punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Varonis nāves priekšā

Anna Žabicka

28/05/2015

 

Ik pa laikam avīžu un interneta mediju virsraksti vēsta par cilvēku pašaizliedzīgu un altruistisku rīcību, riskējot ar savu veselību vai pat dzīvību, lai glābtu kādu citu. Viņi pārstāv sabiedrībā nerakstītas, bet ļoti nozīmīgas morālas vērtības, tādēļ mēs viņus apbrīnojam, dēvējam par varoņiem, un klusībā jautājam paši sev: vai mums pietiktu varonības rīkoties līdzīgi?

Domājot un šauboties pašiem par savu „varonības devu”, ir vērts mēģināt šo jautājumu uzdot plašāk – kas ir varonība? Kādēļ daži ir spējīgi rīkoties varonīgi, bet citi nē? Kas ir varonīgas rīcības pamatā? Vai varonīga rīcība ir racionāla rīcība?1

Vai runa būtu par kara varoņiem vai cilvēkiem, kuru varonība atklājusies, viņiem pašiem negaidīti nonākot neapskaužamā situācijā, varonību jeb heroismu kā daudzus citus sociālus fenomenus konstruē mijiedarbība starp pašu aktu un tā vērotāju ideāliem un vērtībām. Tas arī izskaidro, kādēļ varonība nevar būt universāla, bet gan vienmēr ir kultūrā un konkrētas sabiedrības vērtībās balstīta jeb kultūrrealtīva. Par varoni mēs parasti dēvējam kādu, kurš ir riskējis ar veselību un/vai dzīvību vai ziedojis dzīvību kāda augstāka un sabiedrībā akceptēta mērķa, nolūka vai ideāla dēļ. Varonis ir morāls aģents, kura rīcība ir ne vien altruistiska, bet tā tiek izvērsta situācijās un kontekstā, kur bailes, šausmas un pašsaglabāšanās instinkts ierasti atturētu lielāko daļu cilvēku no tālākas darbības.2 Šajā ziņā var teikt, ka varonīga rīcība ir arī ļoti vientulīga rīcība. Vispārinot – lielākā daļa heroiskas uzvedības definīciju izceļ trīs nepieciešamās varonības iezīmes: uzvedība un rīcība ir 1) sastopama netipiskās situācijās (parasti fiziski apdraudošās), 2) neierasta, jo ietver nozīmīgu personisku risku un 3) veikta nolūkā sekmēt citu cilvēku labumu.3

Antropologs Ernests Bekers savā klasiskajā darbā Nāves noliegums4 raksta, ka heroisms, pirmkārt, ir reflekss jeb atbildes reakcija nāves šausmām. Un mēs, sabiedrība, apbrīnojam tos, kuri spēj stāties pretī mūsu dziļākajām bailēm – bailēm no nāves. Varonība, jo sevišķi mītu un eposu veidā, bieži ir aprakstīta kā nāves pievārēšana, kas mēdz būt attēlota kā varoņa atgriešanās dzīvo vidū. Šāds varonības attēlojums ir veids, kā samierināties ar domu par savu mirstību5 un simboliski atainot kompensāciju par personas morālo stingrību izvēlēties nāvi kāda cita labā. Grāmatā Bekers attīsta ideju, ka heroiskas rīcības viens no virzītājspēkiem ir cilvēkiem kopš dzimšanas universāli piemītošs narcisms. Pēc Bekera domām, – šo ideju Bekers aizguva no Zigmunda Freida – tieši narcisms ļauj cilvēkiem ikdienā pārvarēt „nāves šausmas” jeb nemitīgo nemieru,6 kas saistīts ar sevis kā mirstīgas būtnes apzināšanos. Pirmkārt, ja mums nepiemistu narcisms, mēs nespētu tikt galā ar šo apziņu. Otrkārt, tieši narcisms ir tas, kas ļauj karavīriem soļot karalaukā kādas augstākas idejas vārdā, redzēt, kā mirst viņu biedri un tik un tā emocionāli spēt atgriezties šajā vietā. Bekers to pamato ar to, ka, lai arī karavīrs lieliski apzinās, ka nākamā lode var skart viņu, viņš līdz galam tam nekad nenotic.7 Līdzīgi ir ar ikvienu, kurš brauc ar auto pa „melno ledu” vai iet ziemā pa ietvi gar māju, kur no augšas uzglūn milzīgi lāsteku blāķi. Mēs zinām, ka jābrauc uzmanīgi un ka jāiet atstatus no mājas sienas, un to mēs arī darām. Taču mēs līdz galam nekad nenoticam, ka tieši mēs varam avarēt vai ka lāsteka sašķaidīs tieši mūsu galvu. Treškārt, Bekers skaidro, ka daļa narcisma ir nesaraujami saistīta ar pašcieņu un „kosmisku” vēlmi būt pirmajam it visā. Cilvēka pašvērtība tiek „barota” ar simboliem un ar abstraktām idejām par paša nozīmību. Lai noturētu un lolotu savu pašvērtību, cilvēks nododas darbībām, kas viņu ieved „nemirstības valstībā”. Vērtību veidojošās darbības var būt dažādas – uzbūvēt celtni, kas parāda cilvēces diženumu (katedrāli, debesskrāpi utt.) un kas stāvēs vēl vairākus gadsimtus, uzrakstīt romānu, ko citēs pēc trim paaudzēm, veikt varoņdarbu, kuru daudzinās un pieminēs vēl ilgi – lai kāda būtu darbība, cerība ir, ka tā aizēnos cilvēka fizisko nāvi un saglabās viņa unikālo, kosmisko vērtību arī pēc viņa izdzišanas.8

Tomēr Bekers atzīst, ka paralēli narcistiskajam dzinulim pēc heroisma, pastāv arī tā cēlā puse jeb daudz grūtāk izskaidrojamais altruisms. Vairāki pētījumi par altruismu, tai skaitā Kristenas Renvikas Monro 1996. gada pētījums Altruisma sirds akcentē, ka altruismam, kas ir viens no varonības pamatnosacījumiem, nepastāv nekādi nozīmīgi sociāli priekšnoteikumi, piemēram, sociālekonomiskais stāvoklis, profesija, reliģiskā piederība, izglītība utt.9 Proti, nav iespējams pilnvērtīgi kategorizēt, ka visvairāk pašaizliedzīgu cilvēku ir, piemēram, vidēji turīgi katoļi no daudzbērnu ģimenes ar augstāko izglītību. Tā vietā drīzāk var runāt par kādām kopīgām psiholoģiskajām rakstura iezīmēm un cilvēkiem piemītošiem tikumiem, kas vairāk vai mazāk nosaka heroisku rīcību. Taču nevar noliegt, ka iepriekš minētajiem un citiem sociālajiem faktoriem ir formatīva ietekme uz tikumiem.

Pēc psihologu Martina Selimena un Kristofera Pītersena ideālo cilvēku rakstura iezīmju un tikumu klasifikācijas sistēmas grāmatā Rakstura spēki un tikumi tiek izšķirti seši ideālie tikumi (virtues) jeb izcilības, kuriem būtu jāpiemīt cilvēkam: gudrība, drosme, taisnīgums, mērenība, cilvēcība 10 un transcendence 11. Ierasti tieši drosmi izceļ kā pamata tikumu heroismam.12 Drosmes pamatā ir tādas rakstura iezīmes jeb spēki (characteristic strengths)13 kā drošsirdība, neatlaidība, entuziasms un godīgums, lielāko uzsvaru liekot tieši uz drošsirdību un godīgumu,14 kas jēdzieniski ir tuvi fiziskajai un morālai drosmei Tomēr grūti iedomāties, ka drosme varētu pastāvēt izolēti bez mijiedarbības ar citiem tikumiem vai atsevišķām šo tikumu iezīmēm. Vai cilvēks varētu kļūt par varoni, ja viņam nepiemistu cilvēcība – kaut vai spēja aiz jebkura svešinieka saskatīt personu? Tikpat būtiski ir arī, t.s., situatīvie motīvi (situational themes) – paradumi, kā dažādās situācijās vai sociālās vidēs izpaužas konkrētas iezīmes. Tas nozīmē, ka, piemēram, neatlaidība atšķirīgās situācijās vai vidēs var izpausties dažādi. Cilvēks var tikt atzīts par ļoti neatlaidīgu, risinot sarežģītas un riskantas situācijas darbā, bet tas negarantē, ka neatlaidība izpaudīsies situācijās, kur tiek apdraudēta otra cilvēka dzīvība vai valsts nākotne. Situatīvie motīvi var tikt trenēti un izmantoti, lai sasniegtu pilnību savās rakstura iezīmēs un tādējādi sekmētu tikumus.15

Lai arī pašaizliedzīgā rīcība no malas var tikt vērtēta kā varonīga, tajā iesaistītie bieži vien uzver, ka viņiem nav bijis citas iespējas, kā vien rīkoties tieši tā, kā rīkojušies.16 Tas var būt skaidrojams ne tik daudz ar pašu varoņu pieticību, cik ar situāciju, kurā viņiem nav bijis citas izejas, proti, viņiem piemītošās rakstura iezīmes un tikumi nekādā veidā nepieļāva citām iespējām aizēnot viņu morālo skaidrību.17

Cits jautājums, kas turpina nodarbināt, ir – cik racionāli par spīti piemītošiem tikumiem ir doties varoņa nāvē, nevis turpināt dzīvot? Britu filozofs Dereks Parfits izvērš domas eksperimentu Mana varonīgā nāve (My Heroic Death), kurā aizstāv principu, ka pašaizliedzīga uzupurēšanās augstāka mērķa vārdā, kas balstīta personas morālos principos pat, ja tas nesakrīt ar šīs personas egoistiskajām interesēm, ir absolūti racionāla, lai gan, iespējams, mums gribētos domāt citādi. Parfits šo domas eksperimentu apraksta šādi:

„Es izvēlos mirt veidā, par kuru zinu, ka tas būs ciešanu pilns, bet tādējādi glābs vairāku citu cilvēku dzīvības. Zinot visus faktus un domājot skaidri, es daru to, ko visvairāk vēlos darīt un kas visvairāk atbilst manām šī brīža vēlmēm. [..] Tāpat es apzinos, ka šāda rīcība man pašam ir sliktākais iespējamais variants. Mani nevajātu nožēla, ja es neupurētu savu dzīvību, lai glābtu citus. Mana tālākā dzīve būtu dzīvošanas vērta.”18

Šis domu eksperiments atbalsta uzskatu, ka indivīdam ir racionāls iemesls rīkoties morāli pat, ja tas ir pretrunā ar viņa paša interesēm un labklājību, un ka šāda rīcība neprasa nekādu tālāku kompensāciju par labu indivīdam. Tomēr, raugoties no racionālā egoisma perspektīvas,19 lai to varētu nosaukt par racionālu rīcību, ir nepieciešama kompensācija (racionālajam egoismam neatņemams ir „upurēšanās pieprasa kompensāciju” princips (sacrifice requires compensation principle). Racionālais egoisms nenoliedz racionālas uzupurēšanās iespējamību, tas drīzāk noliedz, ka uzupurēšanās būtu pret paša indivīda interesēm jeb, citiem vārdiem sakot, paša intereses un uzupurēšanās nav savstarpējā pretrunā.20 Parasti izšķir trīs veida kompensācijas, ko pašaizliedzīgas rīcības gadījumā iegūtu indivīds: 1) abpusējais altruisms (indivīds samazina savu labklājību (upurējas) par labu otram ar gaidām, ka otrs nākotnē rīkosies līdzīgi); 2) nepatiesā mērķa altruisms (altruistiskajai rīcībai nākotnes perspektīvā ir lielāks pozitīvs efekts uz indivīda labklājību, nekā tajā brīdī savas intereses aizstāvošai darbībai); 3) sastādošais altruisms (constituent altruism) (objekts/subjekts, kura vārdā notiek ziedošanās, ir tik svarīgs, ka viņa labklājības celšana kļūst par daļu no indivīda paša labklājības).21 Tomēr jautājums, vai šīs kompensācijas ir pietiekamas, lai racionālā egoisma ietvaros radītu pastāvošu harmoniju starp racionalitāti un morāli, ir atvērts, jo kādas gan kompensācijas būtu pietiekamas, lai atdarītu, piemēram, ciešanu pilnu miršanu cita labā, ja turklāt Parfita eksperiments tā vietā piedāvā turpināt dzīvi bez nožēlas? Kalgarī Universitātes emeritētais filozofijas profesors Veslijs Kūpers piedāvā alternatīvu, kurā pamato šādas rīcības racionalitāti, neizmantojot iepriekš minētās kompensācijas formas. Viņš izvērš iespējamību, ka cilvēkam ar tik augstiem morāliem principiem un attiecīgi piemītošām psiholoģiskām iezīmēm dzīve, ko viņš turpinātu, ja izvēlētos nerīkoties varonīgi, patiesībā vairs nebūtu viņa paša dzīve. Kūpers aizvieto Parfita domu eksperimenta pēdējo teikumu „mana tālākā dzīve būtu dzīvošanas vērta” ar „mana tuvākā sekotāja dzīve būtu dzīvošanas vērta, bet viņš nebūtu pietiekami tuvs man”. Ar to Kūpers domā, ka varonīgā rīcība, kas ietver morālo un fizisko drosmi, tik ļoti nosaka un veido šo indivīdu, ka bez tās indivīds vairs nebūtu īsti viņš pats – dzīvi turpinātu kāds ļoti tuvs viņa sekotājs. Tādējādi jebkādu turpmāko sagaidāmo labumu un vērtību no šī sekotāja dzīves nav korekti uzskatīt par sākotnējā indivīda dzīves vērtību. Cilvēks, kurš ziedo savu dzīvību cita dēļ vai kapteinis, kurš burtiskā nozīmē nepamet grimstošu kuģi, ir šādas, iepriekš aprakstītas, varonīgas rīcības daži piemēri. Šādas varonīgas nāves atspoguļo simbolisko labumu, kas tādējādi apmierina arī racionālā egoisma „upurēšanās pieprasa kompensāciju” principu un tāpēc nepadara upurēšanos paša interesēs par oksimoronu. Lai rīcību nosauktu par varonīgu, simboliskajam labumam ir jābūt pozitīvam – personas nāvei simboliskā nozīmē ir jāiekļauj lielāks sabiedriskais labums nekā zaudējums, ko tā izraisa. Mēs nesauktu jauna cilvēka upurēšanos uz nāvi notiesātu ļaundaru vietā par varonīgu rīcību, bet drīzāk gan par muļķīgu, nepārdomātu un iracionālu izvēli par spīti jaunieša tikumiem un rakstura iezīmēm.22 Attiecīgi šī simboliskā labuma kompensāciju un altruistisko darbību zināmā mērā var saistīt ar sākumā minēto Bekera cilvēka pašvērtību veidojošo simbolisko darbību kopumu.

Neatkarīgi no tā, vai varonības pamatā līdztekus pašaizliedzībai ir arī narcistiski piedēkļi, tā ir racionāla rīcība, kurā visaugstākajā mērā izpaužas cilvēka morālā stingrība un tikumi, kas nosaka viņa esību. Kaut arī varonība kā akts ir individuāls, tā veidošanās un nozīme ir sociāla. Varonība tiek definēta izrietoši no sabiedrības vērtībām, tomēr arī pašam aktam var būt formatīva ietekme uz vērtībām – mēs veidojam savus ideālus, balstoties uz varoņiem, un mūsu ideāli (tikumi) savukārt nosaka mūs. Kamēr mums pašiem nav bijis jāpierāda sava varonība (un, cerams, ka nebūs), mēs vienmēr šaubīsimies par savu iespējamo rīcību konkrētā situācijā. Labā ziņa ir, ka, tāpat kā neviens nepiedzimst par līderi (nenoliedzot, ka vienam var būt vieglāk sevī attīstīt varonīgas iezīmes nekā otram), tāpat neviens arī nepiedzimst par varoni. Ja tikumi ir trenējami un sekmējami, tad trenējama ir arī varonība.

  1. Šajā rakstā varonība tiek skatīta tradicionālā izpratnē kā pašuzupurēšanās akts kāda augstāka mērķa un ideālu vārdā, tai skaitā citu cilvēku dēļ.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Flescher A. M. Heroes, Saints, and Ordinary Morality. Washington, D.C.: Georgetown University Press, 2003, p. 109.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Jayawickreme E., Di Stefano P. How Can We Study Heroism? Integrating Persons, Situations and Communities, Political Psychology, 33(1), 2012, p. 167.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Becker E. The Denial of Death. New York: The Free Press, 1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat, p. 12.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Iespējams, vārds „nemiers” (angļu anxiety) ir pat precīzāks nekā „bailes”, kad runājam par izjūtām, kas mūs pārņem, atceroties vai piefiksējam savu neizbēgamo mirstību.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Turpat, p. 2.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Turpat, pp. 3–6  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Monroe K. R. The Heart of Altruism. Princeton: Princeton University Press, 1996, pp. 130–136.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Cilvēcība kā tikums ietver tādus rakstura spēkus, kas saistīti ar draudzību, rūpēm un attiecību kopšanu, piemēram, mīlestība, laipnība, dāsnums, līdzjūtība, emocionālā inteliģence u.c.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Transcendence ietver rakstura spēkus, kas veido universālu nozīmi un jēgu, piemēram, spēja novērtēt skaisto un izcilo, godbijība, garīgums, cerība un optimisms, spēja sniegt prieku citiem un priecāties pašam (humors un rotaļīgums) u.c.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Lai gan arī šajā jautājumā nav viennozīmības – vai drosme un varonība ir viens un tas pats, vai drosme tomēr ir tikai daļa no varonības?  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Katru tikumu veido noteikts rakstura iezīmju kopums (kopā 24 iezīmes) – psiholoģiski procesi vai mehānismi, kas nosaka tikumus. (Peterson C., Seligman M. Character Strengths and Virtues. A Handbook and Classification. Oxford: Oxford University Press, 2004, pp. 13–14).  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Turpat, p. 29.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Turpat, p. 14.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Monroe K. R. The Heart of Altruism, pārstāsts no: Jayawickreme E., Di Stefano P. How Can We Study Heroism?, p. 167.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  18. „I choose to die in a way that I know will be painful, but will save the lives of several other people. I am doing what, knowing the facts and thinking clearly, I most want to do, and what best fulfils my present desires. (In all my examples these two coincide.) I also know that I am doing what will be worse for me. If I did not sacrifice my life, to save these other people, I would not be haunted by remorse. The rest of my life would be well worth living.” Parfit D. Reasons and Persons. Oxford: Oxford University Press, 1983, p. 131.  (atpakaļ uz rakstu)
  19. Racionālais egoisms pārstāv uzskatu, ka rīcība ir racionāla tikai un vienīgi tik tālu, cik tā veicina paša indivīda intereses un labklājību. Sk. Brink D. Rational Egoism and the Separateness of Persons, Dancy J. (ed.) Reading Parfit. Oxford: Blackwell, 1997, p. 97.  (atpakaļ uz rakstu)
  20. Cooper W. Parfit, Heroic Death, and Symbolic Utility, Journal of Social Philosophy, 33(2), 2002, p. 221.  (atpakaļ uz rakstu)
  21. Turpat, p. 225  (atpakaļ uz rakstu)
  22. Turpat, pp. 221, 226–229.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu