— Uz ādas un pasaules robežas

 

Foto: Liepa Rūce

 

Kad jau biju piekritusi piedāvājumam uzrakstīt eseju par to, kas traucē rakstīt, un sākusi pārcilāt savas ar rakstīšanas procesu saistītās domas un jūtas, es redzēju sapni, kurā man piederēja ērģeles (tās es biju saņēmusi kā mantojumu vai dāvanu, to vairs lāgā neatceros). Tikusi pie mūzikas instrumenta, es nolēmu, ka man vajadzētu mēģināt iemācīties to spēlēt, bet diemžēl izrādījās, ka viena no ērģeļu stabulēm ir salūzusi, tā nu es, kā jau sapņos tas mēdz gadīties, ceļoju pa visneiedomājamākajām vietām, cenšoties atrast kādu, kas sabojāto stabuli varētu salabot, beigu beigās attapos aizdomīga paskata automehāniķa darbnīcā, pirmajā brīdī secinājusi, ka šī jau nu gan nebūs īstā vieta ērģeļu labošanai, grasījos doties prom, bet tad nolēmu, ka, ja jau esmu šeit ieklīdusi, vajadzētu vismaz apjautāties, vai stabuli nebūtu iespējams salabot, kā par brīnumu, mehāniķis tūlīt piekrita un uzreiz arī ķērās pie labošanas, pa laikam iemalkojot caurspīdīgu šķidrumu no stikla pudeles. Kad biju tikusi nedaudz iztaujāta par savas dzīves aktualitātēm un plāniem, saņēmu komentāru, ka tas, ka es spēlējot ērģeles, gan esot ļoti pareizi, – šāds izteikums man, protams, lika ļoti nokaunēties, jo es ērģeles spēlēt nepratu un pat nebiju sākusi mācīties to darīt. Nez kāpēc man radās sajūta, ka vajadzētu darīt zināmu, ka ar kādu mākslas veidu es tomēr nodarbojos, tāpēc iečiepstējos: „bet es rakstu”, uz ko saņēmu nicīgā tonī izmestu frāzi: „protams, kas ta tev rakstīt traucē!”, no kuras bija skaidri noprotams, ka rakstīšana jau nu gan, pēc šī cilvēka domām, nestāv ne tuvu ērģeļu spēlei. Pēc pamošanās nodomāju, ka šis ir tieši tāds sapnis, kādus es parasti redzu – notiek nejēdzības, cilvēki runā nejēdzības, neko nevar saprast, un vispār nekas neveido pilnīgi nekādu loģisku sasaisti. Tomēr pēc kāda laiciņa sāku pārdomāt sapni vēlreiz un sapratu, ka patiesībā tas ne tuvu nav tik nesakarīgs un neatšifrējams, kā man pirmajā mirklī šķitis.

Ne tikai mana sapņa mehāniķis, diezgan daudz cilvēku, ar kuriem sarunājoties, gadījies pieskarties rakstniecības tēmai, bet arī es pati dažkārt par literatūras rakstīšanu mēdzu justies kā par kaut ko tādu, ar ko varētu nodarboties, ja nu ne gluži jebkurš, tad vismaz lielākā daļa cilvēku pavisam noteikti, ja vien viņi to pietiekami stipri gribētu. Šāds priekšstats droši vien veidojas tāpēc, ka gan literatūru veidojošais materiāls – valoda, gan radīšanas instruments – iztēle, ir pazīstami un pieejami lielākajai daļai no mums. Tas liek domāt, ka dzejolis vai stāsts taču vienmēr ir tikai rokas stiepiena attālumā tāpat kā zāļu tēja uz virtuves plaukta vai parks, uz kuru aiziet pastaigāties. Bet varbūt tā nemaz nav, galu galā, ir taču jābūt iemesliem, kāpēc es vienmēr uzrakstu daudz mazāk, nekā esmu iecerējusi, kaut arī dzejoļu aizmetņi un kontūras, tāpat arī idejas stāstiem, kurus varētu uzrakstīt kaut kad nākotnē, kurā būtu pietiekami daudz laika un iekšēja miera, man galvā riņķo teju nepārtraukti. Ideju nemitīgā klātesamība rada mānīgu sajūtu, ka tad, kad gribēšu, kad pietiks laika un spēka, es apsēdīšos un uzrakstīšu. Tas atgādina to sajūtu, kāda man bija agrīnā pusaudzībā, kad pavisam nesen biju sākusi niekoties ar pirmajiem dzejoļu rakstīšanas mēģinājumiem. Tolaik tas lielā mērā tiešām nozīmēja „apsēsties un uzrakstīt visu, kas uz sirds,” bez mazākajām šaubām vai aiztures, jo mēģinājumi rakstīt bija slepeni un nevienam netika rādīti. Kamēr rakstīšana notiek slepenībā, pat tā kā pusapzināti, tikmēr tik tiešām ir sajūta, ka rakstīt ir viegli un katram atvilktnē noteikti mētājas pašsacerētu dzejoļu klade. Domājot par pusaudzību, varbūt šāds pieņēmums nemaz nav tik tālu no patiesības, jo šajā vecumā cilvēki diezgan bieži aizraujas ar jūtu izteikšanu dzejā. Tajā brīdī, kad saproti, ka tavam tekstam ir parādījušies lasītāji, uzrodas arī bailes un trauksme: viens no iemesliem noteikti saistāms tieši ar skaidro apzināšanos, ka, jā, nudien – es taču laikam rakstu.

Tajā brīdī, kad cilvēks atklāj, ka raksta, viņš iegūst grūti aptveramu beznosacījumu brīvību; metafizisku telpu, kurā visu to, par ko gribas, bet ir grūti vai neiespējami runāt ikdienas valodā, iespējams pārradīt literārā darbā, un vienlaikus iemanto arī dažāda veida bailes – bailes par to, vai raksta pietiekami labi, bailes tikt pārprastam, bailes tikt nosodītam, bailes netikt uztvertam nopietni, bailes tikt nelasītam, bailes no tā, ko varētu uzrakstīt, un vēl lielākas bailes, ka varētu to arī neuzrakstīt. Būtībā šī svārstīšanās starp brīvību un bailēm literatūrā ir ļoti līdzīga šaubu un brīvības attiecībām un mijiedarbībai dzīvē: vienā mirklī tu piedzīvo atklāsmi, kas ļauj apjaust neierobežoto izvēļu potenciālu, kāds tev ir pieejams, tu piedzīvo galvu reibinošu atskārsmi – „es taču varu to izdarīt/es varu to uzrakstīt”. Dzīves un valodas iespējas ir neizsmeļamas, bet jau nākamajā mirklī seko šaubas „bet vai es tiešām to varu? vai man to vajadzētu darīt?”, neticība saviem spēkiem, aizdomas, ka nupat radušies plāni un mērķi ir pārāk riskanti un vieglprātīgi. Sartra romāna Nelabums varones Annijas vārdiem runājot, „lai kaut kas sāktos, ir jālec pāri bezdibenim”. Tieši tā es izjūtu gandrīz katru mēģinājumu rakstīt: tu riskē cerībā uz veiksmi, bet bez garantijām, ka iecerētais tev tiešām izdosies. Domāju, ka te arī meklējama viena no, iespējams, visspēcīgākajām motivācijām pievērsties literatūrai, proti, spēles prieks, kas piedzīvojams gan teju maģiskajā radīšanas pieredzē, kas ļauj no idejas vai pat tikai vāra tās apveida uzburt miniatūru, tomēr elpojošu un dzīvu visumu, gan arī adrenalīna devā, ko sniedz līkumošana pa valodas un iztēles ceļiem, pa kuriem ejot, tu nekad nevari droši zināt, kur tieši nonāksi, tāpat kā nekad nezini, vai, ja pašā sākumā būtu nojautis, kur ceļš tevi aizvedīs, tu izvēlētos to iet.

Balansēšana starp brīvības apziņu un bailēm reizē gan traucē un dara nemierīgu, gan arī palīdz nezaudēt modrību un, cik vien spēka, turēties pie valodas un iztēles pavedieniem, kam sekojot iespējams šķērsot neiespējamā un neizstāstāmā robežu. Valoda ir vienīgā telpa, kurā es jūtos pavisam brīva – tad, kad ir izdevies pastumt malā šaubu, ikdienas raižu un slinkuma kārtas un pievērsties rakstīšanai, es kādā tiešā un nepastarpinātā veidā zinu, kāpēc es dzīvoju, es pavisam skaidri jūtu, ka caurspīdīgiem diedziņiem esmu saistīta ar pasauli, citiem cilvēkiem un pati ar sevi. Tā ir tāda sajūta, it kā es atrastos visa notiekošā un tā, ko mēs esam tikai iztēlojušies, par ko sapņojuši un no kā baidījušies, epicentrā, tieši tajā punktā, kur sastopas cilvēka āda un ārpasaule. Tomēr, kaut arī rakstīšanas process ļauj piedzīvot būšanu pilnīgā kontaktā ar visu, pēcāk nereti uzmācas sajūta, ka varbūt uzrakstītais teksts ir tikai nejaušība. Tā es turpinu justies arī pēc dzejoļu krājuma iznākšanas, proti, dažkārt man šķiet, ka grāmatas dzejoļi ir tikai sagadīšanās un es tos esmu uzrakstījusi nevis tāpēc, ka man piemistu talants rakstīt, bet gan tikai kādas apstākļu sakritības dēļ, kas likusi man piedzīvot un iztēloties dažādas norises tieši tā, ka par to visu vienkārši nav iespējams neuzrakstīt un uzrakstītais sevī nekādi neietver garantijas, ka es varētu rakstīt arī turpmāk. Paradoksalitāte, ko rada sajūta, ka rakstīšana ir vispareizākais un sakarīgākais, ar ko es dzīvē varētu nodarboties, apvienojumā ar šaubām, vai tas, ka es esmu paguvusi uzrakstīt kaut kādus tekstus, nav tikai nejaušība, dažkārt veido dīvainu nerealitātes izjūtu – it kā mana autora identitāte būtu jārada no jauna līdz ar katru uzrakstītu rindiņu, it kā ceļš zem manām pēdām kuru katru mirkli varētu vienkārši izgaist.

Rakstīšanas procesā komplicētas ir arī attiecības ar patiesību. Visdažādākajiem literatūras žanriem piederīgi autori savos darbos nereti izrēķinās ar patiesību un dara to, izmantojot atšķirīgus paņēmienus: atstāsta piedzīvoto gluži kā terapeitiskā seansā, piedēvē realitātes notikumiem un ar tiem saistītajiem pārdzīvojumiem citādus vaibstus vai parāda tos atšķirīgā kontekstā, izmanto realitāti kā savas fantāzijas mehānisma iekustinātāju un no pavisam niecīga pieredzes vai notikuma graudiņa izveido grotesku pasauli, kam ar tās pirmsākumu beigu beigās ir visai attāla līdzība, vai tieši pretēji – teksts tiek izmantots kā iespēja aizklāt realitāti ar izdomātā plīvuru – galu galā, ne tikai lasītā, bet arī pašu rakstītā literatūra var sniegt mums iespēju dzīvot vairākas dzīves. Kaut arī spēja transformēt realitāti sniedz ne tikai brīvības sajūtu, bet arī zināmā mērā tādu kā, nebīšos šī vārda, varas apziņu, attiecības ar tekstā ieausto, iemudžināto vai iemānīto patiesību nekad nav vienkāršas. Nemitīgi aktuāls ir jautājums par tiesībām uz realitātes izmantošanu un brīvu interpretēšanu, jo var taču izrādīties, un nereti arī izrādās, ka citi cilvēki tekstā atspoguļoto realitāti ir piedzīvojuši un sapratuši pavisam atšķirīgi. Tāpat klātesošas ir bailes, ka citi tavā tekstā izlasīs to, kā tur nemaz nav vai kam ar realitāti ir tikai nejauša līdzība. Nezinu, cik lielā mērā šīs bailes ir problemātiskas citiem rakstošajiem, bet es dažkārt, sastopoties ar komentāriem, kas sevī ietver minējumus: „ak, tā tu esi piedzīvojusi šo”, vai arī: “skaidrs, tu ar konkrēto tekstu esi domājusi to”, ar šausmām esmu nodomājusi, ka šie cilvēki visu ir sapratuši nepareizi, respektīvi, nosprieduši, ka, izlasot manus dzejoļus, viņi ar mani ir iepazinušies un uzzinājuši manas dzīves faktus un detaļas. Un šo un to jau arī, protams, var uzzināt, tikai jautājums, vai tas ir būtiskākais, ko teksts var lasītājam dot. Var jau būt, ka es pasauli uztveru pārāk saasināti, bet reizēm rodas sajūta, ka par uzrakstīto gandrīz ir tā kā jāattaisnojas vai vismaz jāvar to paskaidrot un aizbildināt. Samierināšanās ar neizbēgamo faktu, ka teksts pēc tā uzrakstīšanas vairs nepieder tev, ka tagad tas ir tikpat brīvi interpretējams, kā tu vēl pirms brīža savā tekstā interpretēji realitāti, neatnāk viegli un vienkārši, un pavisam šī samierināšanās varbūt neatnāk nekad. Un ietiepties, stūrgalvīgi turpinot apgalvot, ka „nē, par to jau nu gan šis dzejolis nav”, ir visai muļķīgi, jo literatūras teksts tāpat kā jebkurš mākslas darbs katram ir par kaut ko citu. Arī es lasu svešu cilvēku uzrakstītu literatūru un saskatu tajā lietas, par kurām izdzirdējis, autors pats, iespējams, izmisumā būtu gatavs plēst matus. Lai arī cik vientuļš reizēm nebūtu pats rakstīšanas process, literatūra savā būtībā tomēr ir komunikācijas instruments, un, pat, ja komunicēšana caur tekstu ir neapzināta vai vismaz distancēta, tas nenozīmē, ka šajā tāpat kā jebkurā citā komunikācijas procesā nekad nerodas sarežģījumi vai nesaskaņas.

Apcerot rakstīšanas procesa sarežģījumus, vismaz brītiņu jāpakavējas arī pie tādiem it kā tik triviāliem apstākļiem kā slinkums un ikdienas pienākumi. Pavisam godīgi varu teikt, ka ļoti bieži rakstīt man vienkārši ir slinkums vai arī nav spēka vai apņēmības ieplānot rakstīšanai laiku kaut kur starp miegu, sen neredzētu draugu satikšanu vai iziešanu pastaigā. Īpaši aktuāla šī problēma kļūst tad, kad gribas pamēģināt sākt virpināt kādu prozas teksta ieceri. Es noteikti nepiederu pie tiem autoriem, kuri nevar nerakstīt, kā jau iepriekš minēju, tas posms, kurā var vienkārši apsēsties un uzrakstīt visu, kas uz sirds, ir pagājis jau krietnu laiku. Ja es ilgstoši nerakstu, es gluži vienkārši sāku justies ļoti nelaimīga, un mani pārņem iracionāla vainas sajūta par to, ka es izšķiežu savu dzīvi, nodarbojoties ar lietām, kuras salīdzinājumā ar literatūru man nav ne tik svarīgas, nedz arī padodas pārāk labi. Tajā pašā laikā ir sajūta, ka, pievēršoties rakstīšanai, var gadīties saskarties ar sapnī tik precīzi izteikto „kas ta tev liedz rakstīt, būtu labāk spēlējusi ērģeles” attieksmi, proti, ar uzskatu, ka dzīvē ir jānodarbojas ar nopietnām lietām, kas sniedz iespēju nopelnīt naudu, vai vismaz ar kārtīgu mākslu, par kuru ir skaidrs, ka kurš katrs, kam tikai ienāktu prātā, to tik vienkārši piekopt vis nevarētu, bet kaut kam tik gaisīgam un vieglprātīgam kā literatūra, kas taču savā būtībā ir tikai izklaide un laika kavēklis, var pievērsties kādā brīvā brīdī pa vidu lietderīgākām dzīves norisēm. Un tā nu tu plivinies uz robežas starp mākslu un dzīvi, starp dažāda veida bailēm, šaubām un nedrošībām, dažkārt ar vismuļķīgāko sajūtu no visām, kādu iespējams piedzīvot, sajūtu, ka tu īsti nepiederi nekur un līdz galam nespēj iederēties ne literatūras pasaulē, ne ikdienas dzīvē.