punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Par pareizo un nepareizo

Katrīna Rudzīte

20/04/2015

 

Varētu pieņemt, ka visi vai vismaz lielākā daļa cilvēku vēlas dzīvot sakārtotā, drošā un veselā sabiedrībā, un lietas dažkārt noiet greizi nevis tāpēc, ka kāds izmisīgi censtos sabotēt sabiedrības kopīgo mērķi, bet gan tā vienkāršā iemesla dēļ, ka priekšstati par to, kā nonākt līdz mērķim, ir tik atšķirīgi un nereti pretrunā cits citam. Visi, kas tādā vai citādā veidā ir saistīti ar bērnu audzināšanu un izglītošanu, noteikti vēlas, lai bērna pieaugšanas process noritētu pēc iespējas labvēlīgākos apstākļos, kuros bērns atbilstoši savam vecumam apgūtu noteiktas zināšanas un prasmes, kas pakāpeniski veidotu viņu par daudzpusīgi izglītotu, spriestspējīgu cilvēku ar atvērtu domāšanu un stabilu vērtību sistēmu. Jo tieši sabiedrībā, kuru veido indivīdi, kas apveltīti ar visu iepriekšminēto, mēs visi gribam dzīvot. To noteikti grib arī bērnu tikumiskās attīstības aizstāvji, kas ierosina skolās ierobežot mācību materiālu, kas varētu šo attīstību negatīvi ietekmēt, izmantošanu, un vienīgais mērķis šādu ierobežojumu pieņemšanai ir bērnu labklājība un viņu interešu aizsargāšana. Bet varbūt šāds uzskats pēc būtības ir maldīgs, un ne visam, kas mēģina slēpties aiz labiem nodomiem un vērtību sargāšanas plīvura, tik tiešām piemīt ar sabiedrības labklājības veicināšanu saistīti nolūki.

Saprotu, ka divas ļoti bīstamas, vērtību izpratni potenciāli degradējošas un tāpēc stingri iegrožojamas tēmas ir vardarbība un seksualitāte. Pirmajā mirklī plāns rūpīgāk kontrolēt, kad un kādā veidā skolēni par šīm lietām tiek informēti, izklausās ļoti saprātīgs. Man kā cilvēkam, kurš pieaugušā vecumā ļoti nelabprāt izvēlas lasīt literatūru, skatīties kino vai patērēt cita veida mākslu, kurā parādās detalizēti vardarbības apraksti vai tuvplāni, un šī paša iemesla dēļ izvairās no ziņu portālu apmeklēšanas, vajadzētu uzskatīt plānotos ierobežojumus par jo īpaši pozitīvām izmaiņām izglītības procesā. Tomēr mēs dzīvojam pasaulē, kurā eksistē gan seksualitāte, gan, diemžēl, arī vardarbība. Daudzu un dažādu iemeslu dēļ abas šīs tēmas ir ļoti svarīgas, un, kaut arī, protams, rūpīgi jāizvērtē, kā un kādos apstākļos, bet par tām ar bērnu ir jārunā. Lai pieņemtu ierobežojumus, kas saistās ar to, kādi materiāli drīkst vai nedrīkst tikt izmantoti mācību stundās, šie nosacījumi būtu jāformulē daudz skaidrāk par tik izplūdušām frāzēm kā „tāds, kas var negatīvi ietekmēt bērna tikumisko audzināšanu” vai „vecumam nepiemērota informācija”. Tās visas ir abstrakcijas, kas paver brīvas personiskās interpretācijas iespējas – kādam var šķist, ka skolēns piektajā klasē nav gatavs veselības mācības grāmatā ieraudzīt kailu sava un pretējā dzimuma ķermeni, citam var likties, ka no literatūras programmas jāizņem kāds sacerējums, jo tā sižets ataino bērna psihi potenciāli traumējošus notikumus (šajā kontekstā, manuprāt, ir apdraudēta vismaz puse no tās literatūras, kas pašlaik ir skolu programmās), vēl kāds var izmantot šos ierobežojumus kā ieganstu, lai izvairītos no iespējami sarežģīta dialoga ar bērnu, kurā nāktos domāt, kā atbildēt uz dažādiem, iepriekš neprognozējamiem jautājumiem. Manuprāt, izvairīšanās skolā runāt par seksualitāti būtu ne tikai dīvaina, bet arī potenciāli kaitnieciska: tradicionālo vērtību aizstāvji mēģina argumentēt, ka pārmērīgs uzsvars uz seksualitāti rada greizu un vienkāršotu izpratni par cilvēku savstarpējām attiecībām, tikpat labi arī šādam viedoklim var pārmest primitīvu skatījumu uz informētību par seksualitāti un ar to saistītiem pozitīviem un negatīviem faktoriem – seksuālā izglītošana nenozīmē tikai radīt priekšstatu par to, kas ir seksuālas attiecības starp diviem cilvēkiem, ka to iespējamās sekas ir grūtniecība, kā no tās izvairīties utt. Seksualitātes izpratne ir cieši saistīta ar sava ķermeņa apzināšanos un izprašanu, tāpat arī ar savas autonomijas un fizisko un emocionālo robežu aptveršanu. Valstī, kurā ir tik augsti pedofilijas rādītāji, izglītības procesā padarīt seksualitāti par tabu tēmu ir jo īpaši absurdi un neapdomīgi. Ir naivi iedomāties, ka gadījumā, ja materiāli ar konkrētu saturu, pazudīs no mācību klasēm, maģiski izgaisīs arī visa pārējā informācijas gūzma, ar kuru bērns dienu dienā saskaras internetā, televīzijā, pagalmā vai sabiedriskajā transportā noklausītās sarunās. Bērni tāpat zinās, ka eksistē sekss, grūtniecība un homoseksualitāte, jautājums, kāds būs viņu izpratnes līmenis un attieksme pret šīm parādībām. Skolai vajadzētu būt vietai, kur par šīm tēmām nevis izvairās runāt, bet tieši otrādi – tās tiek pārrunātas pieaugušu, zinošu un atbildīgu cilvēku vadībā, kas ne tikai dod informāciju, bet ir spējīgi un gatavi to izskaidrot, kā arī atbildēt uz bērnu interesējošiem jautājumiem. Skolā būtu jāmazina apjukums un neskaidrība, nevis tie jāvairo, ignorējot tēmas, jautājumus un problēmas, kuras ir aktuālas un tādā vai citādā līmenī nepārtraukti klātesošas jebkurā dzīvē. Mēs taču vēstures stundās neizvairāmies bērniem stāstīt par karu vai bioloģijas stundās pieminēt fiziskas pataloģijas tāpēc, ka tas bērnu var izbiedēt. Izglītības sistēmas mērķim vajadzētu būt zināšanu sniegšanai par tādu pasauli, kāda tā ir, nevis tādu, kādā būtu vienkāršāk un ērtāk dzīvot.

Ja mēs uzskatām bērnus par maziem muļķīšiem, kurus jāpasargā no visa, kas potenciāli varētu viņus izbiedēt vai negatīvi ietekmēt, tad mums jāpārstāj bērnus laist pasaulē, jo tā nav rozā poniju zeme, kurā cilvēkam nekad nenākas sastapties ar lietām, kurām viņš „nav gatavs”. Daudz būtiskāk par noteiktu objektu aizmālēšanu vai patvaļīgu izgriešanu no bildes, ir brīdī, kad bērns sastopas ar jaunu informāciju, spēt būt viņam līdzās un sniegt adekvātus skaidrojumus, ieskicēt kontekstus, piemērus. utt. Būtiski ir, lai bērns nepaliktu viens ar kaut kur sagrābstītām informācijas drumslām, kas raisa apjukumu un biedē. Atceroties gadījumu Juglas vidusskolā, kas raisīja plašu rezonansi sabiedrībā, daļa vecāku par bioloģijas stundā izmantotajiem bukletiem, kuros tika aplūkoti ar seksualitāti saistīti jautājumi, ne tikai nav pauduši nosodījumu, bet pat izteikuši pozitīvu attieksmi, jo šāda tipa materiāls mudina uzsākt sarunas par tēmām, kuru pārrunāšanai ar bērniem viņiem ne vienmēr ir viegli uzņemties iniciatīvu.

Es sliecos domāt, ka publiskajā telpā izskanējušās bažas par to, ka tik neskaidri formulēti ierobežojumi varētu ārkārtīgi negatīvi atsaukties uz literatūras stundām, varētu būt pamatoti. Apdraudēta varētu būt gan klasikas darbu, gan arī jaunākās literatūras, cik nu tāda tur vispār šobrīd rodama, atrašanās mācību programmā, jo lielā daļā no šiem darbiem ir atainota emocionāla vai fiziska vardarbība. Es esmu izaugusi grāmatu pasaulē diezgan burtiskā nozīmē – lasīju daudz vairāk, nekā darīju jebko citu. Man nebija nekādu aizliegumu attiecībā uz literatūras izvēli, drīkstēju lasīt visu, kas mājās bija vai ko varēja atrast bibliotēkā. Es nekādi negribu apgalvot, ka tā ir vienīgā un pareizā pieeja bērnu audzināšanā, tāpat esmu diezgan droša, ka, ja mana bērnība būtu aizritējusi pagalmā kopā ar citiem bērniem, tā, ļoti iespējams, būtu bijusi daudzkārt laimīgāka, un tikpat iespējams, ka tādā gadījumā es šobrīd būtu daudz mazākā mērā kritiski domājošs un spriestspējīgs cilvēks. Tāpat ir ļoti iespējams, ka, ja es būtu iepazinusies ar literatūru tikai skolas programmas ietvaros, es nekad nebūtu tajā iemīlējusies. Iespējams, es nerakstītu. Ar to es gribu teikt, ka dažādu iemeslu dēļ literatūras apguves process skolās jau pašlaik ir diezgan nepārdomāts un nereti slikti organizēts. Un, ja tiks pieņemti plānotie ierobežojumi, tas cietīs vēl vairāk. Vērtīgākais tajā, ka es bērnībā daudz lasīju, slēpjas ne tik daudz faktoloģiskās zināšanās, jo tās vienmēr var iegūt un papildināt, tāpat kā aizmirst, – literatūra ļauj ieraudzīt pasaules daudzveidīgumu, apjaust, ka pasaule nav vienkārša un plakana, tās norišu pamatprincipi nebalstās pareizā un nepareizā, normālā un nenormālā, slimā un veselā pretnostatījumos. Pasaule drīzāk ir pūķis ar septiņām galvām, maģiska spoguļu valstība, kurā nekas nav viennozīmīgs, kā varbūt izskatās pirmajā acu uzmetienā. Pasaule nav prognozējama un „iekaļama”, pareizajā vecumā lietojot atbilstīgas formulas. Tā ir atklājama un piedzīvojama. Manā skatījumā plānotie ierobežojumi vistiešākajā veidā ir mēģinājums kontrolēt un sašaurināt skatījumu uz pasauli un tās procesiem, izlemt otra vietā, kā viņam būtu jādomā, kas jāuzskata par normālu un kas par nepieņemamu. Latvijas sabiedrība jau tāpat ir gana noslēgta un aizspriedumaina, citādā pieņemšana jau šobrīd ir problemātiska. Tad kāpēc vēl vairāk barot „normālā” un „nenormālā” dihotomijas radīto neiecietību un nespēju pieņemt atšķirīgu skatījumu? Kāpēc vēl novienkāršot jau tāpat vienkāršoto pasaules skatījumu? Šeit nāk prātā irāņu rakstnieces Azaras Nafisi komentārs par mūsdienu izglītības sistēmu, kur tiek iebilsts pret sacerējumiem, kuros atainota vardarbība, arī tajos gadījumos, kad darba pamatvēstījums iestājas pret vardarbību. Bet, lai spētu to saskatīt, ir jālasa uzmanīgi, jāgrib un jāvar iedziļināties, jātērē intelektuāli un emocionāli resursi. Nafisi vārdiem runājot, „literatūra nepastāv, lai mūs mierinātu, literatūra māca saprast, konfrontēt un stāties pretī”.

Pasaulē, kura balstās pārspīlētā labā un ļaunā pretnostatījumā un ignorē lietu un parādību daudzās sejas, ir ļoti grūti dzīvot, jo realitāte bieži nav salāgojama ar mūsu priekšstatiem par to, kā ir pareizi un kā visam būtu jābūt. Es gribētu dzīvot sabiedrībā, kurā mazāk koncentrējas uz „normālā” pieņemšanu un „nenormālā” izstumšanu vai ignorēšanu, bet gan raugās uz lietām tādām, kādas tās ir. Sabiedrībā, kurā mēs būtu apjautuši, ka jebkas var notikt jebkurā brīdī, kurā mēs klausītos cits citā, nevis steigtos pabeigt otra teikumus un „pārstāstīt” citu cilvēku stāstus pareizajā veidā, ja ne citādi, tad zemsvītras piezīmēs izskaidrojot, ko autors ar to visu ir domājis; sabiedrībā, kurā mēs prastu sadarboties un dzīvot līdzās, nevis par katru cenu censtos pierādīt, ka otra izvēles un lēmumi, kā dzīvot, ir nepareizi un tāpēc nav jārespektē. Es esmu pārliecināta, ka sabiedrībā, kurā atvērts skatījums un tolerance pret atšķirīgo tiktu uzskatīta par vērtību, nevis iznīdējamu nezāli, cilvēki ne tikai justos laimīgāki, bet arī adaptētos daudz veiksmīgāk, spējot iemācīties un attīstīt vairāk par vienu iespējamo rīcību un domāšanas modeli.

Dalies ar šo rakstu