— Kontrolšāviens visa saprotamā galvā

 

Foto: no personiskā arhīva

 

Sapnis

Aizdedzinu baltu pieneņpūku pļavu,
skatos, kā vējš aizpūš liesmas uz mežu.

Mežā liesmo priedes,
galotnes stiepjas debesīs,
debesis sarkanas līksmo,
mākoņi dzers, ko liesmas atnesīs.

Sadzērušies raud upē.

Upe mirkli padodas strautam.

Tu liesmās sadedzini savas kājas, stāvot
strautā uz dārgakmeņiem, kas
būs tavas mātes krelles.

 

Dzīvotprieks

Draugi, es eju grēkot!
Neviens mani neredzēs, ir pietiekami tumšs, lai ietu grēkot.

Draugi, es eju savu smaidu rētot!
Ir sagatavots asmens griešanai un dzīvības ūdens spaiņos mutes mazgāšanai.

Priecājies, asmen, mans smaids tev tuvojas.

Uzmanies, mans smaids, asmens tev tuvojas.

 

Tad nu es iešu, draugi…

 

Par ziedu

Zieds, ko krama kalnā grebj pārdzērušies zili norvēģi.
Ko griestos glezno saulē pārkarsuši sarkani spāņi.
Ko paklāja pavedienos ieauž izkāmējuši melni indieši.

Zieds, ko sapņo dāma ziemā,
guļot baznīcas zvana tornī,
apsegusies putniem.

Cilvēks noplūc ziedu,
nekas nemainās,
bet aizverot acis,
redz sevi mirušu,
no pēdām līdz krūtīm iestādītu zemē.

Cilvēks rokā tur noplūktu ziedu,
nespēj atvērt acis.

Stieg zemē.

Ap cilvēku sāk vīties saknes.

 

Miegaina aina

Skatam paveras klajums,
tikai neplaisājošs ledus un neizbradājams sniegs,
zilgani auksti ir abiem mums,
un šai tukšumā salstam, līdz uznāk miegs.

Tad guļam, un sniegpārslas mūs sedz,
vairs neceļamies tikai tāpēc, ka rīts aust,
lai mājās par mums sveces dedz,
nāvīgs aukstuma zieds krasi plaukst.

Cik tomēr krāšņs ir šis dārzs, kas padodas klajumam,
kur aukstuma ziedu plēš vējš no mūsu matiem,
tas uzzied vien reizi, kad abi guļam,
īsi pirms mūs izved miegā sasaluši zirgi degošiem ratiem.

 

Ik rītu

ar melnajām rokām rocies uz elli

asinis un dubļi un gadsimtiem
vecas akmens sejas noklātas ar
mūžības jēdzienu – pārgurumu

Velns arlekīna tērpā diriģē
                                               liesmas
ir instrumenti
grēkotaji ir mūziķi

tukša mīmika uz sejas plātnēm ir
koris un dzied kliedzienus

dejo netikums
sagriežot dzīvi kā balerīnai kleitu

sagriež arī nazis

tavā rokā
tavu roku

svētā avotā, kas uzvizmo glāzē un  
                                                             acīs
noskalo tās

tavas rokas ir baltas,
Natālija

 

Draugi ar nažiem

Man nogriezts skalps.

Asinis kā strauts ietek upē.
Mēness gaismā sēžam pie Daugavas.

No drauga rokas vīns līst tieši smadzenēs.
Daudz draugu, vairāk roku, visvairāk vīna.

Dedzina grāmatas, kliedz Veidenbaumu.
Grib Daugavā, grib viens otru.

Viss šķiet ikdienišķi, bet –
kurš man nogrieza skalpu?