punctum

Literatūra un kultūra

„Šī ir rītdiena!”

05/06/2015

 

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā Otrā LLMC Vasaras skola „Šī ir rītdiena!” norisināsies mākslinieku rezidencē Ruckas muižā, Cēsīs no 6. līdz 11. jūnijam. Jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas kritiķiem, kuratoriem un kultūras projektu vadītājiem no Baltijas valstīm sešu dienu garumā būs iespēja piedalīties daudzpusīgā izglītības programmā, ko veidos diskusijas, lekcijas un radošās darbnīcas. Lekcijas un diskusijas ir publiskas un tās iespējams bez maksas apmeklēt ikvienam interesentam.

Bet vakardienas rītdiena nav šodiena”, 1956. gadā Londonā veidojot izstādi “Šī ir rītdiena!”, rakstīja britu mākslas kritiķis un kurators Lorenss Alovejs, norādot uz nepieciešamību pēc ciešākas simbiozes starp mākslu, arhitektūru, dizainu un ikdienas kultūras procesiem. Līdzīgi arī LLMC Vasaras skolas pamatā ir vēlme veidot ciešāku starpdisciplināro sadarbību starp dažādu mākslas un kultūras nozaru pārstāvjiem, izzināt šodienu caur aktuālo pieredzi un kultūras teorijas skatpunktiem, mūsdienu mākslinieku stratēģijām, laika uztveres konceptualizēšanu caur atmiņas un arhīva “ietvariem”, postkoloniālās un postsociālistiskās pieredzes krustpunktiem, realitātes un zinātniskā fantastikas interpretācijām utt.

Vasaras skolu 6. jūnijā plkst. 17.30 ievadīs diskusija, kurā piedalīsies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese, publicists un rakstnieks Kirils Kobrins, mākslinieks Julijons Urbons, mākslas kritiķis Valts Miķelsons un arhitekte Evelīna Ozola. Diskusija aktualizēs jautājumus par šodienas, rītdienas un tuvākās nākotnes redzējumiem: kādu mēs veidojam rītdienu, kā mūsu ikdienas izvēles ietekmē tuvāko nākotni, kādas būs tās vērtības? Kā atšķiras šodienas un pagātnes redzējumi par ideālu pasauli vai vismaz alternatīvu esošajai realitātei?  Vai šie redzējumi ir saistīti tikai ar iztēli, vai arī tie izgaismo faktiskās realitātes struktūras?

Vasaras skolā vairāki vieslektori pievērsīsies tēmām, kā un kādas nākotnes projekcijas tapušas pagātnē, piemēram, kā tās attīstījušās un ietekmējušas kultūras procesus sociālisma laikmetā, kura retorika bija orientēta uz nākotni. Piemēram, igauņu pētniece Elnāra Taidre stāstīs par leģendārā igauņu mākslinieka Tenisa Vinta idejām, kas ietekmējušas arī Lielvārdes jostas rakstu pētniecību. Vinta estētiskais universālisms 20. gadsimta 70. un 80. gados piedāvāja jaunu estētiski filozofisku sistēmu, kas vienlaikus bija arī pretošanās stratēģija padomju režīmam, izmantojot tā oficiālos kanālus.

Nākotnes paredzēšanas metodikai ar zinātniskiem paņēmieniem 50. – 80. gados Padomju Savienībā pievērsīsies fiziķis Aigars Atvars; šīs metodikas pamatā bija atziņa, ka sistēmas attīstās pēc noteiktām likumsakarībām, tiecoties uz ideālo stāvokli, savukārt tās “apstādina” sastapšanās ar pretrunu. Savukārt viens no šobrīd pamanāmākajiem jaunās paaudzes lietuviešu māksliniekiem Julijons Urbons stāstīs par paša radīto metožu, modeļu un pieeju klāstu viņa radošajā praksē, kurā iesaistīti filozofijas, inženierzinātņu, spekulatīvā dizaina, zinātniskās fantastikas un futuroloģijas aspekti. Par nākotnes, tagadnes, vēstures, zinātniskas pētniecības, dokumentālisma, fikcijas, iztēles un utopijas attiecībām savos darbos stāstīs Ivars Drulle, Rasa un Raitis Šmiti, Agne Bagdžiūnaite, kā arī somu māksliniece Tellervo Kalleinena, kas plašu starptautisku atzinību ieguva ar mākslas projektu “Žēlabu koris”, kas pirms vairākiem gadiem īstenots arī Latvijā. Voldemārs Johansons, stāstot par savu radošo darbību, skaņas un telpiskām kompozīcijām, pievērsīsies subjektivitātes un cilvēka uztveres perspektīvai. Par 21. gadsimta mākslā arvien biežāk izmantoto pieeju radīt mind-specific mākslu vai veidot mākslas darbus kā domu eksperimentus stāstīs lietuviešu kuratore Dovile Tumpīte. To, kā mainījusies vai pat tikusi noraidīta nākotnes ideja šodienas Rietumu un postsovjetiskajā mākslas pasaulē, analiz

Dalies ar šo rakstu