punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Es karājos tavā bizē

Aivars Madris

07/07/2015

 

Pārdomas par feminismu Džordža Millera filmā Trakais Makss: Skarbais ceļš  (2015)

 

Nepārsteidz, ka Trakā Maksa 4. daļa ir kļuvusi par vienu no šī gada skatītāju un kritiķu mīlētākajām filmām – Džordžs Millers un viņa radošā komanda patiesi ir pelnījuši viņiem veltītās fanfaras un sajūsmas ditirambus par apbrīnojamo izdomas lidojumu un skrupulozo tehnisko izpildījumu. Prātojot par precīzāko salīdzinājumu, kas raksturotu filmas atstāto iespaidu uz skatītāja emocijām un intelektu, Skarbais ceļš visvairāk asociējas ar žilbinošu rokkoncertu pārpildītā stadionā, kurā pasaulslavenas grupas izpildījumā dinamiskā tempā cits citu nomaina enerģiskiem bītiem un brāzmainiem rifiem piesātināti grāvēji, epizodiski ļaujot atvilkt elpu pie kādas liriskas, dvēseli satricinošas balādes (uz to vedina arī filmā redzamais „roka dampis”, kurā rindās sasēdināti bunģieri un virvēs iekārts ģitārists). Tomēr šoreiz stāsts būs par ko citu. Skarbais ceļš negaidīti kļuvis par karstu diskusiju objektu saistībā ar kādu lielbudžeta blokbāsteriem visai neierastu aspektu – sieviešu tiesībām, un pat izpelnījies pārmetumus par feminisma propagandēšanu. Vai Millers patiesi var lepoties ar to, ka, maskulīnajai Holivudai spītējot, par tās naudu (150 miljoniem dolāru) uzņēmis feministu grāvējfilmu, kurā vīrieši, tostarp pats titulvaronis Makss, ir tikai fons sieviešu cīņai par liberalizāciju no… šiem pašiem vīriešiem?

Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav. Tomēr internets ir burtiski pārpludināts ar opozīcijā esošo nometņu pārstāvju viedokļiem dažādu recenziju un emuāru ierakstu formā, tostarp radīta arī šai tēmai īpaši veltīta mēme mikroblogošanas platformā tumblr.com (http://feministmadmax.tumblr.com). Vētru ūdensglāzē aizsāka vietnē returnofkings.com (tulk. „karaļu atgriešanās” – pats nosaukums visai zīmīgi norāda tās ideoloģisko ievirzi) publicētais raksts, kura autors aicina stiprā dzimuma pārstāvjus boikotēt Trakā Maksa jauno sēriju, saukājot to par „Trojas zirgu, ko feministes un Holivudas kreisie izmantos, lai apliecinātu, ka sievietes ir līdzvērtīgas vīriešiem visās jomās, tostarp miesasbūvē, fiziskajā spēkā un loģikā.”1 Iespējams, ka šis pašmāju ceham.lv līdzīgajā emuārā publicētais raksts nebūtu jāuztver īpaši nopietni, tomēr sieviešu tiesību aktīvisti un kino kritiķi (nereti abu apvienojums) visā pasaulē ir sarosījušies, lai izteiktu savu atzinību feministiski noskaņotajam režisoram vai – gluži pretēji – aizrādītu, ka Skarbais ceļš par spīti labajiem nodomiem cieš no pārliekas „holivudizācijas” attieksmē pret savām sieviešu dzimuma varonēm. Tam vēl iespējams pieskaitīt atsevišķus kristīgi noskaņotus rakstītājus, kuri uzskata, ka filma ir vistīrākā vardarbības propaganda un tajā paustajām idejām nav vietas cīņā par sieviešu tiesībām. Taču par visu pēc kārtas.

Skatoties filmu, grūti neievērot, ka Šarlīzes Teronas tēlotā imperatore Furiosa (domājams, ka viņas vārda saspēle ar filmas nosaukumā minēto „skarbo ceļu” (fury road) nav nejauša) kļūst par dominējošo personāžu teju no pirmajām filmas minūtēm, ja neskaitām īso prologu par Maksa (Toms Hārdijs) sagūstīšanu. Tieši Furiosas aktīvā rīcība, nolaupot postapokaliptiskā tuksneša vienīgās oāzes Citadeles diktatora Imortana Džo sievas (atstājot aiz sevis sienā ieskrāpēto vēsti, ka sievietes nav priekšmeti), kļūst par filmas sižetiskās struktūras pamatu, tikmēr Makss ir tikai apstākļu upuris, kura dzīvība un turpmākais liktenis lielākoties atkarīgs no citiem personāžiem. Arī vēlāk, kad Maksam izdodas iegūt relatīvu brīvību, viņam nepieciešama Furiosas labvēlība, un turpmāk Makss kļūst par imperatores labo roku, lai palīdzētu izglābt sievas no Džo armijas. Filma sniedz gana plašu ieskatu Furiosas pagātnē, ļaujot izprast viņas motivāciju sacelties pret necilvēcīgo tirānu, tikmēr Maksa stāsts paliek noslēpumā tīts (simbolisku ieskatu piedāvā tikai atmiņu uzplaiksnījumi, taču, ja nav redzētas iepriekšējās daļas, neko nesapratīsit). Filmai ritot uz priekšu, tās veidotāji piedāvā vienu epizodi pēc otras, kas pārliecina par Furiosas pārākumu pār Maksu (viņa izrādās arī trāpīgāka šāvēja, ne tikai labāka braucēja), nemaz nerunājot par to, ka tieši viņai izdodas likvidēt galveno ļaundari par spīti smagam ievainojumam. Makss, protams, ir ļoti nozīmīgs atbalsts un padomdevējs, beigās viņš arī izglābj Furiosai dzīvību, pārlejot savas asinis, tomēr acīmredzami, ka šī nav viņa cīņa un viņa uzvara.2 Turklāt filma pamanās iztikt bez holivudizētā mīlasstāsta starp abiem galvenajiem varoņiem (tas gan melodramatiski tiek iepīts divu otrā plānā personāžu stāstā).

tumblr_np5rpuwXlN1uw1s6ho1_1280

Foto: feministmadmax.tumblr.com

Tiesa, viss iepriekšminētais iezīmē arī būtisku problēmu, ar ko feminisms saskaras jau kopš saviem pirmsākumiem, proti, sievietes līdzvērtības panākšanu ar prastu maskulinizāciju. Rodas šaubas, ka nez vai Furiosas tēls filmā būtu tik nozīmīgs, ja nemācētu izcili vadīt auto, šaut un spert neliešiem pa riekstiem (to gan var attiecināt uz „cīnītāju-sieviešu” tēliem šī žanra filmās kopumā). Šo aspektu vēl izteiksmīgāk ilustrē filmā attēlotā sieviešu komūna, ko veido skrandās tērptās, šautenes vicinošās vecmāmiņas-baikeres, kas pēdējās atlikušas no Furiosas zaudētās bērnības mājvietas. No otras puses – iespējams, šāda sieviešu maskulinizācija Skarbā ceļa pasaules kontekstā ir vienīgā likumsakarīgā iespēja pretoties vīriešu tirānijai, kas balstīta uz brutālu fizisku spēku un sieviešu ekspluatāciju atražošanai un resursu ieguvei (mātes piena fabrika filmas sākumā!). Millers ir pietiekami gudrs režisors, jo ļauj mums saprast cēloņus, kāpēc attēlotās sievietes ir apveltītas ar šādām spējām – pie visa vainīgi paši vīrieši un viņu radītā vide, kurā ierastie likumi un sadzīves normas vairs nedarbojas, bet visu izšķir dūre. Filmā īpaši sajūsmināja detaļas, ar kurām Millers apvērš ierasto bināro opozīciju, kur sievišķais iemieso dabu, bet vīrišķais – prātu un intelektu, jo Furiosa demonstrē izcilu viltību, aprīkojot savu auto ar dažnedažādām drošības sistēmām un slēpņiem, un lietpratību, izmantojot Maksa plecu kā atbalstu, lai šautu precīzāk. Tas padara filmu smalkāku un niansētāku, nekā varētu šķist pirmajā brīdī. Žēl, ka šīs nianses nav viendabīgas, un, piemēram, Imortana Džo sievām filmā atvēlēta galvenokārt vizuāli pievilcīgu „lellīšu” loma, krāšņi demonstrējot viņu perfektos augumus, kas piesegti vien dažiem vējā plandošiem auduma gabaliem.

Iespējams, visu šo polemiku varētu uzlūkot arī kā krāšņu reklāmas triku, tomēr Millera paša izteikumi („Nekādi nevaru sev līdzēt, kā vien būt feminists”3) un viņa nopietnā pieeja tēmai, kā konsultanti pieaicinot slaveno dramaturģi, lugas Vagīnas monologi autori, un sieviešu tiesību aktīvisti Īvu Ensleri, vedina domāt, ka 70 gadus vecajam režisoram nav padomā naiva koķetērija ar prastu sieviešu publikas piesaistīšanu Holivudas grāvējfilmu auditorijai. Viņš patiešām vēlas sniegt paziņojumu – varbūt mazliet pretenciozu, ne īpaši smalki un rūpīgi pārdomātu, tomēr pašam ļoti svarīgu. Iespējams, kā jau autorkino raksturīgi (un Skarbais ceļš tāds ir, nemaz nemēģiniet iestāstīt pretējo), filmā paustās idejas režisoram vissvarīgāk bijis izstāstīt sev pašam, apliecināt uzticību savai vērtību sistēmai. To, cita starpā, lieliski ilustrē citas Millera filmas, arī pārējās Trakā Maksa daļas, kurās varam izsekot sieviešu tēlu attīstībai no neaizsargātām būtnēm (tipiskā policista sieva 1. daļā) līdz skarbām cīnītājām (Karotāja 2. daļā) un valdniecēm (Tīnas Tērneres atveidotā Entitija 3. daļā), kuras spējušas izcīnīt sev stabilu vietu apokalipses dehumanizētajā tuksnesī. Par Millera feministiskās nostājas kulmināciju pēc Trakā Maksa oriģinālās triloģijas kļūst Džona Apdaika romāna Īstvikas raganas ekranizācija (1987) – „fantāzija par sieviešu varu, ko centusies noliegt patriarhālā sabiedrība”, kā to raksturojis pats autors. Millera nopietnos nolūkus apstiprina arī sākotnēji izskanējusī ideja par 5. daļu, kas būtu veltīta Šarlīzes Teronas varonei – Trakais Makss: Furiosa –, tomēr jaunākās ziņas liecina, ka nosaukums esot mainīts. Tik vai tā par drosmīgās imperatores atgriešanos plecu pie pleca blakus klusajam tuksneša vientuļniekam šaubu nav.

 

  1. http://www.returnofkings.com/63036/why-you-should-not-go-see-mad-max-feminist-road  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Taisnības labad jāpiebilst, ka līdzīga sižetiskā struktūra, piešķirot Maksam „izpalīdzīgā svešinieka” lomu, izmantota arī Trakā Maksa 2. un 3. daļā.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. http://www.vanityfair.com/hollywood/2015/05/mad-max-fury-road-george-miller-interview  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu