punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīlestība. Grēks. Ontārio

Jana Kukaine

17/08/2015

 

Par Silvijas Brices tulkoto Alises Manro stāstu krājumu Dārgā dzīve (Zvaigzne ABC, 2015)

 

Stāstu krājums Dārgā dzīve iznāk 2012. gadā, kad tās autore Alise Manro ir 81 gadu veca. Trīs gadus pirms tam viņa ir publiski paziņojusi, ka ārstējas no vēža un ka viņai nepieciešama arī sirds operācija. Kāda kritiķe ir izteikusies, ka gadījumā, ja šis izrādītos Manro pēdējais darbs, tas būtu spožs viņas daiļrades fināls.1

Būtu gan jāsaka, ka spoža bijusi pati Manro dzīve. Rakstnieces biogrāfija ņirb no apbalvojumiem un atzinības vārdiem, un viņa ir trīspadsmitā sieviete, kura jelkad saņēmusi Nobela balvu literatūrā, kas kopumā piešķirta 107 reizes. Un viņa nav sajukusi prātā, cīnoties par savu vietu zem literārās saules, nav izdarījusi pašnāvību. Pārsteidzošā kārtā Manro, kura divdesmit gadu vecumā apprecējās pirmo reizi un 45 gados – otrreiz, ir izdevies apvienot profesionālo un ģimenes dzīvi. Viņa ir laidusi pasaulē ne tikai literārus meistardarbus, bet arī četrus bērnus (viens no tiem gan nomiris drīz pēc piedzimšanas). 2014. gadā Kanādas Karaliskā kalve par godu rakstniecei laidusi klajā sudraba monētu, un šogad līdzīgi rīkojies Kanādas Pasts, izdodot Manro veltītu pastmarku. Feministiskai literatūrkritikai šie fakti nav margināli, jo tās teorētiskā pozīcija uzsver, ka atzinības pamatā ir gara un sarežģīta personisko un sociālo faktoru mijiedarbe, kurā par „radošo ģēniju” nereti svarīgāks izrādās autora „pareizais” dzimums.  

Pilnīgāku ieskatu Manro radošajā dzīvē gan sniegtu pamatīgāks biogrāfisks pētījums vai, piemēram, viņas jaunākās meitas sarakstītās bērnības atmiņas2, kas droši vien atklātu ne vienu vien rakstnieces veiksmes sāpīgu aizkulišu detaļu. Man nav vajadzīga liela piepūle, lai šīs detaļas iedomātos. Ne tikai tāpēc, ka sievietes-mātes radošā situācija plaši analizēta feministiskā literatūrā (Vulfas Sava istaba būtu hrestomātisks piemērs), bet patiesībā pat apstākļi, kādos top šis raksts, ir tuvu tipiskajam: trokšņains bērns, kas atstāts savā vaļā un manā istabā iebrāžas brīdī, kad esmu prātā tikko formulējusi kādu domu, brokastu-pusdienu-vakariņu maratons, lietišķā sarakste, rēķini… Lai gadiem ilgi tiktu galā ar šādu situāciju, nepieciešama tāda drosme, mērķtiecība un uzticība pašai sev, ko var novēlēt katrai sievietei, kas nostādīta liktenīgā jautājuma priekšā: kā būt mātei un reizē turpināt profesionālo dzīvi? Situācija parasti ir vēl sarežģītāka, ja izvēlētā profesija ir radoša, jo tādas darbības rezultāti nav vienkārši novērtējami skaitliskās izteiksmēs un radošuma plašajās ārēs mēdz klaiņot šaubu, neticības un mazdūšības spoki. Šo parādību nejauko un kopumā nemaz ne sievišķīgo viepļu atspulgu var saskatīt pirmajā Manro stāstā Sasniegt Japānu, kurā nedaudz haotiska dzejniece vārdā Grēta introspektīvā monologā atklāj, kāpēc feminisms nav atzīstams: „..ja tev bija kāda nopietna ideja, kur nu vēl godkārība, un ja tu varbūt pat lasīji īstu grāmatu, tas varēja modināt aizdomas un tikt saistīts ar to, ka tavs bērns dabūjis plaušu karsoni..” (7. lpp.) Stāsta izskaņā Grēta savu dzejnieces karjeru jau uzlūko kā nodevību – pret meitu, vīru un dzīvi, saprotot, ka „dzejošana bija vēl viena lieta, no kuras viņai, Keitijas mātei, bija jāatsakās”. Un tālāk: „Grēks. Viņa bija veltījusi savu uzmanību kaut kam citam. Apņēmīgi veltījusi alkatīgu uzmanību kaut kam citam, nevis savam bērnam. Grēks.” (26.–27. lpp.)

Lai gan stāsta aprautais nobeigums – paņēmiens, kas krājumā atkārtojas vairakkārt, – vedina uz nenoteiktību un atvaira „mātes likteņa” fatālismu, tomēr vai kļūdains būs mans pieņēmums, ka kaut reizi dzīvē līdzīgas pārdomas ienākušas prātā arī rakstniecēm un māksliniecēm mūsdienu Latvijā, kuras reizē ir mātes maziem un ne tik maziem bērniem? Vai doma, ka tavs bērns kaut kādā nejēdzīgā, bet neizbēgamā veidā maksā par tavu radošo brīvību, varētu būt pazīstama? Kā smejies, situācija atkal jau ir vēl sarežģītāka, jo radošs darbs bieži vien vispār paliek nenovērtēts – nedz finansiālā ziņā, nedz simboliskā. Šķiet, nu jau vispārzināms fakts ir klusuma sērga, kas apņem lielu daļu Latvijā rīkoto izstāžu, par kurām tajos retajos mākslas medijos, kas mums vēl palikuši, labi ja parādās ziņa-anotācija, kur nu vēl kritiķa vērtējums. Visbeidzot – un tas attiecas it īpaši uz sievietēm – viņu darbs netiek novērtēts arī institucionāli: gan pēdējā Purvīša balvas laureātu izlase, gan šogad pavasarī pasniegtā AKKA/LAA balva koncentrējusies tikai uz vīriešu kārtas kandidātiem.

Arī citos Manro stāstos ieskanas feministiski motīvi, taču neuzbāzīgi, bez „pamācošās” intonācijas, kas varētu nepatikt tiem lasītājiem, kuru attieksme pret šo kritisko teoriju nav tik labvēlīga. Tie pasniegti drīzāk vieglas ironijas, it kā starp citu izteiktas piezīmes vai nejauša fakta formā. Stāstā Amundsena jauna skolotāja ir pietiekami pašpārliecināta, lai mācību stundās ignorētu sava priekšnieka dotos padomus, taču, tiklīdz viņu starpā sāk veidoties romantiskas attiecības, viņa piepeši kļūst nevarīga un vairs nespēj pretoties šī vīrieša gribai. Vai tāpēc, ka sievietes emocionālā neatkarība no vīrieša ir kaut kas neiedomājams, pat neraugoties uz iegūto profesionālo un finansiālo patstāvību? Savukārt stāstā Dollija kāda kundze pensijas gadu rāmo laiku velta tam, lai rakstītu biogrāfijas Kanādas rakstniekiem, „kuri ir nepelnīti aizmirsti vai nekad nav saņēmuši pienācīgu uzmanību” (204. lpp). Literatūras, tāpat kā mākslas vēstures rakstītājiem itin bieži pietrūcis tintes tieši tajos brīžos, kad kārta bija pienākusi sieviešu vārdiem (lai gan tas nav bijis vienīgais siets), un nav brīnums, ka nepelnīti aizmirstais autors pieder pie daiļā dzimuma – tā ir Marta Ostenso, kuras biogrāfija top brīdī, kad šo piemīlīgo, inteliģento un smalkjūtīgo kundzi apciemo kāda diezgan vulgāra sieviete, kura, lai arī nekad līdz galam nav izlasījusi nevienu grāmatu, tomēr ir spējīga kļūt par nopietnas greizsirdības iemeslu.

Krājuma stāstos aptvertā laiktelpa sniedzas no Otrā Pasaules karam līdz mūsdienām, galvenokārt orientējoties uz Kanādas lauku apvidiem un nelieliem ciemiem. Tajos 20. gadsimtā otrajā pusē morāli arvien noteica dažādi kristietības atzari (anglikāņi, uniāti u.c.) un stingrs patriarhāts, kas paredzēja, ka „vissvarīgākais sievietes darbs ir – ierīkot mājīgu ligzdiņu savam vīram” (100. lpp.). Taču Baznīcas un Tēvu varu pakāpeniski drupināja jauni strāvojumi, kas daudziem lika mainīt ne tikai savus uzskatus, bet arī dzīvesvietu un nodarbošanos. Tiesa, ne visi šīm pārmaiņām pakļāvās, nedz arī šķita izjūtam kādas ciešanas sava „vecmodīguma” dēļ. Daži stāsti veltīti tieši šādiem īpatņiem, citi – jaunās un vecās dzīves formas sadursmēm. Taču galvenokārt notikumi tiek atklāti caur attiecību prizmu, kas bezgalīgās variācijās var pastāvēt starp sievieti un vīrieti. Te ir valdonīgi ģimenes tēvi, kuru meitas tomēr aizlaižas lapās ar saviem līgavaiņiem ( Atvadas no Maverlijas), un despotiski vīri, kas pilnībā nosaka savu sievu dzīvi līdz brīdim, kad sākas dumpis, kas izpaužas kaut vai tik aizplīvurotā veidā kā atsacīšanās dziedāt līdzi baznīcas dievkalpojuma laikā (Ligzdiņa).

Lai arī vairumā gadījumu stāsti centrējas uz sievietes skatījuma atklāšanu, tomēr daži ir risināti arī no vīrieša perspektīvas. Tādi ir Lepnums un Vilciens. Zīmīgi, ka abos gadījumos Manro atteikusies no tradicionālām vīrišķības formām, lai gan šajā krājumā var atrast arī tās, atklājot raksturus, kas atkāpjas no patriarhālā kanona diktētās „normas” un ļauj kritiski paskatīties uz vairākiem tradicionālās maskulinitātes atribūtiem, tostarp militārismu un seksualitāti.

Grēka jēdziens, kas piesaukts grāmatas sākumā, atkal parādās tās beigās, bet, ja tā var teikt, „izgriezts uz otru pusi”. Kā jau rakstīts uz grāmatas aizmugures vāka (acīmredzot reklāmas nolūkos), pēdējie četri stāsti veido savdabīgu, teju autobiogrāfisku kopumu, par kuru Alise Manro ievadā raksta: „Ceru, ka tās ir pirmās un pēdējās – un vispersoniskākās – lietas, kas man jāpasaka par savu dzīvi.” (220. lpp.) Vai šīs cerības pamatā ir pašas rakstītprasme, kas ļauj artikulēt noteiktu pieredzi, vai lasītāja spējas empātiski uztvert lasīto, man nav īsti skaidrs, taču intriga ir liela: ko gan šī pieredzējusī, neapšaubāmi stiprā un gudrā sieviete savā jau diezgan cienījamā vecumā uzskatīs par augšminētajiem kritērijiem atbilstošu?

Izrādās, šīs „pēdējās lietas” ved atpakaļ rakstnieces bērnībā, kas pavadīta kādā Ontārio miestā – ne īsti laukos, ne pilsētā –, pie viņas attiecībām ar saviem vecākiem, īpaši māti, lai gan tās nebūt nebija rožainas: māte bija valdonīga, meita – iecirtīga, par ko bieži dabūja pērienu. Manro vairākkārt uzsver, ka šie stāsti nav literāri darbi, bet gan atmiņas un dzīve, it kā aizbildinoties, kāpēc izklāstītie notikumi un fakti ne vienmēr sagulst nevainojamā „bildē”, kas, protams, raisa interesi par stāsta formas kritērijiem. Vienā no tiem ir epizode: mazā Alise nejauši dzird divus vīriešus sarunājamies ar kādu meiteni īpaši apburošā veidā, kādā vēl nekad mūžā viņa nav dzirdējusi vīrieti runājam: “..tā, it kā sieviete būtu tik smalka un augstu vērtējama būtne, ka jebkāds skarbums un nelaipna izturēšanās pret viņu kaut kādā ziņā būtu likuma pārkāpums, grēks.” (253. lpp.)

Manuprāt, tas ir svarīgi: šis lēciens no vienas grēka izpratnes – kas apelē pie sievietes vainas sajūtas, liekot viņai atteikties no visa, izņemot pārspīlētu un iepriekš noteiktu mātes pienākumu pildīšanu, – pie citas, kas kā pašsaprotamu un dabisku normu paredz, ka pret sievietēm izturas kā pret „smalkām un augstu vērtējamām būtnēm”. Šajā lēcienā es saskatu feminisma kvintesenci. Proti, attiekšanos no normatīvas un autoritatīvas patriarhālas prakses, kas izmanto vainas sajūtu kā kontroles līdzekli, par labu sievietes vērtību apstiprinošam diskursam, kas pieļauj dažādas izvēles iespējas un iedrošina tās izdarīt. Šī pavērsiena sniegtā „savādā laime” savaldzināja arī mazo Alisi, kas maigajās intonācijās intuitīvi sadzirdēja izdzīvošanai nepieciešamo un turpmāk ik vakaru pirms aizmigšanas dzirdētās balsis „ieslēdza” no jauna, lai tās vēl un vēlreiz apliecinātu, ka viņa ir pelnījusi mīlestību, uzticību un cieņu.

Vienīgais, uz ko jāpiever acis šajā izdevumā, ir tā banālais, grafiski primitīvais noformējums ar dzelteni sārtām kļavas lapām, kuras „met” izplūdušas ēnas. Vai tiešām autores Kanādas izcelsme jāuzsver ar tādu klišeju? Un vai kļavas lapas ir skāris rudenīgs zeltainums tāpēc, ka stāstu krājumā ietverti vairāki stāsti, kas vēsta par „dzīves rudeni”? „Kļavas, tās jau pazīst visi,” spriež kāda stāsta varonis, nebūdams pārāk augstās domās par savām botānikas zināšanām. Alises Manro stāstu krājums gan būtu pelnījis ko vairāk par šādu pamatskolas līmeni. Par laimi, reiz sākta, šī grāmata lielākoties jātur atšķirtā veidā, un, kad esi nonākusi pie pašām beigām, sākotnējais vizuālais iespaids vairs nav svarīgs.

 

  1. Scurr, Ruth. Dear Life by Alice Munro. Pieejams: http://www.telegraph.co.uk/culture/books/bookreviews/9681032/Dear-Life-by-Alice-Munro-review.html  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Munro, Sheila. Lives of Mothers and Daughters: Growing Up With Alice Munro. Union Square Press, 2008.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu