— Vēsturnieka piezīmes uz filozofa piezīmju malām

Par Igora Šuvajeva grāmatu Krievijas homo imperii (ģenealoģiskas piezīmes) (LU FSI, 2015)

Filozofa Igora Šuvajeva Krievijas homo imperii (ģenealoģiskas piezīmes) turpina Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta iesākto izdevumu sēriju Filozofijas lekcijas Rīgā, dodot iespēju arī drukātā veidā iepazīt to mūsdienu ievērojamo filozofu lekcijas, kuras ir nolasītas Rīgā Latvijas Universitātē. Jāsaka, ka Igora Šuvajeva eseja nedaudz atkāpjas no ierastās prakses, jo tās pamatā, kā atzīst autors, ir Prāgā un Jūrmalā nolasītie ziņojumi.

Kā šodien ierasts, pārdomas par grāmatu būtu jāsāk bez vai ar šablonisko atsaukšanos uz „šī brīža ģeopolitiskās situāciju”, tomēr tas liecinātu par darba politisko angažētību, stiprinot vadošo politisko retoriku. Tas, ka uz Krievijas impērijas problemātiku ir iespējams raudzīties arī kvalitatīvi citādi, nevis tikai caur mediju apspēlētajām matricām, pierāda esejā tvertie problēmjautājumi.

Darbs ir neliels, vidēji tā lasīšana aizņem laiku, kādu mēs būtu veltījuši, apmeklējot profesora Šuvajeva lekciju. Kā teicami faktori jāatzīst arī esejas labā valoda un saprotamais izteiksmes veids. Tas ir nozīmīgi, jo kvalitatīva akadēmiskā literatūra, kas būtu veltīta Krievijas imperiālisma, imperiālisma, postimperiālisma, koloniālisma problēmām latviešu valodā nav bijusi pieejama. Par Aleksandra Etkinda,¹ Evas Tomsones,² Dominika Līvena³ u. c. apjomīgajiem fundamentālajiem pētījumiem Latvijas lasītājs dzirdējis ir maz vai nemaz. Impēriju pētniecība, kas ir kļuvusi par savdabīgu modes lietu pasaulē,⁴ Latviju, šķiet, nav sasniegusi, tāpēc esejas parādīšanās, cerams, kalpos kā katalizators, lai humanitārās un sociālās zinātnes pavērstos arī uz pārnacionālas problemātikas pētniecību.

Esejas pamattēma ir „impēriskā cilvēka tapums, iezīmējot dažus patības un pārvaldības tehnoloģiju elementus un mehānismus” (12. lpp.). Tēmas izklāstu autors prezentē kā ģenealoģiskas piezīmes, balstoties uz Mišela Fuko varas ģeneoloģijas metodi, kuras uzdevums ir atrast sakarības starp varu, zināšanām un ķermeni sabiedrībā, atbrīvojoties no tradicionālās „vēsturnieku vēstures” un veidojot „īsteno vēsturi” (wirkliche Historie). Ja sekojam Fuko norādēm, tad īstenajā vēsturē notikumi nav lēmumi, izpausmes, robežas vai kaujas, bet mainīgās varas attiecības, kas parādās notikuma netīšajā unikalitātē.⁵ Šīs attiecības ir mēģinājis ieskicēt arī autors savā esejā.

Igors Šuvajevs norāda, ka impēriskais cilvēks ir fikcija, kura tiek konstruēta, tomēr tā var izpausties, lai tiktu galā ar noteiktiem diskursiem. Ir saprotams, ka nelielais apjoms neļauj izvērst un apskatīt visu plašo jautājumu klāstu un kā norāda pats autors, tad darbā „tiek izcelti tikai daži diskursīvo prakšu elementi un mehānismi” (18.–19. lpp.).

Vispirms esejā tiek risināta Krievijas atrašanās vietas problemātika. Identifikācija telpā nenoliedzami ir svarīgs aspekts jebkuras identitātes veidošanā, piedevām tai ir visai attāls sakars ar ģeogrāfijas atziņām. Varam atcerēties kaut vai Latvijas centienus identificēties ar Ziemeļeiropu, lai distancētos no ģeopolitiskā jēdziena „Austrumeiropa” negatīvajām konotācijām pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Krievijas identifikācija ir daudz sarežģītāka: no ziemeļnieciskā civilizētības, kulturālisma iemiesojuma tā 19. gadsimtā „pašnovietojās” Austrumos. Šādas diskursīvās prakses laika gaitā maina savas nozīmes, tās attīstās un spēj veidot arī salīdzinoši jaunas formas. Kā atzīmē Igors Šuvajevs, „pagātne neatkārtojas, taču tagadne tiek izspēlēta, izmantojot pagātnes diskursīvās prakses, struktūras, mehānismus” (31. lpp). Impērijas diskursu izspēles mēs redzam arī šodienas Krievijā, tomēr eseja neatbild uz jautājumu, kādēļ šīs diskursīvās prakses ir nepieciešams izprast? Reinhards Kozeleks, ieviešot vēstures metakategorijas – „pieredzes telpu” (Erfahrungsraum) un „gaidu horizontu” (Erwartungshorizont) –, radīja vēsturiskā laika semantiku. Diskursīvās praksēs atklājās šo metakategoriju nozīmes, kurās parādās gan individuālās un kolektīvās pieredzes, balstoties uz kurām cilvēks rada „gaidu horizontu”, kas liek viņam cerēt, gaidīt, prognozēt un arī vilties. Manuprāt,  identificējošie diskursi ļauj labi izprast šīs kategorijas. Vai arī tas, ka Krievijas šodienas diskursos dominē „gaidu horizonti” liecina par savdabīgu krīzes situāciju, kurā, pēc Kozeleka, šī metakategorija sāk dominēt.⁶

No Fuko Igors Šuvajevs pārņēmis arī t. s. Panoptikona tēlu, lai analizētu Krievijas varas centienus „uzraudzīt un sodīt” pavalstniekus. Kā norāda autors: „Fuko nopelni Panoptikona atkalatklāšanā un tā paradigmiskās nozīmes uzsvēršanā ir nepārprotami, tomēr nākas atzīt, ka viņš principā atstāj neievērotu Krieviju.” (31. lpp.) Domāju, jāatceras, ka Fuko Panoptikonu izmantoja, lai aprakstītu pirmām kārtām Rietumu liberālās sabiedrības pārvaldes principus, savukārt Krievijā varas organizācija tomēr baltās citādās tradīcijās un nereti tiek skatīta kā „neeiropeiska”.

Amerikāņu vēsturnieks Ričards Vortmens, kurš detalizēti analizējis Krievijas monarhijas rituālus un mītus, norāda uz ārēju līdzību varas demonstrācijās starp Krievijas un Eiropas galmiem, kuriem tomēr bija daudz atšķirību pašas varas izpratnē. Ja arī 18. gadsimta galma ceremonijas arēji līdzinājās Versaļā pieņemtajām, tajās tomēr tika inscenētas pilnīgi citas vēsturiskās attiecības starp troni un galmu. Ja Versaļa demonstrēja kādreiz nepakļāvīgās aristokrātijas pakļaušanos tronim, tad Krievijā tādas nebija un muižniecības bagātība un ietekme bija atkarīga tikai no valsts dienesta.⁷ Krievu impērijas varas mīti balstījās uz pakļaušanu un iekarojumiem, kamēr Rietumeiropas impērijas mīti mēģināja piedāvāt harmoniski adaptēt monarhiju ar pilsonisko sabiedrību.⁸ Un tās, protams, nav vienīgās atšķirības. Interesanti būtu izlasīt pamatojumu un pārdomas par to, vai impērisko Krievijas varu ir iespējams aprakstīt ar tām pašām metodēm, balstoties tikai uz noteiktām varas līdzībām – brutalitātes, pastorālisma un izņēmuma stāvokļu izmantošanu.

Krievijas Panoptikona aprakstā dominē izrādes elementi, teatrālisms, kas parādās visdažādākajos aspektos – reliģijā, varas demonstrācijās, sodīšanā, pagātnes traktēšanā, mītos u. c. Īpaši esejā izcelts Aleksandra Ņevska mīts, kurš historiogrāfijā ir daudz analizēts. Iespējams, nedaudz aktuālāk būtu aplūkot kņaza Vladimira I Svjatoslaviča mīta izmantošanu gan pagātnes, gan šodienas Krievijas diskursīvajās praksēs, kurās, manuprāt, ļoti labi varam vērot to, ko vācu vēsturnieks Jans Asmans sauca par mitomotoriku – spēku, kas noteiktā laikā ļauj izpausties dažādām mīta funkcijām.⁹ Vladimirs kā kārtības ieviesējs Krievijā, kā „īstenās” ticības atnesējs, galu galā kā Kijevas kņazs un kā vārdabrālis prezidentam Putinam, iemieso sevī daudz diskursīvu interpretāciju, ko pastāvošā vara Krievijā vēlas izmantot šodienas politisko mērķu sasniegšanai.

Jāatzīst, ka esejā nav artikulēta atšķirība starp mītu un diskursu. Šajā sakarā rodas jautājums, vai mītu var atklāt, aprakstīt kā diskursīvo praksi, vai tas tomēr jādara citādi, lai nepazaudētu dažādos mīta aspektus?

Esejas pēdējā daļa veltīta impērijas tapšanai. Autors atzīmē, ka impērija ir fikcija, kas tiek būtiskota ar noteiktām diskursīvajām praksēm un tikai vēsturiskajā dimensijā tai eksistē noteikts sākums vai beigas (55. lpp.). Protams, vēsturiskā prakse mums rāda, ka impērijas nav mūžīgas, tās rodas, iet bojā, transformējas, tomēr aiz šiem hronoloģiski ierobežotajiem notikumiem pastāv prakses, kas ietekmē reālpolitiku, mentalitātes vai sabiedrības „gaidu horizontus”. Impēriskajam cilvēkam tas neļauj tapt pabeigtam, un tapšanas process turpinās, veidojot cilvēka identitātes. Igors Šuvajevs analizē gan iekšējās, gan ārējās kolonizācijas īpatnības, kurās nereti pazūd paši krievi, tomēr vienmēr klātesoša ir vara, kura kundzību nodrošina ar spēka palīdzību.

Ir tiešām jābrīnās, kā nelielajā esejā ir izdevies iekļaut tik daudz problēmjautājumu un to risinājuma ieskicējumu. Jāsaka, ka jautājumu rodas daudz un atbildes uz tiem ir jāmeklē vai nu pašam, vai arī patiešām jācer, ka šī eseja, piezīmes būs pamats kaut kam lielākam un apjomīgākam, kas spētu Krievijas impērijas problēmjautājumus pasniegt lasītājam daudz izvērstākā veidā.

1. Etkind A. Internal Colonization: Russia’s Imperial Expierence. Cambridge/Malden: Polity, 2011.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Thompson E. M. Imperial Knowledge: Russian Literature and Colonialism. Westport: Greenwood Press, 2000.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Lieven D. Empire: The Russian Empire and its Rivals. Yale: Yale University Press, 2002.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Motyil A. J. Imperial Ends. The Decay, Collapse and Revilal of Empires. New York: Columbia University Press, 2001, pp. 1–3.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Foucault M. Nietzsche, Genealogy, History, Bouchard D. F. (ed.) Language, Counter-Memory, Practice. Ithaca: Cornell University Press, pp. 154–155.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Sk. Koselleck R. Vergangene Zukunft. Zur Semantik geschichtlicher Zeiten. Frankfurt am Main: Suhrkamp Tachenbuch Verlag, 1989, S. 349–375.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Уортман Р. С. Сценарии власти: мифы и церемонии русской монархии. Том 1. От Петра Великого до смерти Николая I. Москва: ОГИ, 2002, c. 19.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Уортман Р. С. Сценарии власти: мифы и церемонии русской монархии. Том 2. От Александра II до отречения Николая II. Москва: ОГИ, 2004, c. 29.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Assmann J. Das kulturelle Gedächtnis: Schrift, Erinnerung und politische Identität in frühen Hochkulturen. München: CH Beck, 2007, S. 79–80.  (atpakaļ uz rakstu)