raksti
— Otrais ēdiens – literatūra
27/04/2015
Ir jāatrodas ļoti priviliģētās pozīcijās, lai ticētu tam, ka rakstīšanai un lasīšanai nav nosacījumu; proza pārraida idejas, tā lieto valodu utilitāri. Vai lasīšana, kas pieprasa no cilvēka noteiktu intelektuālo piepūli, var būt bēgšana?
“Jāatzīst, tas ir gana iedarbīgi, ja lasītājs, kas, teiksim, ir noguris no Rīgas Laika augsti daudzpusīgā stila, vēlas atsevišķos trauciņos saņemt, pirmkārt, eskeipismu jeb literatūru, otrkārt, aktuālos problēmjautājumus risinošo jeb publicistiku un, treškārt, latvieša identitāti stiprinošo jeb vēsturisko materiālu.“
Anna Tārava, Domuzīme vai mīnuss?, Ubisunt1
Vai tiešām uzstādījums, ka literatūra ir eskeipisms un ka pastāv uzskatāmas robežas starp daiļliteratūru, publicistiku un vēsturiskajām apcerēm, un esejām, pats par sevi izriet no acīmredzamām atšķirībām starp šiem žanriem? Tas paredz, ka lasītājs grib un spēj izvirzīt tekstiem atšķirīgas prasības un ka tie viņu apmierina tikai tad, kad šīs prasības ir ievērotas. Uzkoda, otrais ēdiens un deserts tekstu pasaules restorānā. Sajaukt tos nav vēlams.
Literatūras, publicistikas un vēstures strikts sadalījums paredz, pirmkārt, ka lasītājs viegli pārslēgsies no viena žanra uz otru, otrkārt, ka nepastāv kopējas struktūras, kas atļauj par identitāti vai jebkuru citu koncepciju rakstīt gan vēsturiskos pētījumus, gan esejas, gan romānus. Pieņēmums, ka romānu un stāstu lasīšana ir bēgšana no dzīves, bet publicistika un vēsturiskie pētījumi iesaista lasītāju realitātēs virpulī, paredz, ka daiļliteratūra nekad nav par reālo dzīvi. Arī tad, ja tās žanrs ir reālisms. Protams, var apgalvot, ka galvenā literatūras sastāvdaļa ir cilvēku raksturi un attiecības starp tiem, un ka pat klasikas, kas savulaik savos uzdevumos līdzinājās publicistikai, lasīšana tagad ir bēgšana, jo iegremdē lasītāju citā gadsimtā. Citādi ir ar angažēto literatūru, taču tas, vai mēs pieņemam vai noraidām literatūras politisko dimensiju, ir atkarīgs no lasītāja spējas un vēlmes to pieņemt un saprast.
Cilvēks, kurš ar literatūras palīdzību bēg no reālās dzīves, var būt gan lasītājs, gan rakstnieks, turklāt tas, ka rakstnieks uztver savu jaunradi kā realitātei svešu, nebūt nenosaka to, ka lasītājiem būs tāds pats viedoklis. Vācu romantiķi nekļūst par mazāk izteiksmīgiem, ja viņu darbus lasa, ņemot vērā vēsturisko situāciju. Identificēt romānos un dzejā sadursmi starp ideju kustībām un to atspoguļojumu reālā dzīvē nenozīmē laupīt literāram darbam tā skaistumu. „Gredzenu pavēlnieks” nezaudē savu intrigu un varenumu, ja to izlasa kā konservatīvo utopiju. Analīze nenogalina spēju baudīt literatūru.
Teikt „eskeipisms jeb literatūra” ir pārdroši – literatūrā tomēr ir daudz žanru. Parasti ar eskeipismu apzīmē fantastiku – zinātnisko, bet ne tikai. Arguments par labu eskeipismam literatūrā pauž, ka bēgšana atļauj iegremdēties nevaldāmās fantāzijās un atraisīt iztēli. Taču priekšnosacījums šeit ir tāds, ka iztēles aktiem pašiem par sevi ir vērtība un pat vairāk – ka fantāzijas vienmēr gūst virsroku pār realitāti. Bet kāds ir šī nosacījuma pierādījums? Ir jābūt ļoti negatīvai attieksmei pret ikdienu un pret realitāti kā tādu, lai uzskatītu, ka nozust izdomātā pasaulē ir pats labākais, ko lasītājs var darīt. Turklāt ar izdomātām pasaulēm viss nemaz nav tik vienkārši – kur novilkt robežu starp Tolkīnu un Platonu, Azimovu un Orvelu? Vai tāda robeža vispār ir vajadzīga? Tas, ka pasaule ir izdomāta, nenozīmē, ka tajā nav realitātei aktuālo problēmjautājumu. Stratēģijas, ar kuru palīdzību šos jautājumus risina grāmatas personāži, nosaka, vai izdomātā pasaule saturēs utopijas vai antiutopijas pazīmes. Bēgt no reālās pasaules uz antiutopiju būtu diezgan savādi, taču šis žanrs ir stabili pieprasīts.
Fantastiskās literatūras eskeipisma vērtību varētu pamatot ar to, ka dzīve demokrātiskā un brīvā sabiedrībā ir tik patīkama, ka pieturēties pie tās daudzmaz reālistiskās attēlošanas literatūrā ir vienkārši neinteresanti un tāpēc daudz labāk ir izdomāt jaunas pasaules un jaunas sociālās struktūras. Dēvēt nefantastisko literatūru par bēgšanu no dzīves ir iespējams tādā gadījumā, kad mēs pieņemam, ka literatūru ir iespējams radīt un baudīt nesaistīti ar tiem sociāli-vēsturiskajiem apstākļiem, kuros atrodas gan rakstnieks, gan viņa personāži, gan paši lasītāji. Taču ir jāatrodas ļoti priviliģētās pozīcijās, lai ticētu tam, ka rakstīšanai un lasīšanai nav nosacījumu; proza pārraida idejas, tā lieto valodu utilitāri. Vai lasīšana, kas pieprasa no cilvēka noteiktu intelektuālo piepūli, var būt bēgšana? No pasaules bēg Zīskinda Parfīma galvenais personāžs – bet vai lasot par viņu, bēg arī lasītāji? Sākot lasīt grāmatu, mēs iesaistāmies attiecībās ar citiem – arī ar izdevniecību, kas, analizējot pirktākās grāmatas, tirgū veido pieprasījuma reprezentāciju. Pat ja kāds lasītājs uzskata, ka literatūra sniedz viņam patvērumu no realitātes, ar savu izvēli viņš ietekmē tieši to pasauli, kas ir viņam apkārt. Savukārt apkārtējā pasaule un lasītāja vieta tajā var iespaidot kritērijus, kurus viņš izvirza literatūrai. Šī vieta var būt atkarīga no materiālajiem apstākļiem, iegūtās izglītības, politiskās pārliecības – taču tā nekad nav visiem vienāda. Ja uz literatūru un uz mākslu kopumā skatīsimies nevis tikai kā uz brīvām gara izpausmēm, bet arī kā uz sociālās vides sastāvdaļu, tad pieņēmums, ka literatūra ir eskeipisms, iegūs sociālās aprises. Pērkot noteiktā žanra grāmatu, mēs vienlaikus apliecinām savu sociālo statusu ļoti reālajā, nevis fantāziju pasaulē.
Džoanna Roulinga reiz teica: „Cilvēki spēj mācīties no tā un saprast arī to, ko paši nav pieredzējuši”2. To nodrošina lasīšana, kas iepazīstina ar tiem stāstiem, kurus mēs ne tikai neesam piedzīvojuši paši, bet kuri arī nemaz nevar notikt apstākļos, kuri nosaka mūsu dzīvi. Katrā grāmatā meklēt to, ko sauc par mūžīgām vērtībām, ir diezgan garlaicīgi. Šāda lasīšanas stratēģija atļauj vien norādīt uz to, ka nekas jau cilvēku raksturos un attiecībās kopš antīkiem laikiem nav mainījies, lai gan grūti ir apstrīdēt to, ka dažādu laikmetu sabiedrības ir ļoti atšķirīgas. Ja literatūra ir tikai bēgšana no patiesās dzīves ar tās konfliktiem un varas attiecībām, tad kā ar literatūras palīdzību mēs varam saprast citu cilvēku stāstus? To atšķirība no mūsējiem balstās tieši citādā realitātē, kur varas sadalījums un sociālās attiecības krasi atšķiras no tā, kas reglamentē mūsu ikdienu. Ja uz literatūru skatīsimies kā uz bēgšanu, tad visi romāni un stāsti pārvērtīsies par pasakām, no kurām var iegūt vien patukšu moralizēšanu.