punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Aporijas eiforija

Laura Bitiniece

07/05/2015

 

Par Ābrama Feldhūna tulkotajiem Platona Dialogiem (Zinātne, 2015)

 

Tiem, kuri nekad nelasīs Platonu

Kāpēc lasīt Platonu (427. g. – 347. g. p. m. ē.), kāpēc izdot Platona darbus, kāpēc pārizdot Platona dialogus vienā sējumā? Tiem, kuri Platonu lasa, pašiem ir savas atbildes, tiem, kuri ir lasījuši, bet vairs nelasa, varētu gribēties izmantot iespēju iegādāties izcilā klasiskā filologa Ābrama Feldhūna (1915–2009) tulkotos darbus vienas grāmatas formā – katram gadījumam, ja nu kaut kas uznāk un gribas pārlasīt, un lai nav jāmeklē antikvariātos un jālasa pa vienai mazai grāmatiņai kopā. Bet salasīt kopā Platona grāmatiņas nav tas pats, kas lasīt Platonu.

Jaunais izdevums, kā visas Feldhūna tulkotās grāmatas, ir rūpīgi izstrādāts, un par to šaubu nav, tomēr joka pēc mēs varētu iedomāties bēdīgo situāciju, kāda piemeklējusi, kā stāsta, kādu Bībeles izdevumu, kurā vienā lappusē nodrukāts cits, ar Bībeli nesaistīts teksts, un neviens to tā arī gadiem nebija pamanījis. Manuprāt, ar Platona lasīšanu Latvijā gluži tik nožēlojami nav, tomēr tulkojumu augstā kvalitāte un lasītāju ieinteresētība nesatiekas bieži.

Kāpēc Platona darbi varētu būt interesanti tiem, kuri tos nekad nav lasījuši? Vispirms jāizdara atkāpe – ne visi Platona darbi ir latviskoti, un šoreiz (vispārīgi) runa tikai par tulkoto darbu lasīšanu. Vienā izdevumā apkopoti darbi, kurus apgāds Zinātne izdevis piecās atsevišķās grāmatās no 1997. līdz 2007. gadam. Tie ir (izdošanas secībā) Eutifrons, Sokrata aizstāvēšanās (Apoloģija), Kritons, Faidons, Protagors, Hipijs lielākais, Faidrs, Septītā vēstule, Astotā vēstule, Gorgijs, Lisīds, Harmids, Alkibiads pirmais, Hipijs mazākais, Ions, Lahēts un Eutidēms. Izdevums veltīts Ābrama Feldhūna piemiņai 100. gadskārtā.

Pētnieki Platona darbus mēdz iedalīt posmos, proti, agrīnajā, vidusposmā un vēlīnajā. Feldhūna tulkojumos latviešu lasītājiem pieejami galvenokārt agrīnā posma, daļēji (Gorgijs, Faidons, Eutidēms, Faidrs) vidusposma darbi, kā arī divas vēstules (kuru autentiskums nav pilnībā noskaidrots). Latviski izdoti arī Platona darbi Menons, Dzīres un fragmentāri darbs Valsts (Gustava Lukstiņa tulkojumā), darbs Teaitēts (Ivara Neidera un Edgara Narkēviča tulkojumā), kā arī teju pirms gadsimta izdotie darbi Protagors, Sokrata aizstāvēšanās, Kritons un Faidons Friča Garā tulkojumos.

Pārdomas par Platona darbu lasīšanu savukārt var būt un var nebūt tas pats, kas pārdomas par Platona filosofiju. Ar nodomu atstājot Platona filosofiju fonā, interesanti vērst uzmanību uz dažiem, manuprāt, būtiskākajiem ieguvumiem, kas varētu negaidīti piemeklēt, lasot Platona darbus.

 

Jautāt, nezināt un jautāt

Agrīnā posma darbi bieži tiek dēvēti arī par sokratiskajiem dialogiem. Un nevis tāpēc, ka tajos aktīva loma iedalīta Sokratam (jo viņš ir Platona darbu protagonists teju visos darbos), bet tāpēc, ka tie uz papīra realizē to, ko Sokrats esot centies realizēt dzīvē, proti, sarunu, kuras priekšnoteikums ir iekšēja skaidrība un nepretrunīgums (konsekvence), nevis vajadzība sasniegt noteiktu mērķi, piemēram, problēmas atrisinājumu. Šodien diezgan ierasts dzirdēt par procesu, nevis rezultātu, uz ko aicina gan dažādu garīgo prakšu skolotāji, gan ārsti un politiķi. Viņi uzskata, ka pievēršanās procesam noņem saspringumu no koncentrēšanās uz mērķi, un tādējādi tiek atvieglots viss, ko vien var atvieglot. Galvenais ir saprast, ka dzīvojam vienreiz, nepārpūlēties un paspēt izbaudīt centienus pēc demokrātijas, publisku diskusiju mēģinājumus un ikviena personisko ceļu pretī sasniegumiem.

Platona gadījumā tā nebūtu tiesa. Tieši process prasa sasprindzinājumu, visu iespējamību augstāko realizāciju un taustīšanos gar un pāri katra cilvēka spēju robežām. Rezultāts būtu interesants tikai kā starprezultāts un tāpēc vispār ir atceļams. Sokrata, šķiet, slavenākais izteikums, ka „es zinu to, ka neko nezinu”, ir atklāta atzīšanās nezināšanas baudā. Pēc katra jautājuma un atbildes var sekot labāks, dziļāks un precīzāks jautājums, un, sekojot sokratiskajos dialogos atrodamajam filosofa tēlam, dzīvošana nezināšanā varbūt ir vienīgais veids, kādā domājošs cilvēks var dzīvot.

 

Vai aporija ir vērtīga?

Tiek teikts, ka sokratiskie dialogi beidzas ar aporiju. Kas ir aporija? No sengrieķu a+poros (‘izeja’, ‘eja’), tātad neizejams, arī sarežģījums, strupceļš. Platons turpina dialogu, līdz tas sasniedz noteiktu robežu, aiz kuras lasītājs varētu doties tālāk pats. Fakts, ka, Platonam nepiedāvājot savu risinājumu, dialogi tiek plaši dēvēti par aporētiskiem, acīmredzot pauž skaļi neizteiktu viedokli, ka bez Platona tālāk neviens doties nemaz nespēj. Tomēr Platons aporiju izprot citādi, proti, ne kā strupceļu, bet kā medūzas dzēliena izraisītu toksisku šoku un paralīzi (νάρκη, Meno 84c). Bez nokļūšanas aporijā mēs nezinātu, ka nezinām, un būtu pašapmierināti, savukārt tagad mēs sākam šaubīties, un tas ir sākums neapmierinātībai un interesei. Aporija mūs aptur domu skrējienā, un nākamais solis būs gan grūtāks, gan vērtīgāks.

Būtiski, ka Platona darbu aporijas nav domas strupceļš, kāds, piemēram, atrodams mūsdienu ātro uzziņu sabiedrībā. Vai nu mēs ātri uzzinām atbildi, vai ātri zaudējam interesi (bieži vien arī tāpēc, ka paši jautājumi ir garlaicīgi vai pat bezjēdzīgi). Platona darbu lasīšana iepazīstina ar cita veida aporiju, ar tādu, kas ir domas sākums, sava veida aporijas eiforija. Īsta eiforija arī nav vienkārši par neko un no nekā, euphoros no sengrieķu eu (‘labs’) + pherein (‘nest’) tulkojama kā laba panestspēja. Tā ir jušanās labi par spīti kaut kam. Ne visi var panest nezināšanas stāvokli, savukārt citiem, kā jau minēts, tas kļūst nepieciešams.

 

Zāles pret snobismu

Platona lasīšana atbrīvo no snobisma jeb iedomīgas pārākuma sajūtas. Godīgi lasot Platona darbus, iedomātā intelektuālā varenība pakāpeniski sarūk, nevis aug. Var draudēt neliels snobisms saistībā ar pašu faktu, ka es un mani domubiedri lasām Platonu, bet citi nē, taču, atkal nonākot vienatnē ar grāmatu, tas pāriet. Minētais snobisms pret snobismu, proti, pret cilvēkiem, kuri Platonu nelasa un tātad no savējā snobisma nav atbrīvojušies, ir visnotaļ viegli pārvarams arī tāpēc, ka Platons pats neliek lielas cerības uz tekstu – arī savējo – lasīšanu. Lasīšanai ir tikai sekundāra nozīme, jo rakstītais vārds nespēj atbildēt iebildumiem un paskaidrot sevi, kā to, piemēram, var dzīvs sarunbiedrs.

 

Kas tas ir?

Visbeidzot īsi jāpiebilst, ka, manuprāt, tieši pievēršanās tēmām, kuras agrīnajos dialogos piesaka Platons, ir viens no būtiskākajiem ieguvumiem, lasot Platona darbus. Iespēja padomāt par tādām lietām kā draudzība, dievbijība, drosme, skaistais, zināšana un nezināšana, dvēsele, runasmāksla, iedvesma un prasme, patiesība un šķitums ir unikālais šo darbu piedāvājums, kas nav atrodams citur.

Arī veids, kādā par tām tiek jautāts, noteikti atšķiras no šo pašu tēmu risinājuma gan citos filosofiskos, gan citos literāros darbos – tajos lasītājs sastopas ar stāstiem, atstāstiem un notikumiem, bez kuriem Platons vairāk vai mazāk iztiek (īpaši jau sokratiskajos darbos). Šīs tēmas dod mazu ieskatu tālākajā, ko filosofija piedāvā, proti, atraisīties no konkretizācijas un ieraudzīt saturu aiz sižetiem.

Tādējādi jaunais Platona darbu izdevums paver labu iespēju sākt iepazīties ar Platona filosofiju un, starp citu, filosofiju vispār.

 

Dalies ar šo rakstu