punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Vilkābeles šifrs

Jānis Taurens

17/04/2015

 

Visām reliģijām ir kāda kopīga iezīme, kas norāda, ka to izcelsme ir pateicību parādā senās cilvēces nenobriedušajam intelektam, – tās visas pārsteidzoši viegli uztver pienākumu teikt patiesību: tās neko nezina par Dieva pienākumu pret cilvēci savos vēstījumos būt patiesam un skaidram.

(Frīdrihs Nīče. Rītausma, I, 91)

Par ko nevar runāt, par to jāklusē.

(Ludvigs Vitgenšteins. Traktāts, 7)

 

Nīčes Rītausma, kurā viņš runā par pienākumu būt patiesam un skaidram, iznāk 1881. gadā, bet piecus gadus vēlāk viņš sacer jaunu priekšvārdu agrāk tapušam darbam Cilvēciskais, pārlieku cilvēciskais. Jau pirmajā jaunā ievada paragrāfā Nīče atsedz šokējošu patiesības un melu, patiesā un aplamā jēdzienu sajaukšanu, tādu kā velnišķīgu riņķa danci ap tiem. Atskatoties uz savu, kā viņš to tagad dēvē, apzināto maldīšanos, savu uzskatu „viltošanu”, Nīče kaismīgi izsaucas: „…ko jūs zināt, ko jūs varat zināt par to, cik daudz pašsaglabāšanās viltības, cik daudz prāta un augstākās aizgādības šādā pašapmānā ir ietverts, – un cik daudz melīguma (Falschheit) man vēl vajadzēs, lai es atkal un atkal varētu pieļaut sava patiesīguma (Wahrhaftigkeit) greznību?…”1 Taču spēkā paliek arī Rītausmā pašam Dievam izteiktā prasība „savos vēstījumos būt patiesam un skaidram”, ko Nīče nedaudz citā kontekstā, vēršot to pret baznīcu kā institūciju, atkārto Antikristā,2 – šeit reliģiskās pārliecības kultivēšana tiek pielīdzināta „pamatotiem meliem”.3

Pretēji izteikumi un pretrunas, kas slēpjas aiz retoriski kāpinātas intonācijas, Nīčes tekstos nav nekas jauns, ne velti Karls Krauss viņu apsūdzējis kā „aforisma nodevēju par labu iespaidam”. Spilgtā frāze „aforisma nodevējs” parādās Valtera Benjamina rakstā Karls Krauss un visticamāk pieder Benjaminam, taču turpat tālāk viņš citē paša Krausa vārdus: „Mans viedoklis ir, ka izvirtušā eiropeiskā stila elementu sajaukumam viņš [Nīče – J. T.] vēl tika pievienojis psiholoģiju un ka viņa no jauna radītais valodas līmenis ir esejisma līmenis, tāpat kā Heinem tas ir feļetonisma līmenis.”4 Psiholoģisms, esejisms, kas pievienojas izvirtuša stila juceklībai un rada stilistisku „nodevību” pret skaidrību un domas kodolīgumu, kas taču būtu aforisma žanra pamatiezīmes, – kā gan lai šeit runā par domas patiesumu un skaidrību! – tā varētu izsaukties. Un vācu valodā rakstītās aforistiskās domas vēsturē ir arī cits atzars, kad „vesels filozofijas mākonis kondensējas valodas mācības pilienā”. Šī Vitgenšteina piezīme no Filozofisko pētījumu otrās daļas attiecas ne tikai uz refleksijas par valodu funkciju, bet arī viņa paša izteiksmes veidu, un, iespējams, ļauj saprast Vitgenšteina neadekvāto – pēc ikdienas dzīves kritērijiem – reakciju, piemēram, uz viņa krievu valodas skolotājas Fanijas Paskālas frāzi, ko viņa izteica, guļot slimnīcā: „Es jūtos kā sabraukts suns.” Kā savās atmiņās norāda Paskāla, Vitgenšteins esot ar riebumu atbildējis: „Tu nezini, kā jūtas sabraukts suns.”5 Arī šeit var saskatīt neapzinātu psiholoģisku manevru no Paskālas puses – mēģinājumu izraisīt pastiprinātu līdzjūtību, radot klausītājā spilgtu ainu (sabraukts suns) un nemaz nerūpējoties par to, vai sacītajam vispār iespējama kāda jēga, jo, ja mēs principā nevaram zināt, kā jūtas suns, tad ir maldinoši attiecināt šādu sajūtu uz sevi apgalvojuma formā, kurai šajā gadījumā vajadzētu norādīt, ka runātāja pretendē uz patiesas informācijas sniegšanu. Par ko nevar runāt, par to jāklusē.

Nīče, cik zinu, nav sevi salīdzinājis ar sabrauktu suni, lai arī ormaņa nežēlīga apiešanās ar zirgu 1889. gada 3. janvārī izraisa viņa sabrukumu un viņa jūtīgumu raksturo iepriekš citētais kaismīgais „…ko jūs zināt, ko jūs varat zināt…”. Tomēr tāds „krausiānietis” kā Vitgenšteins6 uz šo ekspresīvo žestu, iespējams, atbildētu, ka arī pats Nīče par sevi var zināt tikai to, kā viņa personību ir sapratuši līdzcilvēki. Atziņa nav jauna – ja pametam „tīrās” filozofijas lauku, tad, runājot par Legrandēna nespēju pašam pamanīt savu snobismu (Kombrē), Prusts vispārina šo domu, rakstot, ka mēs vienmēr zinām tikai citu kaislības, un spējam nonākt pie zināšanām par savējām, vien pateicoties citiem cilvēkiem – viņi mums tās iemāca jeb pavēsta. Prusta teikuma nobeigums – …ce n’est que d’eux que nous avons pu l’apprendre7 – ir lielisks, tāpēc šeit vien pārstāstu domu un baudu citu Prusta tulkotāju izteiksmes meklējumus. Atšķirībā no klasiskā Alekseja Ļubimova un uz pēdējiem franču izdevumiem balstītā Jeļenas Bajevskas šīs frāzes varianta Skaidrītes Jaunarājas „…kuras bijis iespējams mums parādīt” skan nedaudz aprauti. (Tā kā tiek runāts par snobismu, tad les passions viņa pirms tam tulko kā „vājības”: „Viņš nevarēja zināt, vismaz pats sevi vērtējot, nevarēja izsecināt, ka ir snobs, jo mēs vienmēr pazīstam tikai citu vājības, un, ja tiekam skaidrībā ar savām, tad arī vienīgi par tām, kuras bijis iespējams mums parādīt.”)8 Vārdi „iespējams parādīt” atstāj nenoteiktību – kas tad ir tie, kas parāda, lai gan, atkrītot pašam kaislību (snobisma) īpašniekam, kā arī izslēdzot dievu un eņģeļu iejaukšanos, paliek, protams, tikai citi cilvēki. Tomēr Skaidrītes Jaunarājas tulkojumā manu uzmanību saistīja vēl kaut kas, proti, izvēle par labu vārdam „parādīt” (tam vajadzētu atbilst franču apprendre), kas, varbūt pateicoties tulkotājas intuīcijai, netieši ved mūs pie Vitgenšteina valodas koncepcijai svarīgā nošķīruma starp „rādīt” un „teikt” (zeigen un sagen). Loģiski filozofiskā traktātā lasām (4.1212): “Ko var parādīt, to nevar pateikt.” (Traktātā gan netiek pieļauta atšķirība starp subjekta priekšstatu pašam par sevi un citu skatījumu, par kura iespējamību vispār netiek runāts; šī atšķirība kā kritika par indivīda priviliģētu pieeju savai iekšējai jūtu pasaulei tiks izvērsta Filozofiskajos pētījumos.)

Lai cik arī Prusta izsmalcinātās teikuma konstrukcijas nebūtu atšķirīgas no Vitgenšteina aforistiskā (turklāt bez jebkāda psiholoģisma!) stila, varam jautāt, vai Prusta garie apraksti nemēģina tvert netveramo, pasacīt nepasakāmo – to, ko mums varētu tikai netieši parādīt noteiktas pasaules un citu cilvēku izturēšanās iezīmes? Vai šeit iespējama skaidra un nepārprotama izteiksme, kas ļautu tālāk vaicāt par teiktā patiesumu? Prusta doma gan arī nav pārprotama, viņš, tā varētu teikt, balstās uz „franču ikdienas valodas” (ak, kādas ikdienas valodas!) slēptajām konvencijām.9) Un tomēr – vai Prusta valoda vairāk nelīdzinās dzejai?10) Turpretī Traktātā tiek runāts par skaidriem un jēgpilniem teikumiem, kas pasaka – patiesi vai aplami –, ka „tas ir tā un tā” (4.5). Bet arī Vitgenšteina gadījumā varētu jautāt, kas tad viņa valodas koncepcijā tiek atvēlēts „parādīšanai”?

Uzskaitījums, kas kalpotu kā atbilde uz šo jautājumu, nebūt nav īss. Savās piezīmēs Traktāta tulkojumam neesmu minējis būtisku Maksa Bleka paskaidrojumu par „rādīt” un „teikt” nošķīrumu, tagad, izmantojot gadījumu, tulkoju Bleka komentāra fragmentu pilnībā (numerācija kvadrātiskās iekavās un Bleka teksta izkārtojums stabiņa veidā ir mans).11

Starp lietām, par kurām Vitgenšteins saka, ka tās sevi parāda ir:

[1] propozīcijas jēga (4.022a),
[2] ka propozīcija ir par noteiktu priekšmetu (4.1211a),
[3] ka divas propozīcijas ir par to pašu priekšmetu (ibid.),
[4] ka dotais simbols apzīmē priekšmetu (4.126(3)c),
[5] ka dotā zīme apzīmē skaitli (ibid.),
[6] ka zīmei „~” realitātē nekas neatbilst (4.0621b),
[7] ka loģiskās propozīcijas (tautoloģijas un pretrunas) neko nesaka (4.461a),
[8] ka nav tādas lietas kā dvēsele (5.5421a),
[9] ka divas dotās propozīcijas ir savstarpēji pretrunīgas (6, 1201a),
[10] ka divas dotās propozīcijas izriet viena no otras (6.1221),
[11] ka divām izteiksmēm ir tā pati nozīme (6. 23b).

Turpat iekavās Makss Bleks, turpinot savu uzskaitījumu, piebilst, ka sevi parāda arī:

[12] „empīriskās realitātes robeža”, 5.5561b;
[13] tāpat tas, „ko solipsisms nozīmē”, proti, ka „pasaule ir mana pasaule”, 5.62c;
[14] un sevi parāda „mistiskais”, 6.522.

Tātad valodas uzbūvē sevi parāda jeb manifestē vesela rinda loģisku valodas (un pasaules) īpašību, kā arī empīriskās realitātes robeža, tas, ka „pasaule ir mana pasaule” (solipsisms), un mistiskais jeb „vārdos neizsakāmais”. Pēdējos trīs piemērus Makss Bleks gan uzreiz nosauc par apšaubāmiem vai nenoteiktiem (doubtful) un šajā vietā tiem tālāk nepievēršas.

Ja reiz ir tā – „ko var parādīt, to nevar pateikt” –, tad visas uzskaitītās lietas, ne tikai mistiskais, būtu saucamas par neizsakāmām, un nedaudz komiski skan Bleka citāta sākums, kurā viņš apgalvo, ka „Vitgenšteins saka…” kaut ko par neizsakāmo. Šķietamā pretruna atrisinās daudzkārt atzītajā Vitgenšteina teksta kā nejēgas teksta un viņa valodas koncepcijas kā neiespējamās jeb neizsakāmās semantikas vērtējumā, uz ko metaforas veidā norādīts arī pašā Traktātā (6.54): „…uzkāpjot pa kāpnēm, ir, tā sakot, tās jāaizgrūž.” Tātad, varam teikt, pats Vitgenšteina teksts kalpo kā – iespējams, loģiski retorisks – līdzeklis noteiktas attieksmes iegūšanai.

Šī attieksme ir trausla, tā Kristas Volfas Kasandra izsaucas: „…viņš iemācīja mani domāt kaut ko nedzirdētu [tas ir, viņai neiespējamu un neizsakāmu – J. T.]: pasaule varētu pēc mūsu bojāejas turpināties”,12 tādējādi atceļot subjekta vai noteiktas cilvēku kopas un pasaules robežu sakrišanu, un, iespējams, tāpēc Vitgenšteins savu attieksmi pārbauda karā (Trojas karu ir pārdzīvojusi arī Kasandra). Šī attieksme ir saucama par filozofisku un tai piemīt – līdzīgi kā Nīčes gadījumā – kaislīgas apmātības spēks, tikai šī apmātība Vitgenšteinam virzīta uz valodas nošķīrumu skaidrību, kamēr Nīče un Prusts ir vairāk dzejnieki. (Grūti būt filozofam, ja neesi dzejnieks vai nemīli dzeju. Tad vismaz kā tās aizvietotāji jāpieņem loģika un matemātika, kas nebūt neizslēdz kaislību…) Taču ko gan par dzeju saka Vitgenšteins? Kādā 1917. gada 9. aprīļa vēstulē Paulam Engelmanam (šajā laikā Vitgenšteins strādā pie Traktāta teksta) viņš raksta: „Ūlanda dzejolis ir patiešām lielisks. Ja cilvēks nenopūlas, lai izteiktu neizsakāmo, tad nekas netiek zaudēts. Bet neizsakāmais – neizsakāmi – tiek ietverts izteiktajā.”13 Sarakstē minētais Ludviga Ūlanda dzejolis Grāfa Eberharda vilkābele (Graf Eberhards Weißdorn, 1810) ir gana vienkāršs, var pat teikt, ka tajā koncentrētā dzejas formā ir aprakstīti kāda krusta karotāja dzīves daži fakti, piemēram, reiz, jājot caur mežu, viņš nošņāpis zaļojošu zariņu un piespraudis pie cepures, devies ar to kaujās un pāri jūrai mājup utt. Mūža beigās vilkābele, kas izaugusi no zariņa, atgādina viņam pagājušos laikus un tālās zemes.14

Ūlanda dzejoli, iespējams, var izmantot, lai paskaidrotu Traktātā minēto neizsakāmo laimīga un nelaimīga cilvēka pasaules atšķirību – „Laimīgajam ir citāda pasaule nekā nelaimīgajam” (6.43) –, proti, abi raudzīsies uz vienu un to pašu vilkābeli, bet viņu attieksme pret to būs atšķirīga, tikai šī atšķirība nepiederēs pasaules faktiem, tātad nebūs izsakāma valodā, kuras jēgas nosacījumus Vitgenšteins ir mēģinājis formulēt. Tomēr diez vai Grāfa Eberharda vilkābeli var uzskatīt par tipisku mākslas valodas piemēru – mūzika vai arhitektūra taču vispār neveic nekādus faktu apgalvojumus, neko mums nepasaka. Kur slēpjas to izteiksmes spēks, vai pastāv tīra rādīšana, kas mums sniedz nepasakāmo? Atbilde, kuru var meklēt turpmākajās, pēc Traktāta tapušajās Vitgenšteina piezīmēs, būtu tāda, ka arhitektūras un mūzikas „mākslinieciskā vēstījuma” jēga tieši balstās uz tīru rādīšanu jeb žestu (bet ne jau ikdienā lietotā apzīmējuma „teatrāls žests” nozīmē).15 Kādā 1942. gada piezīmē lasām: “Arhitektūra ir žests.”16 Kādā citā piezīmē, kas tapusi aptuveni gadus desmit agrāk, Vitgenšteins runā par skaņdarbiem, kas komponēti pie klavierēm, citiem vārdiem sakot, sacerēti ar rakstāmspalvu, un tādiem, kas tapuši tikai ar iekšējo dzirdi, un norāda, ka tiem jābūt pilnīgi citam raksturam, jārada pavisam atšķirīgs iespaids. Vitgenšteins ir pārliecināts, ka Brukners ir komponējis tikai ar iekšējo dzirdi, Brāmss – ar spalvu.17 Ja arī pēdējā piezīme maz ko palīdzēs mūsdienu cilvēkam, kuram ir citi klausīšanās paradumi, varam tomēr – uzticoties Vitgenšteinam – teikt, ka atšķiras šo komponistu muzikālie žesti, tas, ko parāda viņu mūzika.

Bet kā ir ar paša Vitgenšteina tekstiem, vai Traktāts ir vien izteiksmīgs žests (vārdam „izteiksmīgs” tad vajadzētu ietvert visu loģiski matemātisko darba koncepciju)? Traktātam sekojošā atteikšanās no turpmākās nodarbes (vismaz uz laiku) ar filozofiju un došanās uz kādu nomaļu Austrijas ciematu, lai strādātu par skolotāju, liek domāt tieši par šādu žesta izpratni. Bet Pirmā pasaules kara laika gan parastā rakstā, gan šifrā veiktās piezīmes jeb dienasgrāmatas, kurās bez loģiskās neizsakāmā izpratnes runāts arī par mistisko „neizsakāmo” – piemēram, dzīves jēgu, kas taču ir ārpus pasaules,18 – vai tā ir slēpta (intīmākajos gadījumos „šifrēta”) atteikšanās no klusēšanas par to, ko nevar pateikt?

Kādā no daudzajiem rakstiem par Vitgenšteinu pausta trāpīga atziņa, ka viņš sarunās atstājis lielāku iespaidu kā lekcijās, un lekcijās – lielāku kā rakstos, kas vēlāk nāca gaismā, „drīzāk vārdotājs vai orators burvis, nevis sistemātisks domātājs” – tā viņu vērtē Braiens Makginess.19 Žests, kas lielākā mērā piemīt runātājam nekā rakstītājam, tad būtu domas autora ziņā, it īpaši tāda, kāds bijis Vitgenšteins, kuram skaidri pateiktais vienlaikus iezīmē pateikšanas robežas un tādējādi parāda („neizsakāmi ietver”) neizsakāmo. Taču kas notiek ar auditoriju, žesta vēstījuma saņēmēju? Un mūzikas klausītāju? Cilvēku, kuram arhitektūra ir kaut kas vairāk par noteiktu funkciju nodrošinājumu? Uz pēdējo jautājumu atbildi sniedz pats Vitgenšteins, un esmu jau to norādījis šajā portālā publicētā raksta nobeigumā: „…kāds uzbūvē noteiktu māju, mēs atsakāmies tajā dzīvot un aizbēgam.” Bēgšanas no kaut kā vai tieši pretējas drošības sajūtas iemesls varētu būt arī Traktātā minētais mistiskais. Par mistisku var saukt to absolūtas drošības sajūtu, kas pašam Vitgenšteinam, iespējams, radusies pēc Ludviga Ancengrubera lugas Kreuzelschreiber noskatīšanās. Šo sajūtu Vitgenšteins raksturo Lekcijā par ētiku (1929): „Es esmu drošībā, nekas man nevar nodarīt ļaunu, lai kas notiktu pasaulē.”20

Taču šādas sajūtas vieta pasaulē – tā nav vairs tikai „mana pasaule” – nav precīzi nošķirama no Bruknera mūzikas īpašā rakstura vai ziedošas vilkābeles iespaida, ko tik izvērsti jau minētajā romānā aprakstījis Prusts. Vienmēr jau paliek arī darbības lauks, kur mums jābūt patiesiem un skaidriem. Bet vai mākslai līdz ar Ūlandu vien jāpasaka, ka augstu virs galvas maigi šalc vilkābeles zars – vai neizsakāmā lauks nav daudz plašāks par „skaidriem un patiesiem vēstījumiem”, un ne jau tikai tāpēc, ka mums tam nav iespējams piemērot kvantitatīvu, empīrisku kritēriju, bet tāpēc, ka par to tik daudz ar visu iespējamo „melīgumu” un „patiesīguma greznību” (gan mākslā, gan ikdienā – varētu piebilst) ir jau pateikts? Kā zināms, arī Vitgenšteins, kā brīvprātīgais piedaloties Pirmajā pasaules karā, galu galā ir atteicies no šifrētu piezīmju rakstīšanas.

 

  1. Nietzsche F. Menschliches, Allzumenschliches. Vorrede, 1. Šeit un citviet, ja nav norādīts citādāk, mani tulkojumi. Nīčes teksti tulkoti pēc internetā pieejamā kritiskā viņa darbu izdevuma. Sk. Nietzsche F. Digitale Kritische Gesamtausgabe Werke und Briefe [auf der Grundlage der Kritischen Gesamtausgabe Werke. Hrsg. von G. Colli und M. Montinari. Berlin/New York: Walter de Gruyter, 1967ff. und Nietzsche Briefwechsel Kritische Gesamtausgabe. Hrsg. von P. D’Iorio. Berlin/New York: Walter de Gruyter, 1975ff.]:
    http://www.nietzschesource.org/texts/eKGWB  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Der Antichrist var tulkot arī kā „Antikristietis”.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Nīče F. Antikrists. No vācu valodas tulk. P. Brants. Rīga: AGB, 2005, 115. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Sk. Benjamins V. Karls Krauss, Iluminācijas. No vācu val. tulk. I. Ījabs. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 396. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Šīs Vitgenšteina un Fanijas Paskālas sarunas interpretāciju sk. Taurens J. Valodas slimība, Latvijas Universitātes raksti. 784. sējums. Filosofija. Sast. L. Biteniece. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012, 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Tā savā darbā Vitgenšteina Vīne viņu pamatoti sauc Elans Jeniks un Stīvens Tulmins – sk. Janik A., Toulmin S. Wittgenstein’s Vienna. A Touchstone Book, 1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Izmantoju Gūtenberga projektā pieejamo franču tekstu; diemžēl šeit netiek sniegta nekāda informācija par teksta avotiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Prusts M. Zudušo laiku meklējot. No franču val. tulk. S. Jaunarāja. Rīga: Jumava, 1996, 127. lpp. Pats romāna nosaukums (Svana pusē) dīvainā kārtā pazudis no šī izdevuma vāka, titullapas un pat Oksanas Vilnītes pēcvārda sākuma. Nosaukums ir atjaunots tulkojuma atkārtotā izdevumā Laikraksta Diena bibliotēkā (Mediaset Group, 2006); minēto fragmentu šajā izdevumā sk. 109. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. “Noklusētās vienošanās, kas vajadzīgas, lai saprastu sarunvalodu, ir ārkārtīgi sarežģītas.” (Traktāts, 4.002  (atpakaļ uz rakstu)
  10. „Dzejnieks tad arī bija tas, kurš izmēģināja Bergsona pieredzes teoriju.” – Tā par Prustu raksta Benjamins. (Benjamins V. Par dažiem Bodlēra motīviem, Iluminācijas, 207. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Black M. A Companion to Wittgenstein’s ‘Tractatus’. Cambridge University Press, 1964, pp. 190–191. Mazie burti aiz paša Vitgenšteina teksta numerācijas ir Bleka un citu lietots apzīmējuma veids, kas norāda uz katras numurētās teksta vienības teikuma kārtas numuru (burti lietoti, lai tie nejuktu ar Vitgenšteina lietotajiem cipariem; bet cipars iekavās – uz rindkopu numerāciju, ja doto vienību – kā tas ir tikai atsevišķos gadījumos – veido vairākas rindkopas. Manos komentāros pie 4.1212 ir norāde uz īsāku (salīdzinot ar citēto) Reja Manka atziņu, ka „rādīt” un „teikt” nošķīrums attiecas arī uz ētikas un reliģijas atziņām, kas (papildināšu šeit), „lai arī neizsakāmas, manifestē sevi dzīvē” (sk. Monk R. Ludwig Wittgenstein: The Duty of Genius. Penguin Books, 1991, p. 142).  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Wolf C. Kassandra. Erzählung. Mit einem Kommentar von Sonja Hilzinger. Suhrkamp, 2011, S. 18.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Wittgenstein–Engelmann: Briefe, Begegnungen, Erinnerungen. Hrsg. von I. Somavila. Insbruck: Haymon, 2006, S. 24.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Dzejoļa oriģinālu sk. http://www.zeno.org/Literatur/M/Uhland,+Ludwig/Gedichte/Gedichte+(Ausgabe+letzter+Hand)/Balladen+und+Romanzen/Graf+Eberhards+Wei%C3%9Fdorn  (atpakaļ uz rakstu)
  15. „Žests” šeit drīzāk nozīmē kaut ko līdzīgu tam, ko ar „žestu” saprot Benjamins, interpretējot Kafku; par to sk. manu rakstu šajā žurnālā Prolegomeni kādam ceļojumam: Benjamina un Kafkas arhitektūras žests.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Wittgenstein L. Vermischte Bemerkungen. Hrsg. von G. H. von Wrigt, Werkausgabe. Bd. 8. Frankfurt am Maim: Suhrkamp, 1992, S. 510.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Ibid., S. 466.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. Sk. ierakstu nešifrētajā dienasgrāmatā (11.6.1916.); fragmenta tulkojums: Vitgenšteins L. Loģiski filozofisks traktāts. Tulk. J. Taurens. Rīga: Liepnieks & Rītups, 2006, 192. lpp. (komentārs pie 6.41).  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Sk. McGuinness B. The Unsayable: The Genetic Account, Approaches to Wittgenstein: Collected Papers. London and New York: Routledge, 2006, p. 165.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Wittgenstein L. A Lecture on Ethics, Philosophical Occasions, 1912–1951. Ed. by J. C. Klagge and A. Nordmann. Hackett Publishing Company, 1993, p. 41. Esmu tulkojis šo lekciju, tulkojums ir publicēts un pārpublicēts, taču tas ir gana vecs un nepārskatīts, tāpēc lietoju un atsaucos uz oriģinālu.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu