— Stāstu jūra no Azerbaidžānas

 

Par Mairas Asares tulkoto Eķrema Eilisli romānu Milzu sastrēgums. Netradicionāls romāns trīs vēstījumos (Dienas Grāmata, 2015)

 

Romāns ir traips uz mūslaiku Azerbaidžānas literatūras. Ja Eilisli vēlējās atkārtot Orhana Pamuka likteni, nekāds Pamuks no viņa nesanāks. Pat ja viņš kļūs par Nobela prēmijas laureātu un sasniegs vēl lielākus augstumus, nācijas naids noslaucīs visus šos sasniegumus. Grūti atrast vēl kādu citu cilvēku, kurš tik ļoti ienīstu savu tautu. Šādus un tamlīdzīgus krāšņus izteikumus Eķremam Eilisli veltīja Azerbaidžānas politiķi un kultūras darbinieki pēc romāna Akmens sapņi publikācijas (nu Akmens sapņi ietilpst romānā Milzu sastrēgums kā tā otrā daļa), bet nācija satriecošā vienprātībā dedzināja viņa grāmatas un fotogrāfijas, staipīja pa Baku ielām simbolisku zārku ar Eilisli darbiem, kāda kvēli nacionālistiski orientēta partija piedāvāja 12 000 dolāru atlīdzību varonim, kas atgādātu tai Eilisli labo ausi (kāpēc tieši labo ausi – nudien nesapratu, taču partijas galva nosolījās, ka Eilisli tūlīt pēc auss nogriešanas sniegšot medicīnisko palīdzību un nekādas pārspīlētas fiziskās ciešanas viņam netikšot sagādātas, tomēr bez auss gan viņš palikšot). Rakstnieku izslēdza no Rakstnieku savienības (no kuras viņš jau bija izstājies vairāk nekā pirms divdesmit gadiem), tās priekšsēdis pavēstīja, ka Eilisli esot „iznīcinājis sevi”, izglītības ministrija svītroja viņa darbus no skolu programmām – protams, pēc „skolotāju prasības”, Eilisli atņēma Azerbaidžānas Tautas rakstnieka goda nosaukumu un pensiju, romānu publiski nosodīja Azerbaidžānas parlaments, viņa sievu un dēlu patrieca no darba, no augstākajām tribīnēm pret viņu vērsās valdības vīri, valsts prezidentu ieskaitot, akadēmiķi, žurnālisti un spalvasbrāļi. Cita starpā tika izteiktas patiesi baisas aizdomas – vai tikai Elisli neesot armēnis. Lai to noskaidrotu, noteikti vajagot pārbaudīt viņa ģenētisko kodu. Es nebūt nepārspīlēju – iznīcinošās retorikas pērles vienkopus lasāmas Eilisli neoficiālajā mājaslapā. Maigākie pārmetumi – Eilisli gan varbūt esot itin pieņemams rakstnieks un arī pagātnes lauru vainags joprojām savā vietā (Azerbaidžānā Eilisli līdz šim bijis bezmaz „dzīvā klasiķa” kārtā, aplaimots ar valsts augstākajiem ordeņiem un citiem apbalvojumiem), tomēr Akmens sapņos dažas norises viņš uzlūkojis tik vienpusīgi un tā izkropļojis vēsturi, ka bez liekām apkārtrunām uzskatāms par nācijas nodevēju. Tas viss notika nevis kādos aizlaikos un tāltālu, bet pavisam nesen un valstī, kuru pieņemts uzskatīt ja ne gluži par demokrātisku, tad vismaz par puslīdz civilizētu – Azerbaidžānā. Precīzāk, nevis notika, bet joprojām notiek – grāmatu dedzināšana un represiju kulminācija bija gluži nesen, 2013. gada sākumā. Gūt mazu priekšstatu par mūslaiku grāmatu dedzināšanas izpausmēm un paradumiem var no šī youtube ieraksta.

Eķrems Eilisli joprojām dzīvo Baku, viņam ir abas ausis, taču romāns azerbaidžāņu valodā nav izdots (vien teksts lejuplādējams no interneta). Milzu sastrēguma otro daļu Akmens sapņi autora tulkojumā kā patstāvīgu romānu 2012. gadā publicēja Krievijas žurnāls Дружба Народов (tieši šī publikācija sacēla Azerbaidžānā skandālu un nostādīja rakstnieku autsaidera lomā), tas ir izdots arī Armēnijā, bet romāna – kā triju relatīvi patstāvīgu vēstījumu apkopojuma – pirmizdevums ar tulkotājas Mairas Asares un konsultanta un Eilisli drauga Ulda Bērziņa gādību nu iznācis Latvijā. 2014. gadā Eķremu Eilisli izvirzīja Nobela miera prēmijai, par argumentu minot drosmi, kas izrādīta, lai samierinātu armēņu un azerbaidžāņu tautas (gan jāpiebilst, ka pats Eilisli bija stipri pārsteigts par šo faktu – skat. šeit), viņu publiski aizstāvēja daudzi pazīstami mūslaiku rakstnieki, starp kuriem azerbaidžāņu gan bija satriecoši maz.

Eilisli grāmatu dedzināšana 2013. gada janvārī
Foto: http://akramaylisli.info/critics/

Arī armēnis ir cilvēks un pelnījis cilvēcisku attieksmi – apmēram šādi varētu formulēt domu, kuras dēļ Eilisli un viņa romāns Azerbaidžānā piedzīvo represijas. Pieļauju, mūsu ausīm šī frāze skan aizdomīgi absurdi. Kāpēc gan lai apšaubītu kādas nācijas piederību cilvēku dzimumam? Un – kāpēc gan par to, ka rakstnieks uzskata armēni par cilvēku, viņam vajadzētu griezt nost ausis? Man nav gadījies tuvāk saskarties ar azerbaidžāņiem, toties sanācis pabūt Armēnijā un itin daudz kontaktēties ar armēņiem, tostarp nudien sakarīgiem un augsti izglītotiem ļaužiem, taču, kolīdz runas aizķēra azerbaidžāņus, viss sakarīgums pačibēja un bilde tapa skaidrāka par skaidru – azerbaidžānis nav cilvēks vienkārši tāpēc, ka azerbaidžānis nemaz nevar būt cilvēks. Ar turkiem vismaz var paslepšus tirgoties, bet ar azerbaidžāņiem pat tas nav iespējams. Viss, punkts, svītra apakšā, tālāk šī tēma nav attīstāma, tālāk vienvienīgas emocijas neganta naida mērcē. Spriežot pēc rakstījumiem dažādos interneta forumos, Azerbaidžānā attieksme pret armēņiem stipri līdzīga, un tas, ka Armēnijas un Azerbaidžānas karš jau pasenā pagātnē, situāciju uz labo pusi nav mainījis. Armēnis nav un nevar būt cilvēks, armēņus vajag nodzīvot no zemes virsmas, tikai tad godīgs azerbaidžānis varēs brīvi uzelpot – bet, ja kāds domā citādi, tad tam ar ķeblīti pa galvu, kamēr sāks domāt pareizi un iestāsies valdības partijā. Nav jēgas gari un plaši spriedelēt, kādos vēstures mežģījumos meklējamas konflikta saknes – cita starpā šo tēmu skar Eilisli, kura puse ir iniciatore, kā to puslīdz saprātīgā ceļā aizvedināt līdz pieņemamam gala iznākumam, kam pieder patiesība un kas teiks biezu pēcvārdu, jo atbilžu nebūs vai arī tās būs vienlīdz aplamas. Tāda ir drūmā 21. gadsimta realitāte, un pulvera mucas joprojām saraktas zemē gan uz Azerbaidžānas un Armēnijas robežas, gan Karabahā – vajag vien sīku dzirkstelīti, lai tās ietu gaisā. Reakcija uz Eilisli romānu ir labākā liecība, ka šīs pulvera mucas patiesi pastāv, jo diez vai latviešu lasītājs romānā saskatīs ko „tādu”, par ko uz līdzenas vietas vajadzētu autoru izsludināt par nācijas nodevēju.

Tieši par to – šo drūmo, traģisko un absurdo mūslaiku Aizkaukāza realitāti – domā un raksta Eilisli. Taču Milzu sastrēgums nebūt nav kārtējais sociālpolitiskais komikss, ar kuru autors aizķeksējis visādas aktualitātes un izlicis tās vispārējai aplūkošanai un apspļaudīšanai. Vērts atcerēties, ka autors jau krietni padzīvojis (dzimis 1937. gadā), prozista ķērienu slīpējis tālajos sešdesmitajos, kad, neraugoties uz obligātajiem mesliem ideoloģijai, radās vesela prozistu ģenerācija, kura augstāk par visu vērtēja profesionālismu, autora ētisko nostāju un urbšanos esamības zemslāņos bez aforistiskiem vai provokatīviem vizuļiem. Šo piederību „sešdesmitgadnieku” un „sakņu meklētāju” paaudzei labi var just, lasot Milzu sastrēgumu, gan ar dažām korekcijām. Proti, Eilisli ir apveltīts ar neiedomājamu izšķērdību, kas sarado viņu gan ar Orhanu Pamuku, ar kuru, kā jau teikts, viņu mēģināja salīdzināt kāds no Azerbaidžānas dižvīriem (atcerēsimies, ka arī Pamuks, neraugoties uz Nobela prēmiju, Turcijā savu uzskatu un grāmatu dēļ pieredzējis tiesu darbus un izjutis nācijas neganto temperamentu), gan, piemēram, ar Salmanu Rušdi, gan noteikti arī ar daudziem citiem austrumtautu rakstniekiem, par kuriem man ir ļoti aptuvena nojausma. Būšu banāls un teikšu, ka Eilisli proza ir austrumnieciski mežģīņaina. Lasot Milzu sastrēgumu, nudien nav skaidrs, kā autors pamanās tikt līdz romāna beigu punktam vai vismaz rindkopas beidzamajai rindiņai, jo, reiz sācis rakstīt, viņš vairs nespēj rimties – teikumi ķeras cits citam astē, jebkura doma rada daudzas citas domas, no kurām nevienu nedrīkst atstāt bez ievērības, lai nepagaist nebūtībā, personāžu pagalam pieticīgās biogrāfijas saskaras ar citu ļaužu – gan reālu, gan izdomātu – biogrāfijām, kuras arī nepieciešams ja ne gluži izklāstīt līdz vispēdīgajam sīkumam, tad vismaz ieskicēt, notikums inspirē citu pēc daudziem gadiem un lappusēm un, lai izprastu „tagad un šeit” – gan jāatceras, ka laiks romānā lāgiem kļūst par visai apšaubāmu kategoriju, – notiekošo, vajag atgriezties pagātnē, kur, izrādās, pirmsākums meklējams ne tikai stāstam, ko vēsta Eilisli, bet arī daudziem citiem stāstiem. Stāsti plūst, savijas vai mijas cits ar citu, nebeidzas ne ar ko vai, precīzāk, paši no sevis apsīkst personāžu apziņā un sapņos, met neizprotamas cilpas un reizēm atgriežas savā pirmsākumā, lai pateiktu, ka īstenībā viss bijis pavisam citādi. Vairākos Rušdi darbos sastopams apzīmējums „stāstu jūra” (kas savukārt, liekas, varētu būt atsauce uz indiešu literatūras klasiku – uz Somadevas 11. gadsimtā apkopoto Teiksmu straumju okeānu), ar kuru labi var raksturot šo noslieci uz sarežģītajiem sižetiskajiem ornamentiem. Sācis ritināt vienu stāstu, Eilisli uzreiz aizraujas ar citu – citā vietā, citā laikā un varbūt arī ar citiem ļaužiem, turklāt neviens stāsts netiek pabeigts, taču tas varbūt ir šādu stāstu dabā – beigu tiem nav, tie plūst, viļņojas, ieāķējas esamības audumā un pie labākās gribas viens stāsts nav atdalāms no citiem.

Milzu sastrēgums apakšvirsrakstā nokrustīts par Netradicionālu romānu trīs vēstījumos. Man nav gandrīz nekāda priekšstata par azerbaidžāņu literatūras kontekstiem, tomēr, grozi kā gribi, diez vai ko īsti netradicionālu romānā var atrast (pat nemēģinot aizrauties ar teorētisko matu skaldīšanu, kas tad 21. gadsimta prozā varētu būt tradicionāls, kas – nē), ja nu vienīgi to, ka romānu veido trīs savā starpā sižetiski nesaistītas daļas. Pirmajā stāstīts par kādu izbijušu augstskolas rektoru, darbības laiks – padomju varas beidzamie gadi, pensionētais rektors nododas refleksijām un atmiņām, brauc atpūsties un pa vidam vēl aizrautīgi diskutē ar Nīlu Ārmstrongu (to pašu, kurš spēra pirmo soli uz Mēness) un prāto par Folkneru, kurš nez kāpēc aizdomīgi līdzīgs kādam viņa radagabalam. Pieļauju, tas, ka uzstājīgi bieži tiek piesaukt Folknera vārds, nebūt nav nejaušība. Ar Folkneru Eilisli saista ne tikai kruzuļainā proza, bet arī tas, ka Folkners iedibināja savu Joknepatofu, kas kļuva reālāka par dažu reālu pilsētu. Savukārt Eilisli ir radījis Eilisu, no vienas puses – absolūti reālu, no otras – gluži mistērisku vietu Nahičevānas autonomajā republikā. Eilisā autors, īstajā vārdā Naibovs, ir dzimis, Eilisa dažādos veidolos parādās arī vairākos viņa citos darbos, reizumis ar citu vārdu – kā tas notiek arī romāna pirmajā daļā, kur Eilisa tiek nodēvēta par Buzbulagu. Neesmu bijis Eilisā, tomēr sanācis pabūt turpat dažu desmitu kilometru attālumā robežai viņā pusē Armēnijā – un te nu Eilisli pilnībā jāpiekrīt, ka teritorija ir bezgala poētiska un tiešām kaut kādā mērā mistēriska, kalnu ainavas vienā rāvienā pakļauj sev cilvēka apziņu, laiks nez kur pačib, vienā punktā savācas gadu tūkstoši. Droši vien tāpēc pirmā daļas galvenajam varonim piemīt ne tikai spēja iekulties pagalam absurdās nepatikšanās – teksts ieturēts stipri ironiskās intonācijās, bet arī brīvi ceļot laikā un telpā. Piemēram, no Jemenas viņš caur viesnīcas dārzu taisnā ceļā pamanās nonākt Buzbulagā, sarunājas ar Ārmstrongu, bet kādreizējais Azerbaidžānas prezidents Heidars Alijevs, kurš nu iecelts bezmaz svēto kārtā, samājo vienā rindkopā ar pravieti Muhammadu, jo abiem var spuroties pretī un no abiem dabūt pa krāgu, turklāt par vieniem un tiem pašiem grēkiem.

Otrajā daļā intonācija mainās. Uzmanības centrā ir izcils aktieris, kurš uz savas ādas izjūt azerbaidžāņu attieksmi pret armēņiem – viņš pūlas aizkavēt kāda padzīvojuša armēņa slepkavību, taču pats tiek neganti piekauts. Otrā daļa ir romāna „smaguma centrs”. Tieši tajā aprakstīti gan armēņu grautiņi Baku 1989. gadā, gan slaktiņš Eilisā 1919. gadā: laika gaitā nav mainījies itin nekas, vien slepkavas un upuri ir citi, taču argumenti, kas attaisno slepkavošanu, šokējoši līdzīgi. No vēstures neviens ij negrasās mācīties, vēstures rats vienkārši izdara pilnu apgriezienu un viss sākas no gala. Kā izsakās kāds dakteris – „ja katram vardarbīgā nāvē mirušam armēnim aizdegtu kaut pa vienai svecei, to mirdzums būtu spožāks par Mēness mesto gaismu”. Eilisli nebūt nemēģina atrisināt baiso mezglojumu, kura dēļ ij turki, ij armēņi uzcēluši gigantiskas līķu piramīdas un nedz vieni, nedz otri negrib atteikties no tiesībām tās turpināt būvēt. Kā liecina vēsture, šādi mezglojumi nemaz nav atrisināmi vai arī jebkurš atrisinājums ir īslaicīga ilūzija. Kāda intervijā Eilisli izteica gluži elementāru domu: „Uzskatu, ka azerbaidžāņi un armēņi no jauna sadzīvos mierā, ja politiķi tiem netraucēs.” Doma patiesi elementāra, bet, lai tā kļūtu pašsaprotama, kādam vajadzēja uzdrošināties to pateikt, turklāt ne tikai pateikt, bet veltīt tai apjomīgu romānu. Jo – ne jau armēņu slepkavību apraksti izraisīja kvēlo naidu pret autoru. Lietas būtība meklējama krietni dziļāk. Proti, Milzu sastrēgums ir absolūti antiideoloģisks romāns, turklāt tas vērsts pret konkrētu ideoloģiju – to, ar kuru aizraujas Aizkaukāza turki, kuras dēļ starp Azerbaidžānu un Armēniju nerimst konflikti un kura faktiski ir Azerbaidžānas oficiālā ideoloģija. Ieskatoties uzmanīgāk, kļūst skaidrs, ka Eilisli nebūt nevaino azerbaidžāņu nāciju un pat ne konkrētus cilvēkus. Ne velti romānā ne reizi vien piesauktas epizodes, kurās azerbaidžāņi glāba no nāves armēņus, bet armēņi – azerbaidžāņus. Drīzāk viņš vērsās pret vēstures falsifikāciju, ar ko nenovēršami sāk nodarboties jebkura ideoloģija, visviens, cik tā būtu totalitāri vai demokrātiski ietonēta, un skatījums uz vēsturi kā uz nenovēršamu turku triumfu. Varas vertikāle rada ideoloģiju, savukārt esamības horizontālē ideoloģija darbojas kā totāla idiotizācija.

Tieši tāpēc vietā ir gan kāds režīmam pakļāvīgs vēsturnieks, kurš cītīgi uzdarbojas otrajā daļā (tam ir reāls prototips, mūslaiku oficiālās Azerbaidžānas historiogrāfijas pamatlicējs), gan Heidars Alijevs, gan arī romāna trešā daļa, kas pirmajā acu uzmetienā liekas pieklīdusi no pavisam cita un stipri atšķirīga romāna. Tajā stāstīts par neeksistējošu pilsētu ar pārmēru daiļrunīgu nosaukumu Allāhabāda, kurā, šķiet, nojaušamas Nahičevānas aprises. Uzmanības centrā ir Allāhabādas drošības dienesta vadītājs, kurš zaudējis sava augsti stāvošā aizgādņa labvēlību un tālab viņa dzīve nonākusi absolūtā strupceļā.

Romāna pirmajā daļā vēstītājs, kas lāgiem pavīd tekstā un, pieļauju, kaut kādā mērā varētu būt Eilisli līdzinieks, saka: „Bet man tagad negribas ne sacerēt traģēdijas, ne arī pārtapt par Šekspīru, pastāstīšu jums visu, kas notika, bet filozofiskos secinājumus pēc tam gan izdariet paši.” Šī frāze laikam gan visprecīzāk raksturo romānu.