— Marodieris

 

Serhijs Žadans (1974) – ukraiņu dzejnieks, prozaiķis, tulkotājs. 12 dzejas krājumu un 7 prozas grāmatu autors. Agrāk pasniedzis literatūru Harkivas Nacionālajā Pedagoģijas universitātē, šobrīd strādā un dzīvo Harkivā. Postpadomju telpā tiek minēts kā viens no ticamākajiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā. Regulāri uzstājas dažādās Ukrainas un Rietumeiropas pilsētās, nereti kopā ar grupu Собаки в космосе. Žadana dzejoļus līdz šim latviskojis Jānis Elsbergs, tie atrodami Satori, Karogā (2009/II) un Orbītas 5. almanahā.

Atdzejotājs

 

Adata

Antons, trīsdesmit divi gadi,
statusā norādīts, ka dzīvo ar vecākiem.
Pareizticīgs, kaut uz baznīcu neiet,
pabeidzis universitāti, no svešvalodām – angļu.
Strādāja par tetovētāju, bija savs rokraksts,
ja tā var teikt.
Caur viņa prasmīgajām rokām un aso adatu
bija izgājis ne viens vien vietējo bars.

Kad tas viss sākās, daudz runāja par
politiku un vēsturi, sāka piedalīties mītiņos,
sastrīdējās ar draugiem.
Draugi apvainojās, klienti pazuda.
Baidījās, nesaprata, izbrauca no pilsētas.

Cilvēku labāk var sajust, pieskaroties ar adatu.
Adata dur, adata sašuj. Zem silta metāla
tāds padevīgs ir sievietes
ādas audums un tāds blīvs ir vīrieša ādas
gaišais brezents. Pārgriez apvalku,
izlaid no ķermeņa sārtas asins
lāses, sit, sit, iesit
eņģeļspārnus padevīgās pasaules virsmā.
Sit, sit, tetovētāj, jo mums
šī pasaule jāpiepilda ar jēgu, jāpiepilda
viņa ziediem. Sit, tetovētāj, šo
apmetumu, zem kura dvēseles un slimības –
tas, ar ko dzīvojam, kādēļ mirstam.

Kāds stāstīja, ka viņu sašāva kontrolpunktā,
no rīta, ar ieroci rokās, kaut kā nejauši –
neviens neko nepaguva saprast.
Apbedīja kopējā kapā – viņus visus tur tā glabā.
Personiskās mantas atdotas vecākiem.
Statuss – palicis nemainīts.

Pienāks laiks, un kaut kāds nelietis
noteikti uzrakstīs par to slavinošu dzeju.
Pienāks laiks un kaut kāds nelietis
teiks, ka par to nav vērts rakstīt.

 

Meklētājs

Ilgi viņu meklēju. Viņa numuru nomainīja,
no pilsētas aizlaidās, sociālos tīklus
neizmantoja. Caur draugiem atrast
neizdevās, caur baznīcu arī ne.
Bet pēc tam pati atrakstīja, par lietām,
par pārbraukšanu, par jaunajiem apstākļiem, par pierašanu.

Izstāstīja par brāli, domāju, tāpēc arī rakstīja –
lai izstāstītu par brāli, viņa nāvi.
Laikam es nebiju pirmais, kam viņa to stāstīja –
katrā ziņā ne pats pirmais. Reiz tik mierīgi
rakstīja. Viņiem trāpīja, viņa rakstīja, visiem reizē
viena zalve. Pēc tam mūsējie atgriezās, gribēja
savākt kritušos. Visgrūtāk bijis ar kājām. Katram
ir jābūt divām kājām. Viņi tā arī ir likuši kopā –
lai katram būtu divas kājas, vēlams –
viena izmēra.

Brālis aizrāvās ar mūziku. Bija laba ģitāra.
No viņa pastāvīgi to aizņēmās.
Ko tagad ar to darīt? – jautā viņa.
Es paņēmu, mēģināju spēlēt, pirkstus sagriezu, jo neprotu.
Ļoti sāp. Aizvien nav sadzijuši.

 

Sekta

Andrijs un Pavlo, adventisti, studenti.
Tēvs – uzņēmējs atbalstīja draudzi,
viņi pierada pret baznīcu izturēties
kā pret savas dzīves daļu –
bija tur katru dienu, palīdzēja
taisīt remontu, internetā publicēja bildes,
pateicās par atbalstu.

Miera laikā viņus uzskatīja par sektantiem,
bet kad viss šis sākās – vienkārši sāka
viņus vajāt. Kāds aizbrauca, kāds paslēpās.
Bet viņus abus noķēra. Turēja pagrabā,
lika glabāt kritušos, rakt kapus.
Viņi gribēja atpirkties, baiļojās, raudāja.
Viņus pārveda uz citu bedri. Pēc tam par viņiem vienkārši aizmirsa,
it kā viņu nemaz nebūtu bijis.
Sēdēja tumšā pagrabā, klausījās tumsā,
iesākumā lūdzās, pēc tam pārstāja –
bija kauns vienam no otra.
Ticību zaudē tad, kad rodas
iespēja par to nomirt, bet tu nepagūsti
šo iespēju izmantot.
Kāpēc ticība tam, kurš redzējis, kā viss ir patiesībā?
Kāpēc ticēt tam, kam priekš tevis nav
nekādas vērtības?
Neviens nerunā, kas notika ar svētajiem, kuru
miesā atvērās stigmas. Kas tur bija
ar stigmām? Viņas pašas aizvērās
kā rozes vakarā? Vai ilgi asiņoja,
pūžņoja, sūrstēja zem bintēm?
Viņi ar tumsā apaklušām acīm
atnāca uz slimnīcu pārsiet brūces,
sakoda zobus, kad māsa tiem
norāva sakaltušās bintes un svaiga asins
izplūda uz tumšas ādas. Prasīja
pretsāpju līdzekļus, vienalga kādus.
Bet nav neviena tāda pretsāpju līdzekļu
pret to, kas viņos neesot sāp.

 

Marodieris

Draņķīga biogrāfija,
no tādām biogrāfijām taisa rīta ziņas.
Viņa vecais nosala decembrī, tukšā tramvajā,
mammai problēmas ar cukuru.
Nepabeigta tehniskā, divi gadi grāmatvedība,
joda izdedzināta rīkle,
armatūras saplēsta auss.

Par ko tu sapņoji visus šos gadus?
Ko gribēji?

Viss, ko viņš gribēja, atradās
tuvīnajā tirdzniecības centrā.
Uzlauzt to, it kā tas būtu
zīmogi uz pāvesta vēstulēm.

„Man nekad,” viņš rakstīja, „nav bijis
tik daudz naudas, lai nopirktu
visu, ko vēlos. Vienmēr kaut ko
atliku uz labākiem laikiem.
Tikai tagad sapratu, ka labāku
laiku nebūs.
Arī tu esi te dzimis.
Arī tu zini, kā tas ir.
Atkārto manis teikto:
dzīve ir nežēlīga un netaisna,
dzīve ir bezcerīga un īsa,
dzīve ir drūma un nelietīga.
Tam, kam nekas nepieder,
nekas arī nepiederēs,
tam, kam nav ko zaudēt,
tas neko arī nezaudēs.”

Šeit sen jau neviens vairs negaida labākus laikus.
Rāmu, klusējošu nāvi te neviens neatšķir
no pārējām sievietēm.
Laba sirds, slimas plaušas –
dzīvo ar viņu, jo mīli,
mirsti, jo dzīvo ar viņu.

„Paldies, ka raksti,” viņš pateicas,
„paldies, ka raksti.”
„Nav par ko,” es atbildu.
Tik tiešām – nav par ko.

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Kristaps Vecgrāvis