— Pašķirot priekškaru

Par Kaspara Vanaga kūrēto izstādi Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju (kim?, 2015)

Europride programmā ietvertā, Kaspara Vanaga kūrētā izstāde Sķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju laikmetīgās mākslas centrā kim? padara apšaubāmu privātās telpas jēdzienu, publiskai apskatei izliekot to, kas citādāk varētu palikt apslēpts aiz slēgtām durvīm. Heteroseksuālas uzvedības normas bez liekām problēmām iekļaujas publiskajā telpā, bet homoseksualitātes vieta, liekas, ka vēl tikai iezīmējas plašākas sabiedrības uztverē. Izstāde to arī adresē – kā izturas pret to, par ko ir maz runāts un kā reaģēs skatītāji, ieraugot izvērsti neapspriestas lietas izstāžu zālē. Vienlaikus izstāde piedalās tādā kā emancipācijas procesā, dekonstruējot nošķīrumu starp heteroseksuālo un homoseksuālo. Tas darīts, gan skatot dažnedažādas subkultūras, gan dodoties nedaudz dziļāk un drosmīgāk – ieklausoties cilvēku personīgajos stāstos.

Ieskats cilvēku noslēpumos veidojas, piemēram, klausoties ierakstu, kas paskaidro Vladislava Nastavševa atrasto, kāpņu telpā ievietoto buduāru. Atklājas stāsts par slēptu transvestītu, kurš ilggadēji savā dzīvoklī vācis sieviešu kleitas. Tāpat iedarbojas arī anonīmas autores statuja, ko viņa atrada sava jau tad mirušā onkuļa dzīvoklī. Personīgie dzīves stāsti ir aizkustinoši. Dzīvesbiedru Zakarijas Drakeres un Rīsa Ernsta veidotajā fotosērijā dokumentēta abu pakāpeniskā dzimumu maiņa. Fonā klusi skan mūzika no blakus novietotās Alīses Koēnas videoinstalācijas, un it kā kļūst skumji. Taču nav skaidrs, kā uz šo visu reaģēt. Vai būtu mierīgi jāpieņem šī atkailināšanās, vai tomēr ir vēlama un gaidīta kaut kāda īpaša reakcija? Būtu nenoliedzami banāli teikt, ka šī izstāde ir „iznākšana no skapja”, taču šādā apgalvojumā ir sava daļa taisnības. Šķērssvītra ir sevis eksponēšana; to nevarētu nosaukt par vienkārši „geju izstādi”. Tā ir izstāde, kas skar jūtīgus jautājumus par cilvēku seksuālo identitāti un tās nozīmīgo lomu cilvēku dzīvēs.

Pirmais iespaids, ienākot izstādē, ir visai tiešs un brutāls, jo pirmajā stāvā aplūkojami izstādes „skaļā vārda” darbi – Tom of Finland zīmējumi. Ja ilustrators Edgars Ozoliņš bija iecerējis utopisku valsti, kurā bērnus dzemdētu sievas ar lielām krūtīm un platiem gurniem, tad Tom of Finland jeb Touku Lāksonena zīmējumi šādai idejai pretojas – to sižeti izslēdz iespēju, ka kāds varētu tikt apaugļots vai kā tamlīdzīgi iesaistīties cilvēku reproducēšanā. Muskuļotie armijnieki to vien dara, kā iesaistās dažādos dzimumaktos vai, piemēram, kolektīvi onanē savam priekam. Pirmā stāva zālē uzbūvēto apžogojumu no ārpuses apsedz Ozoliņa personīgā arhīva izrakumi, kas ļauj ielūkoties viņa fantāzijās, no kurām vairākas viņš, tādas kā pašcenzūras vadīts, nosvītrojis ar sarkanu krustu. Tās atrodas pretstatā otrā konstrukcijas pusē atrodamajiem pornogrāfiskajiem, homoerotiskajiem zīmējumiem, un veidojas vairākas paralēles starp abu autoru aizraušanos ar nacistiskās Vācijas armijas estētiku. Ozoliņš radīja tādu kā zaldāta prototipu, turpretī Lāksonens to pašmērķīgi apspēlēja un izņirgāja.

Tom of Finland zīmējumi. Foto: Ansis Starks

Pati konstrukcija, pie kuras minētie zīmējumi piekārti, ir izaicinoša, jo ir vēlme palīst apakšā, lai ieraudzītu visus tos netīros un perversos aktus, kas citādāk aizslīdētu garām nepamanīti. Nākas atmest dažādus līdzi nestus priekšaizspriedumus, jo neviens jau nespiež skatīties uz SS oficieru dzimumaktiem. Taču sarkanā tonī iekrāsotā šķērssvītra norobežojuma priekšējās sienas centrā ļauj ieskatīties iekšā, un paveras skats uz vieno no izteikti maskulīnajiem Tom of Finland varoņiem. Šķērssvītra ne vien darbojas kā logs izstādes apmeklētājiem, bet arī sabalsojas ar izstādes nosaukumu un kuratora Kaspara Vanaga izdomāto apzīmējumu katra cilvēka personīgajām seksuālajām īpatnībām: „šķērss” vai ir alternatīva apzīmējumam „queer”.

Otrajā stāvā Edgara Ozoliņa brāļa dēla Armīna Ozoliņa sarkanie priekškari kustas, ik pa laikam aizsedzot vairākus darbus un tad atkal paverot skatu uz apkārtni. Taču nenākas maldīties, jo katrs darbs ieņem nozīmīgu un tam īpaši atvēlētu vietu. Nonākot otrā stāva galējā telpā, virs galvas redzama Lukasa Foletu-Selinska veidotā instalācija un Karola Radžiševska darbs Fag Fighters in Riga, kas jau iepriekš ticis eksponēts galerijā Supernova. Uz grīdas novietoti monitori, kuros redzamo video skatpunkts vairākkārt pārbīdās, un darbs parāda homofobiju kā vienu no seksuālās vardarbības cēloņiem.

Uz pārējo darbu fona īpaši izceļas Ata Jākobsona ogles zīmējumi, kas pirmajā momentā var šķist izstādē neiederīgi. Jākobsons iezīmē tumšu telpu, piemēram, zīmējumā, kas atsauc atmiņā romiešu pirtis. Muskuļots vīrieša torss ar nogrieztu galvu sasaucas gan ar renesanses laika skulptūrām, gan ar pašreiz aktuālo iepazīšanās aplikāciju Grindr, kurā vīrieši eksponē savu ķermeni, tajā pašā laikā saglabājot anonimitātes statusu, jo aiz kadra atstāj savu seju. Jākobsona zīmējumi norobežojas no tieša sakara ar jebko aktuālu vai komentējamu. Tie pastarpināti atsaucas uz seno un arhetipisko, kas radniecīgs mūsdienās joprojām sastopamajam maskulīnā vīrieša ideālam. Ar ogli izveidotā tumsa sniedz iespēju apmeklējuma beigās mazliet atslābt.

Izstāde Šķērssvītra ir provokatīvs notikums Latvijas mākslas ainā, jo ielūkojas dažādās geju subkultūrās. Vispārliecinošākie darbi skar sen izzudušo un pazaudēto – to, kas vairākām paaudzēm ir iestrēdzis kaut kur atmiņā vai izslīdējis no rokām. Kādā vitrīnā ir ievietota nodzeltējusī grāmata Mīlestības vārdā, pie kuras pusaudži agrāk pavadījuši vairākas stundas, lūkojoties Edgara Ozoliņa ilustrācijās. Pie pirmā stāva telpas sienas Benijs Nemerovsksis Ramsejs ir piekāris ierāmētas vēstules, kas atsaucas uz agrāk aktuālajām „cruising areas” – satikšanās vietām, kur vīrieši iesaistās anonīmos sakaros. Ramsejs vienlaikus runā par vēstuļu rakstīšanu kā kaut ko izzūdošu un aizstātu.

Volfganga Tilmansa darbs. Foto: Ansis Starks

Vistiešāk gan kādu subkultūru atspoguļo Volfgangs Tilmanss savā fotogrāfiju sērijā Laimīgais turpinājums, kurā redzami reivotāji un dažādi alternatīvās nakts dzīves pasākumi. Bildes projicētas tumšā, nodalītā telpā. Un tā arī veidojas šis skats uz dažādām subkultūrām un cilvēku grupām: izstādē tiek celts gaismā tas, kas agrāk bijis šķietami nosodāms un slēpjams. Tā ir tieša konfrontācija ar to, ko publiskajā telpā joprojām iespējams noliegt un apspiest, – ar to, kas šķiet kaunpilns un ārpus normām. Līdz ar šogad notikušajiem Europride pasākumiem, izstāde Šķērssvītra, aplūkojot normatīvo un „šķērso”, vienlaikus arī aprūpē sociālo stigmu.