vēl nākamo pārdesmit gadu laikā. Tieši tādēļ, ka Harmss, režīma vajāts, mira agri, viņš nav sarakstījis daudz un tikai pēc nāves guvis novērtējumu. 20.gs. literatūras vēstures nerakstītajā kodā viņš ir īpašs, varētu teikt, kulta persona. Harmss ir mīlēts un nemīlēts, skaidrots, noliegts un priekšā lasīts, tādēļ, iztirzājot Haralda Matuļa tulkoto, ar vēsturiski biogrāfisku pēcvārdu aprīkoto prozas izlasi – kura ir trešā nozīmīgā rakstnieka darbu latviskā publikācija pēc leģendārās Vecenes, kas tik organiski iederējās perestroikas inspirētajā intelektuālajā gaisotnē žurnālā Avots, un Vasīlija Voronova sirdsdarba Gadījumi (ar lielisko Janas Kukaines komentāru) –, ir grūti izvairīties no atkārtošanās, analizējot Harmsa dzīvi un estētisko uzstādījumu. Atsakoties no harmsoloģiska lasījuma, izaicinošākais un baisākais ir saprast uz Otrā pasaules kara un humānisma katastrofas sliekšņa rakstīto mūsdienu realitātes kontekstā un ieraudzīt šīs realitātes trauslumu eksistences brutalitātes, ļaunuma un neapgarotības kontekstā.

 

Reālais / nereālais

Lasot Harmsa prozu, kas lielākoties sarakstīta, rakstniekam trīsdesmitajos gados (1929 – 1941) burtiski ciešot badu, neviļus jāatceras gan K. Hamsuna tāda paša nosaukuma darbs (autors atsaucas uz Hamsunu arī pats), gan ap šo pašu laiku tapušais Ž. P. Sartra Nelabums – tik ļoti skaidrs, ka aiz uztveramā ir (naidīgs un izsmejošs) citādais, lai kā arī to nenosauktu – par formu, struktūru, sistēmu, matēriju vai eksistenci. Tas uztverams pretstatos un pretrunās, kas vairāk izaicina nekā skaidro, atklāj nekā analizē, aicina pētīt un nemitīgi pārvērtēt, nevis māca. Šis citādās realitātes matemātiskais irdenums, divdesmitā gadsmita mīkla kā estētiskas izpausmes iespēja iezīmē arī jaunā Daniila Juvačeva (1905 – 1942) jeb Daniila Harmsa (franču charme ‘šarms’; argļu harm ‘kaitējums’) literāros meklējumus. Ieguvis relatīvi labu izglītību, 20.gs. 20. gadu vidū jaunais cilvēks, savas sabiedriskās neangažētības dēļ izslēgts no elektrotehnikuma, iesaistās vairākās radikālu vārda mākslinieku grupās, līdz tā paša gadu desmita beigās iegūst plašāku atzinību kā viens no OBERIUtiem – Reālās mākslas apvienības biedriem.

 

Redzamais / neredzamais

„Līdz kaula smadzenēm reāli un konkrēti cilvēki, mēs esam pirmie ienaidnieki tiem, kas kastrē vārdu un pārvērš to bezspēcīgā un bezjēdzīgā izdzimtenī. Savā daiļradē mēs paplašinām un padziļinām priekšmeta un vārda jēgu, to nekādi neizpostot. [..] Konkrēts priekšmets, attīrīts no literatūras un ikdienas čaulas, kļūst par mākslas daļu… Jūs it kā sākat iebilst, ka tas nav tas priekšmets, ko jūs redzat dzīvē? Panāciet tuvāk un pataustiet to ar pirkstiem. Paskatieties uz to ar kailām acīm un jūs pirmoreiz ieraudzīsit to attīrītu no senā literārā zeltījuma. Varbūt jūs teiksit, ka mūsu sižeti ir „nereāli” un „neloģiski”? [..] Mākslai ir sava loģika, un tā nenoārda priekšmetu, bet palīdz to izzināt,” apgalvots 1928. gadā publicētajā OBERIU deklarācijā1. Tādēļ pirmā opozīcija, kurā skatīt Harmsa darbus, ir starp to, ko var, un to, ko nevar redzēt. Rakstnieka paņēmiens iekļauj uzsvērtu eksponēšanu. Tas piedod viņa darbiem arī tādu kā maketa, uzstādījuma elementu – jo savā poētiskajā analīzē viņš koncentrējas uz šauru telpu, fokusē savu skatienu, nodala lieko. Tomēr eksponētās vienības tā izrādās vienkārši zīmes, kas tikai nosacīti pārstāv funkcijas un attiecības, kam domātas. Tekstā tas izpaužas kā atkārtojums ar specifikāciju, uzskaitījums , piemēram, krājumu ievadošais darbs Lieta sākas ar teikumu : „Mamma, papus un mājkalpotāja ar nosaukumu Nataša sēdēja pie galda un dzēra.” Visi tālākie notikumi liek apšaubīt nozīmi, ko mēs ieliekam šajos gluži parastajos vārdos ar ikdienišķajām nozīmēm, izņemot (varbūt) pēdējo.

 

Rakstītais / nerakstītais

Uzreiz jāatzīmē, ka Reālās mākslas apvienības pastāvēšanas samērā neilgajā laikā Harmss prozu rakstījis pamaz. Tā vairāk (un garākās formās) tapusi jau pēc šī perioda. Tomēr šī laika pieredze ietekmējusi rakstnieka tālāko darbību. Ne tikai tādējādi, ka, lielā mērā pateicoties tieši šim mākslinieciskajam „bērnišķīgajam kreisumam”, Harmss turpmāk varēja rakstīt vienīgi „galdam” (tādēļ sacīt, ka viņš šajā laikā rakstījis, ar to saprotot komunikācijas veidu, kurā uztvērējs ir lasītājs, pašos pamatos ir ambivalenti). Galvenais veids, kā OBERIUtu darbi sasniedza auditoriju, bija mutvārdu uzstāšanās – lasījumi un teātra uzvedumi. Iespējams tādēļ arī rakstnieka prozas darbu formā daudz kas atgādina mutvārdu daiļradi, folkloru. Parasti krievu vārdi un ikdienas dzīves situācijas stāstnieka mutē iegūst īpašu folkloristisku intonāciju un poētisku šarmu – šeit jāatzīmē arī tulkotāja prasme atklāt šo bagātību latviešu valodā. Iesaistoši, viegli uztverami un atmiņā paliekoši sižeti un naratīva modeļi, nesarežģīti verbālās izteiksmes līdzekļi, ar ko kontrastē aprakstītā sirreālais un maģiskais raksturs. Šī apburošā vienkāršība ir propagandas laikmeta reālisma modelis. Noskaldot nost mākslīgo, perfekti saistītā un saliedētā stāstījuma forma ir kā ērti norijama tablete – ceļš uz citādo pasauli.

 

Skaistais / baisais

Fascinācija par vienkāršās tautas kultūras reālo skaistumu iepretim izglītoto aprindu tukšajai runāšanai ir viens no neizsmeļamiem avotiem ne tikai Harmsa darbos vien. Tomēr tieši tajos īsteni spilgti – gan stāstījuma formas, gan tēloto varoņu un notikumu ilgotajā vienkāršībā – arī slēpjas galvenais paradokss – fakts, ka izglītības un „tukšas” runāšanas paputējušais „zeltījuma” slānis ietver arī nepārtraukti darbināmu un aktualizējamu sarunu par vērtībām un normām, kas reālajām lietām (un ļaudīm) nav saistošas, tieši pateicoties pēdējo reālumam – tās (tie) vienkārši ir REĀLI un reāli IR, nemeklējot attaisnojumu un nepiepildot gaidas un prasības. Tādēļ, lai arī iztēlojamies patīkamo un skaisto, mīlestības kaislē ir agresija un dabiskajā, idilliskajā vientiesībā iekšā sēž briesmonis. Katra labi uzbūvēta un gludi saistīta tēla ķīla ir tā pakļaušanās instrumentālās efektivitātes nevis morāles imperatīvam. Ja skaists ir kaut kas, kas ir reāls, tad tieši tādēļ, ka reāls (un skaists), tas ir gan labs, gan slikts vienlaicīgi, t.i., tas nepakļaujas šim dalījumam, tāpat kā valodai arī īsti nepakļaujas. Tomēr, lai gan vienmēr klātesoša, pastāvīga, iteratīva un brutāli izteiksmīga, varmācība Harmsa prozā ir pārsteidzoši pēkšņa un negaidīta.

 

Izsakāmais / nesakāmais

Darbā Teiksma autors mēģina mūs par šiem draudiem brīdināt, sakot: „Lasītāj, aizdomājies par šo teiksmu, un tev kļūs neomulīgi!” (80.lpp.) Tomēr Teiksma ir viens no nevainīgākajiem stāstiņiem krājumā – par kautrīgu maza auguma cilvēku, kas grib kļūt garāks, bet nevar to pateikt burvei. Šis stāsts, lai arī šķietami nav tik krāšņs, kā daudzi citi, dod atslēgu Harmsa tēlainības izpratnei. Pēc būtības un svarīgāko nemaz nav iespējams pateikt, jo lietu būtība nepakļaujas valodai. Tomēr runāšana ir vērtība pati par sevi. Uz Harmsa tekstiem var skatīties arī kā uz runāšanas maratonu, valodspēles maratonu, kurā nepārtraukti veidojas virtuāls ienākums tam, kurš vadībā būs visilgāk – līdzīgi kā pasaku stāstītāju sacensībās, kas pazīstamas no folkloras un padomju ikdienā – savā nelielajā filozofiskajā atskatā uz komunistisko PSRS Boriss Groiss spilgti apraksta valodiskā kapitāla veidošanos un varu2. Un tomēr tieši šajā sociāli politiskajā kontekstā Teiksma ir arī skarba alegorija. Vārdā ir baisā puse, vārds var izrādīties ļauns un nepaceļams. Jo burve var iedot visu, ja tu saki, kas jāsaka, bet tu liedzies un visu iespējamo zaudē…

 

Iespējamais / neiespējamais

Opozīcija starp iespējamo un neiespējamo slēpj sevī vairākas citas apakšopzīcijas, kurās virzās un attīstās Harmsa doma par realitāti: vēlamais un esošais, plānotais un sasniegtais, iztēlē modelētais un realizējamais, arī dabiskais un nedabiskais, materiālais un imateriālais. No vienas puses, atsauce uz tā laika sociālo realitāti, kurā plāni, vēlamais un iespējamība dzīvē nereti praktiski (ne)darbojās ar brutālām sekām, no otras puses – pastiprināta interese, teju apsēstība ar matēriju kā primāro – taustāmo, vielisko, priekšmetisko, bet arī spēkiem un enerģijām, kas tajā valda. Harmsa prozas darbu mērķis nereti šķiet destruēt ikdienas objektu (un personu) formu vai funkciju, lai nonāktu pie visa dabiskā pamata (piemēram, esamības). To tad Harmss pēkšņi un negaidīti arī dara – ne-likumsakarīgi un ne-saistīti, balstoties uz gadījumu un asociāciju, pret lasītāja gaidām vai iezīmētajām iespējamā robežām. Šoks uz īsu mirkli ļauj lasītājam ielavīties aiz iespējamā / neiespējamā robežām, kamēr prāts, ātri izanalizējot datus, izliek jaunas sistēmas aprises izpratnei un skaidrojumam. Aplūkojamajā prozas izlasē ietvertais garstāsts Vecene komentārus neprasa. Vecene ir neiespējamais, kas kļuvis iespējams, realitāte un murgs, brīvība, kas nozīmē cietumu, un sirdsapziņa, kas moka nevainīgo (jo nemoka vainīgo) – Harmsa, Sartra, Heidegera, Hitlera un Staļina laika fantasmagorijā Vecene skatāma citā sistēmā kā Dostojevskim.

 

Objektīvais / subjektīvais

Veceņu, tiesa, tekstos netrūkst. Tāpat kā jaunu, apaļīgu meiteņu un neķītru veču. Cilvēka dzīve kā ceļš no bērna līdz vecim ar vienu un to pašu subjekta perspektīvu un objektīvi atšķirīgiem ķermeņiem ir izteiksmīgu pretstatu pamats. Stāsts par Ļidočku un pedofilu (67. lpp.) ir izaicinošs savā riebīgumā (lai arī sarakstīts mīlīgā bērna skatījumā, neļaujot aizmirst, ka maizi autors pelnījis, rakstot bērniem). Izaicinošā amoralitāte atkal ir norāde uz kailo, baiso dabu un dziņām, kuras neredzami virza un maina pasauli, bet nepazīst labu un ļaunu. Dzīve kā bioķīmisku reakciju virkne, enerģija, elektrība, relativitāte – dabas likumi, kas 20. gs. gaitā tiek plaši instrumentalizēti, ļauj iztēloties un objektivizēt arī netaustāmo. Harmss, piešķirot tēla statusu, objektivizē vārdus, skaņas, smaržas, taustes un garšas sajūtas, atmiņas, iespaidus un ieved tos simboliskajā līmenī – valodā. Daudzi tekstu elementi norāda uz šo programmu – pārsvarā stāstos darbojas trešās personas, sauktas konkrētos personvārdos (tai skaitā reālu personu – autora draugu, domubiedru un naidnieku vārdos), un aprakstītais ir izteikti konkrēts, priekšmetisks, darbības elementāras u. tml. Teksts formāli ievēro objektivitātes principus. Tomēr skaidrs, ka tikai šai sistēmai šķietami nederīgā, deviantā subjekta nemiers, šaubas, maldīšanās un sacelšanās objektīvajā pasaulē piešķir Harmsa tekstiem to traģiku, kas piemīt nerimtīgiem patiesības un jēgas meklējumiem un liek viņu mīlēt arī mūsdienās: „Es nesāku spiest ciet ausis. Visi aizspieda, bet es ne, un tāpēc tikai es visu dzirdēju. Tāpat es arī neaizklāju acis ar netīru lupatu, kā to darīja visi. Un tāpēc es visu redzēju. Jā, es viens visu redzēju un dzirdēju. Taču par nožēlošanu es nekā nesapratu, un tāpēc ko gan tas dod, ka es viens visu redzēju un dzirdēju, vai ne?” (190.lpp.)

  1. Citēts no Кобринский, A .A. Я участвую в сумрачной жизни. Гпагоп 4., 1991., 9. стр.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Groys, B. Kommunistisches Postscriptum. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu