— Fragments no romāna “Stikli”

 

Foto: Lolita Tomsone

 

Romāns Stikli top izdevniecības Dienas Grāmata romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts.

 

Otrā nodaļa. Kārlis.

 

Tuk – tuk, tuk – tuk, tuk – tuk – otrs tuk ir blāvāks, kā atsitiens. Pulkstenis te bija jau pirms manis. Tuk – tuk.

Es dzīvi ienīstu. Vai, drīzāk, es ienīstu Dievu. Vai to, kas šo dzīvi ir iekārtojis, kas mani te ir nolicis un padarījis ikkatru manu dzīves mirkli neciešamu ar domu par tā bezjēdzīgumu. Nekas, ko es daru nav paliekošs, nekas. Visi mani centieni izveidot kaut ko pašam ir bezjēdzīgi un smieklīgi. Viss sabirst smiltīs, viss pārvēršas, ieplūst citu ļaužu vārdos, darbos un likteņos. Pēc simts gadiem, ja vien man nebūs bērnu …pēc divsimts gadiem… neviens nezinās to, kādu piepūli man ik dienas prasīja mīlēt un palīdzēt šiem cilvēkiem, kādu spēku es pieliku, lai pārvarētu savu egoismu, kādas lūgšanas sev skaitīju, lai dotos uz darbu šai nenozīmīgajā, nevienam nezināmajā pasaules nostūrī.

Tuk – tuk, tuk – tuk. Un viņš tikai skatās un smīn. Viņš skatās un smīn par visiem maniem pūliņiem palīdzēt, kādam prātā vājam cilvēkam, kurš domā, ka ir suns, kurš nezina savu vārdu, kurš griežas uz riņķi savā palātā un osta savus izkārnījumus. Radiniekiem viņš ne tikai nav vajadzīgs, viņi visticamāk ir izsvītrojuši viņu no baznīcas grāmatas un uzdauza mūli katram, kurš krogā atļaujas pieminēt, ka viņiem tāds rada gabals eksistē.

Mani slimnieki nekad nevarēs man pateikt: „paldies”. Viņi drīzāk sakodīs mani un nolādēs, ka esmu viņus mocījis. Un, ja man izdotos iedegt viņu nožēlojamajā eksistencē kādu lampiņu, kādu gaismiņu, tad viņi mani nolādētu vēl vairāk par to, ka esmu viņiem darījis zināmu to zaņķi, kādā viņi atrodas un, lādēdamies un kaukdami, viņi atgrieztos vājprāta vilinošajos virpuļos.

Tāpēc es iemīlēju Magdalēnu. Viņa bija mana lampiņa, viņa apliecināja mana darba nozīmīgumu, viņas acīm nokrita migla, kad es viņai pieskāros, kad es viņu uzrunāju. Es jautāju, un viņa atbildēja. Es varēju viņu vadīt. Es varēju atklāt, kā pārmēru aukstā māte un pārmēru bailīgais tēvs ir viņu iegrūduši pašmocību ārprātā. Mani tikai pievīla paša vājības, paša nožēlojamā vajadzība pēc mīlestības, pēc pieskāriena, pēc atbrīvošanās kaut uz mirkli. Un tagad šis. Viņai būs bērns. Mans bērns.

Vai jūs esat tik drošs, herr Vilks? Varbūt viņa to dara arī ar sanitāru vai pat ar abiem? Vai ar to izskatīgo „dzejnieku”, kuram tu pats atļāvi vienam, reizi nedēļā, doties pastaigā pa parku. Viņa taču ir tik dedzīga.

Bet tu taču zini atbildi, Vilciņ. Tu zini atbildi.

Tuk – tuk, tuk – tuk. Es nedrīkstēju viņai to nodarīt. Bet viņa bija tik atdevīga, tik alkstoša pēc manas miesas, pēc atdošanās. Es tādu siltumu nebiju jutis. Cik iepriekšparedzami un nožēlojami, herr Vilks! Nožēlojami. Jūs, kas bijāt izcilākais savā kursā, it īpaši, kas attiecās uz bērnības, ģenitālā perioda ietekmi uz vēlākajām erotiskajām vajadzībām. Jūs nespējat sevi kontrolēt. Jūs varējāt pazudināt sevi un varbūt vēl pazudināsiet, un sabojājāt dzīvi savai pacientei, kura ir iedomājusies, ka jūs mīl. Es viņu arī mīlu. Jūs, ko? Par ko jūs runājat, cienītais? Vai šis vārds vispār drīkst atrasties neiroloģijas doktora leksikā? Mīlestība ir neiroze. Jūs taču to zināt, jūs taču to saprotat.

Es viņu ienīstu par to, ka viņš mani ir radījis tik vāju, tik nespējīgu kontrolēt pat savu ķermeni un jūtas.

„Es redzu, ka jums ir milzu panākumi slimnieku ārstēšanā.”

Viņa balss mani atgriež īstenībā. Jēkabs Prīmanis. Ieradies īstajā laikā, lai novērtētu, inspicētu, atklātu. Tuk – tuk, tuk – tuk.

„Tiešām?”

„Kopš pagājušās reizes, kad te biju, situācija ir kardināli mainījusies. Saprotu, ka jūs pat esat ieviesis sarunu terapiju pacientiem ar vieglākajām diagnozēm?”

„Jā.”

„Vai tā ir devusi rezultātus?”

Rezultātus. Kā tad, ka ir devusi rezultātus.

„Kā jūs nodrošināt pacientu mieru attiecībā uz kopošanās nepieciešamību?”

„Smagākajos gadījumos tie ir nomierinoši līdzekļi.”

„Vilka kungs, mēs varētu domāt par vispārēju sterilizāciju – tas uzlabotu viņu dzīvi. Viņiem nebūtu jālieto tik nopietni preparāti, viņu vajadzības pēc seksuālās dzīves tiktu piepildītas. Tas, kas ir svarīgi, lai mēs ierobežotu pēcnācēju rašanos.”

„Vai zināt, ka ir pētījums, kurš izvirza hipotēzi, ka sterilizācija mazina seksuālo dziņu sievietēs?”

„Nu, ļoti labi. Ļoti labi, ka tā.”

„Vai pacientu sterilizācija būs obligāta?”

„Vilka kungs, jūs man ļoti patīkat. Jūs esat nopietns, cēlas dabas, jauns cilvēks, kurš savus pacientus uzskata par cilvēkiem, nevis evolūcijas procesa atkritumiem, kļūdām. Jūs esat savā īstajā vietā. Sterilizācija nebūs obligāta, tā netiks noteikta ne ar vienu likumu. Tomēr, starp mums runājot, es teiktu, ka tā būs ļoti vēlama. Jūsuprāt, kas notiks ar bērniem, kas dzims šādu cilvēku saskarsmē?”

„Ne vienmēr bērni manto vecāku saslimšanu. Situācijās, kad saslimšana ir iegūta dzīves laikā, traumatizācijas rezultātā, tas nenotiek gandrīz nekad. Arī situācijās, kad mēs runājam par paaudžu paaudzēs mantotu saslimšanu, ir gadījumi, kad piedzimst vesels mazulis.”

„Ir gadījumi, Vilka kungs. Ir gadījumi. Bet vairumā gadījumu bērns velk nožēlojamu eksistenci slimnīcā, un valsts derīgajiem, veselajiem pilsoņiem ir par viņa uzturēšanu jāmaksā.”

Nožēlojamu eksistenci, Prīmaņa kungs? Un kas padara jūsu eksistenci nenožēlojamu – vai tas ir veids, kā jūs no rītiem skujaties, vai tas, kā atgriežaties savā guļamistabā un noskūpstāt savu likumīgo sievu, un aši ielienat pie viņas zem segas, jo rīti vēl tik auksti, vai tas, ka regulāri dodaties runāt pie Vadoņa, vai tas, kā piektdienas vakaros atļaujaties kausu alus, vai tas, kā sēdat uz balti emaljēta ķemertiņa poda. Jūs droši vien neostāt savas fekālijas? Kaut, ko var zināt. Personām ar ļoti izteiktu vēlmi kontrolēt apkārtējos ir novērojama arī maksimāla savu eksternālo izdalījumu kontrole.

Es gribētu šobrīd kliegt. Tas ir tas, ko es vēlētos, un vēl, lai Magda saņem manu galvu un iespiež starp savām siltajām krūtīm. Bet pat tur, mani sasniegtu šis „tuk – tuk, tuk – tuk” – neslēpies, puisēn, neslēpies, ir ieradies tavs pestītājs. Atzīsti to un paskaties viņa glītajā sejā ar olveidīgo galvaskausu un mazliet par daudz atvirzītajām ausīm.

Tuk – tuk, tuk – tuk.

Es teikšu Magdai, ka viņas stāvoklī viņa nevar atļauties bērnu. Viņas situācijā tas būtu noziedzīgi pret bērnu. Herrrrr.

Pulkstenis tikšķ arvien skaļāk, laukā snieg, pavasaris negrib nākt, snieg skaisti, lielām, smagām pārslām. Māsa Karmena saka, ka gaidāmi plūdi. Būšot skaisti.

Ir jāatceras izskatīt ilgstoši strādājošā personāla iespējamās noviržu tendences, kas acīmredzot saistītas ar pacientu paradumu pārņemšanu. Es redzu pa ceļu nākam Jurčiku sanitāra pavadībā, viņš ved viņu zem rokas, un abi izskatās kā smagnēji cienījami kungi, varbūt ārsti, jo no mēteļiem vīd baltie ģērbi. Es stāvu pie palodzes, balti krāsotais loga rāmis ietver piesniegošo parku kā gleznu. No mana skatupunkta nevar saskatīt, ka sanitārs visticamāk ir neapmierināts, apakšžoklis ir saspringts par šīm ērmībām – ka viņam jāved laukā Jurčiks, kurš ir suns un krīzes brīžos apmīž gultas kāju. Bet šī uzvedība ir mazinājusies, kopš Jurčiku ved pastaigā trīs reizes dienā. Nav man, protams, nekādu medicīnisku pamatojumu, pierādījumu tam, bet tas strādā.

Neirozes mazinās, pieņemot pacienta uzvedību kā normālu.

Kāpēc tu atbrauci tieši tagad, Prīmaņa kungs? Kur tu biji, pirms es iedegos iekārē pret savu pacienti, kuras ārstēšana ar sarunu terapiju ir devusi tādus rezultātus, ka, ja vien es nebūtu padarījis viņu grūtu, es varētu viņu rādīt kā zirgu dažādās auditorijās un nokļūt tuvāk iknedēļās vizītēm pie Vadoņa. Vai kāpēc tu neatbrauci pēc tam, kad es viņu būtu jau apprecējis? Jo es gribēju viņu apprecēt. Patiešām.

Nē, tu ierodies šai marta dienā, kurā snieg lielām, biezām pārslām un kurā mani pamodina viņas skūpsti un kluss čuksts par to, ka viņai būs bērns. Ja tu nebūtu te atbraucis, varbūt es būtu spējis atrast sevī spēku, varbūt Magda ir mans liktenis. Bet tagad tu esi ieradies un atkal atrāvis man logu, pavēris man Eiropas durvis, kur man ir prakse Vīnē.

Sēdi tur, rokas atbalstījis uz krēsla paliktņiem, sajūsmināts par manu darbu, kā tas negaiss, kurš pārtrauca manu sarunu ar māti par to, vai es nezinu, kas noticis ar Mārtiņa grāmatām, vai es nezinu, kurš tās saplosījis. Lietus šaltis gāzās no debesīm, un bija jāskrien aizvērt stropi.

Es jūtu, cik ērti esmu ģērbies, es jūtu siltās vilnas zeķes kurpēs, kas padara šo mirkli vieglāk izturamu. Baltais sniegs. Pelēkais debesjums. Mums visiem ir jāatrod zelta vidusceļš. Magda ir zelta meitene.

Tomēr es neesmu dzimis, lai dzīvotu lauku mājās, pļautu sienu, uztaisītu viņai vēl kādus trīs, četrus bērnus. Un ja nu mana teorija nav pareiza, un ja nu viņai ir nevis varmācīgas penetrācijas rezultātā radies paaugstināts satraukums, bet iedzimta šizofrēnija? Tad vispār, tad bērni dzims slimi, un es pavadīšu savas dienas, rūpējoties ne tikai par viņu, bet arī par savām dīvainajām atvasēm. „Nabadziņš,” sačukstēsies čaukstenes baznīcā, kad mēs tur ieradīsimies uz ceturtā bērna kristībām. Magda būs uzstīvējusi kaut kādu nepieklājīgu apģērba gabalu, kurš gandrīz vai atsegs viņas zīdīšanas laikā piebriedušās krūtis. Jo es viņas vajadzības, protams, jau sen nevarēšu apmierināt, un viņai nāksies iztikt ar pusvājprātīgu izrādīšanos. Droši vien viņa uzstās, ka viņai jāmācās jāt, un pavadīs naktis, auļojot apkārt vienā kreklā uz zirga. „Trakā Vilcene tur jāj.” Ar viņu baidīs bērnus, bet es nosirmošu, grāmatas nelasīšu, gatavošu bērniem ēst, stādīšu kartupeļus, kopšu laukus un iešu baznīcā, lai nodrošinātu bērniem kaut kādu drošu pozīciju vietējā sociumā.

„Vai esat novērojis apkārtnes ietekmi uz slimajiem?”

Prīmaņa maigā, noteiktā balss mani atmodina no nākotnes vīzijām, neļaujot tajās tikt līdz ģimenes novakaram un naktij, kad Magdas sniegtā veldze, kuru viņa droši būs spējīga sniegt līdz pat sirmam vecumam, iekrāsotu nepievilcīgo nākotni ciešamos toņos.

„Vai dabas skaistums viņus nomierina vai tieši otrādi – satrauc vēl vairāk?”

Es atbildu izvērsti un ar piemēriem. Es redzu, kā Prīmaņa kungs arvien vairāk iesilst savā attieksmē pret mani. Uz galda ir mapīte, kurai stūrī zeltītiem burtiem rakstīts „Tautas dzīvā spēka institūts”. Ja mapīti atvērtu, pirmajā lapā redzētu kāda vīra portretu, kuram ir iekšupvērsts skatiens, kuram pa virsu smaida laķējums, bet kurā, ja kāds man vaicātu, ir saskatāms tas pats, kas dažu manu pacientu skatienos – mērķtiecīga nepieciešamība slēpt savas domas un patiesās vēlmes.

Es pats ierosināju Magdu neslēpt savas vēlmes, es pats ierosināju man izstāstīt, ko viņa vēlētos darīt. Un mēs to darījām. Atkal un atkal. Lai slava tev, V.J. Rendel! Ar tevi drošībā ir gan precētās, gan neprecētās, gan nošņurcis psihoneiroloģiskās slimnīcas galvenais ārsts. Līdz šim rītam. Tad tomēr nav tik droša jūsu metode, Rendela kungs. Bet varbūt viņa kļūdās. Tuk – tuk. Tu zini, ka viņa nekļūdās. Pie tam, tu arī pats novēroji nelielās izmaiņas ķermenī, kuras norakstīji uz pacientes vispārējā stāvokļa uzlabošanos. Vai V nozīmē Viljams? Vai Viljams ir par godu Šekspīram? Godātais Vilka kungs, jūs šobrīd izmantojat savu metodi ar priekšmetu, parādību uzskaitīšanu, kuru iesakāt saviem pacientiem, lai novērstu domas no apsēstības. Bet šī, redziet, Vilka kungs, nav apsēstība. Tāpat kā tas, ka uzrunājat sevi uz tu. Jūs taču apzināties sevi un savus trūkumus?

Prīmaņa kungs arī pienācis pie loga, jūs dosities drīz pusdienās. Kopā. Civilizēti, derīgi pilsoņi. Viņš tēvišķi pieskaras jūsu elkonim, Vilka kungs.

Un kaut kur šajā ēkā, nē, pat nevis kaut kur, bet savā jumta istabā, kuru jūs viņai ierādījāt, uz savas gultas sēž jauna, nenoliedzami pievilcīga sieviete, kuru jūs ārstējat pēdējo trīs mēnešu laikā un kura ir uzrādījusi tik labus rezultātus. Kura faktiski ir pierādījusi, ka jūsu hipotēze par neirozes pieļaušanu un apstiprināšanu, ir pareiza. Ar kuru jūs pēdējos divus mēnešus esat tikušies un runājušies, esat smējušies un raudājuši, un tikušies gan no rīta, gan vakaros, gan naktīs. Kuru jūs esat iepazinis bībeliskā nozīmē un kura nu ir cerībās. Kamēr jūsu cerība uz izglābšanos stāv jums līdzās pelēkos vizītsvārkos, un jūs viņu ienīstat par to, ka viņš tur stāv. Sevi ienīst tu nevari, Vilka kungs, ko?

Sevi ienīst es nevaru.

Es ienīstu likteni vai Dievu, vai, kas nu man ir atsūtījis šo apburošu un gaišo cilvēku, šo Prīmaņa kungu ar idejām par mazvērtīgo samazināšanu un rases tīrību. Par brīvprātīgi izvēlētiem abortiem, kuriem piekrīt mazvērtīgie vai viņu tuvinieki.

Vale et me ama, Vilka kungs! Vale et me ama! Jūsu nākotne bija apdraudēta, māja Vīnē, kurā atradās kabinets, kur jūs pieņemāt pacientus, bija sabrukusi, bet Prīmaņa kungs jums ir atvedis iespēju to atjaunot.

 

***

Kā no mazas aliņas es izlienu un ievelku sevī visu šo vasaru, manas siena saskrāpētās rokas, mans lielais vēders bumba, manas lielās krūtis, mans, mans, mans, es esmu siltuma pilna, es esmu versme, es esmu, esmu, es esmu, es esmu. Es elpoju, un viss, ko es izelpoju, pārvēršas zaļajos kokos man apkārt, dīķa spoguļvirsmā, kurā atspīd melnraibie bērzi, es gribētu lidot virs dīķa kā virs liela spoguļa un redzēt sevi tajā atspoguļojamies, es gribētu redzēt sevi no augšas, sevi no malas.

Ilze aiziet ar segu uz mežu. Ilze, Ilze, Ilze. Viņa mani nedzird. Viņa kopš tās reizes, kad mana māte un tēvs bija atbraukuši, viņa kopš tās reizes ar mani nerunā. Viņa mani apskāva un turēja savās siltajās rokās, es raudāju, raudāju, upes tecēja no manis, urdziņas, izveidoja ap viņu mitru melnzemi, kurā uzreiz sāka dzīt savus dīgstus krokusi un lapsu astes. Bet kopš tās reizes viņa ar mani vairs nerunā. Mārtiņš saka, ka tā neesot mana vaina, vienkārši Ilzei tā esot – viņa runājot ļoti maz vai nemaz. Bet es zinu, ka tā ir mana vaina. Klik. Klik. Klik. Viņš manī kā dzenis sāk sisties. Kopš tās dienas, kad viņi atbrauca, es atkal eju pa šauro laipu un redzu, kā debesu zilums atlokās, atklājot melnu, biedējošu tumsu, kura vēlas mani iesūkt un padarīt neesošu. Nav tā, ka es šīs sajūtas baidītos, ka es gribētu no tumsas aizbēgt, tas nemaz nav iespējams. Nav arī iespējams no tās izvairīties, tāpat kā nav iespējams izvairīties no zilajām debesīm, no saules, un es nezinu, vai tas zilums un saule ir labāki, nekā tas melnums un dedzinošais sals. Tā tumsa, kuru atklāj debesu atloks, ir kā akacis, kurš nemitīgi tuvojas, tie ir divi akači – viens debesīs, otrs zem manis, kā dīgšana, kas visu laiku manī skan, kā zāles švīkstoņa, kā soļi, kuri skan tumsā, bet, kad es atskatos, tur neviena nav, un šis troksnis notiek visu laiku, nekur nav klusuma, nekur nav miera. Un nekur nav izejas. Es esmu vainīga, es esmu nosodīta. Kā tad es neesmu vainīga, Mārtiņ, ja esmu tā nosodīta? Nevienu nevainīgu tak tā nesoda. Ja tu pati laba biji, ja tu pati laba biji. Man liekas, ka man jāatrod pareizie vārdi, ko Ilzei pasacīt, pareizais darbs, ko izdarīt. Es varu viņas vietā sapļaut govīm, es varu viņas dobes pie lieveņa izravēt.

Dakter Vilks, jūs pie tālruņa. Jums zvana māte. Māsiņas balsī ir izbrīns, arī caur mani tas izskrien. Ilze? Vai kaut kas noticis ar bērnu? Nē, ar bērnu esot viss kārtībā, viņai tikai vajagot zināt, kā palīdzēt Magdalēnai, ja viņai paliek sliktāk. Vai viņai ir palicis sliktāk? Nē, viņai nav palicis sliktāk… Tikai gadījumā, ja nu… Kāpēc tu domā, ka viņai paliks sliktāk?…Bija atbraukuši viņas vecāki… Magdas māte bija pie viņas? Kā viņa reaģēja? Ko viņa darīja? Vai viņa ar viņu runāja?… Kārli, pagaidi, nekas nenotika, nekas tāds nenotika…Viss bija normāli, kā atbrauca, tā aizbrauca… Nekas nenotika… Kāpēc tad tu man zvani?… Nu, pagaidi, Ilze, māt, tu man nekad tāpat vien nezvani… Kas ir noticis?… Viņa izravēja dobi… Ko?… Magdalēna izravēja puķu dobi.

Es guļu melnajā zemē, un beidzot man ir veldze, mana sāpošā āda atvilgst zemes mitrajā valgmē. Puķes dus man līdzās, viņas skatās man acīs, viņas ir skumjas, viņas māj man ar ziedlapu skropstām – jā, tu pareizi izdarīji, mēs arī bijām pārāk krāšņas un kaitinošas, mēs novirzījām cilvēkus no mērķa, mēs samaitājām viņus ar savu lekno skaistumu, tāpat kā tu, tāpat kā tu, tev pietika noiet pār pagalmu, gurnus gorot, lai visi mājas vīrieši, tavu tēvu ieskaitot, zaudētu atmiņu par to, kas viņiem ir jādara, kas ir viņu pienākums, nebija un nav tavas mātes pienākums tevi uzmanīt, lai tu neiekultos nepatikšanās ar savu nevaldāmo dabu, ar savu skaļo zviegšanu, ar savu speciālo neveiklību. Es negribu dzirdēt jūsu balsis, es neko negribu dzirdēt, es gribu gulēt, aizmigt un neko nejust. Melnā zeme ir tik veldzējoša. Apklustiet. Manu vēdera ādu baro melnā zeme, un mans bērniņš manī barojas no zemes, man jādod viņam vislabākais, es pati to nevaru, jo neesmu… neesmu… bet zeme to var, zeme ir gudra, zeme man palīdzēs izauklēt manu mazo…

…skābena sula starp zobiem, es esmu tik slaika, es braucu tālu ceļu ratos, nogurusi un skumīga, bet skaista kā bilde, skaista kā bilde, uzkalna paveras skatienam mājas, grimst baltās kupenās sarkans dakstiņu jumts, sirmais kučieris pagriežas un saka: meit, nu būsim klāt. Nogroza galvu un nosmaida ūsās: bet vai tad tu varēsi pastrādāt? Es varēšu, protams, es varēšu. Es nolecu no ratiem, ka noskan vien, es esmu jaunā kalpone šais bagātās mājās. Es slaucu govis, es ravēju, es sienu sieru, viss man iet no rokas, saimniece un saimnieks mani slavē vien, un lielais saimnieka dēls mani uzlūko ar interesi. Viņam ir rūsgani mati un stipras rokas, viņš nēsā kreklu uzrotītu, tas atsedz viņa dzīslotās, skaistās rokas. Un Jāņu vakarā viņš mani tajās satver un nes uz klēti – aust gaisma.

Mārtiņ, atnes lielo linu galdautu, mums jānes viņa nomazgāt. Un paķer kādu savu kreklu vai kaut ko tādu.

Es atnesu kreklu, meitene ir līdz pusei kaila. Izkašājusi dobes vietā tādu kā kapa vietu.

 

Vasaras tveices smaržas lien iekšā pa atvērtajiem Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas logiem. Pulkstenis tikšķ arvien skaļāk, es skatos uz tikko nolikto telefona klausuli. Ko es esmu izdarījis?! Augstprātīgais idiots. Tev saka, ka garīgas novirzes nav ārstējamas citādi kā vien ar ķīmisku vai mehānisku iejaukšanos. It sevišķi jau nu šeit, šai nostūrī, šai dīvainajā mazajā valstī, kura grib izrādīties sniegbalttīra kā mūžamziedoša ābele un kura grib visu neiederīgo un strutaino norakt tālu aiz dārza robežām. Šim darbam turklāt salīgstot viesstrādniekus no Lietuvas. Bet tu iedomājies, ka vari viņu izārstēt ar sarunām, ar salām, ļaujot viņai paust savu iekāri atklāti. Nu, lūdzu.

Kaila, izārdījusi puķu dobi. Kā dzīvnieks. Kā dzīvnieks, kurš nēsā tavu bērnu, augsti godātais Kārļa Vilka kungs. Kundziņš. Vilciņš. Ar vilciņu Rīgā braucu tēvam pirkt tabaciņu… Kāpēc viņa tā darīja?

 

***

Es redzu violetas gaismas, es redzu violetas gaismas, es ieķeros pirts solā, es esmu dzīvnieks, esssssssssssssssss, Ilze man spiež uz muguru, es kliedzu, es nevaru saturēt savas kakas, tās nāk laukā, es dzirdu kaut kādas dīvainas skaņas, it kā man visapkārt plīstu simtiem stiklu, skatos uz leju, vai mans vēders nav saplīsis, Ilze lej man uz muguras ūdeni, es to nevarēšu, es to nevarēšu, es to nevarēšu. Tu varēsi, tu varēsi, elpo, elpo, elpo. Es meklēju salas, bet prāts pēkšņi kļuvis tik skaidrs kā kailsala sasaldēts lauks. Es esmu Magdalēna Cīrule, manī ir izaudzis Kārļa Vilka bērns, un tagad man tas ir jāizstumj laukā. Tas nav iespējams, bet tas ir jāizdara. Trankš, sarkanas puķes manu acu priekšā, sarkanas puķes, trankš. Ilze man uzvelk vilnas zeķes un liek uz pleciem segu.

Un tagad spied, spied, spied. Nenāc te. Es dzirdu, ka to kliedz Ilze Mārtiņam. Dusmīgāk, dusmīgāk spied. Es kliedzu, es kliedzu. Es nevaru, man viss lejā ir saplīsis ar stiklu plīšanas skaņu, kas skan man ausīs visu laiku, kopš es tiku šeit ieslodzīta. Trankš. Es kožu sev rokā, Ilze man iedod salocītu dvieli, man nāk vēmiens, es vemju, es spiežu, es sēžu ar savu pēcpusi uz soliņa, es nejūtu neko no sevis, neko, manis nav, tikai āda plīst kā stikls un asinis, kakas un šķidrumi no manis veļas. Bet apakšā man deg. Pa īstam. It kā stikliem plīstot, iedegtos liesma pēc liesmas un visas dedzina manu ādu. Un tad es redzu, kā tas izveļas, kunkulis, punkulis, liela mugura, liela galva, sarkans uz zils. Atvieglojums nāk kā skaidrs rīts. Ilze raud un smejas vienlaicīgi. Magda, gudriniece tu mana, Magda, meitiņ, meitiņ, viņa raud un mazgā mazo, un tin viņu autos. Tad nav mierā ar kaut ko, paķer no vadža savas zilās bikses un ietin balto kūniņu tajās. Tad viņa kliedz Mārtiņam, lai ienāk. Viņš ienāk, pavisam satraucies un neskatās uz mani. Ilze iedod viņam tumši zilo kūniņu ar baltajām malām un saka, lai apsēžas.

Mārtiņa sejā atplaukst smaids kā saule, atklādams, ka viņam trūkst viena zoba labajā pusē. Ilze mazgā man starp kājām. Nē, nē, es pati, man kauns. Ko tu, ko tu, saulīte, tu mūsu, ko tu, nekaunies, skaistulīte. Man tek asinis, viņa man pieliek kaut ko aukstu, kaut kādus autus, uzvelk bikses, kreklu, tin mani segā un ved uz māju. Gulda savā gultā. Tad nāk Mārtiņš un dod man kunkuli, kurš nu sācis kliegt pilnā balsī. Vairs nedzirdu stikla plīšanas skaņu. Es paņemu mazo kunkuli. Dievs, dievs, dievs, dievs tu esi.

Es novelku kreklu, un Ilze uzliek man mazo uz krūts. Viņam ir tādas melnas acis, ak vai, vai tas ir manis dēļ. Ilze saka, ka tās pāriešot. Vai man ir dēls vai meita, es prasu. Dēls, meitiņ, dēls, Ilzes saka pusraudot, pussmejoties. Vesels, stiprs, liels, dēls.

Es nekad, nekad, nekad vēl neesmu bijusi tik laimīga. Mans dēls mani ēd.

 

***

„Es piedzimu Kristāla naktī.”

Ko? 9. novembrī. Es māju ar galvu, bet Karls redz, ka es nesaprotu. Kristāla naktī viņi sarīkoja pirmo ebreju grautiņu Berlīnē, kādi 400 ebreji gāja bojā, 30 tūkstošus aizveda uz nometnēm, nodedzināja 200 sinagogas.

Visi šie cipari netiek cauri manam bēdu kupolam.

Visas ielas no rīta bija pilnas ar stikliem no izdemolētajiem ebreju dzīvokļiem un veikaliem. Saplēsto stiklu nakts. Es tad piedzimu un mana mamma man stāstīja, ka, man dzimstot, esot dzirdējusi plīstošu stiklu skaņu. Viņai licies, ka viņai plīst ķermenis. Ilze esot bijusi tik laimīga, un Mārtiņš, un viņa pati.

Kas ir Ilze, es pieķeros vārdam, bet patiesībā domāju vien par to, kā es pati dzemdēju un biju tik neizsakāmi laimīga, kad mazā piedzima, kā apskāvu vīru, kā smējos un raudāju. Kā izturēju pēc tam tīrīšanu. Kā telpā bija vēl kāds bez vecmātes, vīra un mazās. Ilze esot vecāmamma, bet mamma vienmēr saukusi viņu vārdā.

Viņiem esot bijusi paradīze zemes virsū. Laime pirtiņā.

„Un Mārtiņš ir tavs tēvs?”

Dokumentos tā esot bijis rakstīts.

„Bet mans īstais tēvs bija Kārlis.”