— Bez nosaukuma

 

Par Ievas Rubezes videodarbu Bez nosaukuma (Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2015)

 

Gadās, ka es varu vairāk zināt par kādu foto, ko es atceros, nekā par foto, ko es redzu,..

(Rolāns Barts. Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju)

 

Parasti cenšos izstādes apmeklēt jau to atklāšanas dienā, lai mākslas mūsdienu skatītāja izkliedētā uzmanība – „neieinteresētās patikas” audžubērns –, kas piemīt arī man, neliktu novēloti nopūsties par kādu neaplūkotu darbu. Šoreiz mana mazā meita, ar kuru biju uz pāris dienām palicis viens, uzstādīja ultimātu: nekādu omi vakarā pēc dārziņa! (Tiem, kas nezina: izstādes atklāšanas ir pārāk vēlas bērniem, kas neguļ diendusu un kam no rīta laicīgi jāceļas, lai paspētu uz brokastīm bērnudārzā.) Nākamā reize, kad gribēju aplūkot septīto cikla Patība izstādi Nacionālajā bibliotēkā, kurā Helēna Demakova bija kopā salikusi vecākus Miervalža Poļa un jaunus Viļņa Vītoliņa, kā arī Ievas Rubezes darbus, bija tikpat neveiksmīga – mani sagaidīja nu jau ierastais metāla nožogojums un laipns policista paskaidrojums, ka arī rīt tā „apmeklētājiem būs slēgta”. Kas nav ļauts (non licet…) man kā Rīgas iedzimtajam, izdodas manam draugam Vasīlijam Voronovam, kurš mūsu pilsētā kā caurbraucējs pabija vien īsu brīdi (mums pat nebija laika tikties). Mokoties ar bezmiegu Varšavas vilcienā – kāds ceļošanas anahronisms! –, viņš uzrakstīja īsas pārdomas par vienu šīs izstādes darbu un nosūtīja tās man. Nelielais teksts, ko tūlīt pilnībā citēšu, man lika saņemties un sarunāt tikšanos ar Ievu Rubezi, jo vēlreiz doties uz Pārdaugavu, lai apskatītu izstādi un it īpaši viņas video darbu Bez nosaukuma, nebija iespējams kārtējā, nu jau ilgstošā – šoreiz frāze no bibliotēkas mājas lapas – „būs slēgta” dēļ. (Vasīlija spriedumiem uzticos, tomēr gribēju atrast kaut ko, kas, iespējams, paslīdējis garām viņa skatam.)

 

***

Bez nosaukuma – šī frāze, kas tik labi derētu kāda minimālisma objekta nosaukumam, rada urdošu nemieru, vēlmi saprast, kas tad ir attēlotais, tad – kāpēc tas ir attēlots un kā. Video redzama apgaismota neoklasicisma pils fasāde… Tāds ir pirmais iespaids, rakstu pēc atmiņas. Zilganais tonis uzsver nakts un varbūt sapņa klātbūtni. Attēls ir deformēts, tas „viļņojas”, kas, iespējams, varētu pastiprināt šo attēla nozīmes aspektu, bet, cik atceros, doma par sapņa tēlu, skatoties darbu, man neienāca prātā. Pēc brīža pamanu, ka attēla viļņošanās atgādina ēkas fasādes atspīdumu ūdenī, pieņemsim – kanālā; nez kāpēc nāk prātā Berlīne, Vācija vispār, lai arī esmu drošs, ka iepriekš šo celtni neesmu redzējis nedz dabā, nedz kādā grāmatā. Fasādes tālais gals grimst tumsā un tikpat labi var iedomāties, ka ēka ir iekļauta perimetrālā apbūvē, bet par tās novietojumu attiecībā pret iespējamo ūdens baseinu, lai rastos šāds atspoguļojums, nav laika (darbs neļauj) padomāt. Ja tas ir nofilmēts atspīdums, tad varu rakstīt vārdu „viļņojas” bez pēdiņām: fasādes atspīdums viļņojas.

Ik pa brīdim atskan skaņa, kas atgādina mašīnas aizdedzes atslēgas pagriešanai sekojošo troksni, kad tiek iedarbināts motors. Attēls, šķiet, šajā brīdī it kā noraustās, „saviļņojas” jeb deformējas vairāk. Jāatgriežas pie pēdiņām, naivā atspulga idille ir izjaukta. (Atceros, ka Pēterburgas Mākslas akadēmijā, vienā no telpām, atskanot zvanam, datora ekrāns uz brīdi kļūst melns…) Skaņu celiņā tuvāk darba beigām bija vēl viens fragments – varbūt kādas balsis, mehāniski trokšņi? –, ko nespēju skaidri atcerēties, kaut kas tobrīd novērsa manu uzmanību. Tam pagaidām jāatstāj vien tukša – daudzpunktu apzīmēta – vieta…

Šim video darbam piemīt mimētisks impulss, kas savieno kaut ko aizlienētu no fotogrāfijas, arhitektūras glezniecības un impresionisma mūzikas (Debisī prelūdija La cathédrale engloutie). Turklāt šis mimētiskais impulss mūs it kā atgriež zaudētajā vienotībā ar dabisko – sākotnējo atdarināšanas objektu. Taču šeit tā ir arhitektūra, kas kā cilvēku radīts veidojums, it īpaši tās neoklasiskajā veidolā, uzsverot intelekta pārākumu par dabisko un nepastarpināto, ir pretstats dabai un nes tās pakļaušanas zīmi. Tādējādi tas izrādās vien vīrišķās arhitektūras atspulgs mainīgajā, plūstošajā, sievišķajā ūdenī (šādi tiek maksāti mesli klasiskajām dihotomijām). Dabas un cilvēka antagonisms tiek atcelts, notiek laimīga samierināšanās (lai arī tā notiek slēpti – naktī, un – tas, iespējams, paslīd mums garām – tādā kā zilganā nokrāsā). Mašīnas motora aizdedzes troksnis no laimīgās atkalapvienošanās idilles atgriež mūs atpakaļ tehniskajā civilizācijā. Kino tēlu iespaidoti, mēs, piemēram, iedomājamies kameru, kas pa mašīnas logu filmē šo pils fasādi, kas tagad iegūst nevis dabas pretstata nozīmi, bet gan nostaļģijas pēc pagājušā aprises, kas tiek vardarbīgi pakļauta slēptai kontrolei. Kameras skatu punkts ir nekustīgs, brīžiem pietuvinot fasādes fragmentu – tātad kontrole ir pastāvīga, stacionāra un institucionāli akceptēta (tas gan ir nedaudz pretrunā ar motora aizdedzes trokšņa netiešo norādi uz mobilitāti, bet, vairākas reizes atkārtojoties skaņai, šī neredzamā novērotāja iespējamās kustības nozīme tiek vājināta).

Attēla trīsuļošana („viļņošanās”) zaudējusi jebkuru dabiskumu, mēs attopamies no utopiskā sapņa par vienotību ar dabu, no nostaļģijas par bijušo („pakļauto”), no iegremdēšanās citā sapnī – šķitumā par pagātni. Paliek vien cerība uz nejaušību, nejaušu glābšanu, jautājums par neskaidrajām „balsīm” – putnu, cilvēku vai mehānismu – un par to, kāpēc, aplūkojot darbu, nespēju tām pievērst savu prātu…

 

***

Iespējams, ka Vasīlijs steidzās vai arī dažādu pretstatu dialektika, kas gan izvērsīsies vēlāk – vilciena kupejā, jau turēja viņu savā gūstā, taču Ievai Rubezei šajā izstādē ir divi darbi. Otrs (vai pirmais), kas saucas 23 hromosomu pāri, ir koka skapis, kurā pāros kārtojas aiz stikla novietotas atvilktnītes. To saturu varam tikai nojaust, taču tas paliek slēpts tāpat kā pils interjers, kura pati turklāt pieejama vienīgi atspulgā. (Skapja liektās, ornamentētās kājiņas norāda uz iespējamo saistību ar pili.) Atspulgs, kā stāstīja Ieva, ir redzams nevis Berlīnē vai citviet Vācijā, bet kādā Gentes kanālā (pēc tam man kā vienkāršam interneta lietotājam nav grūti atrast, ka tā ir Gentes Tiesu pils); skaņu ieraksts tapis paralēli filmēšanai un tajā dzirdami ielas trokšņi, tieši kādi – to grūti pateikt; viļņošanās pastiprināšanās reizē ar Vasīlija minēto motora iedarbināšanu esot „tīra sakritība”. (Bet atcerēsimies rindas no Bodlēra Sakarībām Augusta Štrausa atdzejojumā: „Tur savienojas krāsu, smaržu, skaņu raksts, // Viens otrā pārsteidzošu atbilstību gūstot.”) Zilo nokrāsu melnbaltais video darbs iegūst vien fotogrāfijās – acīmredzot Vasīlijs, rakstot piezīmes, lūkojies ar mobilo telefonu uzņemtajā attēlā –, bet viļņošanās un atspīduma efektu vajadzējis pastiprināt sudrabainam ekrānam, kura apakšējā mala nedaudz krokotos kā loga aizkars (tā vietā izmantots plakans TV ekrāns, uz kura iepriekšējā Patības cikla izstādē demonstrēts Kriša Salmaņa darbs 100 klusās dabas).

Taču sapnis paliek arī bez zilā toņa un tā mūsdienu ekvivalenta – kiča; paliek kā impulss hromosomu skapim, kas šajā izstādē realizējies pēc vairākiem gadiem. (Līdz ar to var teikt, ka Ievas darbi nav radīti, tieši atsaucoties uz izstādes kontekstu, kas attaisno manu interesi tikai par tiem, ignorējot kopā jeb blakus nolikšanas radītās papildu nozīmes.) Sapni, lai arī atstāstītu, iztēlojos gana spilgti: mugurkauls, gar kuru abās pusēs kārtojas hromosomu atvilktnes, pieņemsim, ka divdesmit trīs pāri, kā tam jābūt. Šim „plauktam” tuvojas tumšādains vīrietis, kas atgādina Jozefu Boisu (ticami, ka dižais vācu mākslas šamanis pārklājis savu seju ar kādu krāsu, kā viņš to darījis arī reālās performancēs). Viņš izbīda vienu atvilktni… Šajā vietā nevaru neiztēloties sevi kā lasītāju vecajā bibliotēkas ēkā vēl padomju laikā, kad ar rakstāmmašīnu drukātajās kartītēs meklēju kādu kļūdu sistēmā, caurumu kolbas sieniņās, kas ļautu piekļūt citādajam, aizliegtajam… kā šodien teiktu – tikai atspulgam, atspulga atspulgam ekrānā.

Pārlasot Vasīlija teikto, ka viņš, aplūkojot darbu, nespēja pievērst prātu kādam troksnim („balsīm”), kas, kā nopratu, nedaudz izcēlās apkārtējo skaņu ikdienišķajā fonā, atceros kaut kur lasītas piezīmes par mākslas darba subjektu. Mākslas darba subjekts ir tas, kas runā no darba – tas nav nedz autors, nedz skatītājs. Varētu jautāt, kas runā šeit un kāpēc tas neļaujas prāta jēdzienu valgiem: vai tas būtu dabiski-mehāniskais attēls, kanālmalas ielas fona troksnis vai nejaušs pārrāvums, novirze („dūriens, maziņš caurums, .. nejaušība tajā, kas trāpa”)? Atcerēsimies hromosomu skapi: izmaiņas vienā pārī – kādas vienas atvilktnes izbīdīšana – varbūt tā rada savādo troksni? Iztēlē pavilksim citu atvilktni un iedomāsimies, ka pastiprinās atspulga deformācija… Subjekts ir kā negadījums vai nejauši ierakstītas spalgākas skaņas, viņš ir vienaldzīgs pret arhitektūras un tās ilūzijas, cilvēka un dabas, vīrišķā un sievišķā pretstatiem, vienalga – vienkāršotiem vai dialektiskiem. Ja īsi: abu mākslas darbu subjekts ir cilvēks bez nosaukuma.