punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dzīvelīgā čehu kolāža

Aivars Eipurs

21/04/2015

  

Par Jāņa Krastiņa tulkoto Jozefa Škvorecka romānu Cilvēka dvēseles inženiera stāsts (Mansards, 2014)

 

Tieši tā es to sauktu, par spīti tam, ka romāna gaitā daudzi arī apmirst, kas ir nopietni, jo, lai kā tas arī nebūtu, lasot ir sajūta, ka viss ir noticis īstenībā. No daudziem citiem „bet tā bija” romāniem šis atšķiras ar stilistiku – tā lasītājam rada svētku sajūtu, lasot arī par ikdienišķo; jābrīnās par autora spēju to veikt, zinot, ka tā ir tikai viena no zināmā mērā autobiogrāfiskās pentaloģijas grāmatām. Piesātinātais romāns pilnībā attaisno tam autora piešķirto ironisko un agrākos gadsimtos ierastāku apakšvirsrakstu Seno tematu enterteinments par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi. Vēl viena grāmata, ko „nevarēja neiztulkot”, tādēļ paldies tulkotājam, jo darbs ir tiešām apjomīgs. Cilvēka dvēseles inženiera stāsts (1977) ir daudzslāņains un sižetiski blīvs saistošs autobiogrāfisks darbs, sarakstīts čehu valodā, kurā vēstīts par Kanādā dzīvojoša čehu emigranta Danija Smiržicka, kurš Jozefa Škvorecka (1924–2012) daiļradē migrē no viena darba uz otru, gaitām un piedzīvojumiem, dažādām cilvēciskajām izpausmēm un saskarsmēm.

Lūk, te ir viens kārtīgs sociālisma laika „rakstāmgalda” prozaiķis, kura vairāki ievērojami prozas darbi – Gļēvuļi, Tanku bataljons, Septiņzaru svečturis – iznākuši krietni vēlāk, nekā tie uzrakstīti. Škvoreckis ir čehu rakstnieks un izdevējs, kurš emigrēja 1969. gadā pēc Prāgas pavasara apspiešanas un kurš Kanādā pavadījis tieši pusi dzīves. Romānā satiksim ne tikai čehu emigrantus. Cita starpā arī Čehoslovākijai un sociālisma reminiscencēm varēsim nodoties diezgan pamatīgi, un tie, kas baudīja padomju aizdomu un piesardzības pilno atmosfēru, daudz ko atpazīs no savas pagātnes. Piemēram, no kādas ekskursijas „jautrā sociālisma” apstākļos: „Viņa apstādināja mani Maskavā, Sarkanajā laukumā,” kaut kad sen man stāstīja viena meiča, dziedātāja Ieva Honzlova, „un teica: biedrene Honzlova, tu nekavējoties iesi uz viesnīcu un pārģērbsies! Ņem vērā, ka tu pārstāvi Čehoslovākiju! Un tu te staigā kā tāda sutenere! „Tā bija norāde uz maniem brunčiem, kurus pati biju uzšuvusi, jo man nebija naudas pat gatavo apģērbu veikalam, par šuvēju nemaz nerunājot. Brunčiem biju piepogājusi divas lielas kabatas, kurās varētu iebāzt Marksu ar visu „Kapitālu”, lai nevajadzētu pa Maskavu staipīt somu.”

Lieliska ir epizode ar „literatūras sūtni”, kam lidostā jāatdod Smiržickim Prāgas samizdata izdevums. Sūtnis gan ir pārspīlēti konspiratīvs, taču tajā pašā laikā aizmirsis, kāds segvārds viņam piešķirts tikšanās reizei. Tāpat ne vienmēr ir zināms, „vai ziņotājs ir Novāks numur viens (tas, kurš man atstājis ziņu), vai arī Novāks numur divi (kurš kļūdas dēļ saņēmis manu atbildi)? Es neprātoju par iemeslu, kāpēc un kā pirmajam vajadzētu mani izspiegot – ja viņš ir ziņotājs. Es jau sen biju nonācis pie slēdziena, ka drošības komitejas informatori nodarbojas ar tādu kā lartpourlart variantu.”1

Komisku epizožu ir daudz. Protams, neiztikt arī bez Hašeka ietekmes (Škvoreckis dzimis gadu pēc Hašeka nāves). Šveikošana parādās šur tur, taču vistipiskākā ir epizode ar vācieša, darba instruktora tualetes telpu kontroli, un to, kā pārspriest dzīvi nolīdušie vīri, lai izbēgtu no soda, vairāk vai mazāk cenšas par katru cenu izrādīt, ka uz ateju atnākuši pa lielām darīšanām. Tāpat var pārsmieties ar enerģisko izdevēju, vaļīgi ekspresīvo Santnerovas kundzi. Viņas kunga daļējs prototips esot pats Škvoreckis. Bet vai Škvorecka sieva, izdevēja un rakstniece Zdena Salivarova ir mats matā Santnerovas kundze? Vai tomēr tā ir ironiska un smeķīga rotaļa… bet varbūt tīši mats matā, ar aprēķinu, ka citi noteikti uztvers kā izdomu (sak, mēs, laulātie draugi, to ielikām!).

Romāns sarakstīts bez liekām nodevām postmodernismam. Lasās raiti, kaut arī darbība notiek vairākos laikos, kas man bieži vien traucē, jo šādos gadījumos parasti man patīk tikai viens laika plāns; šis romāns ir izņēmums. Daudz dialogu. Rakstnieks pats stāsta, ka viņam „…pa galvu šaudījās simtiem atgadījumu, dučiem bezsižeta sižetu; tie atteicās sastāties pārskatāmos rakstos. Es uzmetu epizodes, sarunas, images uz papīra gabaliņiem, tad apsēdos uz grīdas un sāku stumdīt šīs papīra strēmeles, gluži kā likdams kopā milzīgu leporello. Es tās sadalīju pēc kontrasta, līdzības, savienoju pēc toņa un jēgas; mēģināju radīt pasauli no savas dzīves jucekļa un mūsu juceklīgā gadsimta. Galu galā šādas tādas kontūras iznira.” Vēstījums aptver trīsdesmit piecus Danija Smiržicka mūža gadus. Par romāna skeletu visbeidzot sākusi kalpot hronoloģiski sakārtotā vēstuļu sarakste – gan ar Lojzu, uzticīgo Smiržicka vēstuļu draugu visa mūža garumā, gan ar citiem. Šīs vēstuļu valodas sakarā jārunā par tulkotāja meistarību, jo vēstules bieži vien ir vienkāršrunā vai arī dialektā. Tulkotājs izmantojis arī latgaliešu mēli.

Vēl viens valodas knifs ir angļu valodas izteicienu lietošana. Pats par sevi tas nebūtu nekas, ja ne kolorītā Dumjiņa, par kuru Knuts Skujenieks būtu teicis, ka viņa ir „vienkāršāka par diviem miličiem” – pats vārds (iesauka) vien ko nozīmē! Pārējie tēli „uz lasītāju” runā angliski „kā cilvēki”, taču Dumjiņas gadījumā ir citādāk – viņas itin bieži lietotie angļu valodas iestarpinājumi lietoti izrunas, nevis rakstības variantā, protams, bez īpašām transkripcijas zīmēm. Tas dara romānu jaudīgu no bezrūpības viedokļa, kas mums, iespējams, dergtos sadzīvē, taču ir baudāms tādā mērcē, kā to pasniedz talantīgs rakstnieks.

Tulkotājs Jānis Krastiņš, kopš agriem pusaudža gadiem ieguvis interesi par čehu valodu, galvenokārt „Prāgas pavasara” kontekstā, savā laikā par maizes darbu izvēlējies eksaktās zinātnes, taču – cauri gadiem neatlaidīgi uzturējis tulkošanu kā hobiju. Pats saka, ka plānot izdošanu kopā ar izdevniecībām būtu bijis bezjēdzīgi, jo darbs prasījis ilgākus gadus. Visu cieņu Krastiņa kunga hobijam! Šis nav vienīgais Škvorecka darbs, ko Krastiņš iztulkojis, un, pateicoties šī izdevuma pieaugošai popularitātei, mēs, cerams, sagaidīsim arī vēl kādu citu darbu – no tās pašas „šmiržicka pentaloģijas”.

Danijam Smiržickim patīk sievietes. „Ģimenes rezidences segtajā ieejā no manis atvadās Irēna.

– Vai jums filma patika?

– Un jums?

– Visumā interesanti. Mazlietiņ par garu.

– Man ļoti patika. Vērtīga ikviena māksla, kura spiež domāt.

– Domāt? – viņa brīnījās. – Par ko?

– Par visu, – atteicu. – Par ko citu tad var domāt?”

  1. L`art pour l`art – māksla mākslas dēļ (franču.val.)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu