— Identitātes nemiers

20. jūnijā Rīgā notikušais Eiropraida gājiens, kas ir līdz šim vērienīgākais LGBT pasākums Baltijas valstīs, pulcēja ap 5000 dalībnieku no dažādām pasaules malām un iedvesa cerību, ka tā saukļos „Be the Change!”, „Make History!” un „Changing history is hot!” paustās ambīcijas pārskatāmā nākotnē piepildīsies. Cīņa pret LGBT diskrimināciju ir neatņemama uz vienlīdzību orientētās politikas sastāvdaļa, un katrai sabiedrībai, kas uzskata sevi par demokrātisku, jārod drosme mainīt savu vēsturi, pārvarot noturīgas fobijas un stigmas un izkopjot iekļaujošu un vienlīdzīgu attieksmi pret gadsimtiem ilgi diskriminēto minoritāti. Latvijas sabiedrības gatavību šim solim simboliski apliecināja liels skaits gājiena dalībnieku, kuriem solidarizēties ar LGBT netraucēja fakts, ka viņi paši neidentificējas kā šīs grupas pārstāvji.

Heteroseksuālo indivīdu, pāru un ģimeņu plašā dalība gājienā zināmā mērā attaisnoja Džūditas Batleres pārliecību, ka cīņā par vienlīdzību „nav vajadzīgs „darītājs aiz darbības”, jo „darītājs” var tikt visdažādākajos veidos konstruēts ar darbības palīdzību”.¹ Proti, svarīgāka izrādījusies pati izvirzītā prasība (LGBT līdztiesība) un veids, kā tā pausta, nevis šīs prasības subjekta identitāte. Vēl vairāk, šīs identitātes izkliedētība nospēlēja pozitīvu lomu, akcentējot gājiena politiskā vēstījuma vispārnozīmību, kas pamatojas premisā, ka minoritāšu tiesību aizstāvība ir visas sabiedrības interesēs. Turklāt, kā novēroja Ilmārs Šlāpins, attieksme pret mazākuma tiesībām vēsturiski bieži mainījusies tieši tad, kad mazākuma tiesību aizstāvībā iesaistījās vairākums.² Eiropraida gājiens nepārprotami kļuva par šādas iesaistīšanās līdz šim spilgtāko apliecinājumu.

Tomēr reizē var jautāt, vai šāda identitāšu sajaukšanās nenonāk pretrunā praida pamatā esošajai LGBT identitātes apliecināšanas idejai.³ Vai praids kā manifestācijas forma tomēr nepieprasa, lai aiz darbības stāv noteikts darītājs, kurš, pārvarot iekšējo pretestību un bieži vien riskējot ar savu drošību, runā savā vārdā un pauž lepnumu par savu identitāti? Skatot praida gājienu kā identitātes apliecināšanas un svinēšanas pasākumu, LGBT draugu un līdzjutēju dalībai tajā grūti rast argumentētu pamatojumu. Savukārt politiska demonstrācija par minoritāšu tiesībām, kas, pēc organizētāju teiktā, bija Rīgas Eiropraida primārais formāts,⁴ gluži otrādi no vairākuma iesaistīšanās tikai iegūst, jo partikulāra identitāte šeit vairs neparādās kā ekskluzīva, visas pārējās identitātes izslēdzoša, bet iekļaujas plašākā, uz kopīgiem mērķiem orientētā kopumā.

Par labu šādai atvērtai pieejai identitātes politikā runā arī tie mūsdienu kritiskās teorijas novirzieni, kas pakļauj kritiskai izjautāšanai pašu identitātes jēdzienu un tā filozofisko izcelsmi. Kā notiek identifikācija jeb identitātes uzņemšanās? Kādas attiecības pastāv starp atsevišķu indivīdu un vispārīgu identitāti? Kādas ir LGBT identitātes būtiskās pazīmes? Šie jautājumi, kā var noprast, ir formulēti esenciālisma paradigmā, kas pamatoti atzīta par katras uz vienlīdzību orientētās politikas traucēkli. Vēsturiski dažādu grupu diskriminācija bieži vien tikusi pamatota uzskatā, ka tām piemīt noteiktas noturīgas, vairākumu apdraudošas īpašības, kas leģitimē nevienlīdzīgu attieksmi pret šīm grupām vairākuma labklājības vārdā.

Šāda esenciālisma sekas ir arī katras stabilas un noturīgas identitātes potenciāli izslēdzošais raksturs. Stingri definēta identitāte nekad nebūs pietiekami iekļaujoša neviendabīgam un mainīgam indivīdu un grupu kopumam, kas cieš no diskriminācijas. Dzimtes un seksuālās identitātes gadījumā šo problēmu uzskatāmi ilustrē nespēja vienoties par kādu aptverošu identitāti, kas būtu pieņemama visiem nenormatīvās seksualitātes pārstāvjiem. Vairāku konkurējošu apzīmējumu līdzāspastāvēšana (LGBT, LGBTQ, LGBTQI, LGBTQIA…) apliecina nespēju izveidot vienu izsmeļošu uzskaitījumu. Pēc Batleres domām, šāda identitātes kategoriju atvērtība nav tikai gadījuma traucēklis, bet neizbēgamība, kas norāda uz katras identitātes fantasmātisko, proti, reizē iekāroto un principiāli nesasniedzamo raksturu.⁵ Es reizē vēlos būt X un nespēju būt X – šādi izpaužas identitātes nemiers, ko var interpretēt ne tikai kā eksistenciālu strupceļu, bet arī kā identitātes subversijas un līdz ar to brīvības iespēju.

Mūsu žurnālā publicētais Žana Pola Sartra darba Esamība un nekas fragments⁶ sniedz šīs problēmas klasisku risinājumu sliktās ticības (mauvaise foi) terminos. Jāatzīst, ka Sartra tekstu skarbi marķē laiks, kurā tas tika sarakstīts, lai neteiktu – autora aizspriedumi. Tas neiedvesmo, neiespējo un nepauž solidaritāti ar homoseksuāli, kura pieredze tiek aprakstīta un vērtēta stingri heteronormatīvā kontekstā. Sartra homoseksuālis nelepojas ar savu citādību, bet pieredz to vēsturiskās stigmas iezīmētajās vainas (culpabilité), trūkuma (faute) un kļūdas (erreur) kategorijās. Nekas Sartra rakstītajā neliecina par to, ka viņš atzīst par netaisnīgu to iekārtu, kurā iespējami šādi pārdzīvojumi, un tas liek tekstā saskatīt to augstprātīgo labvēlību (indulgence), ko filozofs piedēvē identitātes nemierā nonākušā homoseksuāļa cenzoram – atklātības aizstāvim.

Tomēr šiem apsvērumiem nevajadzētu kļūt par šķērsli tam, lai ieklausītos Sartra argumentā par slikto ticību, kurai homoseksuāļa un atklātības aizstāvja konflikts sniedz vienu no ilustrācijām. Vilcinoties atzīt savu homoseksualitāti,⁷ homoseksuālis demonstrē cilvēka apziņas fundamentālo struktūru, proti, nespēju būt par to, kas tā ir.⁸ Cilvēka brīvība, kas izpaužas viņa vērstībā uz arvien jauniem un jauniem eksistenciāliem projektiem, traucē piešķirt viņam kādu noturīgu identitāti, kas, pēc Sartra domām, nozīmētu censties padarīt par lietu to, kam ar lietu nav nekā kopīga, proti, apziņu. Un, ja šāda vairīšanās no negrozāmās identitātes tomēr ir sliktās ticības motivēta, to pašu var teikt arī par atklātības aizstāvja centieniem piespiest savu sarunbiedru „būt tam, kas tas ir”. Pati atklātība (sincérité) tādējādi pārtop par sliktās ticības paveidu, kas traucē atzīt cilvēka brīvību.

Norādot, ka pakļaušanās noturīgas identitātes determinismam ietver sliktās ticības momentu, Sartrs izvirza nopietnu problēmu esenciālisma paradigmai, tomēr Esamībā un nekas viņš neizvērš tādu identitātes subversijas vīziju, kas varētu sniegt iedvesmu cīņā par diskriminēto minoritāšu tiesībām. Šādu vīziju drīzāk piedāvā tie mūsdienu kritiskās teorijas pārstāvji, kuri iedomāti stabilas un noturīgas identitātes atzīst par nemitīgas identificēšanās norises efektiem, kuru nestabilitātē viņi saskata nevis pamatu bailēm, agresijai vai izmisumam, bet gan taisnīgākas nākotnes apsolījumu.

1. Batlere Dž. Dzimtes nemiers. Feminisms un identitātes graušana. Tulk. D. Ābola. Rīga: LU LFMI/Mansards, 2013, 192. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Diskusija. 100g kultūras. Kādi ir LGBT Eiropraida mērķi un ietekme uz sabiedrību?, LTV, 18.06.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Īsam ieskatam praida vēsturē sk.: Freimanis I. Par lepnuma svinēšanu, Citādība. Iecietība. Līdztiesība. Rīga: Satori, 2015, 38.–45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Circene I. Eiropraidā nerīkos “ballīti”, bet cīnīsies par tiesībām, Ir, 19.05.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Dita Ābola phantasmatic tulko kā „iluzors” (sk., piem. Batlere Dž. Dzimtes nemiers, 50. lpp.). Šāds latviskojums ir diskutabls, jo tajā tiek zaudēta fantasmātiskās identifikācijas saistība ar fantāziju. Sk. Butler J. Phantasmatic Identification and the Assumption of Sex, Bodies that Matter. On the Discursive Limits of “Sex”. London/New York: Routledge, 2011 [1993], pp. 68, 204–205.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sartrs Ž. P. Sliktā ticība (tulk. M. Assereckova), Punctum, 20.06.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Svarīgi, ka, lai arī atklātības aizstāvja figūra un prasība liek šādu atzīšanu interpretēt kā sava veida ārēju coming out, Sartra argumentam noteicošāks ir dziļāks līmenis, kurā homoseksualitātei jātiek atzītai sev pašam.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Sal. Sartre J.-P. L’être et le néant. Essai d’ontologie phénoménologique. Éd. corrigée avec index par Arlette Elkaïm-Sartre. Paris: Gallimard, 1994 [1943], p. 97.  (atpakaļ uz rakstu)